Autora ilustrācija
 
Arhitektūra
07.07.2020

Koncertzāles rēgs nākotnes iespēju matricā

Komentē
5
Saglabā

Ziņa par akustiskās koncertzāles novietnes atrašanu bija negaidīta. Īpaši tādēļ, ka vēl pirms pāris mēnešiem kultūras ministrs Nauris Puntulis solīja, ka "neviens lēmums saistībā ar koncertzāli Rīgā netiks pieņemts aiz slēgtām durvīm". Tomēr jau jūnija vidū valdība apstiprināja ieceri veltīt zemes gabalu Kronvalda parka dienvidu malā akustiskās koncertzāles celtniecībai. Iecerētās ēkas programma vēl nav definēta, un novietne jāatbrīvo no pāris namiem, tostarp – no Pasaules tirdzniecības centra (bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ēkas), kura iepriekš noteiktās kultūrvēsturiskās vērtības statuss šīgada jūnijā tika pazemināts uz "nelielu". Lēmuma premisa ir skaidra – šobrīd pasaulē ir krīze, mēs atrodamies ārkārtas situācijā un jau sen ir kauns, ka valstij nav savas akustiskās koncertzāles. To visu iespējams vērst par labu. Bet jārīkojas ātri!

Šīs trauksmes rezultātā sabiedrisko e-telpu ir appludinājis izvirdums ar arhitektūras, mūzikas, vēstures, politiķu un citu kopienu versijām par to, kā izprast piedāvāto novietni, kādēļ tā esot izcila vai – tieši pretēji – absolūti nederīga. Lai kliedētu šos nemierus, kultūras ministrs ir aktīvi iesaistījies publiskā diskusijā, cenšoties pamatot novietnes "ideālās" kvalitātes, no vienas puses aicinot uz dialogu, no otras puses norādot, ka šī dialoga vienīgais gala iznākums ir atbalsts esošajai iecerei. Šīs retorikas ietvaros jautājumi par to, cik pārdomāts ir ministrijas piedāvājums ēkas novietnei, cik caurspīdīgs bijis šīs novietnes izvēles process, cik lielu pievienoto vērtību tā radīs plašākai sabiedrībai, cik pamatots ir plāns nojaukt pilnībā funkcionālu, ar kultūrvēsturisku vērtību apveltītu 1974. gadā celtu administratīvo ēku, ir tikuši reducēti uz binārām izvēlēm – vienoties vai ne, celt vai necelt, iztērēt 3 vai 30 miljonus, piekrist mūziķiem vai arhitektiem, iestāties par vai pret komunisma mantojumu un principā būt par vai pret.

Šāda nostādne koncertzāles novietnes skaidrošanā ir izraisījusi atšķirīgu ideālu un savā ziņā arī paaudžu sadursmi. Kā daļu no iespējamā kompromisa valsts puse piedāvā novēlotu ideju plenēra rīkošanu, starpdisciplināras darba grupas izveidi (kuras ideoloģiskā neatkarība pagaidām nav garantēta!), kā arī netieši norāda uz iespēju, ka Pasaules tirdzniecības centra ēka varētu tikt saglabāta nemateriālā formā, to nojaucot, bet pirms tam iemūžinot digitāla trīsdimensionālā modeļa formātā [1]. No vienas puses šo piedāvājumu kopumu var nolasīt kā centienus neitralizēt vai vismaz atšķaidīt projektam veltīto kritiku. No otras puses tas tomēr pierāda, ka akustiskās koncertzāles novietnes jautājuma risināšanā iespējams iztēloties citu, daudz vairāk atvērtu pieeju. Tajā pašā laikā valsts komunikācijā neparādās strukturāli jautājumi par lēmumu pieņemšanas racionālajiem apsvērumiem un ideoloģiskajiem apakštoņiem.

