No kreisās: Kristaps Puķītis, Uldis Zariņš, Signe Pucena un Atis Egliņš-Eglītis
 
Satori diskusija
25.03.2021

Diskusija: kā reģionos iedzīvināt laikmetīgo kultūru?

Komentē
1
Saglabā

Laikmetīgo mākslu nereti redzam kā galvaspilsētas fenomenu, kas viļņveidīgi sasniedz pārējās Latvijas pilsētas. Kā laikmetīgo kultūru redz paši reģiona kultūras dzīves spēlētāji, un kāda loma procesos ir atsevišķu indivīdu, nevalstiskā sektora, pašvaldību un valsts iesaistei? Marta vidū Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija aicināja uz sarunu reģionu kultūras organizāciju, Kultūras ministrijas un pašvaldību pārstāvjus, lai runātu par situāciju laikmetīgajā kultūrā Latvijas reģionos.

Ieva Ūbele

Diskusijā piedalījās Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš, Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadītājs un Eiropas kultūras galvaspilsētas darba grupas vadītājs Atis Egliņš-Eglītis, Starpnozaru mākslas grupas "Serde" valdes locekle Signe Pucena un "Dirty Deal Audio" valdes loceklis Kristaps Puķītis. Sarunu vadīja Ruckas mākslas rezidenču centra vadītāja Ieva Ūbele.

 

Ieva Ūbele. Es gribētu šo sarunu sākt ar diezgan plašu jautājumu: vai reģionos vispār ir iespējama laikmetīgā māksla? Kādi tam ir priekšnosacījumi – cilvēki, valsts vai pašvaldību atbalsta mehānismi?

Signe Pucena. Es domāju, ka ir vajadzīgi abi – gan cilvēki, gan atbalsts. Mēs darbojamies reģionā kopš 2002. gada, un varu runāt tikai par mūsu pieredzi. Diskusijas pieteikumā tika uzdots jautājums, vai laikmetīgā kultūra reģionos tiek ievesta no ārpuses, piemēram, no Rīgas. "Serdes" darbība to apstiprina. Lielākā daļa kultūras satura "Serdē" ir ievesta – ne tikai no Rīgas, bet arī no ārzemēm, jo mums ir mākslinieku rezidenču programma. Vietējie arī piedalās, bet tikai drosmīgākie. Atbalsta mehānismam lēnām iedarbojoties, pamazām ievelkam iekšā arī vietējo auditoriju. Tādām biedrībām kā mēs strādāt ar vietējo auditoriju nav vienkārši. Tās katrā vietā ir citādas, bet ir arī vienojošais nacionālo īpašību komplekts, piemēram, bailes nesaprast laikmetīgo kultūru vai valodu, kurā runā mākslinieki. Sev  esam atraduši tādu modeli kā sezonas noslēguma pasākums jeb mākslas un amatniecības gadatirgus, kur mēģinām parādīt to, kas sezonas laikā pie mums ir noticis, un iepazīstināt vietējo auditoriju ar māksliniekiem. Aicinām arī vietējos amatniekus un māksliniekus piedalīties mazā tirdziņā, jo mazpilsētās tirgus ir saprotams formāts un darbojas kā tilts uz vietējo kopienu – cilvēki atnāk parādīt, ko viņi dara, paskatīties uz mums, satikties. Mērķtiecīga laikmetīgās kultūras pasākumu organizēšana prasa lielu darbu un bieži var palikt bez auditorijas. Mūsu gadījumā liela auditorijas daļa ir iebraucēji, kas speciāli brauc uz "Serdes" pasākumiem.

Kristaps Puķītis. Es pēdējos četrus gadus rezidēju Liepājā, un te ir diezgan plašs klāsts ar nevalstiskajām organizācijām, bet tieši laikmetīgās mākslas nozarē, manuprāt, ir pāris. Es domāju, ka daļa Liepājas auditorijas ir gatava patērēt vai apmeklēt laikmetīgās mākslas norises. Tas tā ir, lielā mērā pateicoties Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorijai, kas jau vairākus gadus rīko dažādus pasākumus tieši laikmetīgās mākslas nozarē. Tie gan ir nišas pasākumi un nav plaši apmeklēti, bet notiek regulāri un pamazām izglīto, audzē auditoriju. Viens no galvenajiem spēlētājiem, protams, ir "Lielais dzintars", kas pašreiz atstāj lielāko nospiedumu Liepājas kultūras dzīvē un tiek akcentēts kā galvenais laikmetīgās mākslas un akadēmiskās vides rupors Liepājā. Tas ir forši, bet problēma ir tā, ka visa uzmanība tiek likta uz "Lielo dzintaru". Vēl, domājot par laikmetīgās mākslas aktivitātēm un atbalstu, jāmin Liepājas Kultūras pārvaldes administrētais kultūras projektu konkurss, kur diemžēl visas nozares tiek saliktas vienā katlā: ne pārāk lielo summu – 50 vai 60 tūkstošus eiro – dala popkultūra, laikmetīgā māksla un viss pārējais. Uz naudu pretendē gan nevalstiskais sektors, gan pašvaldību organizācijas – reizēm tā nav vienlīdzīga spēle. Starp Liepājas kultūras departamentu un nevalstisko sektoru ir pārāk liela aiza. Iespējams, līdz galam netiek novērtēta nevalstiskā sektora nozīme pilsētas tautsaimniecībā vai ekonomikā. Es gan ceru, ka kļūdos un mana perspektīva atšķiras no realitātes.

Ieva Ūbele. Klausoties Kristapu, redzu, ka ir atšķirības starp reģioniem. Mums Cēsīs NVO sektors kultūrā ir gan pārstāvēts, gan atzīts. Ati, ko tu teiktu? Tev ir iespēja salīdzināt gan Cēsu, gan Liepājas pieredzi. Un kādi, tavuprāt, priekšnosacījumi vajadzīgi laikmetīgās kultūras pastāvēšanai?

Atis Egliņš-Eglītis. Mana pirmā izpratne par to, kas ir laikmetīgā māksla un kā tā darbojas, veidojās Liepājā – no "[email protected]" un citām aktivitātēm, kuras nu ir zudušas. Protams, ir savi iemesli tam, kāpēc tā notika un kāpēc Kalle un Kristīne vairs ar to nenodarbojas, taču viņi iedvesmoja vietējo kopienu – tas ir ļoti būtiski. Ar kopienu es nedomāju neko abstraktu – tās ir krievu tantes un pārējā sabiedrība, kas 90. gados tika izstumta dzīvot Karostā. Es spilgti atceros, ka cilvēki nāca uz pasākumiem, bet tas ir zudis laiks. Es domāju, ka laikmetīgās mākslas pastāvēšanai reģionos vajadzīgas publiskās institūcijas, izpratne, zināšanas, pieredze saskarsmē ar laikmetīgo mākslu, jo tas, vai projekts, deleģējuma līgums, telpu programma vai būvatļauja būs vai nebūs, lielā mērā atkarīgs no tā, vai cilvēki, kuri pieņem lēmumus pašvaldību institūcijās, saprot, par ko ir runa. Manuprāt, 99% zudušo laikmetīgās kultūras projektu gadījumā to īstenotājiem pēc tam ir mieles uz pašvaldību – tās neieinteresētību, pasivitāti, nespēju un tā tālāk. Pašvaldībai ir milzīga nozīme. Tad ir jautājums par to, kā iesaistīt vietējo tanti un onkuli. Kristapa pieminētā Mākslas pētījumu laboratorija veic fundamentālu ilgtermiņa darbu – sabiedrības izglītošanu, bet tas joprojām ir ļoti nišīgi un viņu mērķauditorija ir diezgan ierobežota. Vienlaikus šis darbs ir jāveic, neko darīt. Pašvaldības institūcijām ir ļoti liela nozīme  tajā.

Ieva Ūbele. Ļauj man precizēt – tu saki, ka viss ir atkarīgs no tā, vai konkrēti cilvēki sapratīs? Konkrēti cilvēki, kuri rada iniciatīvas, un tādi, kuri pieņem lēmumus, piemēram, būvvaldē?

Atis Egliņš-Eglītis. Jā! Piemēram, vai mēs varam atrast veidu, kā laikmetīgās mākslas biedrībai iedot neizmantotas telpas bez maksas, vai nevaram, negribam, nevajag. Tie visbiežāk ir atsevišķu funkcionāru lēmumi.

Kristaps Puķītis. Es gribētu piebilst Atim. "[email protected]" ir bijis viens no iedvesmas avotiem manai karjeras izvēlei – 16 gados stāvot uz "[email protected]" balkona, pieņēmu lēmumu, ka gribu darboties kultūras nozarē. Vēl runājot par neizmantotajām iespējām – Liepājai bija brīnišķīga iespēja noturēt pie sevis "Totaldobže", kas gadu vai divus darbojās ostas mājā Liepājā, bet tad pārtrauca savu darbību un pārcēlās atpakaļ uz Rīgu. Nezinu, kas īsti notika, bet tas bija ļoti spēcīgs spēlētājs, ko vajadzēja turēt Liepājā ar visām četrām un dot visu, lai tikai viņi paliktu un darbotos.

Atis Egliņš-Eglītis. Es tur biju klāt. Šis bija gadījums, kad organizācija neprasīja naudu – viņi prasīja iespēju. Tad ir jautājums – vai mēs to ieraugām vai neieraugām. "Totaldobže" ir viens no piemēriem tam, ko pirms brīža teicu.

Ieva Ūbele. Arī "Ruckai" viens no iedvesmas avotiem pilnīgi noteikti ir "[email protected]".

Signe Pucena. Domāju, ka tā ir daudzām rezidencēm, kas veidojušās pēc tam – arī "Serde" ir viena no tām organizācijām, kas skatījās uz "[email protected]" paraugu. Runājot par pašvaldību iesaisti, man jāsaka paldies Aizputes domei. 2002. gadā "Serdes" namu dome mums atvēlēja uz 75 gadiem, lai te varētu tapt mākslinieku rezidences. Gribēju vēl piebilst par pasākumiem – es fokusējos uz laikmetīgo kultūru, bet darbam ar sabiedrību mums vēl ir dažādas ekspedīcijas tradicionālās kultūras jomā, kur mēs izzinām, ko dara vietējie un kādas ir viņu tradīcijas. Caur to mūsu darbs ir atpazīts un novērtēts arī vietējā sabiedrībā. Sabiedrībai patīk šīs tradicionālās nodarbes un tas, kā mēs tās dokumentējam un pasniedzam tai atpakaļ.

Ieva Ūbele. Atis daudz runāja par pašvaldības atbildību, bet kā tu, Uldi, redzi situāciju nacionālās kultūrpolitikas līmenī – vai ar kultūrpolitikas veidošanas mehānismiem iespējams veicināt pašvaldību interesi par laikmetīgo kultūru? Vai tiek mērķtiecīgi domāts par to, lai reģionos būtu pārstāvētas dažādas kultūras jomas – tradicionālā māksla, amatierkultūra, laikmetīgā māksla?

Uldis Zariņš. Lai arī ir spēkā aksioma "kurš maksā, tas pasūta mūziku", skaidrs, ka tas ne vienmēr ir iespējams un arī valstij nekad nebūs iespējams "nopirkt" tāda vai citāda veida kultūrpolitikas īstenošanu pašvaldībās, tāpēc mums nākas daudz strādāt ar partneriem un iedvesmot kultūras operatorus visā Latvijā. Lielākais iedvesmas dokuments šajā ziņā ir kultūrpolitikas pamatnostādnes, kurās paužam to, kādu mēs gribētu kultūras politikas attīstību visā Latvijā nākamajos septiņos gados neatkarīgi no tā, kurš ir šīs politikas ieviesējs. Runājot par nākamā perioda pamatnostādnēm, viena no lielajām prioritātēm ir tieši kultūras resursu pieejamība visiem, nediskriminējot ne mūsdienu mākslu, ne tradicionālo mākslu, ne kādu citu kultūras izpausmes veidu. Ar to gribam pateikt, ka cilvēki ir pelnījuši piekļūt tāda veida kultūras izpausmēm, kādas tiem ir svarīgas un vajadzīgas, neatkarīgi no tā, vai tā ir augstā māksla, tradicionālā māksla vai, atvainojiet, šlāgeris. Visas šīs izpausmes ir pelnījušas būt saules gaismā, un mēs nedrīkstam valsts līmenī tās šķirot pareizajās un nepareizajās, vajadzīgajās un nevajadzīgajās.

Vienlaikus apzināmies, ka tas nav tik vienkārši – "pārdot" visiem Latvijas iedzīvotājiem visos reģionos tieši mūsdienu mākslu. Tas zināmā mērā ir aksiomātiskais jautājums: "Vai ir iespējams piespiest mīlēt Raini?" To noteikti nevar izdarīt valsts ar saviem administratīvajiem resursiem, bet esam iezīmējuši pamatnostādnēs divus rīcības virzienus – mēģināt sniegt visiem Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo, iespēju piekļūt mākslas formām, kas viņiem šķiet svarīgas un aktuālas. Vienlaikus tur ir gan izmaksu jautājums (vai cilvēki to var atļauties), gan mobilitātes jautājums, un šajā ziņā mums ļoti palīdzējušas reģionālās koncertzāles. Mēs redzam, ka cilvēku mobilitātes areāls ir 100 kilometri ap norises vietu – šādā rādiusā dzīvojošie cilvēki ir gatavi aizbraukt uz notikumu, kas viņus interesē un kas, iespējams, nav pieejams viņu dzīvesvietā. Protams, arī digitalizācija nākotnē kļūs par būtisku veidu, kā nogādāt cilvēkam tam vajadzīgo un interesanto kultūru. Mēs arī šobrīd aktīvi domājam, kā atsvaidzināt kultūras pakalpojumu grozu, lai noteiktā areālā cilvēkiem būtu pieejama viņiem nepieciešamā kultūra. Skaidrs, ka operai tie būs 100 kilometri, tuvējiem koriem – 10, bet šo pārklājumu nepieciešams nodrošināt. Te jārunā par valsts un pašvaldības sadarbību – kurš par ko maksā un atbild.

Otrs virziens ir auditoriju attīstība, un šajā ziņā valsts ar administratīviem līdzekļiem nevar izdarīt tik daudz, jo finansēšanas instruments mums ir viens – Valsts Kultūrkapitāla fonds, kas var noklāt nelielu daļu no visām vajadzībām un arī vairāk projektu, nevis ilgtspējīgas darbības veidā. Mēs domājam, kā vairāk atbalstīt pašvaldības un NVO sektoru, bet vienlaikus skaidrs, ka auditorijas attīstībā vienmēr izšķirošais būs Ata pieminētais cilvēku faktors – vai pašvaldībā būs ierēdņi un politiķi, kam "noklikšķēs" šī vajadzība. Mēs nevaram visās Latvijas pilsētās pavēlēt: "Jums ir jātaisa radošais kvartāls!" Daudz kas ir atkarīgs no pašvaldības izpratnes.

Arī pieejas ir dažādas – mani ļoti priecē tas, ka "Rucka" savu māju ir dabūjusi lietošanā uz 75 gadiem, bet tajā pašā laikā fantastiskā "Free Riga" kustība, līdzīgi kā daudzviet pasaulē, tiek izmantota nolaistu rajonu revitalizācijai – atnāk kultūras cilvēki, par savu naudu iekopj, uzpucē, rajons kļūst "trendīgs" un tad māksliniekus izmet ārā un atdod vietu nekustamo īpašumu attīstītājam. Arī šāds lēmums, protams, ir dzīvotspējīgs un leģitīms. Pieejas var būt dažādas, bet katrā ziņā šī ir joma, kur valsts var izdarīt mazāk un, tikai sadarbojoties valsts, pašvaldību un nevalstiskajam sektoram, iespējams panākt attīstību. Vienlaikus politiski šis virziens ir iezīmēts – mums svarīgi attīstīt auditoriju, lai cilvēki vairāk saskartos ar mūsdienu mākslu un gūtu iespēju to iemīlēt.

Ieva Ūbele. Es precizēšu – 75 gadu līgums ir "Serdei", bet "Ruckai" līgums ir uz 10 gadiem. Kad Signe minēja 75 gadus, es domāju – kā tas iespējams? Jo klasiski pašvaldība teiktu, ka vairāk par 10 gadiem viņi nevar dot.

Signe Pucena. Jūs aizmirstat, ka runa ir par 2002. gadu. Tā bija cita situācija – mēs vēl nebijām Eiropas Savienībā, tajā laikā mums bija arī pavisam citas ekspektācijas – cerējām, ka, tiklīdz iestāsimies ES, tiksim pie naudas. Tolaik mums bija arī daudz lielākas ambīcijas, vairāk spēka un enerģijas. Tagad mēģinām darīt to, ko tiešām varam izdarīt, un pulcējam ap sevi tos cilvēkus, kas vēlas kopā ar mums šajā vidē un vietā strādāt. Gaidām uz sadarbību arī vietējos iedzīvotājus.

Kristaps Puķītis. Pašvaldību kultūras departamentu darbiniekiem noteikti ir paši labākie nodomi, bet, iespējams, trūkst zināšanu, jo kultūras lauks ir diezgan plašs un katrai nozarei ir sava specifika. Skaidrs, ka visu nevar apzināt un var šķist, ka laikmetīgā māksla ir kaut kas nesaprotams. Manuprāt, pašvaldībai vajadzētu strādāt ciešākā sazobē ar nevalstisko sektoru, vairāk uzklausīt viedokli no malas – tam noderētu, piemēram, konsultanti no nevalstiskā sektora, kas varētu sniegt savu skatījumu. Turklāt šo viedokli vajadzētu ne tikai uzklausīt – tam vajadzētu arī kaut ko ietekmēt. Lai tas nav tikai konsultatīvs, bet lai pastāv nevalstiskā sektora "fronte", kas var ietekmēt lēmumu virzību. Jāstrādā kopā! Visi cilvēki viens otru pazīst, īpaši mazpilsētās vai reģionu centros, tāpēc vajadzētu vairāk virzīties uz sadarbību, nevis konkurenci. Konkurence ir īpaši nevietā attiecībās starp pašvaldību un nevalstisko sektoru.

Atis Egliņš-Eglītis. Es aizķēros aiz Signes teiktā par 2002. gadu un nevajadzīga īpašuma nodošanu kultūras darbinieku rīcībā uz 75 gadiem. Tas, kas mani aizvien vairāk smacē un nomoka, ir nenormālā institucionalizācija un birokratizācija, kurā mēs ejam. Kā jau Signe teica, šodien tāda vienošanās nebūtu iespējama. Es domāju, ka šai institucionalizācijai un birokratizācijai ir ļoti liela ietekme uz "grassroot" organizācijām. Ja mēs redzam organizāciju, kam varētu iedot šo ēku tāpat, jo mēs zinām šos cilvēkus un viņiem uzticamies, tas vairs nav vienkārši izdarāms. Notiek milzīga protekcija. Es pat nezinu, kas tie par procesiem un kur mēs vienā brīdī attapsimies.

Varbūt tas nav labākais piemērs, bet tomēr – es vakar klausījos diskusiju "Krustpunktā" par to, kā Latvija iegādājās vakcīnas, un viss, ko sadzirdēju no bijušās valsts kontrolieres, bija jautājums: "Kāpēc nav protokola?" Mīļie, protokols neko neglābs! Tiek prasītas visdažādākās sistēmas: iekšējai kontrolei, lēmumu pieņemšanai, un šo prasību dēļ publiskās institūcijas kļūst par birokrātiskiem monstriem. Mēs Cēsīs gribam savu radošo kvartālu un meklējam inovatīvu veidu, kā tās pārvaldi iznest ārpus institūcijas. Izmantojot struktūrfondu naudu, mēs šo vietu sakārtosim, bet gribam, lai tālāk strādā nevalstiskais sektors. Es vispār nesākšu stāstīt, kādu atskaišu slogu tas rada, bet tā ir milzu problēma, kas briest arvien lielāka.

