Foto: Linda Ogorodova
 
Dzeja
25.09.2020

Dziļie lauki

Komentē
1
Saglabā

MANAS ATMIŅAS PAR BĒRNĪBU LAUKOS

atceries ka pretī vienmēr skrēja trīs suņi
mazāki viens par otru
priecājās jau pa gabalu
bet tikuši klāt cēlās pirkstgalos
un luncināja savas astes
kā pļavā mājošus kurla komponista metronomus

pēc visa spriežot mēs bijām populārākā ģimene tajā autobusā
kas mūs atveda un izlaida
bet tagad jau pazudis grants ceļa putekļos prom

      – Man vienmēr patiks kā tālumā izdziest autobuss –
es teicu savām māsām un mammai

      – Nerunā par lietām ko nesaproti –
labāk nes baltmaizes un rupjmaizes maisus jo viss ir uz taloniem

biju kautrīgs
tāpēc vislabāk no virtuves atceros grīdas dēļus
un netīrās brālēnu pēdas
ja paskatījās uz augšu
varēja redzēt arī pienmašīnu
kas nošķīra vājpienu no krējuma
un vecmāmiņas māsīcu Anniņas tanti
kam virslūpu caurdūra reta ūsiņa
kā frontē bijusi ķemme

      – kas tad te atbraukuši –
kliedza Anniņas tante skaļāk par visu virtuvi
      – es pieprasu dziesmu –
un viņa izslēdza pienmašīnu

un brālēni saleca uz trauku skapjiem visapkārt

es zināju ka man būs jādzied
bet vienmēr gaidīju pamudinājumu
      – nu dziedi dēliņ –
jau klusi un mīksti kā caur pūpoliem
lūdza tante Anniņa
      – dziedi dziesmu par šausmīgi grūtiem laikiem
         par to ka viss ir pelēks
         un es drīz miršu

sāku es nedroši
bet dzirdot kā brālēni norij smieklus
es piemetu rīklē balsi
un dziedāju karstāk līdz beigās
virtuve liesmoja dziesmā
par tantes Anniņas tuvo nāvi

pēc dziesmas mēs visi ēdām baltmaizi un rupjmaizi
un dzērām vājpienu

tad allaž piebrauca traktors ar onkuli Pēteri
un viņš kliedza skaļāk par pagalmā visu
bet ko viņš kliedza
to es vairs neatceros
atceros ka viņš lasīja Vollesa kopotos rakstus
un dzēra šņabi no trulas pudeles kakliņa

tālāk bija jāiet garās vagās
klusās kā zaudēts karš
man likās es sajukšu prātā
apkārt brauca Pēteronkulis savā bezgalīgajā traktorā
bet ko viņš kliedza es neatceros

vakarā visi sapulcējās siena šķūnī
un svēti klausījās
kā tante Anniņa gaudo netālos kārklos
noklupusi pār rūsā rūdītu spaini
suņi lēkāja pa netīro pļavu klusi kā savas ēnas
brālēni piesūkušies slepenai cigaretei
nomainīja viens otru dzimšanas secībā

manas māsas un mamma
aizsapņojušās par nepabeigto tantes Anniņas dzīvi
neredzēja kā es izspraucos cauri siena šķūnim
un lavījos prom

pie ceļa gala piena galdiņa es apstājos
spīdēja mēness es atceros milzīgs kā nepabeigts projekts
tāltālu kustējās grants ceļa putekļi tuvojās autobuss
es atceros – visi mani sauca
visi meklēja manu vārdu ap šķūni
bet tas vēlās pār pļavu kā pabeigta kompota vāciņš
kā miegaina šofera nopūta atvērās durvis
un pieklājīgs tukšums cēlās no pamestām vietām

(2016)

PĒTERIS

senos laikos kaut kas bija noticis ar Pēteronkuli
viņa spožā karjera Stendes selekcijas stacijā
un izauklētās kartupeļu šķirnes
negāja kopā ar cilvēku
kas pensiju vadīja traktorā
klausījās vienīgi radio
un neko citu uz pasaules vairs nedarīja
pat diendusu gulēja traktorā
un ņēma līdzi pusdienas burciņā

Vinetas tante sen bija beigusi purpināt –
ar to traktoru jau varētu arī kaut ko darīt
art ecēt vagot maisīt greiderēt
piehaltūrēt pie kaimiņiem
bet Pēteronkulis viņā jau sen vairs neklausījās
viņš klausījās vienīgi radio

un tagad mēs visi gājām uz radiomāju galvaspilsētā
dabūt maiku un cepuri ar logo
ko Pēteronkulis bija vinnējis konkursā
viņš bija atbildējis uz jautājumu par kartupeļu šķirni
ko pats bija radījis
viņš bija atbildējis pareizi

– es viņus vinnēju! – Pēteronkulis bija bļāvis
ieskrienot mellajā ķēķī stāstīja Vinetas tante
tie pilsētnieki jau vispār nezina kā kartupelis rodas
sēž apnarkojušies savos makdonaldos
un vispār pat nezina kas ir krievu armija