Arī plašākā vēsturiskā griezumā novietnes meklējumus akustiskajai koncertzālei sarežģījis mainīgais politiskais diskurss un vērtību sistēma, kas attīstījusies atšķirīgā ātrumā no valsts kapacitātes kultūrai nepieciešamās celtnes realizēt. To ilustrē aģentūras "Jaunie trīs brāļi" izveide, ko valdība atbalstīja pirms piecpadsmit gadiem. Aģentūras misija bija realizēt trīs lielākos kultūras infrastruktūras megaprojektus – Nacionālo bibliotēku, akustisko koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju. Visi trīs projekti bija balstīti koloniālās traumas radītajā nepieciešamībā caur kultūras celtnēm realizēt vīziju par atjaunoto nacionālas valsts projektu un tika veidoti, sekojot 20. gadsimta otrajā pusē raksturīgajai mānijai celt iespaidīgas celtnes prominentās ūdensmalas novietnēs, kas ļautu pilsētu un valsti "uzlikt uz pasaules kartes".

Līdz šim ir uzcelts tikai viens no "brāļiem" – Latvijas Nacionālā bibliotēka. Tās risinājums tika izvēlēts bez arhitektūras konkursa, izmantojot jau tobrīd vismaz desmitgadi novecojušo amerikāņu-latviešu arhitekta Gunāra Birkerta projekta skici. Lielā mērā projekta pievilcība bija atrodama nevis vīzijā par laikmetīgu bibliotēku, bet gan ēkas tēlā, kas spēcīgi rezonē ar apspiestas nācijas atdzimšanā balstītu naratīvu un papildina Daugavas kreisā krasta siluetu ar ikonisku formu. Arī Laikmetīgās mākslas muzeja projekts radās bez arhitektūras konkursa, kaut gan tā novietnes izvēle Andrejsalā līdz ar AB dambja atvēlēšanu koncertzālei tika leģitimizēta ar sabiedrisku plenēru un īpaši ārzemju ekspertu atzinīgo vērtējumu. Pēc privāta pasūtījuma globāli strādājošais arhitektūras birojs OMA izstrādāja Andrejsalas teritorijas attīstības koncepciju, un muzeja projekts lielā mērā bija šīs telpiskās koncepcijas papildinājums.

Paradoksālā kārtā akustiskās koncertzāles iecere ir nosacīts veiksmes stāsts šo triju kultūras megaprojektu vidū. Par novietni uz AB dambja tika paziņots līdz ar Laikmetīgās mākslas muzeja projekta ieskicēšanu, tomēr ēkas arhitektoniskais risinājums tika meklēts starptautiskā konkursā. No dalībniekiem tika sagaidīta "pasaules klases" arhitektūra, un, līdzīgi kā Nacionālās bibliotēkas ēkai, bija paredzēts, ka koncertzāle papildinātu skatu uz Daugavu ar vēl vienu ikonisku simbolu un tādējādi realizētu Rīgas priekšlaicīgās aspirācijas piederēt turīgās pasaules kultūras celtņu temperamentam. Konkursā uzvarēja Rīgā bāzētais arhitektūras birojs SZK, tomēr līdz ar 2008. gada finanšu krīzi, politisko paradigmu maiņu un tiesu darbiem ne muzeja, ne koncertzāles iecere nenokļuva līdz būvlaukumam.

Viena no idejām, kas atbalsojas diskusijās par akustiskās koncertzāles novietni gan šodien, gan pirms pusotras desmitgades apspriežot AB dambi, ir "Bilbao efekts". Tas ir uzskats, ka ekspresīvam liela mēroga arhitektūras projektam, kas novietots redzamā vietā, piemīt kapacitāte pilnībā izmainīt pilsētas imidžu, integrējot to globālā kapitāla un kultūras plūsmās. Šis efekts tiek pamatots ar amerikāņu arhitekta Frenka Gerija (Frank Gehry) projektētā Gugenheima muzeja panākumiem, kas kopš tā atklāšanas 1997. gadā "izcēla" Spānijas ziemeļu pilsētu Bilbao no ekonomiska pagrimuma. Mēģinājumi šo formulu replicēt citviet pasaulē ir rezultējušies bez līdzvērtīgiem panākumiem, un jau krietnu laiku "Bilbao efekts" tiek izprasts kā aplama aksioma, kas atspoguļo tieksmi pašapliecināties starptautiskā kontekstā un provinciālu domāšanu tādās kategorijās kā "pasaules līmenis", "uzlikt sevi uz kartes" un "būt vismaz ar kaut ko izciliem". Vēl jo vairāk šāds diskurss leģitimizē vienmērīgas un spēcīgas pilsētplānošanas deficītu (kaite, no kā hroniski cieš Rīga), to aizstājot ar izolētiem sabiedrisku ēku megaprojektiem.

