Skatītāja recenzija par Liepājas teātra izrādi "Sprīdītis"
Režisors: Valdis Lūriņš
Pirmizrāde: 2013. gada 11. oktobrī
Septembra beigās Rīgā bija skatāma Liepājas teātra viesizrāde bērniem "Sprīdītis". Tas pats labi zināmais Sprīdītis pēc Annas Brigaderes lugas motīviem, tikai šoreiz Liepājas teātra izpildījumā, Valda Lūriņa režijā. Šķiet, ikviens ir lasījis šo lugu, redzējis kādu teātra iestudējumu vai vismaz populāro kinofilmu, tāpēc pirms izrādes apmeklējuma skatītājs ir vairāk vai mazāk sagatavots.
Liepājas teātra izrādes sākums ir daudzsološs – uz skatuves parādās simpātisks teicējs, kuru pavada "Stomp" mūzikas stila skaņu celiņš. Tas lika raudzīties apkārt, vai tiešām mūzika rodas tagad un te, vai tomēr tiek atskaņots kāds ieraksts. Un patīkama bija atklāsme, ka tas notiek tieši tagad.
Bet tad sākās TĀ valoda. Jocīgais runas veids, kas, šķiet, ir paredzēts bērnu uzjautrināšanai, tomēr rada muļķīgu iespaidu. Tas mani vienmēr mulsina bērniem paredzētās izrādēs – tie ir joki, kas pat nav īsti joki, bet gan iedoma par to, kas bērniem varētu šķist smieklīgs. Tādos brīžos gribas teikt, ka bērni taču nav stulbi, tikai gados jaunāki un izmērā mazāki par mākslinieku.
Notikumi izrādē rit savu ierasto gaitu – Sprīdītis dodas meklēt laimi, nonāk par sprīdi tuvāk pasaulei, apskata to tuvumā un atgriežas mājup. Tad skatītāju sagaida viena no šī iestudējuma mulsinošajām epizodēm: Sprīdītis atgriežas mājās pie Lienītes, pret kuru viņam, šķiet, ir pamodušās romantiskas jūtas. Vai tad viņi nebija māsa un brālis? Katrā ziņā, cik vien es Sprīdīti atceros, tā vienmēr ir bijusi mana pārliecība. Jāatzīst gan, ka bērni, būdami bez manas pieredzes un aizspriedumiem, tam nepievērsa īpašu uzmanību.
Bērnībā, skatoties filmu "Sprīdītis", man viss šķita normāli – Vēja māte, Meža māte, Sīkstulis ar savām mocībām, ragana. Taču pieķēru sevi pie domas, ka tagad man to ir grūti to pieņemt. Kāpēc man jāpiesātina savu bērnu prāts ar velnu, raganām? Baltā kaķīša vārdiem runājot: "Kāpēc vairot sāpes? Labāk vairosim prieku!" (Lai gan, ja tā padomā, "Kaķīša dzirnaviņas" šodien droši vien arī man neraisītu sajūsmu.)
Psiholoģe un pasaku terapeite Iveta Gēbele uzskata bērni pasauli un arī pasakas uztverot citādāk [1] – viņi priecājoties par labā uzvaru un nepievēršot lielu uzmanību ļaunajam. Tam man grūti noticēt, redzot, kā pašas bērni trīc un dreb, pat multfilmās skatoties bailīgas ainas (piemēram, kā pamāte un pusmāsas saplēš kleitu Pelnrušķītei – visu laiku šaušalīgākā aina!). No otras puses - bērns ir cilvēks bez pieredzes daudzos jautājumos. Piemēram, viņu var ļoti pārsteigt un izbrīnīt mamma ar jaunu matu griezumu, savukārt pilnīgi dabiski šķist lidojoši puķu podi.
Tomēr jāatzīst, ka maniem bērniem iestudējums patika. Gandrīz divgadnieks savā krēslā burtiski dejoja līdz ar velnu uz skatuves (mani mierina cerība, ka aizrāva tikai jestrā mūzika). Gandrīz četrgadnieks vēlāk komentēja, ka tas "bullis ar meiteņu matiem, kam atņēma bikses un palika tikai peldbikses, gan nepatika". Ja iepriekš biju satraukusies, kādu ietekmi atstās izrādē kolorītais velna tēls, tad šis komentārs mani pilnībā nomierināja. Ja ragi, tātad bullis – viss ir vienkārši. Savukārt pirmklasniecei daudzviet bija bail, piemēram, ainā, kur Sīkstulis piesola Sprīdītim mocības "cīņā" ar Lutausi un tāpat arī ar velnu.
