Dienišķā rutīna vs. dievišķais ritms

Bērniem patīk rutīna. Bērniem patīk arī kārtība. Vēl vairāk – viņiem abas šīs lietas ir absolūti nepieciešamas. Šis var šķist neticams vai pat absurds apgalvojums, tomēr to apliecina pētījumi. Vienas un tās pašas rutīnas ievērošana dienu no dienas sniedz bērniem drošības izjūtu, kas viņiem nepieciešama, lai uzņemtos ar jauno un nezināmo saistītos riskus.

Bailes no nezināmā ierindojas baiļu Top 5, ko dažiem cilvēkiem pārspēj vien bailes no nāves un publiskas uzstāšanās. Pazīstamā psiholoģe un vairāku grāmatu autore, kas specializējusies bērnu audzināšanas jautājumos, dr. Lora Markema (Laura Markham) uzsver, ka bērna dzīve jau tā ir pilna nezināmā – mainās itin viss, sākot ar izskatu, zināšanām un pieredzi un beidzot ar skolotājiem, draugiem, pat dzīvesvietu. Augšanas process pats par sevi nozīmē nebeidzamas pārmaiņas, un tikai nelielu daļu no tām bērns var ietekmēt.[ii] Tieši tāpēc paredzama ikdienas lietu un notikumu secība ir tik būtiska. Bērna pasaules redzējums, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi, izveidojas pirmajos sešos līdz septiņos gados. Svarīgi, lai pasaule bērnam šķistu laba un droša vieta, kur būt.

Pētījumi rāda, ka dabiski veidojusies ģimenes rutīna un jēgpilni rituāli nodrošina paredzamu dienas struktūru un veselīgu emocionālo klimatu, kas pozitīvi ietekmē uzvedību – sevišķi agrīnās attīstības periodā.[iii]

Ar rutīnu nav jāsaprot vienu un to pašu lietu darīšana vienā laikā vienmēr. M. E. Maunza, Montesori pedagoģe ar 40 gadu darba pieredzi un trīs bērnu māte, grāmatā "Kā atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi" raksta: "Jūs varat sava bērna dzīvei piešķirt ritmu ar vienkāršas rutīnas palīdzību. Un tajā varētu ietilpt nemainīgas ēdienreizes, vannošana, miera periodi un darbošanās periodi. Jums nav katru dienu jādara viens un tas pats vienā un tajā pašā laikā, taču pamata dienas kārtība jūsu bērnam ir vitāli svarīga, lai iemantotu drošības sajūtu dzīvē."[iv]

Pats vārds "rutīna" gan parasti asociējas ar kaut ko ne īpaši patīkamu. Drīzāk garlaicīgu, apnicīgu un nomācošu. Taču visu izšķir redzējums. Helles Hekmanas (Helle Heckmann, pedagoģe Valdorfa bērnudārzā Dānijā, lektore un trīs bērnu māte) ritma apraksts iedvesmo skatīties plašāk. Viņa raksta, ka bērna darbošanās ritmu varētu salīdzināt ar elpošanu.[v] Ieelpas fāzē bērns savu uzmanību pilnībā velta uzdevumam, kas attiecas tikai uz viņu pašu, piemēram, zīmēšana, veidošana, adīšana, ēšana. Jo mazāks bērns, jo īsāka būs šī fāze, jo spēja koncentrēties ir īsa. Izelpas fāzē bērns visu savu uzmanību velta apkārtējai pasaulei – brīvi skrienot un spēlējoties. Katrai ieelpai jāseko izelpai. Tā veidojas ritma raksts.

