Jauns un jauns, un jauns

Par Jaunā Rīgas teātra izrādi "Pelēka vasara, saulaina ziema" (rež. Gerds Lapoška, 2023).

Gerda Lapoškas izrādi "Pelēka vasara, saulaina ziema" Jaunajā Rīgas teātrī raksturo trauslums un nelīdzsvarotība, iedvesmošanās, nekonkrētība, domu maratoni, jūtu ūdenskritumi un vēl citi apzīmējumi, kas piedēvējami jaunam cilvēkam un viņa iekšējai pasaulei. Gerds šo pasauli ir uzlicis uz JRT skatuves, iedvesmojoties no kino, taču mēģinājums ekrānā redzamo pārvietot uz skatuves rada mulsinošu rezultātu. Mulsinošu, jo izrādes laikā nepameta sajūta – kaut kā pietrūkst.

Franču jaunais vilnis. Loģiski

Gan intervijās, gan izrādes programmiņā kā viens no izrādes iedvesmas avotiem tiek minēts Franču jaunais vilnis. Programmiņā katram tēlam atvēlēta sava lappuse ar viņa foto un "kino izlasi", piemēram, galvenā varoņa Klementa kino izlasē ir "Līdz pēdējam elpas vilcienam" ("A bout de souffleI", 1960, Godārs), "400 sitieni" ("Les Quatres Cents Coups", 1959, Trifo) un "Sapņotāja četras naktis" ("Quatre nuits d'un rêveur", 1971, Bresons). Arī režisoram ir sava lappuse ar kino izlasi. Pašā izrādē ir tiešas atsauces uz šīm filmām un personālijām, piemēram, vairākkārt tiek pieminēts Žans Liks Godārs un viņa attiecības ar sievu un aktrisi Annu Karinu, jo īpaši notikums, kad viņš aizgājis pēc cigaretēm un pazudis uz diviem mēnešiem (tas gan ir izrādes autoru piepušķojums, jo intervijā ar "W Magazine" Karina vairākas reizes piemin, ka tās bijušas trīs nedēļas). Tāpat galvenais varonis savā rakstā izrādē piemin, ka viņa dzīvoklī ir Fransuā Trifo filmu plakāti.

Tomēr izrāde ir pilna arī ar netiešākām atsaucēm, piemēram, diezgan precīzi atveidota viena no kafejnīcas ainām Godāra filmā "Vīrišķais sievišķais" ("Masculin féminin", 1966) – izrādē tā kļūst par Klementa un Bellas pirmo tikšanās reizi. "Pelēka vasara, saulaina ziema" kopumā veidota kā "mīlestības vēstule" šim kino vilnim, Godāram, Trifo un pārējiem, tomēr rezultāts ir diezgan blāvs, jo pati kustība nekādā veidā netiek komentēta, bet no atsaucēm vien nav iespējams veidot izrādi. Godāra filmās var saskatīt mizogīniskas iezīmes, kas diemžēl parādās arī šajā izrādē. Galvenais varonis, Matīsa Ozola Klements, protams, ir jauns, nesaprasts vīrietis – mākslinieks, kura dzīvi ļoti ietekmējusi viņa māte – Gunas Zariņas baletdejotāja Matilde, kas vairāk sevi veltījusi savai mākslai nekā dēlam. Viņas māksla un karjera netiek uztverta nopietni un ar cieņu. Vairākās ainās dzirdams ass nosodījums mātei, piemēram, Klements nolasa zīmītes, kuras bērnībā tika atstātas uz ledusskapja un kalpoja kā vienīgais sazināšanās veids ar māti, kuras nekad nebija mājās un kura nepievērsa dēlam vajadzīgo uzmanību. Lai arī aina ir spēcīga un aktieri to labi izspēlē, tā šķistu mazāk problemātiska, ja kaut vienreiz izrādes laikā tiktu pieminēts Klementa tēvs. Šim Klementa dzīvē neeksistējošajam tēlam nosodījums netiek adresēts.

Pāris ainas veltītas Klementa bērnībai. Histēriski raudošu mazuli skaisti, bet ar novēlošanos steidzas mierināt aizņemtā māte. Izvirtīgā apelsīna mizošanas aina apliecina mātes egoistisko nostāju – apelsīns it kā domāts dēlam, taču izteikti jūtama mātes motivācija – galvenā esmu es, mana grācija, izveicība, izskats… Tāds pats izaug arī dēls – Klements sevi nostata pirmajā vietā un labākajās Freida tradīcijās savā draudzenē Bellā meklē mātes aizvietotāju. Lai pirmo rindu skatītāji šo atsauci nepalaistu garām, uz klavierēm nolikta Zigmunda Freida grāmata.