Šādā postikoniskā un savā ziņā postkoloniālā perspektīvā būtu jāskata gan versija par projektu uz AB dambja, gan arī valdības jaunākais piedāvājums celt akustisko koncertzāli Kronvalda parkā, esošās Pasaules tirdzniecības centra ēkas vietā. Kaut arī šī novietne ir pieticīgāka par Daugavas plakni Rīgas centrā, arī Elizabetes ielas 2 "izcilība" tiek pamatota ar tās piederību vienai no pilsētas lepnākajām daļām, kur satiekas klusais centrs un Kronvalda parks. Pēc kultūras ministra teiktā, šādai izcilai novietnei pienākas izcila arhitektūra, un to var nodrošināt starptautisks arhitektūras konkurss [3]. Rezonējot ar starptautiskā arhitektu–slavenību konkursā uzvarējušā Gerija projektu Bilbao muzejam deviņdesmito gadu vidū, starptautisku arhitektūras ideju ieplūdums (nevis izsvērta novietnes izpēte, pārdomāta ēkas programma, tās finansēšanas modelis un arī citi daudz būtiskāki faktori par projekta skici) šeit tiek vienādots ar izcilas arhitektūras nenovēršamu rašanos Pasaules tirdzniecības centra vietā.

Šāda domāšana būtu jāpārskata vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka aizvien vairāk top skaidrs – 20. gadsimta pēckara periodu definējošā globālā finanšu, politikas un kultūras (tajā skaitā arhitektūras) sistēma, ko balstīja ASV hegemonija, lielā mērā ir sabrukusi. Līdz ar to arī vīzija par jebkādu universālu, rietumniecisku modernitāti, tipveida veiksmes formulām, globālās kultūras esamību, bezrobežu demokrātijas un kapitāla cirkulāciju, arhitektūras ikonām un "pasaules klasi" ir lielā mērā zaudējušas savu vērtību. Tikmēr aizvien neskaidrākā ģeopolitiskā situācijā planetāras ekoloģiskās krīzes un globālu sistēmu sadrumstalotības ietekmē aug spiediens daudz uzmanīgāk veikt jebkādas telpiskas pārmaiņas esošajā pilsētas audumā un konvertēt megalomāniskās arhitektūras ambīcijas uz daudz uzmanīgāku un rūpīgāk pārdomātu apbūvi vai arī – pārbūvi. Ja nu šāda domu gājiena gaitā izrādās, ka koncertzāles novietnei nav jābūt izcilai, bet vienkārši lietderīgai?

Otrkārt, ir jādziedē koloniālā trauma un jānovērš tajā balstītā tieksme demonizēt padomju modernisma periodu kā izdzēšamu plankumu Latvijas vēsturē un līdz ar to pie pirmās nepieciešamības likvidēt jebkādus tā pārpalikumus, tajā skaitā – ēkas. Ievērojamākais praktiskais šķērslis akustiskās koncertzāles novietošanai Elizabetes ielā 2 ir tas, ka šī novietne ir aizņemta, – tur atrodas ēka, kas atspoguļo gan 20. gadsimta modernisma arhitektūras kultūru, gan – vistiešākajā veidā – šī laikmeta politisko virzienu. No arhitektūras vēsturnieku vidus ir deklarēti piedāvājumi izprast novietnes jautājumu caur gadsimtus seniem Rīgas pilsētbūvniecības principiem, tiecoties pilnveidot to vēsturiski ekstātisko kulmināciju: zaļi-zilo centra bulvāru loku, kas tieši okupācijas periodā ticis "piesārņots" ar modernisma artefaktiem, tostarp – Centrālās Komitejas ēku. Tomēr šādi naratīvi gan par modernisma arhitektūras negatīvajām asociācijām, gan par pirmsokupācijas ērā attīstīto Rīgas bulvāru loku un akustisko koncertzāli kā iespēju šo pilsētbūvniecisko shēmu pilnveidot ir selektīvs un visnotaļ ideoloģisks vēstures lasījums, kas apzināti noliedz komunisma mantojumu gan kā daļu no pilsētas, gan kā daļu no Latvijas nacionālās identitātes.

