Kas atļauts motociklistam, nav atļauts gejam

Līdz šim varu, vienalga, valsts vai pašvaldības, esmu izjutis kā skaudīgu veceni, kura nolād manu individuālo brīvību, vai kā saltu princesi, kuras vienaldzība spēj pat nogalināt ar skatienu vien. Taču, kopš pēdējā laikā arvien biežāk sajūtu rūpes, kādas varas pārstāvji izrāda pār saviem pabērniem, kuru skaitā esmu arī es, šīs rūpes sāk likties vēl nāvējošākas par salto vienaldzību vai kaķa lāstiem. Vispirms jau dīvainā autortiesību aizsardzības interpretācija, kura paredz, ka kāda trešā perona sargā manas tiesības un saņem par to naudu arī tad, ja no tiesībām uz paveikto un peļņas par to labprātīgi esmu atteicies. Labi, lai jau tiek, par laimi, esmu tik slinx, ka, summējot visu, ko esmu paspējis paveikt šīs dzīves laikā, ar manām autoratlīdzībām nepietiktu pat viena kārtīga tiesību sargsuņa brokastu kaulam. Arī pie tā, ka, būdams smēķētājs, esmu pasargāts no citiem smēķētājiem iestāžu tuvumā, bet, būdams grādīgo cienītājs, esmu pasargāts no cilvēkiem ar atvērtām alus pudelēm ielās, arī jau esmu paspējis kaut kā pierast, lai gan tā arī neesmu iemācījies izjust komfortu no apziņas, ka tieku apsargāts tikpat droši kā ieslodzītais vai prezidents. Esmu pasargāts un, ja arī tas mani nedaudz nomāc nomodā, tad vismaz gulēt varu droši.

Taču kāds nesen internetā nopludinātais RD Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas sēdes protokols lika satrūkties no miega, jo šķiet, ka nu jau kāds varmācīgi laužas manas guļamistabas logos, aizbildinoties ar rūpēm par mana gara un manas sexualitātes higiēnu. Attiecībā uz garīgumu līdz šim biju dzīvojis pārliecībā, ka valsts un baznīcas varas ir šķirtas. Attiecībā uz sexualitāti jutos pārliecināts, ka pēdējā nāk tikai par labu, ja tiek realizēta uz abu (vai vairāku, bet tas ir gaumes jautājums) iesaistīto pušu mīlestības, simpātiju un brīvās gribas pamatiem, bet sabiedrības drošības kontroles aspektā šie jautājumi būtu diskutējami vienīgi tajos gadījumos, kad kāds sexuāli izmantots pret savu gribu vai izmantojot bezpalīdzīgu stāvokli. Pārējos gadījumos tas būtu privāta raxtura, nevis publiski izskatāms jautājums. Iepazīstoties ar minēto protokolu, kas vismaz nosacīti uzskatāms par oficiālu papīru, sapratu, ka nupat arī šo it kā pašsaprotamo tiesību formālo pusi gatavs uzņemties varu pārstāvošs starpniex – esi gaidīts mūsu guļamistabās un cellēs, nelūgtais viesi!

Kā jau vairākums būs nojautis, runa ir par to pašu protokolu, kurš vairāk līdzinās aicinājumam sākt svēto karu pret homosexualitāti, liekot lietā gan atsauces uz bībeliskiem sižetiem, gan bezkaunīgu demagoģiju. Kopš protokola publiskas parādīšanās internetā jau izskanējuši vairāki saprātīgi formulēti viedokļi, tādēļ nez vai pateikšu ko tādu, kas nebūtu pateikts jau pirms manis. Tā vietā izmantošu izdevību publiski uzdot jautājumus, papildinot tos ar uzvedinošiem piemēriem, galvenajiem svētā kara iniciatoriem – komitejas priekšsēdētājam Dainim Turlajam un komitejas loceklim (ceru, ka viņu nebiedē iespējamās asociācijas ar šī vārda dažādajām nozīmēm) Jānim Šmitam. Protams, neceru sagaidīt atbildi, tomēr, būdams labi audzināts, savus jautājumus centīšos formulēt cik iespējams saprotami, lai novērstu iespēju atbildētājam izvairīties no tikpat tieši formulētām atbildēm. Un tā!

