Ekspedīcija kopā ar Raini

Par izrādi "Ekspedīcija "Jāzeps"" Jaunajā Rīgas teātrī (režisore Inga Tropa-Fišere, 2022)

Tomass Manns savu romānu "Jāzeps un viņa brāļi" sāk ar priekšspēli "Nokāpšana pazemē", kurā raksta par pagātnes aku: "Izrādās – jo dziļāk mēs meklējot rokamies, jo zemāk taustoties ielaužamies pagājības zemzemes slāņos, jo vairāk mums jāpārliecinās, ka cilvēku dzimuma, cilvēces vēstures un civilizācijas pirmsākumi nemaz nav atrodami un arvien no jauna un arvien tālāk atkāpjas neizdibināmajā, lai kādās fantastiskās laika dzīlēs, liekot no spoles rist auklai, mēs gremdētu savu svērteni." [1] Jaunā Rīgas teātra izrāde "Ekspedīcija "Jāzeps"" mums liek doties radniecīgā ceļojumā, gan piedaloties savdabīgā iniciācijas rituālā, kurā režisore Inga Tropa-Fišere iesaistījusi jauno teātra aktieru kursu, gan līdz ar izrādes veidotājiem nokāpjot mūsu visu kopīgās pagātnes akā, gan izrādes gaitā, iespējams, vedinot veikt ekspedīciju arī mūsu individuālās esības dzīlēs.

Satikšanās ar Raini mēdz būt visai liels izaicinājums, jo, visticamāk, nāktos pacīnīties ar skolas gados pielipušajām un, iespējams, tik apnicīgajām dzejnieka radīto varoņu un daiļdarbu klišejiskajām interpretācijām, kā arī jautājumu par Raiņa darbu aktualitāti tieši šeit un tagad. Arī mums, lugas sākumā līdz ar jaunajiem aktieriem nokļūstot pagātnes dzīlēs un tur atrodot guļošo patriarhu Jēkabu, nebūt nav uzreiz skaidrs, ko esam uzgājuši – senu fosiliju, ko labāk nekustināt, pagātnes reliktu, ko var uzglabāt muzejā īpašos konservējošos apstākļos un reizēm izrādīt apmeklētājiem stikla vitrīnā (kā Totu Lauras Grozas "Spēlēju, dancoju" skatuviskajā interpretācijā Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumā), vai tomēr vienu no tiem simboliskajiem cilvēces tēliem, par ko rakstot Tomass Manns uzsver to universālismu un dzīvīgumu: "[..] cilvēka individualitāte vēl arvien lielā mērā ir viņa mītiskās, aizvēsturiskās esamības nosacīta. Tieši tas, ko cilvēks dēvē par garu un gara gaismu, pauž seno pārliecību, ka viņa mūžs ir mīta atkārtojums un viņa "es" izdalās no kolektīva aptuveni tāpat, kā dažas Rodēna skulptūras, šķietami mozdamās, izlaužas no akmens gūsta." [2] Arī Rainis savas lugas "Jāzeps un viņa brāļi" radāmo domu lapiņās 1912. gadā fiksētajās piezīmēs uzsver gan iecerētās lugas, gan tās varoņu universālo nozīmi:

"Atgriešanās pie sākuma.
Vēstures riņķošana, mūžīgi jauns sākums." [3]

Tomēr Raiņa mākslinieciskie centieni vienmēr bijuši vērsti uz universālā, pārpersoniskā un individuālā, dziļi personiskā sintēzi. Ingas Tropas-Fišeres režisētajā izrādē "Ekspedīcija "Jāzeps"" šī sintēze ir izdevusies.