Ieva Ūbele. Uldi, šis ir valsts politikas, nevis pašvaldības līmeņa jautājums. Es pieņemu, ka valsts kontrolei ir savs viedoklis, bet vai Kultūras ministrijai ir iespēja vērst uz to uzmanību – jā, mēs gribam atbalstīt šīs radošās iniciatīvas, bet, ja visu procesu padarīsim ļoti administratīvu, cilvēki kādā brīdī teiks – nē, paldies, mums nevajag. Daudzas iniciatīvas atved cilvēki no citām pilsētām, un viņi var sakrāmēt mantas un aizbraukt uz citu pašvaldību. Vai ir iespējams nacionālās politikas līmenī darīt kaut ko, lai tas nenotiktu?

Uldis Zariņš. Man negribētos būt milzīgam pesimistam, un tas arī neizklausītos īpaši labi, bet, godīgi sakot, diža iemesla optimismam arī nav. Ir normatīvisma mazināšanai un inovācijas attīstīšanai veltītas iniciatīvas, ko šobrīd virza Valsts kanceleja un Pārresoru uzraudzības centrs, bet, protams, kopumā inerce valsts pārvaldē ir milzīga. Man ir ārkārtīgi grūti nepiekrist Atim, un tā ir lieta, ar ko mēs diendienā saskaramies arī Kultūras ministrijā, – lēmumu pieņemšanas process ir ārkārtīgi smagnējs un sarežģīts. Vēlme kontrolēt publisko līdzekļu izmantojumu ir ļoti liela. Es domāju, tas ir pamatoti – tā ir jūsu, nodokļu maksātāju, nauda un ir jābūt pārliecībai, kā tā tiek izmantota, bet šobrīd ir iebraukts otrā grāvī, kur vienkāršā veidā atbalstīt foršas iniciatīvas ir kļuvis ļoti, ļoti sarežģīti. Vai Kultūras ministrija viena pati var ko mainīt? Diez vai, jo katrai ministrijai ir sava kompetences joma. Mēs, protams, neformālā kolēģu ierēdniecības līmenī varam mēģināt šo ledu lauzt un kustināt, bet tas nav tikai mūsu uzdevums. Mēs, protams, ļoti, ļoti gribētu padarīt dzīvi vieglāku visiem, arī sev.

Kristaps Puķītis. Es vēl gribēju minēt, ka 2019. gadā tapis brīnišķīgs Latvijas Kultūras akadēmijas pētījums par Liepājas pilsētas kultūras un radošo industriju sociālekonomisko ietekmi. Tur ietvertas, manuprāt, labas un būtiskas rekomendācijas. Cita starpā tur ir runa par fokusa maiņu no industriālās pilsētas uz radošo industriju pilsētu, par instrumentu izveidi un dažādu aktivitāšu sadalīšanu un atdošanu nozarēm. Tas ir labs dokuments, pēc kā vadīties un kuru ieviešot veidotos veselīga vide nevalstiskā sektora sadarbībai ar pašvaldību. Liepājai nekas nav jāizdomā no jauna, ir jau vadlīnijas, pēc kurām strādāt.

Ieva Ūbele. Atgriežoties pie kultūrpolitikas un birokratizācijas, Ati, saki, lūdzu, vai gaidāmā administratīvi teritoriālā reforma nepadarīs visu procesu vēl smagnējāku? Mums būs lielākas pašvaldības, lielākas pārvaldes, tie, kas būs pie teikšanas, vairs nepazīs katru vietējo cilvēku. Kā tas mainīs līdzsvaru starp laikmetīgo kultūru, amatiermākslu?

Atis Egliņš-Eglītis. Es domāju, ka tā mainīšanās atšķirsies dažādās pašvaldībās. Vai nu būs galīgi slikti, vai nu būs galīgi labi, grūti pateikt. (Smejas.) Pavisam droši varu runāt par Cēsīm. Mēs bijām  maza pašvaldība – samērā mazs pagasts un pilsēta. Tas ļāva Cēsu pilsētai nodarboties ar visādām trakulībām un investēt naudu tādās lietās, kurās, iespējams, klasiska pašvaldība neieguldītu, jo tā nebūtu prioritāte, piemēram, koncertzāles attīstībā, Ruckā un citur. Nezinu, vai jaunajā novadā, kas lielā mērā ir lauku teritorija, šīs būs prioritātes. Loģiski, ka lauku teritorijās ir pavisam citi izaicinājumi, kas saistīti ar ceļiem un to kvalitāti, bezdarbu, sociālo stāvokli, vietējās skolas saglabāšanu. Tas varētu ietekmēt procesus, bet tajā pašā laikā mēs Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā veiksmīgi nokartējām, kas atrodas mums kaimiņos, un atklājās brīnišķīgas lietas. Tur arī notiek dažādas trakulības un situācija nav nemaz tik bēdīga! Vietējie cilvēki un kopienas aktīvi darbojas un eksperimentē arī laikmetīgās kultūras žanrā. Kopumā domāju, ka pāreja atšķirsies no novada uz novadu un daudz kas atkarīgs arī no cilvēkiem, kas tiks ievēlēti jaunajās domēs.