Viena no Franču jaunā viļņa pazīmēm ir sava laika sociālā un politiskā konteksta akcentēšana. Protams, ka izņēmumi ir vienmēr, bet īpaši filmā "Vīrišķais sievišķais" šis aspekts parādās gan sižeta līnijā, gan intervijās ar cilvēkiem, kuri izsaka komentārus par Vjetnamas karu, studentu protestiem un pat par to, ka pašlaik aug "kokakolas paaudze". Pretēji tam izrādes darbība notiek nenosakāmā laikā un telpā. Varētu spriest, ka tā darīts ar nodomu, lai uzsvērtu jaunatnes problēmu nepārejošo aktualitāti, tomēr tērpi veidoti izteiktā 60. gadu stilā, kas saskan ar Franču jaunā viļņa laikmetu. Tāpat izrādi un šo kino virzienu saista vairāki estētiski līdzekļi – gan darbības un galvenā varoņa iekšējo domu narācija, gan epizodiskums un ainu nehronoloģiska secība, kuru pārtrauc dažādu citu notikumu iespraudumi. Lai gan izrāde runā par jaunības mīlestību, mākslinieka dvēseli un bohēmu, Franču jaunajam vilnim tipiskie sižeta elementi paliek drīzāk otrajā plānā, piemēram, izpaliek populāra tēma Franču jaunajā vilnī – kriminalitāte. Izrādes tēli atšķiras no Godāra filmu tēliem ar savu privileģētību un atrautību no realitātes. Aktieri vairākkārt ar rokām imitē šaujamieroci. Varbūt šis žests iecerēts kā atsauce uz Franču jaunā viļņa fokusu uz kriminalitāti – bet vai tam ir dziļāka jēga? Drīzāk rodas iespaids, ka Klements tikai spēlējas un ir vēl bērna prātā, tādējādi atceļot jebkādu sižeta loģiku.

Visu laiku salst?

Scenogrāfe Dace Ignatova telpu burtiskā ziņā sasilda, izmantojot infrasarkanos sildītājus. Tikai grūti saprast, kāpēc tik spēcīgi uzsvērts sals un aukstums – šķiet, ka vienīgais iemesls dažādo sildelementu izmantojumam un Klementa cimdiem ir norādīt, ka viņam ir auksta sirds. Kāpēc izrādes veidotāji uzskata, ka skatītāji paši nespētu to saprast? Grupa "Alejas" (Reinis Žodžiks, Spāre Vītola, Kirils Ēcis) izrādes noskaņu ved pareizajās sliedēs – mūzika piešķir vajadzīgo klišejiskumu, ir patīkama un gaumīga (kā muzikālā noformējuma pamatmotīvs izmantota franču grupas "La Femme" dziesma "Où va le monde").

Matīsa Ozola un Gunas Zariņas duets, ko uz skatuves redzam jau atkārtoti (iepriekš izrādē "Kordēlijas zeme"), saistās ar eksperimentēšanu. Klementa māte, izbijusi baletdejotāja, attaisno neveiklo un bohēmas vilinājuma pārņemto dēlu, kurš tiecas pats kļūt par mākslinieku un izgaršot visu, ko sniedz šāda dzīve. Savukārt Klementa attiecības ar Bellu varētu definēt kā projektu, kuru īstenojis Klements vairs nerod motivāciju ne dzīvot, ne rakstīt, ne meklēt, kamēr Bella satika un iemīlēja Klementu nejauši (bez slieksmes projektu vadībā). Bellas tēls nav nekas vairāk par šablonu, ideju, kura ir nepieciešama Klementam tajā laikā un vietā, bet viņas funkcijai un lietderībai ir derīguma termiņš. Vienīgais, ko mēs par Bellu uzzinām – viņa ir zēnu kora diriģente. Tas tiek atkārtots pārspīlēti daudz reižu, jo nekas cits kā šī profesija un sasaiste ar Klementu viņu neraksturo. Arī Dāvida Pētersona Žaks un Jāņa Grūtupa Gregorijs, šampanieša un jaunības ieskauti, ar mazliet skaidrāku prātu apveltīti jaunieši, paliek drīzāk fons, uz kura izcelties Klementa savdabībai. Abi brauc ar skrituļslidām, kas sākotnēji šķita kā tīra klišeja, taču izrādes gaitā tiek pamatota – jaunieši trenējas fotosesijai. Tomēr varbūt skrituļslidas šiem tēliem piešķirtas, lai aktieriem vispār būtu, ko darīt?

Ainā, kurā Matilde un Bella satiekas, uz brīdi šķiet, ka izrādei varētu atklāties jauna šķautne, kas parādītu šīs sievietes citādi, patiesāk, nekā mēs visu šo laiku ar Klementa acīm esam viņas redzējuši. Tomēr ne. Matildei piemīt tikai grācija, vecums un vienaldzība pret dēlu. Viņa noniecina Klementa uzrakstīto romānu, sakot, ka dejojot svarīgākais ir, lai skatītāju aizķertu vēstījums, nevis tikai priekšnesums, jo citādi tas ir vien "virtuozs triks, bet dvēseli neskar". Diemžēl izrādē "Pelēka vasara, saulaina ziema" nebija ne virtuoza trika, ne aizķertas dvēseles, taču, iespējams, no tās var izdarīt interesantus secinājumus par to, kā atšķiras jauna vīrieša uztvere no jaunu sieviešu uztveres.

Izrādē jūtams liels vēriens, bet mazliet trūkst sakāmā un kopumā uzsvars likts uz jūtām. Tomēr ironiski – kaut kur apelsīnu koki ir apsniguši, nosaluši, taču paša Klementa mandarīnu koks, kas elpo cigarešu dūmus, nīkuļo nebrīvē, bet vismaz ir siltumā. Mazākais ļaunums pret ļaunāko labumu.