Vispirms Gundara Āboliņa Jēkabs, kurš liek no jauna saskarties ar jautājumu, kas man šķita mulsinošs jau tad, kad Raiņa "Jāzepu un viņa brāļus" lasīju pirmo reizi. Proti, kā šis varenais un vēl spirgtais patriarhs, kas reiz cīnījies ar Dievu un pat uzveicis to, var būt tik piekāpīgs un nespēcīgs savu dēlu priekšā? Rainis radāmajās domās lugas 1. cēlienam raksta, ka "Jēkabs tik cīņā visu sasniedzis, ar viltu, ar naidu, arī pret dievu", [4] taču Gundara Āboliņa atveidotajā Jēkabā redzam ne tik daudz autoritāru un varenu patriarhu, cik ikdienas rūpju pārņemtu cilvēku, kurš ilgojas pēc zudušās laimes, dziļi mīl savu no Raeles dzimušo dēlu Jāzepu un izjūt šausmas, paredzot to, pie kā var novest dēlu nesamierināmais naids. Jēkabs saviem no ganībām pārnākušajiem nogurušajiem, dusmu pārņemtajiem dēliem vairākkārt sola mielastā gardas lēcas, it kā tādējādi cerēdams ar gluži sadzīviskiem līdzekļiem nomierināt iekarsušos prātus. Taču šī taktika ne tuvu neiedarbojas tā kā Jēkaba jaunības dienās, kad viņš no sava brāļa Ēzava par lēcu virumu iemainīja pirmdzimtā dēla tiesības, – dēlu nesaskaņas pāraugušas naidā, kas tik viegli nav remdināms.

Jau Raiņa lugas tekstā iezīmēta skarbā spriedze, ko neizbēgami izraisa sadzīviskā, ikdienišķā un pārlaicīgā, ģeniālā sadursmes. 1. cēlienā Jāzeps sanikno jau tā satrauktos brāļus, sapņaini atsaucoties uz viņu aizsākto zobgalību par Jāzepa nevērību pret ikdienas pienākumiem:
"Ne šodienai tik dzīvo." [5]
un
"Jā, arklis pats lai ar, pats vezums brauc
Un lauks pats apsējas, pats nopļaujas!" [6]

Savukārt 1909. gada 29. martā datētā radāmo domu lapiņā Rainis, plānodams lugas darbību, kā ideju lugu noslēdzošajam cēlienam un Jāzepa tēla attīstībai atzīmē sekojošo: "Rezignācija. Atgriežas savas tautas klēpī, ikdienā. Ikdiena tomēr uzvarējusi, ne ideju, bet gan cilvēku un arī tur, kur viņš mirstīgs, pašu ģēniju." [7] Kā zināms, lugas gala versijā, Rainis no šāda fināla ir atteicies, un viņa Jāzeps nepakļaujas ikdienišķajam, sev nodarītajai pārestībai un savam naidam, bet spēj uzsākt skarbo ceļu, kas varētu viņu tuvināt visaugstākajam ētiskajam ideālam, ko lugas simbolu sistēmā reprezentē saule. Toma Harjo Jāzepā redzam daudz no tās sarežģītības, ko Rainis vēlējies ietvert savā varonī. No vienas puses, Jāzepam "vajag daudz mīlestības. Toreiz atrauta, vairs vēlāk nau atdodama, dzīve jau izauguse sāpēs bez mīlestības." [8] Jāzepam tik svarīgo mīlestības uzplaiksnījumu izrādē ienes Agates Kristas atveidotā Dina. No otras puses, Jāzeps ir "izlutināts, memmes dēliņš, pastarītis [..], untumains, fantastisks, pārgalvīgs, jūt savu priekšroku par brāļiem", [9] viņam piemīt "varas sapnis". [10]

