Es redzēju sliktu sapni

Esmu nolēmis recenzēt Daces Sparānes otro dzejoļu krājumu "Sapnis par annu virdžīniju. Didaktika. (turpmāk – „Sapnis”), taču, pirms ķeros pie lietas, vēlos veikt dažas būtiskas piezīmes.

Ievai Melgalvei pieder trāpīgs salīdzinājums: „Grāmatas, gluži kā cilvēki, parasti vai nu „patīk, bet drusku kaitina ar visādiem jocīgiem izgājieniem”, vai „nepatīk, bet ar zināmu piespiešanos var atrast kaut ko labu”.”  [1] Grūti nepiekrist, tomēr šaubos, ka ir bezjēdzīgi rakstīt par grāmatu, kura nu nepavisam nepatīk. Turklāt šeit nav runa par nesaprašanu vai mēģinājumiem atklāt neizprotamības iemeslus - šāda pieeja varētu neuzmanīgu kritiķi pārlieku attālināt no aplūkojamā teksta. Melgalves atziņa kārtējo reizi apstiprina gaumes milzīgo lomu kritikā.

Gaume vēlas būt laba, tā nav nekas izteikti privāts, tāpēc es nejūtos vainīgs par apņemšanos aplūkot grāmatu, kas man viscaur nepatīk, – Daces Sparānes "Sapni". Mana pārliecība izriet no gaumes, tā nemainās pat pēc atkārtotas krājuma pārlasīšanas. Uz bezgaumīgo norādīt ir vieglāk nekā uz gaumīgo. Argumentācija nav iespējama, lai kāds arī mums šķistu mākslas darbs. Tās visas ir ābeces patiesības, daudz interesantāka – lai gan arī cieši saistīta ar gaumi – man šķiet fona klātesamība mūsu spriedumos. Katrs jauns dzejoļu krājums tiek salīdzināts ar mūsu mīļāko dzejnieku veikumiem, tas nav godīgi, taču no tā neizbēgt.

Pirmais iespaids par "Sapni" ir šķietami nemaldīgs – Sparāne vēlas mums palīdzēt labāk izprast viņas grāmatu. Tas nojaušams, pat neņemot vērā kuplo zemsvītras piezīmju skaitu, pietiek jau ar priekšvārdu un pēcvārdu. Abi minētie teksti mulsina – pirmais līdzinās dzejolim, otrais – mīklainam spriedelējumam: „Sapnis par annu virdžīniju ir reāls, tikpat reāls kā dzīve, kā dieva deja.” (86. lpp.) Starp citu, autore uzskata, ka šeit nav nekādas ezotērikas vai mistikas. Jebkurā citā gadījumā es tam nepiesietos, dzīves uzskatīšana par Dieva deju nav nekas neparasts, tomēr „Sapnis”, būdams didaktiskas dabas, neatstāj lasītājam daudz brīvas telpas. Jā, cilvēks gūst baudu atpazīstot, tomēr arī brīvība sniedz labpatiku. Ja priekšvārda un pēcvārda mērķis bija „pavērt durvis” uz "Sapni", tad tas vairāk vai mazāk ir sasniegts, tiesa, izpildot tikai daļu no jokainā plāna.

