Tagad ir moderni uzskatīt, ka bērni jāaudzina radoši. Tāpēc progresīvi vecāki meklē savām atvasēm labākās attīstības, izaugsmes un pilnveidošanās iespējas, ne tikai vedot bērnus uz dažādām ārpusskolas nodarbībām, bet pat iekārtojot specializētās izglītības iestādēs ar pastiprināti radošām ievirzēm. Būsim reāli - ne visiem vecākiem ir laiks un iespējas nodrošināt savam bērnam visīpašāko pieeju visradošākajā vidē, tāpēc liela daļa no mūsu atvasēm tomēr apmeklē "parastās" skolas pie "parastiem" pedagogiem.
Tomēr jāatzīst, ka mūsdienu skolas vairs ne tuvu nav TĀS skolas, kuras savā laikā pazinu un apmeklēju es un mani vienaudži, dziedot vienas un tās pašas dziesmas, valkājot oktobrēnu nozīmītes, pionieru kaklautus un slavinot sevi pašu – pakļāvīgo darbaļaužu sugu.
Šobrīd izglītības attīstībā jau esam tikuši tik tālu, ka pat skolās, kurās viss ir vienkārši un parasti (bez Montesori, Valdorfa, Šmaldorfa un citu guru iejaukšanās), tiek pilnveidotas un dažādi bagātinātas mācību programmas, tāpēc par radošuma trūkumu sūdzēties būtu grēks, tomēr pavisam cits jautājums ir skolotāju radošie vērtējumi.
Ļaujot bērniem no septiņu gadu vecuma iemēģināt roku rakstniecībā, glezniecībā, komponēšanā, reklāmā, horeogrāfijā un citās jomās, atduramies pret ļoti svarīgu un pat tādu kā retorisku jautājumu – kā to visu vispār vērtēt? Arī skolotājiem par to nav nekādas sajēgas, tāpēc vienīgā mēraukla ir paša pedagoga gaumes izjūta, skaistuma izpratne un godaprāts, kas bieži vien liek pamatīgi vilties.
Apskatīšu dažus gadījumus, kas man kā mīlošai un gādīgai mātei sākotnēji licis neviltotā neizpratnē sašust, bet laika gaitā tomēr samierināties ar esošo situāciju un pieņemt, ka mans bērns ir ar trūcīgām perspektīvām paveikt dzīvē kaut ko paliekošu.
Sākumā es priecājos par prātu attīstošiem mājasdarbiem, piemēram, uzdevumu uzrakstīt pasaciņu par ezīti, trusīti, lācīti un citām meža radībiņām. Vienīgā vecāku iesaistīšanās šajā darbā bija līniju savilkšana uz baltas lapas un kļūdu labošana, par ko es atviegloti uzelpoju. Jau no savas meitas bērnudārza laikiem sapņoju par šīs cakošanas un margošanas ēras beigām, kad mīlulīša sagatavošana Miķeļdienas, Mārtiņdienas, Ziemassvētku un Lieldienu pasākumam izvērtās par veselu pasākumu ar negulētām naktīm, jo iegādāties jau gatavu Meža mātes kostīmu nevarējām atļauties, bet bija jāizskatās pienācīgi uz citu lolojumu fona.
Tomēr prieki par iegūto bērna patstāvību beidzās diezgan ātri. Iemesls pavisam vienkāršs – tas, kas pa spēkam bērnam pašam, neatbilst nekādām prasībām. Ar pirmajām grūtībām meita sastapās tad, kad bija jāsacer dzejolis. Apsveicama iniciatīva – radināt jauno paaudzi domāt dzejā un vērt vaļā trešo aci! Tomēr bez skaidrības par to, kā top dzejoļi, no kā tiem jāsastāv un kā tos raksta, jēdzīgas vārsmas radīt bija diezgan sarežģīti. Vēl trakāk – eksperiments "raksti, kā tev šķiet un gribas" izgāzās ar skumju secinājumu – skolotājai ne visai paticis, jo esot pliekani... vajadzējis padomāt vairāk. Šis nebūt nebija pēdējais dzejolis, bet pie pārējiem garadarbiem man bija jāpieslēdzas vismaz atskaņu domāšanas režīmā. Kā izrādās, dzejolis bez atskaņām nav nekāds dzejolis, turklāt bērna arguments "Mammu, palīdzi, tā mums visiem būs labāk" uz mani iedarbojās pārliecinoši.