Ingas Tropas-Fišeres interpretācijā Jāzeps pēc kritiena bedrē nokļūst Ēģiptē ne tikai kā citas kultūras zemē, kas viņam devusi jaunas dzīves iespēju, tomēr neļauj aizmirst iepriekš piedzīvoto. Šīs izrādes versijā Ēģipte vienlaikus ir arī nāves valstība, kurā līdz ar kritienu bedrē Jāzeps nolaidies, savukārt Asnāte (Kristīne Krūze) – gan Jāzepa sieva, gan nāves dieviete vienlaikus. Zīmīgi, ka skatuves iekārtojumā gan telpiski, gan idejiski dominē divi savstarpēji kontrastējoši un vienlaikus viens otru papildinoši objekti – klasiskam sižeta risinājumam tik nepieciešamā bedre un vizuāli suģestējošs grāmatu kalns/piramīda, kas raisa asociācijas ar pārlaicīgu, cēlas patinas klātu templi un vienlaikus iezīmē ceļu, pa kuru iespējams gan nolaisties pagātnes akā vai sava neapjaustā "es" dzīlēs, gan pacelties augšup – pretim saulei, mūžībai. No šīs grāmatu piramīdas Jāzepu un arī mūs uzrunā Kaspara Znotiņa atveidotais virspriesteris Potifers, liekot sajust dziļas, pārlaicīgas gudrības klātbūtni, taču vienlaikus izraisot pārdomas par to, cik garīgi stipram jābūt cilvēkam, lai spētu ne tikai iepazīt laika gaitā senos un ne tik senos rakstos uzkrāto cilvēces pieredzi, bet arī pašam to izdzīvot, pārbaudot savu spēju nepakļauties tik lielam kārdinājumam kā naids.

Šajā izrādē Jāzepa attiecības ar naidu ir vēl sarežģītākas nekā Raiņa lugas tekstā, jo pirms izrādes fināla Toma Harjo Jāzeps veic simbolisku atriebības aktu, citu pēc cita nogalinot savus pāridarītājus brāļus – ne tikai ļaunuma un nelietības pārņemtos Leviju (Ritvars Logins) un Simonu (Ivars Krasts), bet arī taisnprātīgo kareivi Jūdu (Jānis Grūtups) un pārējos – Rubenu (Jevgēnijs Isajevs), Naftali (Dāvids Pētersons), Azeru (Matīss Ozols) un Izašaru (Gerds Lapoška).

Raiņa lugā Jāzepa teksts beidzas ar viņa apsolījumu: "Un tad es atnākšu jums atdot sauli." Jaunā Rīgas teātra izrādes nobeigumā saule (vai saules apspīdētā zemeslode) spīd un savā lodveida apjomā pieaug nevis Jāzepa, bet gan Benjamiņa (Kajs Hermanis) rokās. Lai gan lugā laiks rit un saskaņā ar Raiņa ieceri no pirmā līdz trešajam cēlienam paiet apmēram trīspadsmit gadu, izrādes beigās Benjamiņš vēl joprojām ir mazs zēns, kurš, iespējams, vēl ticis pasargāts no tik smagas pieredzes kā naids un atriebības alkas, un tādēļ izrādes fināls tomēr atstāj cerību, ka Benjamiņš šo sauli spēs mums saglabāt.

 

[1] Manns, Tomass. Jāzeps un viņa brāļi. Romāns 3 grāmatās. No vācu val. tulkojis Ģirts Bļodnieks. 1. grām. Rīga: Liesma, 1984, 21. lpp.
[2] Manns, Tomass. Jāzeps un viņa brāļi: Priekšlasījums. Manns, Tomass. Jāzeps un viņa brāļi. Romāns 3 grāmatās. No vācu val. tulkojis Ģirts Bļodnieks. 3. grām. Rīga: Liesma, 1987, 437. lpp.
[3] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi: Uzmetumi un radāmās domas. Rainis, Jānis. Kopoti raksti 30 sējumos. 5. variantu sējums. Rīga: Zinātne, 1984, 10. lpp.
[4] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi: Uzmetumi un radāmās domas, 18. lpp.
[5] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi. Rainis, Jānis. Kopoti raksti 30 sējumos. 11. sējums. Rīga: Zinātne, 1981, 51. lpp.
[6] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi, 51. lpp.
[7] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi: Uzmetumi un radāmās domas, 8. lpp.
[8] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi: Uzmetumi un radāmās domas, 9. lpp.
[9] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi: Uzmetumi un radāmās domas, 15. lpp.
[10] Rainis, Jānis. Jāzeps un viņa brāļi: Uzmetumi un radāmās domas, 18. lpp.