Dace Sparāne ir radījusi krājumu ar simetrisku seju un stabilu stāju – sapnis un jo īpaši didaktika brūk virsū visas grāmatas garumā. „kopš pirmā vārda mani vajā sajūta, ka miris tuvs un mīļš cilvēks, un es nejaudāju atcerēties viņa vārdu...” – šķiet, tieši šajos vārdos slēpjas annas virdžīnijas tēla izcelsme. Ne velti annas virdžīnijas vārds rakstīts ar mazajiem burtiem – tas nenorāda uz kādu konkrētu personu, annu virdžīniju drīzāk nemitīgi veido un pārveido vairāki cilvēki, tostarp pēcvārdā piesauktās Anna Pirmā un Anna Ceriņš (dz. Jākobsons). Lai gan anna ir kā enkurs, kas notur kuģi (lirisko „es”, lasītāju un varbūt vēl kādu) eksistences brāzmainajā jūrā, viss tomēr ir pakļauts zināmām pārmaiņām, „vien anna – visulaik – kļūst, top un – paliek.” (57. lpp.) Nemainās tas, ka viss allažiņ mainās. Savukārt „virdžīnija” vedina atminēties Virdžīniju Vulfu un viņas uzskatus par sievietes tiesībām. Šādu minējumu izteikt ļauj, piemēram, dzejolis "gender or sex, but WITHOUT EPIHETS" [2] (48. lpp.), kurā liriskais „es” pauž kaislīgu piederēšanu vīrietim, taču varbūt tas ir vien rūgts joks, kārtējā parodija. Uz dzejoļa iespējamo viltīgo iedabu norāda gan virsraksts, gan zemsvītras piezīmē atrodamā atsauce uz Lūkas evaņģēliju, kas novietots blakus bezgaumīgajam un necilajam („baudīt, kā tu manī kusties, kā tu manī tausties / baudīt, kā kliedzienā tu manī šļācies”). Galu galā - autore varētu būt apzinājusies, ka viņas pirmajā grāmatā "zīdpapīra vējdzirnavas" netrūkst seklas, pat sadomazohistiskas erotikas. "zīdpapīra vējdzirnavās" savu ceļu sācis arī virdžīnijas tēls.

"gender or sex, but WITHOUT EPIHETS" ir tikai viens no daudziem tekstiem, kas liek aizdomāties par Sparānes dzejoļu un zemsvītras piezīmju (pieņemsim, ka tos var nodalīt) saderību. Vēlme izskaidrot sapni, kas veido grāmatas saturu, ir saprotama, tikai savādi, ka autore izskaidrošanu mums uztic vien epizodiski. Vai tad tiešām tiem dažiem plikajiem dzejoļiem nevarēja pievienot kādu savu vai slavena filozofa atziņu? Ja autore paskaidro, ko nozīmē „v.n.k.” (73. lpp.), tad varbūt vajadzēja pastāstīt ko vairāk arī par „send as unicode” (51. lpp.)? Paldies, protams, par precizēšanu, ko tieši mums saprast ar atsaucēm: „Šeit un turpmāk komentāri, skaidrojumi etc., ar un bez zem-teksta nolūka, kā nu kuro reizi.” (9. lpp.) Komentāri, skaidrojumi, pamācības lielākoties tikai traucē. Lasītājs sajūtas kā mazs bērns vai nepieredzējis vientiesis, kuram viss jāparāda priekšā, pie tam nekas vērtīgs teksta „uzlaušanai” lielākoties netiek piedāvāts. Tā, piemēram, tik banāla rinda kā „laiks iet”, ar kuru noslēdzas neizdevies dzejolis (38. lpp.), ir savienota ar garu citātu no Latvijas folkloras krātuves arhīva. Varbūt ar to ir saistīts viss dzejolis? Savā ziņā cieš arī paši dzejoļi, pārmērīgā didaktika tos attālina no literatūras.

Tāpat nomācošs ir Daces Sparānes rakstības stils. „Sapnis” ir pilns ar dzīves apnikumu, kas iemiesojies dzejas valodā. Autorei nepietiek ar pašu valodu, lai dzejoli darītu saistošu, viņa vietumis izlīdzas ar dažnedažādiem trikiem, kuri man kā lasītājam varbūt arī nekristu uz nerviem, ja vien ne "Sapņa" smacīgā, lasītāja brīvībai nelabvēlīgā gaisa. Lūk, spilgts piemērs:

...bet imitācija kā stikla sīkums
kā stikla caurspīdīgums
purvūdens [rāva?], bet vispār
smalki taču // tomēr vaikstās

sit vai daudzi pa galdu, pa sienu
pie ? kājas
!veikls spļāviens pār [kuru?!] plecu
kabatās noturētas pigas
[maybe uzlējums?]

(44. lpp.)