Atdodoties diskusijām par koncertzāli un mūzikas nenoliedzamo nozīmi Latvijas kultūras un mīkstās varas (soft power) stiprināšanā, ir svarīgi neaizmirst, ka kultūra ir plašāka par mūziku un ietver arī citas nozīmīgas sfēras – tajā skaitā arhitektūru. Tāpat kā citas kultūras nozares, arī arhitektūras kultūra ir jākopj, un, kā liecina pēdējo gadu skandāli saistībā ar lielu celtņu būvniecību, arhitektūras kultūras kopšanu nav iespējams pilnībā deleģēt brīvā tirgus procesiem. Attīstīta arhitektūras kultūra ir svarīga ne tādēļ, lai radītu iespaidīgas ēkas, kas reproducētu nacionālos ideālus vai piesaistītu tūristus un investīcijas, bet tādēļ, ka arhitektūra (tāpat kā mūzika un citas mākslas formas) raksturo un vienlaikus definē to, kas mēs esam. Šajā ziņā akustiskās koncertzāles projekts nav izņēmums, un, līdzīgi kā ceļš no Latvijas Nacionālās bibliotēkas ieceres līdz tās eventuālajam iznākumam, arī akustiskās koncertzāles ēka būs telpisks laika nospiedums, kas vēstīs par iesaistīto funkcionāru kompetenci vai nekompetenci.

Beigu beigās, ja uz brīdi tomēr pievienojamies kultūras ministra dilemmās bāzētajai retorikai, tad varbūt šī brīža izvēle ir starp ātru vai dziļu izaugsmi. Vienoties tagad, uzcelt un cerēt, ka ar šo pašu piegājienu nākamreiz sanāks labāk, vai arī apstāties, ievilkt elpu un censties paplašināt kolektīvo iztēli par to, ko vispār nozīmē celt sabiedrisku ēku 21. gadsimta trešajā desmitgadē un kur to būtu vērts novietot. Jāpiekrīt arhitekta Anda Sīļa tēzei, ka ideāla novietne akustiskajai koncertzālei nepastāv – katrs tukšais vai aizņemtais zemes gabals pieprasīs savus kompromisus. Tomēr ir iespējams tiekties radīt ideālu procesu, kā šādu novietni atrast un apgūt. Valsts un sabiedrības attiecību organizācija ir nebeidzams dizaina projekts, un iespējams, ka šī projekta pārnese augstākā līmenī būtu daudz lielāks ieguvums nekā pati akustiskā koncertzāle.

 

[1] https://lvportals.lv/dienaskartiba/317728-nacionala-arhitekturas-padome-izskata-jautajumu-par-akustiskas-koncertzales-projekta-virzibu-2020

"Skaidrs, ka modernisma arhitektūras mantojums Latvijā ir nopietni jāpēta un jādokumentē, bet tas nenozīmē, ka viss šis mantojums ir jāsaglabā fiziski par katru cenu, taču dokumentēšana un apzināšana jāveic, pielietojot visas 21. gadsimta tehnoloģiskās iespējas."

Matīss Groskaufmanis

Matīss Groskaufmanis ir asistents–profesors Orhūsas arhitektūras skolā (Arkitektskolen Aarhus) Dānijā. Iepriekš bijis pasniedzējs un pētnieks Mičiganas Universitātē ASV, kā arī viens no kuratoriem 201...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!