Foto: Ģirts Raģelis
 
Sarunas
31.12.2021

Heli Lāksonena: Es sargāju prieku, kas man dots

Komentē
0
Saglabā

Heli Lāksonena ir somu dzejniece, kas raksta dienvidrietumu somu valodas dialektā. Latviski līdz šim iznākušas grāmatas "Kad gos smei", "Piec ait kalns", "Soul. Burkans. Undens" un (2020. gadā) "Paņēmi manu sirdi no plaukta" – krājums, kurā publicēti 15 Aleksandra Čaka Lāksonenas dzejoļi, kas tapuši kā atbildes uz tiem. Tās visas latviski atdzejojis Guntars Godiņš, izmantojot Vidzemes piekrastes lībisko izloksni. Heli tekstu pasaule – un viņas klātbūtne – ir patiesi sirsnīga un līksma, taču dzejoļos atrodamas arī smagas, nopietnas un pamatīgas tēmas, kuras viņa izceļ gaismā ar atbruņojošu smīnu. Mēs ar viņu tikāmies, lai parunātu par Aleksandru Čaku, nepieaugšanu, prieku un brīvību.  

Heli Lāksonena: Ja kādam ir sajūta, ka viss pasaulē redzēts un nav nekā jauna, viņam jāsāk mācīties latviešu valodu. (Smejas.) Kad es mācos latviešu valodu, man ir sajūta, ka manā mājā ir jauna istaba, par ko iepriekš neesmu zinājusi. Es skatos un redzu – šis ir no senajiem laikiem, tas – no sanskrita, šis – no senām lūgšanām. Vārdi nāk no simtiem, pat tūkstošiem gadu senas pagātnes. Kad dzirdu latviešu valodu, es jūtu – šie vārdi ir ļoti seni, bet joprojām dzīvi. Tas dod man spēku – doma, ka šī kultūra neizzūd. Valoda to pierāda. Es nolasīšu pirmo dzejoli no grāmatas. Tas ir dzejoļu pāris, šis ir Čaks, šī – mana atbilde viņam. Visa grāmata ir tāda.

Matrozis laķenēs

Kur bulvārs ar divrindu lampām
un frizētām liepām,
es satiku matrozi
laķenēs, garās un spožās kā pīķi,
ar krūtīm kā piepūstām burām.

Sejs brūns bij
kā kapara nauda,
kā pulierēts ozola skapis,
un gaita kā nemierīgs vilnis.
Viņš droši bij mīlētājs lielisks,
kam raksturs
kā zelters,
kā pulvers,
bez gana un atpūtas ostās.
Bij acis viņam pēc krāsas
kā kaķim, –
kur lapu zaļums un rūsa
ar zilgmi bij maisītas kopā.
Bij acis viņam kā kaķim
pēc krāsas
un bezkaunīgas kā sievas,
kā suņi aprīļa dienās.

Viņš tikko kā nāca no kuģa
un mīlas alka kā maizes,
vēl nesdams sev līdzi no kuģa
darvas, siļķu un jūras smakas,
ko vedis no Ģentes uz Rīgu.
Viņš tikko kā nāca no kuģa,
un laķenes bij viņam kājās,
jo viņš bij kā pārpildīts baseins
un alka sievietes miesu.

Un mana atbilde:

Lūktum

Tu iskāp no laiv,
tu nedeu ceļ
ne tuvredzigam vīram
ne garzeķskuķam,
ne kurtam, ne ostkaķam.
A liepmed uz plecem tu penac
pe manam durim.
Adres ustetovet.
Virs puls,
Tu klouve,
kougan kopš pavasar
durs bi vaļam.

Vai ta, nākdams šu, tu jou zinai,
Ka es teu nelieks neko?

Henriks Eliass Zēgners: Šī grāmata, kas tikko iznāca, ir tavs ceturtais dzejas krājums, kas lasāms latviski. Kā sākās tavas attiecības ar Latviju? Vai tas bija Guntars Godiņš, un kāda bija pirmā reize, kad te ieradies? Kā tas viss sākās?

Heli: Tas sākās ar igauņu valodu. Es studēju somu un igauņu valodu. Tā kā es protu runāt un rakstīt igauņu valodā, iepazinos ar Guntaru Godiņu, kurš tekoši prot runāt somu un igauņu valodā. Es viņam nolasīju dažus savus dzejoļus somu un igauņu valodā, un viņam radās ideja tos tulkot. Viņš to izdarīja, un latviešiem šie dzejoļi ļoti patika. Man ļoti patīk patikt. Viņš sastādīja pirmo grāmatu "Kad gos smei", un publika to ļoti labi uzņēma. Es arī gribēju iemācīties latviešu valodu, jo tā nav viegla.