Sēdes protokola konstatējošās daļas 2. punktā savas sexuālās orientācijas demonstrēšana pielīdzināta agresijai pret citiem, turpat arī norādīts uz šo nezināmo "citu" tiesībām aizstāvēties agresijas gadījumā. Tā kā neesmu nedz homosexuālists, nedz transpersona, bet gluži garlaicīgs heterosexuāls tips, pieļauju, ka esmu pieskaitīts apdraudētajiem "citiem". No tā tad arī izriet neizpratnes duļķainajos ūdeņos aizrijies jautājums: kā tieši mani varētu apdraudēt tas, kas piesauktā protokola kontextā definēts kā agresija? Cik vien spēju sevi atcerēties, mani vienmēr interesējis pretējais dzimums, nekas nemainījās arī kopš tā laika, kad uzzināju to, ka pastāv iespēja izdarīt arī citādu izvēli un cilvēku sexualitāte var atšķirties no man vai maniem vecākiem piemītošās. Vai pēkšņi radies nopietns risx, ka, nejauši kļūstot par "gājiena" liecinieku, es sāktu šaubīties par savām jūtām pret mīļoto sievieti un uz ielas sāktu miegt ar aci simpātiskiem puišiem? No šīs pašas savādās agresijas definīcijas izriet, ka tagad arī pats radu draudus citiem, jo nupat publiski esmu demonstrējis savu heterosexuālo orientāciju (atsaucos vienīgi uz protokola textu, kurā par agresiju pret citiem dēvēta savas sexuālās, tātad arī heterosexuālās orientācijas publiska demonstrēšana). Saskaņā ar turpat minēto, apdraudētajiem ir tiesības aizstāvēties. Paceliet rokas, klātesošie, kurš no jums pēc manas publiskās atzīšanās heterosexualitātē sajūtas apdraudēts, lai es turpmāk zinātu, no kurām personām labāk izvairīties tumšās ielās, jo – tas gan ir tikai mans minējums, taču ar aizstāvēšanos protokola kontextā – vismaz netieši tiek pieļauta vardarbība pret ikvienu potenciālo draudu nesēju!

Turpat protokola 2. punktā lasāms, ka nevienam nav ļauts doties parādē. Tiesa gan, aiz komata tiek precizēts, ka aizliegums attiecas vienīgi uz homosexuālām personām, tomēr, ja nevienam, tad nevienam. Tādēļ, nenovirzoties no tēmas, vienīgi paplašinot tās skatījuma kontextu, seko mans nākamais jautājums. Kā tad ar citām parādēm, kurās neizbēgami kaut kas tiek demonstrēts? Piemēra pēc varētu minēt kaut vai to pašu nesen notikušo baikeru parādi. Ja vadāmies no priekšstatiem, kāds par motobraucēju grupējumiem izveidojies daudzu filmu noskatīšanās rezultātā, neizbēgami jāatzīst, ka arī motociklu rūkoņa sevī nes noteiktu vēstījumu, publisku savas kaislības demonstrēšanu. Ja jums palaimējies redzēt kādu bojeviku par baikeru bandām, tad noteikti zināsiet, ka šī subkultūra kā pirmā raisa asociācijas ar vardarbību, ieroču un narkotiku tirdzniecību, pat cilvēku nolaupīšanu un pasūtījuma slepkavībām. Pieņemot, ka "citi" akli tic filmās redzētajam un, saņemot pietiekami spēcīgu impulsu, gatavi sekot redzētā piemēram, pastāv risx, ka nejaušs motociklu sezonas atklāšanas lieciniex, kārtīgs ģimenes cilvēx jau pēc gada, no galvas līdz kājām tetovēts un tērpies ādās, nonāk uz apsūdzēto sola par kādu smagu nodarījumu. Jā, un vai šis uzstādījums, ka "citi" ir savu izvēli izdarīt nespējīgu lopu bars, kas instinktīvi cenšas atdarināt visu redzēto, nav rupjš apvainojums tai sabiedrības daļai, kura vispār nepiedalās nekādos gājienos? Pirms atgriežamies pie protokola, vēl viens uzvedinošs jautājums, kas ilustrēs to, ka paralēles starp gejiem un baikeriem nevilku gluži nejauši.

Proti, vai Turlais un Šmits ir informēti par to, ka baikeru kustības pirmsākumos skarbie zēni uz hārlijiem, provocējot sabiedrību vai tā dēvētos "citus", savu dreskodu un axesuārus noskatīja tieši geju klubos? Nupat teiktā ilustrācijai lieliski noderēs tādas jau par klasiku kļuvušas filmas kā "Cruising" vai "Scorpio Rising". Bet atpakaļ pie protokola! Kungi, cik uzmanīgi esat iepazinušies ar gājiena iniciatoru koncepciju, ja saskatāt tajā jebkādas savas sexuālās orientācijas demonstrēšanas pazīmes? Nav pamata Rīgas praidu salīdzināt ar līdzīgu gājienu praxi civilizētu valstu galvaspilsētās, kur cilvēki iziet ielās, lai svinētu savu mīlestību, neriskējot par to dabūt pa purnu no kāda iereibuša piecu bērnu tēva, kuram liekas, ka tikai viņš zina, kā patiesībā visam vajadzētu būt. Rīgas praidu, ņemot vērā tā līdzšinējo pieredzi, ar grūtībām varētu nosaukt par svētkiem, tas drīzāk atgādina izmisīgu lūgumu ļaut mīlēt un nebūt apdraudētiem savas mīlestības dēļ. Tik vien. Varbūt diskomfortu, kādu izraisa nepieciešamība slēpt savas jūtas, cien. Komitejas locekļiem būtu vieglāk izprast, ja atgādinātu, ka ar draudiem nesaskaras vienīgi homosexuāli orientētie. Traģisku precedentu netrūxt arī heterosexuālu mīlētāju dzīvē. Piemēram, mīļotās vecākiem nepatīk viņas izredzētais, bet viņas brāļi pa to laiku nokārto rēķinus ar nevēlamo personu miesas sodu formā.

