Tātad. No dzīvniekiem mums noderēs tas, kuram piemīt mugurkaula stingrība, iespējams, interpretēta kā zināms stīvums, kā arī plata rīkle, kas pat neatplesta tomēr liecina par nopietnām ambīcijām, spēja pacietīgi nogaidīt zem ūdens un uzbrukt pēkšņi. Dzimtas nostāstos šo vareno reptīli ievedusi gluži sveša lauku māju kalpone ap to laiku, kad bēgļi no Zemgales pāri Daugavai sasnieguši Vidzemi. Kopā ar ģimnāzisti Mildu aizsūtīta kādās darīšanās uz citām mājām, kurās tobrīd mitinājusies karaspēka vienība, meita pēc tam sajūsmināti vēstījusi: "Tie bagāti dzīvo, krokodīļu zupu vien ēd!" Mūsu priekštecis, kuru bēgļu jaunkundze todien, tērptu strēlnieka mundierī, redzēja pirmoreiz, bijis viens no šīs zupas ēdējiem. Smiedamās par naivo skuķi, kam frikadele un krokodils vienlīdz sveši un brīnumaini, viņa vēl nespēja iztēloties, ka apprecēsies ar valdonīgu un kategorisku salenieku, kurš uzpeldēs viņai līdzās Zemgalē no Doles augšgala šaurumiem, kur viņa mātes senči ciešās tača skavās sakrampējuši Daugavu ar nēģiem un lašiem, bet tēvs, skolmeistars, ciets kā izmirkusi sieksta, tikpat stingri turējis savus pagastskolas audzēkņus. Godātā komisija, lai jūs nemaldina vieglprātīgais zupas sadzīviskums un meiteņu ķiķināšana. Te nav runa ne par izvēli, ne par laimi, bet par uzticību. Nav runa par ticību, bet par ticības mācību. Mēs attēlosim krokodilu, melnu un robaini rūtotu kā granātu, novietosim to pašā viducī, un nekādi pārpratumi un anekdoti, nekādi piektā gada burbuļi un betona aizsprostu jaudas viņu no turienes neizdabūs. Lai veco ģerboņu lauvas rēc par drosmi un lāči par piesardzību, lai jaunajos lielīgi lēkā mazo miestiņu milzīgās vardes un frizētās vāveres, un politiskie grifi lai kārsta uz visām pusēm savas gudri šaudīgās viltvāržu mēles. Jūs jautājat tik tieši, ka mums jāsniedz skaidra un tieša atbilde: ko simbolizēs krokodils mūsu ģerbonī? – Draudus. To, kas guļ dūņās, gatavs lēcienam, gatavs sprādzienam, gatavs aprīt Rīgu.
Labi, tātad varam turpināt. Atgriezīsimies tur, kur mūsu nav bijis, pārklāsim savai dolomīta gultnē snaudošajai pacietībai sapni, varbūtību, nedrošo mēness tiltiņu, kas ved no iedomātā uz nepiepildīto un atpakaļ, no krasta uz krastu, no tukšuma uz tukšumu un ļauj mums mantot nenotikušo. Mums pietiek ar to, ka zinām – tas būtu varējis būt. Observatoriju šajā salā neuzcēla, bet mums ir galaktiku zilie un sarkanie loki, ir pāri upei uzlecošs spīdeklis ar Tiho Brahes vara degunu un bakurētaino seju, ir zinātnes tāmes valdnieku lādēs, alķīmija, kalendāri un Bazīlija Plīnija Brahem veltītie latīņu panti. Lai šī sala ir naktī blāvi vizoša astronoma acs, kas raugās teleskopā. Lai apmulsusī Urānija meklē mūs savās rūpīgi aprēķinātajās elipsēs kā sīkas un neredzamas, nekad neaizdegoties apdzisušas sēra galviņas, kā slēgto sērkociņu fabriku "Komēta", kas izbirusi Visumā. Mēs neesam zvaigžņu zelts un neesam tīrais sudrabs, šis baltais, tukšais heraldiskais lauks, lai gan esam nevainīgi – mēs esam viss, jo mēs esam tukšums; jums jāsaprot, ka tukšumu mūsu pret debesīm vērstajā vairogā var simbolizēt jebkura krāsa, jo jebkuru krāsu var simbolizēt tukšums.
Godātā komisija, es pieņemu, ka ne visi mūsu argumenti tiek uztverti ar atsaucību, iespējams, drīzāk jau atzīti par atkāpšanos no heraldikas formālajiem likumiem, tomēr vēlos turpināt ar lambrekenu. Ar līniju, kura ieskauj mūs ar maigu, daudz maigāku, iespējams, pat izmisīgi maigu kontūru. Kā laucinieces galvas lakatiņš. Kā viegli ģimnāzistes priekšauta spārniņi un viņas elpa, kas, cilājot krūtis, liek tiem lidināties starp simt citiem skatuves un priekšnesuma satrauktiem spārnu volāniem. Kā svaigā sniegā iemīta dzejoļa rindiņa, aulekšojoši, nelīdzeni basu pēdu nospiedumi apkārt Bastejkalnam – kur Mildas atmiņā Aspazijai bija kailai un pārdrošai jāskrien pat tad, ja viņa to nekad netika darījusi, – jāskrien, lai dzeja piepildītos. Līnija kā šauras lūpas, no kurām nupat uz visiem laikiem noslaucīta sarkana lūpu krāsa, kā zīda zeķe, kura rāmi noslīd līdz pat lakkurpei un tad padevīgi izritinās uz grīdas līdzās Šopenhauera citātam, slepus paliekot pie savas spītības: jā gan, divas pretējas lietas nevar vienlaikus darīt un tomēr tās var vienlaikus gribēt! Mūs ietver plūstošas tintes veidots burta izliekums, kur tieva iemīlēšanās stīdziņa, aizvien stingrāk vilkta lejup, pāriet pavedinošā glītraksta uzspiedumā, līdz vārdi tiek izsacīti, pastkarte nosūtīta un atpakaļceļa vairs nav, nāves spriedums neuzticībai parakstīts. Līnija, kas atsakās būt rotājums, kā plāna, pakausī saritināta un sasprausta bize. Mēs vēlamies apvīt savu ģerboni ar šo trauslo līniju, kura pamazām pārvēršas gadiem ilgā klusēšanā, līdz beidzot atliek tikai dreboša roka ar ķīmisko zīmuli, kura raksta tik īsu teikumu, vien trīs vārdus, bet dzīve beidzas ātrāk nekā teikums, kā saulē kūstošs sniegs tā nobrūk slīpi pa rūtiņu lapu, un pašas beigas ir gandrīz nesalasāmas: Milda, esi stipra.
Milda, esi stipra! Ar mirstoša grāmatveža roku uzrakstītā devīze, kuru bērnībā atradām aiz klavierēm nobēdzinātā, notikumu pilnā rokassomā, izburtojām, velkot līdzi ar pirkstu, pazaudējām un nekad neaizmirsām, jo pazinām tajā sevi. Mēs esam pusnogremdēta sala un augsts baiļu aizsprosts, dāņu astronoma neveiksme, zvejnieka Klambaru Indriķa bagātais loms, stingrā skolmeistara rādītājpirksts, jaunā strēlnieka uzpleči un pedantiskā grāmatveža atvilktne, upē klusi nočūkstējušas komētas, smags bēgļu čemodāns ar Vitebskas tirgū iemainītiem krievu klasiķu sējumiem un klusējoša mājsaimniece, kura glabā nelaimīga pielūdzēja sūtītās pastkartes, saliktas noputējušā, mazā zārkā kopā ar sliktu sirdsapziņu un Šopenhaueru. Mēs esam Milda, kurai jābūt stiprai.
M. E. S.!
Varbūt mēs vēlētos ģerboni, kas atļauj mums būt vājiem, taču nezinām, kas tādā būtu jāattēlo.
Skice?
– Jā, godātā komisijas vadītājas kundze, – iesniedzējs atbild un izvelk lapiņu, kuras vidū ar zīmuli ieķēpāts kaut kas mazs, melns un robains. Apkārt tam apvilkts šķībs rimbulis, no kura uz visām pusēm spurojas ar bērna roku izdzenātas tievas švīkas. Apakšā M, platām nevienāda garuma kājām, un S, izliecies otrādi. Tiem abiem pa vidu liels grābeklis – E, visi trīs zari uz pareizo pusi, bet drošības pēc viņš piezīmējis vēl ceturto, un tagad tas izskatās pēc garumzīmes.
MĒS.
0