Īpatnējs risinājums bija izmantots četru vēju nerātnībām, piemēram, viens no vējiem ieradās ar pamatīga izmēra šaujamo. Tā gan bija ūdenspistole, bet tomēr. Raugoties no mūsdienu politiskā konteksta, ieroči uz skatuves bērnu izrādē šķiet neiederīgi. Ar ūdenspistoli arī skatītāji tiek gana aplaistīti. Šķiet, visvairāk tika tieši mūsu divgadniekam, kurš par notiekošo bija pamatīgā neizpratnē. Protams, tā gan ir tikai sakritība ar vietas izvēli skatītāju zālē. Tāpat brāļu vēju pieprasītās šūpuļdziesmas par vēju – nez vai bērni iepriekš tādas bija dzirdējuši? Lielākie jau droši vien, taču mazākajiem tās, iespējams, bija pilnīgi svešas (Dona "Ja es būtu vējš" un Fēliksa Ķiģeļa "Palaid vējā"). Lai gan dziesmām kā tādām varbūt arī nebūtu nozīmes, šķiet, šeit tās vairāk tika mērķētas uz pieaugušajiem skatītājiem (kuri joku laikam uztvēra), taču bērniem nenesa nekādu vēstījumu.
Pavisam neizprotama man bija aina ar Vēja mātes skaitītu tēvreizi. Pa vidu visām raganu izdarībām, pesteļiem un velnu dejām – kristīga lūgšana. Kā mēdz teikt – no citas sērijas. Manuprāt, pilnīgi neiederīgi konkrētajā izrādē ainā un izrādē vispār – nedz estētiska, nedz idejiska vērtība. No kristieša skatījuma tā pat būtu zaimošana. Visticamāk, režisors neko ļaunu ar to nebija domājis, varbūt vispār neko nebija domājis, vien pēkšņi radās ideja... Tomēr šoreiz vēstījums palicis bez jēgas.
Vēl kāda nianse – Latvijas karoga krāsu treniņtērpā ģērbts karalis un pavalstnieki "pietaisītās" biksēs. Pieauguša cilvēka prātam gana skaidrs un saprotams salīdzinājums ar situāciju mūsdienu Latvijā, kas, šķiet, arī bijis režisora mērķis. Taču bērniem konteksts, visticamāk, pagaidām ir pilnīgi nezināms. Katrā ziņā tiem līdz 7 gadu vecumam. Turklāt pirms kāda laika, kopā ar saviem bērniem mācoties par Latviju, lasījām, ka karogs ir valsts simbols, savā ziņā svēts, tāds, pret kuru jāizturas ar cieņu un pietāti. Necieņa pret karogu ir krimināli sodāma [2]. Karogs nav attēlojams, piemēram, uz apakšveļas. Par mazliet nošļukušiem treniņtērpiem gan tur nekas nebija teikts, tad varbūt uz šo tas neattiecas. Lai gan citur pasaulē izpratne par cieņu pret karogu ir visnotaļ atšķirīga – gan Lielbritānijā, gan ASV karogi tiek drukāti ne vien uz apakšveļas, bet pat uz tualetes papīra –, Latvijā tas tomēr nav pieņemts. Tā nu rezultātā šajā izrādē ir vēl viena epizode, kuras dziļākā doma uztverama pieaugušajiem, savukārt bērniem tiek vien švaks karalis.
Vismaz princese Zeltīte bija savā elementā, proti, pilnīgi pārliecināta par to, ka ir skaista un tāpēc nav nozīmes viņas ļaunajai dabai. Kas tad viņai par to būs? Patiešām, nekas – tieši kā Sprīdītis teica. Vienīgi skaista gan viņa patiesībā nebija nemaz. Kā cilvēks, kas tikko izgājis caur meitas visu rozā, poniji un princeses periodu, varu ar pilnu atbildību teikt – īsti nav pat pamanāms, ka tā ir princese. Daudz lielāku iespaidu atstāj slotas salūts – Zeltītes un raganas ļaunprātību pat pašām negaidītais rezultāts. Par to komentārus dzirdu vēl ilgāku laiku pēc izrādes.
