Karš, ballīte un kārtīga klope

Nu nezinu, nezinu, vai "suns aprakts" nav kur nebūt citur. Proti, nevis "seksualitāte" mūsu platuma grādos divdesmitajā gadsimtā kļuva vispārpieejama, bet - publikācijas. Piemēram, precinieku kautiņu apraksti drīzāk ir atskaņas no daudz senākas tradīcijas, kura divdesmitajā nevis uzplauka, bet tieši otrādi, norietēja. Prostitūcija pavadījusi karus visos laikmetos kā neizbēgama pavadone, arī venēriskās slimības, atliek palasīt, piemēram, kaut vai sutanu aizmetušo Rablē. Un nedomāju ka arī mūsu zemes teritorijā Ziemeļu, poļu zviedru, un visu pārējo neskaitāmo karu laikā būtu bijis kas savādāk. Savādāk - publikāciju pieejamība. Jo tā īsti "hronikas" taču koncentrējās vairāk uz "lielajiem" notikumiem, vai "sakrāliem", tas pats Rablē, Bokačo, un protams, vēl senāk Apulējs (pēdējam vispār romāns vai piesātināts ar seksu) tomēr uzskatāmi par izņēmumu. Sadzīviskās problēmas nebija primārās dārgajai un diezgan elitārajai literatūrai.
Un mūsu latviešu populārā (precīzāk, kad literatūra kļuva vispārpieejama) grāmatniecība taču attīstījās deviņpadsmitajā, kas vismaz šeit bija salīdzinoši mierīgs gadsimts bez postošiem kariem. Mierīgā laikmetā seksualitāte tiek aizslēpta aiz tradīciju buķetes - tad to var atļauties. Satricinājumu laikmetā tradīcijas nobrūk - paliek kailais pamats. Un nedomāju, ka piemēram, septiņpadsmitajā būtu bijis savādāk kā divdesmitajā. Saglabājušies taču draudžu mācītāju vaimanas par zemnieku bezdievīgo izvirtību.
"Seksa revolūcija" ir "publikāciju revolūcija" - un pēdējais tehnoloģiju attīstība, nevis principu maiņa.
Jā, par filmas skatīšanos 31 gadā - tur iespējams, vēl viena interesanta nianse - agrāk taču saskarsmes pamatā bija rotaļa, vai kāda cita darbība, kur "publika" nebija pasīvi vērotāji, bet aktīvi dalībnieki. Tad cilvēki vēl nebija iemācīti pasīvi blenzt ekrānā, bez līdzdalības.