Kā norāda dr. Markema, no lietu paredzamības jeb rutīnas ir vairāki pozitīvi ieguvumi.[vi] Pirmkārt, tā mazina vai pat izslēdz cīņu par varu starp vecākiem un bērniem – visiem skaidrs, kas šajā brīdī jādara (piemēram, jāguļ pusdienlaiks), jo mūsu mājās mēs tā vienmēr darām. Un viss. Otrkārt, rutīna palīdz bērniem sadarboties. Katrs zina, kas sekos, līdz ar to nejūtas stumdīts un grūstīts. Treškārt, rutīna palīdz bērniem uzņemties atbildību pašiem par sevi un savām darbībām. Ar laiku viņi iemācās pilnīgi patstāvīgi, piemēram, iztīrīt zobus vai sakārtot istabu, kas ļauj justies neatkarīgiem, līdz ar to mazinot vajadzību sacelties un spītēties. Ceturtkārt, bērni apgūst, ko nozīmē uz kaut ko gaidīt. Piemēram, viņi zina, ka sestdienu rītos mamma cep pankūkas, un jau nedēļas vidū var sākt gaidīt, kad pienāks sestdienas pankūku rīts. Piektkārt, rutīna palīdz izveidot savu dienas ritmu un turēties pie tā.

Arī savā ģimenē redzu, ka dienas izdodas daudz mierīgākas, ja to gaita ir vairāk vai mazāk paredzama – ceļamies (dažreiz 6:00, dažreiz 7:00, pa retam 9:00), ēdam brokastis, ejam laukā, nākam mājās, taisām pusdienas, ēdam, spēlējamies, sagaidām tēti mājās, skatāmies multfilmu, ejam vannā, un laiks gulēt ir klāt! Mūsu ritms nav kā akmenī cirsts un precīzs pa minūtēm. Tikai tādas kā vadlīnijas ar aptuvenu lietu un notikumu secību.

Kādreiz domāju, ka būtu ērti izveidot tādu precīzāku dienas kārtību – tieši ko kurā dienā darīt. Es būtu jau sagatavojusies un soli priekšā haosam. Piemēram, pirmdienā zīmējam/ gleznojam; otrdienā – kaut ko kopīgi gatavojam virtuvē; trešdienā – dodamies uz kādu muzeju vai izstādi; ceturtdienā – darbojamies ar burtiņiem; piektdienā – kaut ko praktiski lietojamu taisām vai veidojam. Ātri sapratu, ka tas neder. Ne jau katrā pirmdienā gribas gleznot vai otrdienā – cept un vārīt. Beigu beigās šķiet, ka rutīnas tomēr varētu būt mazliet vairāk. Līdzīgi kā ar disciplīnu – teorētiski tā bērniem nepatīk, bet patiesībā tieši disciplīna un vecāku novilktās robežas ļauj justies drošiem un mīlētiem.

"Mazs bērns izjūt dziļu nepieciešamību pēc kārtības. Ja vakaros stāstāt bērnam mīļāko pasaku, viņš jums prasīs to atkārtot arī nākamajā vakarā un vēl, un vēl. Ja pasakā kaut ko izmaināt, bērns jums aizrādīs. Tā dzimst drošības sajūta, ko Montesori nodēvēja par mierpilnu vienādību. Bērniem patīk un ir vajadzīga kārtība, līdz iekšējā konstrukcija, kam tā nepieciešama, ir gatava."[vii]

Nepieciešamību pēc kārtības uzskatāmi ilustrē draudzenes stāsts par kādu gadījumu no ikdienas. Ik vakaru jaunākais dēls (divi gadi) iet vannā, tad pats tīra savus zobiņus, un tikai pēc tam mamma veic ģenerāltīrīšanu. Taču vienu vakaru tam īsti nebija laika un zobus uzreiz iztīrīja mamma. Mazais par to sadusmojās tik ļoti, ka vēl ilgu laiku nevarēja rimties raudāt.