Kopumā izrāde man šķita pilna ar pieaugušajiem domātu zemtekstu, kas bērniem nav uztverams. Neredzu tam nekādu loģisku pamatojumu. Ja citas bērnu izrādes ir gudri tā būvētas, lai būtu interesantas gan bērniem, gan pieaugušajiem, tad šī šķiet līdz galam neizdomāta.
Pēc vairāku Liepājas teātra izrāžu bērniem noskatīšanās, rodas sajūta, ka bērnu izrādes tiek uzvestas tikai tāpēc, lai kaut kas būtu. Ja pieaugušo auditorijai veltītā izrāde "Pūt vējiņi" man personīgi šķiet skaisti izveidota, tad pēc "Sprīdīša" noskatīšanās atliek tikai neizpratnē saraukt pieri – iestudējums ir sasteigts un nenostrādāts. Tomēr statistika [3] liecina, ka šī esot viena no apmeklētākajām Liepājas teātra izrādēm, un tā noteikti ir patiesība, jo bērni uz šo iestudējumu tiek vesti klašu grupās, turklāt nekā daudz cita Liepājas teātra piedāvājumā bērniem nav. Par kvalitāti gan statistika neliecina.
Skatoties izrādi ar pieauguša cilvēka acīm, jāpārdomā psihoterapeites, Psihosomatiskās medicīnas klīnikas vadītājas, profesores dr. Guntas Ancānes teiktais, ka labāk atstāt robu savā izglītībā nekā lasīt latviešu sērām, bāreņiem, nolemtības un neizdevušās dzīves pilno literatūru. Tas viss neved mūs uz zvaigznēm, bet gan atkal un atkal liek atgriezties mocekļa un nabadziņa lomā. Profesore saviem bērniem esot pat aizliegusi lasīt kādu obligātajā literatūrā iekļautu stāstu par kaķi, kas moka peli. Pamatojums tam vienkāršs – viss, ko lasām, liek ieņemt viena vai otra varoņa vietu, iejusties tēlā. Pieminētajā gadījumā sevi jāasociē ar kaķi sadistu vai peli mazohistu, no kurām neviena loma nav cilvēka garīgajai veselībai vēlama. Līdzīgi arī Sprīdītis liek man pārdomāt, vai ir vēlams? It kā jau pozitīvais tēls, galu galā saprot, kur ir Laimīgā zeme, pārvar dažnedažādas grūtības un pārbaudījumus. Tomēr tā īsti par Sprīdīti negribētu vis būt. No literārās kultūras mantojuma viedokļa luga noteikti ir vērtīga un svarīga. Taču vai tāpēc vien, ka reiz pirms daudziem gadiem sarakstīta bērniem, tā joprojām mūsdienu bērniem būtu aktuāla?
Savu sajūtu un pārdomu samulsināta, palasīju, ko par šo izrādi saka citi, kuri ir gudrāki teātra zinātnē. Interesanti, ka recenzijās [4] tiek cildināti gan tērpi, gan aktieru veikums, gan žanru saspēle un detaļu spilgtums. Lai gan aktieri tiešām dara savu darbu ar prieku un aizrautību (tā vismaz izskatās no malas), tad par pārējo varu vien brīnīties. Izrādās, lielu daļu no līdzībām un vēstījumiem pat esmu pilnīgi palaidusi garām! Bet otrreiz nudien šo izrādi neskatīšos.
No otras puses – gribu oponēt pati sev. Nekad neesmu bijusi lielā sajūsmā par pasakām, nedz tagad, nedz bērnībā. Runājoši zvēri, raganas, velni un visādi citādi briesmoņi nav manā gaumē. Arī saviem bērniem labprātāk izvēlos reālistiskas grāmatas un stāstus – pat ja notikumi izdomāti, to varoņi vismaz ir "īsti" cilvēki. Viedokļi par pasakām dalās – vieni saka, ka vajag un daudz, ka bērniem šī nereālā pasaku pasaule palīdz izprast reālo pasauli, citi atkal apgalvo, ka tas tikai mulsina un sniedz nepareizus priekšstatus. Pieņemu, ka šeit patiesība katram var būt sava. Kā teica mans nepilnus četrus gadus vecais dēls: "Tu nezini visas manas patiesības!!"
[1] Gēbele I. Bez vardarbības nekādi
[2] Latvijas valsts karoga likums
[3] Liepājas teātrī visvairāk skatīti "Pūt, vējiņi!", "Piafa" un "Sprīdītis"
0