Cik radoši ir radoši

Tas ir viens no pamatiemesliem, kāpēc Latvijā vecāki veido skolas saviem bērniem. Kad pieaugušais nogurst no nemitīgās spēles bez noteikumiem vai pēc absurda noteikumiem.. vienā brīdī sāc aizdomāties vai es savam bērnam novēlu to pašu?

Jjap.

Jārevidē jau pedagoģiskās izglītības kvalitāte. Kaut kāds sviests, konspektus štancēt māca un "hipotēzes" un "secinājumus" pareizi noformēt... bet tā arī neiemāca atšķirt, kas ir objektīvi un kas subjektīvi liekas/patīk/nepatīk.

Piekrītu katram vārdam
Man pumpas metas no vecāku sacensības bērnudārza izstādēm. Visbiežāk bērni, ja labi, ka blakus stāvējuši. Otrs, svarīgi ir IEDERĒTIES... neatkarīgi no tā, cik radošs, esi, labāk neizcelties. Tā kā atteicos kaut ko veidot rudens izstādei, tapa meitas un tēva kopdarbs - IPad turētājs no kastaņiem :) meita to noslēpa labi dziļi skapī, jo viņa zin - nesapratīs. Svarīgi būs radošiem.... taisot standarta cilvēciņus un kaut ko, kas peld izgrebtā gurķī.....
Arī es esmu domājusi, ka varbūt laist bērnu kādā progresīvā skolā :) bet zin kā, pēc tam viņai tikpat dzīvē būs jātiekas, jāstrādā un jāsadarbojas ar parastiem cilvēkiem :)

Kukarane nu gan nav nekāda vienīgā neapmierinātā mamma. Man gandrīz izlikās, ka viņa ir ielavījusies manās domās un nelikumīgi izmanojusi manas sajūtas :D

Ir gadījies būt fascinētai lasot dzejoļus, klausoties dzejniekus vai aktierus tos runājam, bet nekad nav bijis ne mzākās vilkmes pašai kaut ko sacerēt. Tāpēc ļoti nepatīkams bija bērna skolas uzdevums sacerēt dzejoli... nevarēju palīdzēt, jutos slikti, visi sastrīdējāmies, rezultātā ar dzejoļa sacerēšanu palīdzēja omīte. Es pat teiktu - nevis palīdzēja, bet sacerēja. Vienīgais ieguvums - pārskatot veco skolas lietu kaudzi, ar mīlestību atcerējamies omītes devumu. Labi, ka skola un murgainās prasības aprakstīt mājas dzīvi, tradīcijas, svētku svinēšanas paradumus, attiecības ģimenē utt ir aiz muguras...

Oi, Marta, pat iedomāties nevari, kas sagaida tālāk - lielākos bērnus! :)
Piemēram, 9.klasē ir jāuzstājas ar prezentāciju publiskajā runā, kurai nenotiek nekāda apmācība - vienkārši bērni pēc kārtas vieni stājas auditorijas priekšā un viņus pēc tam vērtē - ne tā runā, ne to pateici u.t.t. Kā zināms, dažādas iestādes algo pasniedzējus, kuri krietnu laiciņu apmāca pieaugušos šajā mākslā. Bet bērniem jābūt gataviem uzreiz saņemt traumu par neprasmi publiski uzstāties. Skola droši vien domā, ka ir ļoti moderna un ievieš inovatīvus risinājumus un palīdz apgūt mūsdienīgas prasmes..

Paldies, precīzi un skumji.

Jā, paveras plašs lauks, tas nav tik vienkārši, kā izskatās. Var saprast mammu Kukarāni, kura, kā noprotams, ir neapmierināta ar vērtējuma atbilstību padarītajam, bet var arī saprast skolotājus, kuri tādu detalizētu (piemērojamu dažādām attīstības, izglītības, iespējams, vajadzību pakāpēm) kritēriju trūkumā vērtē kā saprot un māk.

Manuprāt, tas ko minat, ir viens no svarīgākajiem - ka atzīme vajadzīga, lai bērnam un viņa izglītībā iesaistītajām personām būtu skaidrs esošais stāvoklis un būtu uz ko virzīties. Tā teikt, pašizaugsmei.

Es to saprotu tā, ka ja nav skaidri kritēriji - ko raksta Jānis Strods - tad arī attiecīgi vērtējums ir plašā amplitūdā - gan, kā jūs rakstāt, balstoties uz gaumi, gan uz citiem, nestandartizētiem argumentiem.

Varu iztēloties, ka pašizaugsme tiktu veicināta tad, ja (ideālā gadījumā), balstoties uz skaidriem kritērijiem un manam attīstības līmenim piemērotiem, atzīme rādītu, cik tālu esmu ticis, uz ko man ir tiekties un, atskatoties uz iepriekš liktajām, spēju novērtēt savu progresu.

Gadījums interesants, anedoktisks. Taču cik lielā mērā vienas mammas rūgto pieredzi var pārnest uz visu izglītības sistēmu?

Vai būtu iespējams izstrādāt tādus vērtēšanas kritērijus, kas būtu piemērojami arī dažādiem attīstības, intelekta līmeņiem? ZInāms, ka Gausa līknē vienmēr būs kāds, kurš netiek līdzi (lai būtu radošumā), un kāds, kurš spīd.