Un tagad jau par hitu kļuvušā sēdes protokola 3. punkts. Kungi, tā pirmais teikums neiztur nekādu kritiku, jo, neraugoties uz savu piederību kristīgajai baznīcai, tomēr nedomāju, ka atsauces uz Bībeles mītiem būtu labākā argumentācija no baznīcas šķirtas varas rokās, noformējot oficiālu dokumentu un tajā prognozējot Rīgai Sodomas likteni. Toties virkni jautājumu izraisa šī punkta otrais teikums, kas sākas ar atziņu, ka Sodomas liktenis nav vienkārši Dieva sods, bet drauds itin pasaulīgām vērtībām.

Dīvaini, ka sēdē klātesošais un viens no svētā kara dedzīgākajiem kurinātājiem – mācītājs  Šmits piekritis šādam formulējumam, kas pieļauj formulējumu, kurā laicīgā pasaule dominē pār sakrālo. Kā pirmais bastions, kuram lemts krist Grēku plūdos, minēta vērtību sistēma. Nenorādot, kura tieši no daudzajām vērtību sistēmām. Bet izlikšos, ka esmu visu sapratis pareizi un ar to domāta Rietumu tradicionālā, kristietības un antīkajā mantojumā balstītā domāšana, kuras pamatnormas nav svešas pat tiem, kuri sevi pūlas radikāli pretstatīt šim domāšanas modelim, piemēram, pagāniem, kuri pielūdz kādu sev vien zināmu celmu. Kā tādā gadījumā apgalvojums, ka homosexualitāte ir drauds šai pastāvošo vērtību sistēmai, korelējams ar vispārzināmu faktu, ka jau pie šīs vērtību sistēmas šūpuļa stāvējuši daudzi homosexuālisti un, šai sistēmai pilnveidojoties, audzis to homosexuālistu skaits, kuru idejas sniegušas neatsveramu ieguldījumu šīs vērtību sistēmas pamatu stiprināšanā? Jā, klīst baumas, ka pat mūsu Rūdolfs Blaumanis bijis tāds, nu, jūs jau saprotat! Kādus tieši draudus homosexuālisti varētu radīt vērtību sistēmai, kuras telpu apdzīvo un pilnveido paši, ja to nav spējušas sagraut pat citu līdzīgas svara kategorijas kultūru invāzijas, kari, internets, konceptuālā māxla un citi Sātana izgudrojumi?

Kā nākamais Dieva dusmu objekts piesaukta demogrāfiskā katastrofa. Te uzreiz veseli divi jautājumi. Kā gan homosexuāli pāri varētu demogrāfisko situāciju uzlabot, ja šī spēja viņiem nav dabas dota? Un otrs jautājums: kādēļ vispār kādam indivīdam neatkarīgi no viņa sexuālās orientācijas būtu jāuzskata par savu pienākumu aprūpēt demogrāfisko situāciju? Baidos kļūdīties, taču domāju, ka izvēle radīt vai neradīt pēcnācējus ir tikpat privāta kā izvēle ticības vai kopdzīves partneru izraudzīšanās gadījumā.

Dokumenta konstatējošo daļu rezumē īss kopsavilkums, kas vēsta, ka vērtību sistēmas sabrukšanu un demogrāfisko katastrofu POPULARIZĒ lesbietes, geji, bisexuāļi, transpersonas un pat viņu draugi. Lieki jautāt, kādēļ lai viņi būtu ieinteresēti iznīcināt pašu apdzīvoto dzīves telpu. Drīzāk kā pēdējo uzdošu jautājumu: vai esat pārliecināti, ka, to nezinot, paši neesat draugi kādam gejam vai transpersonai, līdz ar to, saskaņā ar protokolā pausto, kļūstot par nozieguma līdzdalībniekiem? Jo, kā mēdz atgādināt Dieva un valsts likumu priekšā paklausīgie, nezināšana neatceļ atbildību.