Henriks: Kas piesaistīja tavu interesi Čaka dzejai?

Heli: Dzejolis, ko tikko lasīju, ir iemesls, kāpēc man viņš iepatikās. Pirmkārt, man Čaks patīk, jo viņš raksta gaiši, vienkārši, viņš nav ļoti sarežģīts. Mana galva arī ir diezgan vienkārša. Man patīk vienkārša dzeja. Es sāku lasīt un sapratu viņa dzeju. Labam dzejolim nav jābūt sarežģītam. Otrs iemesls ir – Čaks raksta tā, it kā veidotu filmu. Viņa dzejoļos ir daudz tēlu un krāsu. Un, protams, daudz sajūtu. Viņš nebaidās just – baidīties, dusmoties, jūsmot, būt priecīgam. Kā dzejolī "Saldējums" – es nezinu nevienu pieaugušo, kurš rakstītu par saldējumu tik priekpilni un gaiši.

Henriks: Kas, tavuprāt, ir labs dzejolis?

Heli: Es atbildētu somiski, bet tagad jāpadomā. Protams, dzejolis ir vārda māksla. Ir jāņem īstie vārdi un jāsaliek īstajā secībā. Dzejolim ir jāpārsteidz. Ja tas tevi nepārsteidz un tu zini, kas sekos, tas nav dzejolis. Manuprāt, pārsteigums ir vissvarīgākais un, protams, tas, ka vārdi ir izvēlēti pārdomāti. Rakstot dzejoli, tev jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc vārds ir šeit. Ja tev tas nav vajadzīgs, neliec to tur. Kādas ir tavas attiecības ar Čaku?

Henriks: Man viņš vairāk patika skolā, toreiz lasīju viņu biežāk nekā tagad. Čaks bija viens no pirmajiem dzejniekiem, kas man skolā šķita interesants un par kuru domāju – jā, tur kaut kas ir.

Heli: Jā, viņš ir modernists, nav vecmodīgs. Kā tev šķiet? Mūsdienu dzejas kontekstā?

Henriks: Tam, ka viņu joprojām lasa un viņa dzeja cilvēkiem patīk, ir iemesls. Es domāju, ka viņa dzejā ir kaut kas pārlaicīgs. Es nesauktu viņu par vecmodīgu, lai gan ir dzejoļi, kuri nav…

Heli: Jā, jā, ne visi dzejoļi ir labi. Es izvēlējos 15 viņa dzejoļus, kopā varētu būt 30, kuri man patīk. Tad ir arī dzejoļi, kuri nav interesanti.

Henriks: Un Čaka dzeja tevi pārsteidz?

Heli: Jā, kad sāku lasīt dzejoli, es nezinu, kā tas beigsies.

Henriks: Kāda nozīme, tavuprāt, literatūrai ir mūsdienu sabiedrībā?

Heli: Literatūrai, protams, vajag lasītāju. Tai nav jēgas, ja to nelasa. Sociālie mediji un internets visās tā formās ir aizņēmis mūsu laiku. Es domāju, ka viss, ko tu lasi, maina tavu valodu. Ja tu lasi tikai sociālos medijus, tu pats kļūsti līdzīgs sociālajam medijam. Tavs vārdu krājums kļūst nabadzīgāks. Sociālajos medijos tiek lietots mazs vārdu krājums, ne tā kā dzejā. Pat es spēju lasīt latviešu "Instagram" lapas, valoda tajās nav pārāk sarežģīta! Protams, valoda saistīta ar domāšanu. Grāmata vienmēr ir dziļāka, jo, rakstot dzeju, es par vienu dzejoli varu domāt nedēļām, mēnešiem un pat gadiem. "Instagram" es par to domāšu divas minūtes un tad uzrakstīšu. Vienā dzejas grāmatas lapā sakoncentrēts daudz vairāk domu nekā īsā sociālo mediju ierakstā. Ja tu nelasi literatūru, tai nav jēgas. Ja tu lasi, tai ir. Tas ir ļoti labs jautājums – ko var darīt, lai cilvēki lasītu vairāk un domātu plašāk? Tev ir atbilde?

Henriks: Vai tu pati pavadi daudz laika sociālajos medijos?