Rutīna jeb mierpilnā vienādība katru vakaru nepieciešama arī attiecībā uz gulētiešanu. Nekonkrēts, mainīgs gulētiešanas laiks, jo sevišķi agrā bērnībā, var negatīvi ietekmēt bērna kognitīvo attīstību. Pētījumos[viii] secināts, ka bērni, kam nav noteikts gulētiešanas laiks, uzrāda sliktākus rezultātus gan lasīšanā, gan matemātikā, gan vispārējās inteliģences pārbaudījumos. Būtiskākās atšķirības novērotas tieši trīsgadīgu bērnu vidū, kas sakrīt arī ar vismainīgāko gulētiešanas režīmu. Pētnieki norāda, ka neregulārs gulētiešanas laiks var traucēt dabisko ķermeņa ritmu un radīt miega nepietiekamību, kas savukārt izraisa smadzeņu vājāku spēju uztvert, apstrādāt un saglabāt informāciju.

Izpētīts arī, ka pārtraukts vai nepietiekams miegs, sevišķi attīstības aktīvākajos posmos (no kuriem nozīmīgākais ir agrīnā bērnība), var radīt nopietnus veselības traucējumus turpmākajā dzīvē. Protams, par turpmāko dzīvi man pāragri spriest, toties skaidri zinu jau tagad – ja nokavē gulēt laiku, oi! Tad grūti ir visiem – gan tiem, kam nāk miegs, gan tiem, kam jāiedabū gultās trīs ļoti noguruši mazi cilvēki.

"Klausāmies dziesmas un dzeju par dzīves lokiem,
runājam par gadalaiku cikliem. Pat laikam ir rats.
Un tad no izplatījuma redzam grandiozu skatu:
mūsu Zemi, brīnišķīgo lodi, kas ir mūsu mājas."

M.E.Maunza[ix]

Paskatoties plašāk – ritms un rutīna nav cilvēku izdomājums. Ritms ir visur, un nav nekā bez ritma. Četri gadalaiki, kas nomaina cits citu. Diena, nakts, atkal diena, atkal nakts. Paisums un bēgums, mēness fāzes. Tiklīdz viens cikls apritējis, sākas nākamais, turklāt viss savstarpēji cieši saistīts. Viss ideāli darbojas, kā labi ieeļļots mehānisms.

Ja esam godīgi pret sevi, atzīsim, ka ritms un kārtība patīk arī pieaugušajiem. Tieši tāpat kā bērniem, tas dod drošības izjūtu. Zinot, ka rīt būs atkal jauna diena, ar mierīgu sirdi vakarā dodamies gulēt. Apziņa, ka pavasarī sniegs nokusīs, ļauj no sirds par to priecāties ziemā. Pievienojos Amandas Bleikas Soules (Amanda Blake Soule) grāmatā "The Rhythm of Family" teiktajam: "Tik daudzi no mums ar aizņemtām ģimenēm ilgojas pēc lēnākas un vienkāršākas dzīves kopā ar bērniem – dzīves, kas būtu sasaistē ar gadalaikiem un gada dabisko ritumu, kur bērni vairāk laika pavadītu ārā nekā iekšā, kur steiga un miers būtu līdzsvarā un veidotu dziļāku saikni ar zemi."[x]

Viegli pazaudēties ikdienas procesā – piemēram, lai aukstā ziemas dienā izietu no mājas kopā ar trim bērniem. Kad trešais beidzot saģērbts, pirmajam vajag uz tualeti, kad pirmais atkal kārtībā, visi pārējie jau pārkarsuši un noģērbušies, kad beidzot izkļūts ārā – tik auksti, ka gribas tūdaļ mukt atpakaļ iekšā, kur ģērbšanās process sākas no jauna. Dienu no dienas viens un tas pats. Taču paskatoties plašāk – tas IR mūsu ģimenes ziemas ritms. Atliek vien atmest steigu un izbaudīt. Un tad atkal vasaras ritms, kad visu dienu var pavadīt ārā gandrīz vispār bez drēbēm.

Grāmatas iedvesmai:

Amanda Blake Soule, Stephen Soule "The Rhythm of Family"

Mērija Ellena Maunza "Kā atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi"