Izdevniecībā "Neputns" nupat izdots Ineses Zanderes dzejoļu krājums "mantojumi" – viņas piektais dzejoļu krājums pieaugušajiem. Publicējam divus dzejoļus – nelielu ieskatu jaunajā grāmatā.
***
naktij aizrāvis priekšā aizkariņus
aizcirtis tukšo krāsota saplākšņa skapīti
spītīgi skrūvē spuldzi virtuves vientulībā
platām apskurbušām zāģera plaukstām
neveikli virzot pa vītni
tumsu karstu un izdegušu
nošvīkst zābaks
krītot viņš saož
gruzdošu naktstaureni
kāda nevēlēšanās piepildīsies
nakts ar dziestošu švīku
iezīmē viņu
savas kartes tumšajā laukā
marta valstība
litānija ar mirdzu bendrupi
pēc tam vējš sagrābis aiz skausta ķērcošu vārnu
svieda to gaisā kā melnu mutautu
sveicinādams zaļas zvaigznes
un visu savu nepārredzamo marta valstību
un apmulsusi zemei piekļāvās nakts
kā izbīlis sekoja rīts un apžilbusi garām aizgāja diena
līdz vakars izstiepās gari dziestot kā daudziem apsolīts mierinājums
un man
šīs dzīvības niecīgai daļai
pietika spēka pieņemt to visu
jutu plūstam man cauri stādu un koku drūzmu
izauļojam tālu mežu dzīvniekus
mitrām drebošām nāsīm
lidmašīnu pāri kas meklēja vietu ligzdai
velkot pār galotnēm līdz savu nokavējušos dziesmu
baļķvedējus kam izlauztas taisnas takas
pāri šaha galdiņa rūtīm
pret tukšuma ieplesto rīkli
kā tumši sarkanas svara bultas lēcienā pāri izcirtumam nospriegtas vāveres
pa pēdām palaistas šujmašīnas ošņājot soļus brīvības irstošās vīlēs
samtpēdainas caunes ar praulu sīvo uguni redzokļos
milzu čiekuriem līdzīgas tumšas meža cūkas
apgaismotus studentus bērzus tramvaju logos
mundras lapsas lūšus un liesus vilkus
mēmas bet kustīgas zivju lūpas izraidītas tiešraides ekrānā
pilsētas –
izputējušas vēja aiztrauktas izklīstošas
kā drebošus putekļus ievilku plaušās
un man
šīs dzīvības niecīgai daļa
pietika spēka pieņemt to visu
tumsas segtā pasaule
ar zvaigžņu sacaurumotu stūri
pūlējās apsegt mani kā nospārdījošos bērna kāju
un krītot mirdzēja visuredzošā stikla acs:
pavasaris draud tavu pasauli atstāt ārpus segu un likumu robežām
atzīsties
marts ir par grūtu un aprīlis saprātu aprīs cik tevis būs palicis pāri
kad nāks un nebeigsies maijs
ievziedu mēra un liekulības smaka plīvos ap paštaisni nestiem
augumiem
dārzos suminās savus darbus pat visnesavtīgākās mātes
un viņu ziedošā ēnā kūņosies tie kas bēg
no savas pērtiķim līdzīgās ēnas
atzīsties būdama tāda kā esi
pagalam iztrūcināta un nogurusi redzēt
reizē avs un vilka patiesību
atzīstos nezinu kura atzīsiesies vai mirdza
un kura roka tik uzticami
noglaudīja man galvu vīrietis māte nāve
un man
šīs dzīvības niecīgai daļa
pietika spēka pieņemt to visu
tad no staba nogāztā perēklī
ziemas vētra aprima vasaras miegā
man cauri aizplūda upes
vizinot tajās reiz dzērušu kustoņu gleznos atspīdumus
nojaukto robežu gleznos atspīdumus
ūdenī izplūstošu eļļas gleznu gleznos atspīdumus
smieklus filmās kas tinas kā atvaros ierautas ūdenszāles
druvu un valodu akotus palieņu sāpīgās smilgas
pie kurām vēl turas
pasaku asie nagi
skalbes glīvenes meldru tetovējumus grāmatu solījumus
dzelmē noslīkušu sirmu mākoņu greznību
un man
šīs dzīvības niecīgai daļa
pietika spēka pieņemt to visu
tas bija milzīgs prieks
aizdomu pumpuri draudu pavasarīgie dzinumi
pirmās mazās un lipīgās lapas
apreibusi jaunība aizdegusies iztēlē
liesmaina kūla pasaules blāzma skumja kā pamests kino
neizlasāma lāsma gruzduma zūdošā zaiga
un es grīļojos kā zem dārgakmeņu krusas
mana āda sajuta tūkstoš pieskārienu
un ikviens no tiem bija glāsts
nākotnei kuras kūniņa tagad sadegs
un es ņēmu sevī visu dzīvību
kas apklāj pasauli
un man
šīs dzīvības niecīgai daļa
pietika spēka pieņemt to visu
vējš sagrābis aiz skausta ķērcošu vārnu
svieda to gaisā kā melnu mutautu
sveicinādams zaļas zvaigznes
un visu savu nepārredzamo marta valstību
0