Heli: Es nesaku daudz, bet vairāk nekā vajadzētu. Man nav viedtālruņa, bet ir planšete, ko cenšos neņemt līdzi, ja nav vajadzības. Sociālajos medijos ir mani lasītāji, es tur reklamēju savus darbus un lasu, kā iet maniem draugiem. Taču, manuprāt, sociālie mediji ir nedaudz garlaicīgi.

Henriks: Vai tu jebkad nogursti no dzejas? No valodas?

Heli: Nē. Reizēm manā galvā ir pārāk daudz vārdu un es gribu no tiem atbrīvoties. Šajā grāmatā ir viena no atbildēm – valoda reizēm nespēj nodot visu, ko tu gribi pateikt. Tāpēc es gribēju uzgleznot šo dzejoļu pāri. Šīs gleznas tagad atrodas Aleksandra Čaka muzejā, un tās var apskatīt klātienē.

Henriks: Kāpēc tev ir svarīgs humors?

Heli: Mans tēvs vienmēr bijis ļoti jautrs, bet māte – nepavisam. Kāds ir pretstats jautram?

Henriks: Ļoti nopietna?

Heli: Varbūt, jā. Jā! Es augu pa vidu starp jautro tēvu un nopietno māti. Iespējams, tas ir viens no iemesliem. Protams, arī gēni – esmu līdzīga savam tēvam. Dzīve var būt grūta vai negodīga, bet humora gaisma palīdz. Es nevaru to ietekmēt – tas nāk dabiski. Es to nevaru apspiest un neesmu to izvēlējusies. Es to mīlu!

Henriks: Somiem vispār ir laba humora izjūta.

Heli: Runā, ka viņu humors līdzīgs angļu.

Henriks: Reizēm diezgan tumšs.

Heli: Nezinu, iespējams, esmu mutācija. Mans humors nav pārāk somisks. Es nezinu, no kurienes tas nāk. Somijā normāli  ir būt nopietnam. Tas ir cienījami. Cilvēki, kas smejas… Iespējams, ir drusku dīvaini.

Henriks: Saprotu, ka tu kādu laiku esi dzīvojusi dziļos laukos. Pandēmijas laikā daudziem vajadzēja pavadīt laiku mājās un cilvēki cieta no vientulības. Man radies iespaids, ka Somijas lauki ir diezgan vientulīga vieta. Vai tev ir kāds padoms cilvēkiem, kuri cieš no vientulības?

Heli: Jā, tā ir taisnība. Es dzīvoju ciematā, kur ir 300 cilvēku. Ja atbrauc mašīna, visi zina, kas ir braucējs un kur viņš dodas. Ja nezina, jāzvana kaimiņiem. Jā, reizēm tur ir vientuļi. Man pašai patīk gan cilvēki, gan vienatne. Tagad ir pandēmijas laiks. Es zaudēju iespēju uzstāties. Jūnijā man bija viena uzstāšanās, bet būt Latvijā ir lieliski, jo te man bijušas jau divas uzstāšanās. Tas man bija grūts laiks. Esmu pieradusi, ka pēc ilgākas vienatnes atkal redzu cilvēkus. Tagad es biju viena pusotru gadu. Tāpēc  sāku rakstīt Aleksandram Čakam. Šie dzejoļi ir manas vēstules viņam, viņš man bija kā draugs. Vientulība – kāpēc tā ir tik slikta? Es nezinu. Viena lieta – ir jāiemācās sev patikt, jo tu visu laiku esi pats ar sevi. Otra – jāieskatās sevī, jāuzņemas atbildība par to, kāpēc esmu viens. Varbūt man vajag kādam piezvanīt? Varbūt man kādam jāpasaka kaut kas jauks? Tas varētu būt sākums draudzībai. Dari to, ja ciet un nevari sagaidīt, kad satiksi cilvēkus. Es par to rakstīju šajā grāmatā. Ja tu pārāk ilgi esi viens, tu pazaudē… Tu vairs sevi neredzi, jo sevi mēs redzam citu sejās. Ja tu sevi vairs neredzi citu sejās, tu nedaudz pazūdi. Sāc domāt, ka tu nevari izdarīt lietas vai ka esi visvarens un vari izdarīt visu. Tev vajag cilvēkus, kas uzrāda tavas robežas. Par to ir viens no maniem dzejoļiem šajā grāmatā. Varbūt es to varētu nolasīt, jā.