– bet tā viņš ir! – Pēteronkulis teica
pie radio studijas biroja durvīm
– tu teiksi ka nav? –
viņš jautāja man bet es runāju ar durvju zvanu

jo mums vajadzēja tikt iekšā pēc balvas

– man tak tā maika neder – lepni smējās konkursā vinnētājs
pie apjukušās administratores galda
tādas varat ražot saviem tievajiem pilsētniekiem kas
sūc stampātus ķirbjus caur salmiņu
un pērk skābenes par dārgām naudām
viņi jau vispār nezina kā tas ir kad tu uzvari dembeli novusā
un dabon papildporciju kazarmu ēdnīcā
tu jau to nezini, meitēn,
cik tad tev vispār ir gadu un kā tevi sauc?

bet Vinetas tante jau stūma Pēteronkuli uz izeju
padusē pasitusi keponu ar loguci kad
Pēteronkulis pēkšņi apstājās iemiets kā
tīklā uzkāries raidījums "Savai zemītei"

– kā jūs teicāt? –
klusi un bikli kā bildinot
jautāja onkulis Pēteris aizlauztā balsī

– mani sauc Laura –
bailēs un čukstus atkārtoja smalkā meitene
piespiedusies sienas kalendāram ar bīdāmo datumu rāmīti

un vecais selekcionārs norija kamolu kaklā
bet nespēja aizturēt to
ko vīrieši nenosauc vārdā
kas ritēja lejā pa sauso un
vecuma vagoto vaigu

vēl mirkli kavējās zodā

un tad krita lejā

pret zeķi
kas ieauta krokšos

(2020)

MANAS ATMIŅAS PAR TIRDZNIECĪBAS CENTRA "TALSU CENTRS" ATKLĀŠANAS PASĀKUMU

es biju atklāšanas pasākumā 1999. vai 2000. gadā
Oskars kuru mēs visi saucām par Ķeskaru
jo viņš regulāri nevarēja savākties
arī tur bija
viņa sīkais brālis Brunītis ar kuru neviens nerunāja arī tur bija
Ancāns arī Jurčiks arī
visi kam nebija naudas tur bija
Pļuņģejs kuru tā sauca jo viņš bija Andžejs
tur spēlēja ģitāru
viņam bija bišķiņ vairāk naudas todien
bet pēc tam atkal nebija
nevienam nebija
nepazinu nevienu kam bija nauda
toties pazinu visus kam nebija
un viņi visi bija veikala atklāšanā

kaut kāds sīkā Brunīša klases biedrs toreiz uzvarēja konkursā
viņa mamma kas acīmredzot mīlēja savu dēlu
tāpat kā mīlēja pārdozēt Niveju
spīdēja un laistījās
jo uzvara konkursā laikam nozīmēja naudu
naudu kuras nevienam nebija

mēs bijām nokavējuši konkursa sākumu
jo Ķeskars nevarēja savākties
bet Ancāns bija aizmirsis kur noslēpa spirtu
tāpēc mēs nokavējām atklāšanu
un es neizpratu konkursa nolikumu
kaut kas bija jāuzmin
vai jāizvelk no kastes pareizais

un tam Brunīša pirdienam
gadījās laimīgā roka

un mutere

(2017)

DZIĻIE LAUKI

lūdzu neej mājās!
vēl zaļumballe nav galā
vēl Verners nav atnesis kameņu alu
lazdraibā naktī
kad mēness spīd lieks

paskaties kādus prožektorus mēs izkārtojām no Stendes sakaru mezgla!
vēl būs ugunsskulptūras
un mērs atklās strūklaku
nekur vēl nav jāiet prom!
tas buberts kas vējtverī dziest neatšālēsies
bet mēs nekad vairs nebūsim jauni
bet tas jau nekas
arī veci cilvēki ir dzīvas būtnes

nelaid man roku vaļā!
man bail tevi neredzēt nākamgad Zvejnieksvētkos
ja nu tu apprecies?
ja nu to fabriku slēdz?

es reizēm vemju darba termosā no uztraukuma
par to ka varētu tevi neredzēt

jej bogu es tevi sitīšu ja nesatikšu!
nē piedod es nesitīšu
bet visu mūžu staigāšu čehoslovāku slēpjzābakos
ja paliksi ar mani kaut vēl piecas minūtes

skaties cik skaists ir šis vakars!
Aigariņš atbrauca no Amsterdamas
nu paliec vēl bišķiņ!
es nenormāli gribu dejot!

jo tūlīt būs rīts miglā tīts
un vienalga
es gribu pazust ar tevi
šai Bermudu divstūrī

(2020)

nāk rudens apglezno vasaru
un apakšā parakstu liek
nāks ziema aizkrāsos rudeni
un aizkrāsos parakstu ciet

(TALSI 2000)

Tēmas

Andris Kalnozols

Dramaturgs un režisors (izrādes "Labākais cilvēks Tahkurannā" (2013), "Benzīnvīrs" (2015), "Aizvakar vienmēr" (2016)). Raksta romānu "Kalendārs mani sauc". Staigā apkārt.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!