Citētajās rindās ir gana daudz elementu, kas nevajadzīgi aizēno vēstījumu, – slīpsvītras, kvadrātiekavas, savdabīga interpunkcija, populārais "maybe". Šī netīrība izraisa nevis delverīgu smaidu, bet vēlmi novērsties, atslodzei palasīt kādu no saviem mīļākajiem dzejniekiem. Vai tas ir labi, ka autore ar koku dzen prom pie citiem? Diezin vai. "Modernisma melanholija", salīdzinājumā ar Sparānes nīgrajiem, saraustītajiem dzejoļiem, tādi ziediņi vien ir. Atsevišķi Sparānes teksti sastāv no sevī noslēgtiem pantiem, kuri jau dzejoļa ietvaros izgaist līdz ar katru nākamo. Šeit neiespējami vilkt paralēles ar mūziku, kur, kā mēdz sacīt, katra nots sevī ietver visus bijušos un nākamos toņos. Un nav tā, ka mūsdienās, neuzgriežot muguru ikdienas dzīvei, nebūtu iespējams kas viengabalains un skaists; pierādījumus tam meklēt Liānas Langas "Vilkogās". Sparānes dzeja – postmodernisms? Šeit gan nemana kaislīgu telpas attīrīšanu no kultūras simboliem, toties jūtama nekritiskas iespaidu vākšanas un netalantīgas, bet mūsdienīgas domāšanas klātbūtne: „lai arī regresējošu formu DNS / vairumā gadījumu nebūtiski atšķiras / no progresējošu formu DNS” (64. lpp.). Labu postmodernismu var atrast Eduarda Aivara krājumos, tikai ne šeit. No vienas puses, jāuzteic Sparānes dzejas atrašanās „šeit un tagad”, no otras – jāpārmet ierobežotais jutīgums un kuslā iztēle. Par minētā liecinājumu uzskatu kaut vai to, ka "Sapnī" ir pārlieku daudz „sausu” virsrakstu (Semantika, Deduktīvie secinājumi, Remarkas un daudzi citi).

"Sapnim" izteikti trūkst redaktora (vai redaktores) vērīgās acs, taču problēma visdrīzāk ir dzejoļu klāstā, no kuriem jāveido grāmatas saturs. Man pat bail iedomāties, kā pirms labojumiem (ja tādi maz bijuši) izskatījušies atsevišķi krājuma dzejoļi (Puika, Semantika, Par sirēnām). Autores pirmajam krājumam "zīdpapīra vējdzirnavas" ir redaktore – Amanda Aizpuriete, un, lai gan grāmatā čum un mudž no liekiem tekstiem, tā tomēr atstāj labāku iespaidu.

Interesanti, ka Dace Sparāne zem kāda dzejoļa citē sekojošu Pjotra Vaila domu: „Mēs dzīvojam pasaulē, kurā visas pašu radītās definīcijas ir zaudējušas jēgu, un mēs esam nolemti apjukumam nosacījuma „šeit un tagad” priekšā. Definīcijas „melns un balts”, „labs un ļauns” vairs nespēj darboties vidē, kur sen valda un noteikumus diktē mikslis, kurā tāds jēdziens kā stila tīrība vairs neeksistē.” (59. lpp.)

Es šos vārdus izprotu kā mudinājumu iespītēties, pārvarēt miksli. Dzejoļu krājumā to var paveikt, atšķirot melno no baltā, labo no ļaunā. Tam nepieciešams asredzīgums.

Šo grāmatu izlasīt varu ieteikt vai nu katram, vai nevienam. Katram – jo tā palīdzētu saskatīt kontrastu starp labu un sliktu dzeju, nevienam – jo es ticu, ka mums šādi teksti ir apnikuši.

[1] Lūkot Ievas Melgalves recenziju par Ingas Žoludes stāstu krājumu Mierinājums Ādama kokam.  - Melgalve I. Pēdējā postmodernā grāmata  [šeit; skatīts 2010.10.08.]
[2] Angļu valodā nav tāda vārda „epihets”, pareizi būtu „epithets”.