Henriks: Man šķiet, ka tava dzeja izpludina robežas starp bērnu un pārējo literatūru. Varbūt tāpēc, ka tā ir tik gaiša un priekpilna pat brīžos, kad tu runā par nopietnām tēmām. Es gribu pajautāt: ko nozīmē kļūt par pieaugušo?

Heli: Man? Vai tad es esmu?

Henriks: Vai tu jūties?

Heli: Ne īpaši. Viens no iemesliem, kāpēc man patīk Čaks, ir tas, ka viņš arī ir ļoti bērnišķīgs. Es viņu jūtu. Man šķiet, ka nekad neesmu pieaugusi. Kad es biju bērns, es nekad nejutos kā bērns, kad biju jauna, nejutos kā pusaudze. Man ir ļoti grūti sajust savu vecumu. Šobrīd esmu tajā pašā vecumā kā Čaks, kad viņš nomira. Man nav bērnu, un tas ir apzināti – nekad neesmu tos gribējusi. Iespējams, viens no iemesliem varētu būt tas, ka tādā gadījumā man būtu jākļūst par pieaugušo. Man negribas būt nevienā vecumā.

Henriks: Ko tas nozīmē pieaugt? Ko nozīmē būt pieaugušajam?

Heli: Iespējams, uzņemties atbildību. Protams, jā, tas ir jādara. Labākā lieta, esot bērnam, ir, ka nav jāuzņemas atbildība. Protams, tu vari arī būt pieaugušais, bet neuzņemties tik daudz pienākumu. Ja tu esi cilvēks, kuru baida citu cilvēku gaidas attiecībā uz sevi, būt pieaugušam nozīmē būt nopietnam. Tu nevari sēdēt uz grīdas, tev jādomā, kas tev mugurā un cik ziedu vari likt uz galvas, ja gribi būt labs pieaugušais. Manuprāt, tas nozīmē nopietnu būšanu.

Henriks: Tev ir daudz ziedu uz galvas, bet nerodas iespaids, ka tu nevarētu uzņemties atbildību.

Heli: Tā ir taisnība, jā. Ja apsolu kaut ko izdarīt, uztveru to nopietni. Tāpēc negribu daudz solīt. Tas ir tik grūts jautājums! Es nevaru asprātīgi atbildēt. Es par to domāšu naktī, labi? Jūs varat titros rakstīt – viņa gribēja to pateikt, bet nevarēja atrast vārdus.

Henriks: Nez kāpēc pirmais iespaids, ko man rada tava dzeja, ir – tevī ir kaut kas ļoti brīvs. Šķiet, ka tu esi atradusi brīvību. Kā tev šķiet: ko nozīmē būt brīvam?

Heli: Vienu dienu, pirms pandēmijas, es par to domāju. Tas notika Ventspilī, kur studēju. 2020. gada janvārī, tieši pirms pandēmijas sākuma. Es braucu ar riteni gar jūru un domāju – iespējams, es esmu viens no brīvākajiem cilvēkiem pasaulē. Es dzīvoju Somijā, kas ir ļoti brīva, ja salīdzina ar Krieviju vai ASV. Latvija arī ir ļoti brīva, bet Somija ir ļoti laba vieta, kur būt rakstniekam vai žurnālistam. Man nav bērnu, nevienam manis pārlieku nepietrūkst. Man nav priekšnieka vai padoto. Es strādāju tik daudz, lai nebūtu bagāta un neraizētos par saviem peldbaseiniem un lai nebūtu tik nabaga, ka visu laiku jādomā par naudu. Jo nabadzīgāks tu esi, jo vairāk tev jādomā par naudu. Es esmu pa vidu. Tavs iespaids ir pareizs – es tiešām esmu brīva! Es neesmu ļoti ticīga. Protams, esmu kristiete, bet man tas nav tik svarīgi. Tagad man vairs nav arī mātes, viņa vairs nekaunēsies par mani. Man tēvs arī ir diezgan brīvs un jautrs. Jā. Tas bija viegli!

Henriks: Manuprāt, daudzi cilvēki nejūtas brīvi.

Heli: Jā, kas tas varētu būt? Darbs, nauda.

Henriks: Jā, dažus no iemesliem tu tikko minēji, bet ko tu šiem cilvēkiem ieteiktu?