Kad parādījās uzdevumi ar jau pavisam nopietnu nosaukumu "Projekta darbs", man nācās bērnu iepazīstināt ar dzīves realitāti un mācīt lielāko pasaules mākslu – verbālo ūdens liešanu cēlu mērķu vārdā. Mūsu cēlais mērķis bija labs vērtējums. Projekta darba galvenais uzdevums ir konkrēts lapu skaits, kurās jāmēģina izvērst četri līdz seši punkti – katrs A4 lapas garumā. Labi, atzīšu, ka mīļotā kaķa apraksts un kopšanas īpatnības nav trakākais uzdevums, taču, kad bija jāapraksta mūsu miskastnieka izcelsme, sugas vēsture, īpašās pazīmes un citas svarīgas detaļas, palīdzēt nespēja pat "Vikipēdijas" neizsmeļamās krātuves. Šoreiz bērns izrādījās radošāks par mani un uzstāja, ka mūsu Grēta patiesībā ir Norvēģijas meža kaķis un neviens tā pa īstam nemaz nevar pierādīt pretējo. Tāpēc traktāts pusotras A4 lapas garumā tika izvērsts par nekad mūžā neredzēto ziemeļu izcelsmes lūšu pasugas pārstāvi. Tāpat bija pienācis laiks arī dažādu datorviltību apgūšanā – lai aizpildītu laukumu, kuru ar saturu aizpildīt neizdodas, var rakstīt lielākiem burtiem, proti, palielināt fontu.
Vēl kāds mūsu radošā lidojuma gadījums – projekts ar nosaukumu "Ģimenes tradīcijas svētkos". Lapu skaits projektā, protams, joprojām ļoti būtisks, bet šoreiz tā nebija lielākā bēda. Ģimenes tradīcijas mums ir smaga tēma, jo ģimene ir ļoti moderna. Mamma ar tēti nedzīvo kopā, turklāt svētkos bieži vien ne viens, ne otrs nav īstens svinētājs darba specifikas dēļ. Toreiz teicu meitai, lai raksta tā, kā arī patiesībā ir - par svētkiem pie omes vai svinēšanu ar vienu no vecākiem. Saņēmu pārmetumu jūru: "Vai tu esi prātu izkūkojusi?! Kurš tā raksta, kuram normālam cilvēkam tā ir? Kurš stāsta, cik togad bija garlaicīgi un ka tradīcija ar ugunskuru laukos nesanāk, jo mūžīgais lietus? Kurš raksta, ka mēs darām, kā gribam, un katru gadu citādāk? Kurš raksta, ka Lieldienas atļaujamies dažreiz pat nesvinēt?!" Jāpiekrīt gan, ka radošumu šis uzdevums pilnīgi noteikti rosināja – bija iespēja fantazēt ar vērienu. Pēc tam gan sekoja maza lekcija bērnam par to, ka muldēt tukšu nav labi, bet, ja ļoti nepieciešams, ir pieļaujamas atkāpes. Līdzīgi kā iepriekš pieminētajos gadījumos, kad mums padevies tik neizteiksmīgs kaķis vai nestandarta ģimenes situācija.
Bija arī gadījums ar uzdevumu, kas prasīja izteikti kreatīvu risinājumu – izveidot reklāmas plakātu. Elementāri! Es taču esmu no reklāmistiem, strādāju aģentūrā! Ar meitas ideju un maniem nelieliem komentāriem tapa plakāts kosmētikas līnijai. Ar reklāmista aci novērtēju visai cienījamo galarezultātu un akceptēju to. Tomēr tas bija pilnīgi garām! Skolotājai nepatika - nav krāsiņu, nav piepildīta laukuma un daudzveidības. Godīgi sakot, es toreiz apsvēru, vai turpmāk maz drīkstu piedalīties bērna personības un pasaules uztveres veidošanā.
Jāatzīst, ka šī nav pirmā reize dzīvē, kad sastopos ar radošuma problēmu. Kad mācījos pamatskolas pēdējā klasē, es saņēmos pajautāt savam literatūras skolotājam, kas tieši jāraksta domrakstos par latviešu literatūras spīdekļiem - savas pārdomas vai arī tas, ko no manis sagaida? Skolotājs manāmi samulsa, padomāja, noslaucīja brilles, pasmaidīja un atļāva man izpausties. Vēlāk viņš teica, ka ielicis desmit par šo jautājumu vien.
Apbrīnoju tos vecākus, kuri spēj noturēt savas audzināšanas pozīcijas ar domu, ka galvenais nav vērtējums, bet gan reālais ieguvums. Tikai kā ar šo domu iedvesmot savus bērnus drosmīgi izpausties arī turpmāk, ja katrā liecību izsniegšanas pasākumā tomēr gribas saņemt atzinības rakstu par labām sekmēm? Starp citu, mūsu klases pedagogs arī šo uzdevumu izpildīja radoši – pasniedza balvas tiem bērniem, kuri pamanījušies mācību gada laikā vismazāk slimot. Meita balvu nesaņēma.
Es neuzskatu, ka vienīgie, kuriem būtu jāuzņemas atbildība par bērnu izglītību, būtu skolotāji, ņemot vērā arī skolotāju lielo slodzi un atbildību. Es to zinu, es saprotu, cienu un novērtēju ieguldījumu. Taču tas, ko es patiešām nesaprotu – kā es kā mamma varu savam bērnam palīdzēt un ko ieteikt, ja es nezinu, pēc kādiem noteikumiem mēs vispār spēlējam?
10