Ieva Ūbele. Uldi, vai attiecībā uz administratīvi teritoriālo reformu mēs turpinām runāt par kultūras produktu pieejamību vai ir vēl kas?

Uldis Zariņš. Dažādām nozarēm ir ļoti lielas gaidas attiecībā uz to, cik daudz Kultūras ministrija varēs ietekmēt. Patiesību sakot, mūsu rociņas ir salīdzinoši īsas un tas, kā veikt reorganizācijas procesu, primāri ir pašvaldību atbildība. Mums ir gan cerības, gan bažas, un, kā saka Atis, būs vai nu labi, vai slikti. Labums varētu nākt no tā, ka pašvaldības kļūs bagātākas (tā vismaz vajadzētu būt). Saliekot naudu no daudziem maziem podiņiem vienā lielā un prātīgi izdalot uz visu lielo teritoriju, iespējām vajadzētu kļūt lielākām. Šajā diskusijā mēs runājam par laikmetīgās mākslas pieejamību, bet mums ministrijā ir svarīgi, lai tas nenotiek uz citu mākslu rēķina, jo mums jārūpējas, lai iedzīvotājiem būtu pieejami arī bibliotēku un muzeju pakalpojumi, iespējas darboties Dziesmu un deju svētku kolektīvos. No šīm nozarēm mums nāk vislielākie trauksmes signāli par to, kas notiks pēc administratīvi teritoriālās reformas. Garantēt to, ka būs labi, mēs nevaram. Mums būs intensīvi jārunā ar jaunajām pašvaldībām par to, kā pārmaiņu gaitā nenodarīt nevienam pāri, nesamazināt iecerēto kultūras pakalpojumu grozu.

Ieva Ūbele. Pandēmijas laika attālinātais darbs daudziem parādīja, ka iespējams strādāt no laukiem vai mazpilsētas. Vai tas, ka reģionā ir labs kultūras piedāvājums, varētu nosvērt svaru kausus par labu šai izvēlei? Varbūt jums pašiem ir kādi piemēri tam, kad tā ir noticis vai –tieši otrādi – nav noticis?

Signe Pucena. Krīzes iespaidā diezgan daudz ģimeņu no Rīgas un citām pilsētām ir iegādājušās īpašumus Aizputē un apkārtnē, kur apsaimnieko tieši veco māju fondu. Mums gribas ticēt un cerēt, ka tajā bijusi nozīme arī "Serdei" un faktam, ka Aizputē ir kāda alternatīva kultūras nama piedāvājumam. Ja drīkst vēl par reģionālo reformu, mums būs trakoti jauks novads – astoņi mazi novadi apvienosies Dienvidkurzemes novadā un Liepāja paliks atsevišķi kā pilsēta. Tas būs ārkārtīgi interesanti! Manī rada bažas tas, ka sarunas notiek un arī kultūras nozare (muzeji, bibliotēkas, kultūras nami) diskutē, bet nevienā brīdī par kultūru nav ticis uzskatīts nevalstiskais sektors. Mēs atrodamies ārpus kultūras rāmja. No vienas puses, tas nav slikti, jo mums ir brīvas rokas un esam neatkarīgi no birokrātijas, bet reizēm tomēr būtu labi apvaicāties, ko tad dara nevalstiskais sektors un kādos kultūras plānojumos to iekļaut, lai, piemēram, nedublētu vienu vai otru darbību.

Ieva Ūbele. Tas droši vien ir akmens pašvaldības dārziņā, kas šo procesu organizē.

Signe Pucena. Jā, process nav saprotams. Mums gan nav sliktu attiecību ar pašvaldību. Kopš 2002. gada aizritējis ilgs laiks un gājis dažādi, bet šobrīd attiecības ir labas.

Kristaps Puķītis. Liepāja cītīgi strādā, lai izveidotu IT nozares klasteri un pievilinātu digitālos nomadus, IT nozares jaunos profesionāļus, kā arī mērķtiecīgi attīsta rūpniecības sektoru, lai piesaistītu jaunos iedzīvotājus, taču ir svarīgi, lai šiem cilvēkiem būtu ne tikai darbs, bet arī vietas, kur iziet ārā – var aiziet uz "Lielo dzintaru" noklausīties koncertu, kas ir ļoti forši, bet jābūt arī dažādām alternatīvām. Ir jābūt arī pārsteiguma momentam, nevar visu salikt pa kastītēm – kultūrdzīvei pilsētā ir jābūt dzīvai. Visām industrijām jāstrādā kopā, lai pilsētvide būtu patīkama jauniem iedzīvotājiem. Smuki sataisīta pilsētvide un jaunas darbavietas negarantē, ka nu tik cilvēki brauks uz šejieni un strādās. Jāveicina dažādas aktivitātes.

Atis Egliņš-Eglītis. Jābūt arī pareizajai attieksmei no pašvaldības puses. Mēs varam sarakstīt papīrus un sabūvēt mājas, bet, ja būs sūdīga attieksme, mums nekas nesanāks. Runājot par to, vai kultūra var piesaistīt jaunus iedzīvotājus, es nocitēšu vienu rindkopu no Cēsu kultūras attīstības stratēģijas 2030. gadam: "Kultūra un radošums ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki no visas Latvijas grib būt klātesoši un piedalīties Cēsu stāsta turpināšanā. Izglītība, uzņēmējdarbība, politika, veselība, daba un klimats, pētniecība un inovācijas. Kultūra un radošums ir tie, kas piesaista ļoti nepieciešamos jaunos talantus Cēsu novadam. Kultūra ir īstais un patiesais talantu magnēts." Es domāju, ka te arī viss ir pateikts.

Ieva Ūbele. Uldi, tu vēl vari mēģināt atvērt kādu ministrijas dokumentu. (Smejas.)

Uldis Zariņš. Ministrija noteikti nav tā, kas varētu mācīt pašvaldībām, kā pareizi piesaistīt jaunus iedzīvotājus, tāpēc es varu šim jautājumam pieiet no ļoti pragmatiskas puses. Dzīvojot Rīgā, mēs to droši nezinām, bet mūsu pārliecība ministrijā ir tāda, ka kultūra var būt ne tikai tūristu, bet arī pastāvīgo iedzīvotāju magnēts. Tas, vai tā notiek, ir atkarīgs no pašvaldības izpratnes, un, kā tikko dzirdējām, Cēsīs šāda izpratne ir. Latvijā ir vairākas pašvaldības, kas saprot – dzīves kvalitāte saistīta ar iespēju dzīvot vietā, kur kultūrai ir liela nozīme (ar to nesaprotot tikai izkrāsotas govis, bet tiešām kultūras dzīvi). Šāda apziņa pašvaldību konkurences cīņā par iedzīvotājiem dod priekšrocības, un gudras pašvaldības to māk izmantot.

Mēs saprotam, ka iedzīvotāji ir jebkuras pašvaldības valūta un ienākumu avots, tādēļ pašvaldības ir ieinteresētas piesaistīt iedzīvotājus. Tālāk katra pašvaldība pati izvēlas, kādus iedzīvotājus tā grib – tie var būt kulturāli intelektuāļi, bet tikpat leģitīmi ir arī uzbūvēt rūpnīcu un piesaistīt 500 viesstrādniekus. Skaidrs, ka kultūras kārti visas pašvaldības vienlaikus arī nevar izspēlēt. Mums Kultūras ministrijā, protams, simpatizē šis ceļš, ko izvēlējušās vairākas pašvaldības – Alūksne, Kuldīga, Liepāja. Arī lielā atsaucība uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu mums parāda, ka pašvaldības vairumā gadījumu saprot kultūras nozīmi dzīves vides attīstībā.

Kristaps Puķītis. Man gribas uzsist pa plecu Liepājas nevalstiskā sektora pārstāvjiem, jo daudz kas izdarīts pēc pašiniciatīvas un ar pašu resursiem. Manuprāt, lielu daļu Liepājas kultūras dzīves veido tieši nevalstiskais sektors un pašvaldībai to vajadzētu vairāk novērtēt un rīkoties, lai organizācijas varētu strādāt veiksmīgāk. Es nerunāju par "Dirty Deal Audio", bet par organizācijām, kas ir mums apkārt. Es arī esmu izvilcis vairākus citātus no tā pētījuma, vai nolasīt?

Ieva Ūbele. Nolasi vienu, lūdzu.

Kristaps Puķītis. Tā ir viena no daudzajām rekomendācijām, kas tur ir: "Rekomendējam virzīt atbalstu jau esošo tematisko klasteru turpmākai attīstīšanai; turpināt padziļināti analizēt Liepājas kultūras un radošo industriju īpašos resursus un veidot Liepājai raksturīgu unikālu specializācijas profilu. Izcilības stiprināšanai turpināt pielietot gan konkrētus finanšu instrumentus (piemēram, mazo un vidējo uzņēmumu konkursu), gan arī veicināt potenciālo investoru izpratni par KRI produkta īpatnībām un sekmēt specifisku biznesa attīstības pakalpojumu/konsultāciju/apmācību pieejamību kultūras un radošajām industrijām." Vēl viens citāts – "Rekomendējam skatīt kultūras un radošās, nekomerciālās un komerciālās darbības kā vienotu kopumu." (Pētījums pieejams šeit.) Respektīvi, neuzskatīt nekomerciālās aktivitātes par tādām, kas tikai prasa naudu, jo tās arī silda ekonomiku. Es iesaku izlasīt šo pētījumu par Liepāju.

Ieva Ūbele. Man jums ir pēdējais jautājums – kam, jūsuprāt, jābūt tajā zelta formulā, lai laikmetīgā māksla un kultūra reģionos pastāvētu? Jūs katrs varētu nosaukt trīs lietas, bez kurām šis process reģionos nebūtu iespējams.

Signe Pucena. Es domāju, ka tādas zelta formulas nav un nevar būt. Tā ir lieliska apstākļu sakritība vai neveiksmīgas nejaušības. Liela nozīme ir cilvēkiem – cilvēkam, kurš grib darīt, un cilvēkam, kurš ir pretimnākošs, atbalstošs un netraucē strādāt ar dažādām atļaujām un citām birokrātiskām prasībām. Ļoti nozīmīgs, protams, ir valsts atbalsts. Mēs to visu nebūtu īstenojuši bez Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalsta. Es ceru, ka arī turpmāk VKKF atbalstīs neatkarīgas, radošas organizācijas. Tādu kļūst arvien vairāk. Reizēm ir bažas, ka VKKF arvien labprātāk atbalsta valsts un pašvaldību iniciatīvas. Īsumā – atslēgvārds ir cilvēks, bet arī birokrātija būtu jāpārskata.

Uldis Zariņš. Pirmkārt, man ir prieks par to, cik daudz mēs šodienas diskusijā atsaucamies uz, manuprāt, pat vairākiem Kultūras akadēmijas pētījumiem – man prieks, ka cilvēki tiešām lasa tos un atzīst par noderīgiem. Tieši šobrīd esam lūguši Kultūras akadēmijai padziļināti izpētīt, kā kultūras ekosistēmas dažādās Latvijas vietās mijiedarbojas, kāda, teiksim, Cēsīs, Liepājā vai citā pilsētā ir sadarbība starp valsts, pašvaldības institūcijām un nevalstisko sektoru un kā to uzlabot.

Veiksmes formulu noteikti veido vairāki komponenti. Kā vienu ļoti svarīgu sastāvdaļu es uzsvērtu komunikāciju. Retoriski atbildot uz jautājumu par Raiņa iemīlēšanu, ir skolotāji, kas to var izdarīt, un ir, kas nevar. Tāpat ir ar kultūras operatoriem, kas darbojas visā Latvijā – būs tādi, ka spēs to iedzīvināt, ko apliecina arī klātesošie piemēri no "Ruckas" un "Serdes". Daļā sabiedrības ir, iespējams, pamatots priekšstats par augsto, aroganto kultūru, kas vārās savā sulā un nerunā ar sabiedrību plašāk, bet, lai paplašinātu laikmetīgās kultūras auditoriju visā Latvijā, viens no galvenajiem elementiem noteikti ir komunikācija – māka runāt, skaidrot un, galvenais, klausīties – ko cilvēkiem vajag, ko viņi vēlētos, ko viņi ir vai nav sapratuši. Ir jāveido dialogs, nevis jāved māksla tumšajām, nemazgātajām masām. Ir jāļauj saprast, iemīlēt un turpmāk arī vairāk pieprasīt mūsdienu mākslu.

Atis Egliņš-Eglītis. Turpinot Ulda teikto, mūsu pašvaldības klientu servisam ir trīs "k" mantra, ko, manuprāt, varētu attiecināt arī uz laikmetīgās kultūras esību vai neesamību reģionos. Viens no "k" ir komunikācija, bet abpusēja komunikācija. Ir svarīgi, ka ne tikai pašvaldības komunicē ar organizācijām, bet organizācijas komunicē arī ar pašvaldību un sabiedrību. Otrs "k" ir konsekvence un atkal – abpusēja. Ne tikai publiskajām institūcijām jābūt konsekventām, bet arī NVO partneriem. Un visbeidzot – kompetence. Lai arī mēs runājām par debirokratizāciju, dažiem papīriem ir jābūt kārtībā – gribam vai ne. Rēķiniem jābūt saprotamiem un izdevumiem – izsekojamiem. Ir jāsaprot gan tas, kāpēc laikmetīgā māksla ir vajadzīga, gan tas, kāpēc vajadzīgi papīri. Mēs te daudz runājam par to, ka pašvaldības ir spurainas, bet būtu interesanti parunāt par laikmetīgās mākslas institūciju iekšējām problēmām, jo tur arī viss nav tik pūkains. Bet jā – mana formula būtu "komunikācija, konsekvence, kompetence".

Kristaps Puķītis. Ati, tas ir ļoti labs punkts – abām pusēm jāstrādā ar sevi. Vēl, manuprāt, abām pusēm jābūt tolerantām, jācenšas saprast un uzklausīt otru pusi. Es atkārtošos, bet mēs nevaram pārzināt visas nozares un specifikas – mums jābūt atvērtiem un jāfokusējas ne tikai uz to, kas mums katram svarīgākais. Ir jānotiek starpnozaru sadarbībai gan nevalstiskajā sektorā, gan pašvaldībā un valsts sektorā. Lai draudzība uzvar!

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!