Heli: Pirmkārt – vai viņi vēlas būt brīvi? Jo tad neviens nesaka, kur iet. Katru dienu tev pašam jāpieņem lēmumi. Reizēm tas rada gan galvassāpes, gan sirdssāpes. Un vai viņi patiešām nav brīvi? Esmu pārliecināta – ja tev ir bērni, tu nekad nebūsi brīvs. Varbūt tev ir kaut kas cits – vairāk mīlestības un tamlīdzīgi, bet tu nekad nevari būt patiesi brīvs. Manuprāt, tu visu laiku nedaudz domā par to, kur ir tavs bērns. Ja tev ir bērni, tu nevari viņus nogalināt. (Smejas.) Tā nav laba ideja. Ja tev ir briesmīgs priekšnieks, tu vari domāt – ja man nebūtu šī briesmīgā priekšnieka, es būtu brīvs. Tu vari pamest darbu. Taču varbūt tev vispār nav naudas, un bez naudas tu arī nevari būt brīvs. Ir vērts meklēt. Aleksandra Čaka sirds bija ļoti brīva, viņam bija drosme just un būt mazam puikam, ja viņš to gribēja. Bet sabiedrība un laiks, kad viņš dzīvoja, bija ļoti slikti: Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, padomju vara, vācu vara. Es domāju, ka viņam bija ļoti grūti, grūtāk nekā cilvēkiem, kas tik daudz nedomā un nealkst brīvības.

Henriks: No kā tev visvairāk dzīvē bail?

Heli: Psihoterapijas jautājums. (Domā.) No liela, melna suņa, kas atnāktu un mani apēstu. Patiešām! Es būtu viena, un neviens man nepalīdzētu.

Henriks: Labi, bet…

Heli: Tu nepieņem manu atbildi? Tu gribi, lai es pasaku... Labi. Somiski ir vārds "yhteiskuntarauha". Man patīk, ka sabiedrībā ir līdzsvars, viss ir kārtībā. Tas man ir ļoti svarīgi. Ka man apkārt esošie cilvēki patīk cits citam. Pandēmijas laiks ir parādījis, ka tas nav tik vienkārši. Cilvēki nostājas viens pret otru, un ir grūti dzīvot pa vidu. Cilvēki ir ļoti… traki! To var redzēt veikalos un uz ielām. Pusotru gadu viņi ir bijuši ļoti dusmīgi, un kaut kādā ziņā es to saprotu, bet man ir grūti skatīties uz maskām un dusmīgajām acīm virs tām, kas pat neskatās uz tevi. Cilvēki vairs neskatās acīs tik bieži kā agrāk. Viņiem ir bail vienam no otra. Ir diezgan daudz baiļu. Vēl arī tas, ka cilvēki vairs nelasa. Man vajadzētu rakstīt savus tekstus tikai sociālajos tīklos un krāt tīkšķus. Tas arī būtu ļoti skumji, jo tas vairs nebūtu mans darbs, bet tikai hobijs. Tas būtu ļoti, ļoti skumji man kā rakstniecei.

Henriks: Mani sajūsmina runāt ar tevi un lasīt tavu dzeju, sajūsmina tas, cik daudz tavā dzejā un personībā ir prieka. Kas ir šī prieka avots?

Heli: Tas ir iedzimts. Daļēji tie ir gēni! Es tur nevaru neko izdarīt. Tāpat kā mana māte nevarēja nebūt nopietna. Viņa nevarēja mainīties, jo bija tāda, kāda bija. Bet tā ir arī attieksme – es to gribu. Tas nozīmē, ka sargāju sevi. Es neskatos baisas vai vardarbīgas filmas, nekad. Es cenšos sev apkārt rast mieru un skaistas lietas. Es nevaru mainīt pasauli, bet varu mainīt to, kas ir man apkārt. Ir cilvēki, kuri man nav labi, un es cenšos ar viņiem tikties tikai reizi gadā, ne biežāk, jo, manuprāt, viņiem vajag mani. Manuprāt, prieku ir vērts saglabāt, un es cenšos to darīt. Lai saglabātu savu sirdi ļoti, ļoti mīkstu. Arī savu ādu. Kāds bija vārds? Es neesmu tā sauktā slavenība. Es neesmu tik pazīstama kā Šakira, bet zinu, ka daži cilvēki runā par mani ne pārāk jaukas lietas. Es to negribu dzirdēt. Es nekad negūglēju savu vārdu. Es gūglēju savas grāmatas, bet nekad savu vārdu. Es negribu zināt, ko cilvēki saka, domā vai melo par mani. Es sargāju sevi un šo prieku, kas man dots. Es domāju, ka tā ir debesu dāvana.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!