Attēlā - Hardijs Lediņš, foto no pietura.lv arhīva
 
Kultūra
30.06.2015

Bolderājas stils mākslā

Komentē
2
Saglabā

Pēdējā laikā Bolderājas stils arvien noteiktāk piesaka sevi mākslā – jau varam droši runāt par Bolderājas mūziku, Bolderājas literatūru, Bolderājas glezniecību, Bolderājas keramiku. Šobrīd tiek likti pamati arī Bolderājas teātrim un scenogrāfijai, kā arī Bolderājas kino (lūdzam nejaukt ar kino "Bolderāja"). Autonomi no citiem virzieniem Bolderājas stils parādījās arī arhitektūrā un fotomākslā.

Hardijs Lediņš

Bolderājas gājienu cikls ir atsevišķa nodaļa Hardija Lediņa un Jura Boiko, vēlākās Nebijušu Sajūtu restaurācijas darbnīcas dibinātāju radošajā dzīves ceļā. Draugiem, kas dzīvoja katrs savā dzelzceļa pusē, bija jāsatiekas. Un, kad satikās Juris Boiko un Hardijs Lediņš – labākie draugi no skolas sola –, vienmēr kaut kas radās. Mazās, asprātīgās avīzītes "Zirgābols" un "VCZL jeb Vai Cik Zaļš Lietussargs!", mūzikas albums "Kuncendorfs un Osendovskis" un par absurda romānu dēvētais romāns "ZUN’’ – bija abu draugu kopīgas darbošanās rezultāts.

Pirmais gājiens uz Bolderāju notika 1980. gadā, un tajā devās Lediņš, Boiko un Imants Žodžiks. Tā iespaidā vēl pirms Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas dibināšanas Lediņa mājas studijā "Seque" tika ierakstīts albums "Bolderājas stils". Šie gājieni bija pretstats ikdienas skrējienam. Tie ļāva atbrīvot iesprostoto prātu un sakārtot sevi, ar katru soli dzelzceļa gulšņa platumā distancējoties no ikdienas dzīves realitātes. Tas bija tuvu draugu garīgs rituāls, kurš notika reizi gadā un katru reizi – citā gada mēnesī. No 1980. gada līdz 1987. gadam bija notikuši jau septiņi gājieni – novembrī, decembrī, janvārī, martā, aprīlī, maijā un jūnijā. Pabeidzot 12 mēnešu ciklu, tiktu izdomāta cita likumsakarība.

Gājieniem nebija obligātu ierobežojošu noteikumu, taču tiem bija vienojošas, raksturojošas iezīmes. Tiem bija īpaši jānoskaņojas un jāgatavojas. Tie konceptualizējās, izkristalizējās par mākslas notikumu pakāpeniski, lielā mērā pateicoties Barbarai Štrākai, vācu mākslas zinātniecei un izstādes "Rīga – Latviešu avangards" kuratorei, kas izcēla šos gājienus gaismā kā latviešu laikmetīgās mākslas fenomenu.

Lieldienu laikā notikušajiem gājieniem 1983. un 1987. gadā līdzi tika ņemtas novārītas olas. Tās gājiena laikā tika sasistas pret sliedi un apēstas. Neapēstās tika atstātas burciņā uz Bolderājas Dzelzceļa tilta dzelzsbetona balstiem. Juris un Hardijs tajā laikā interesējās par ķīniešu kultūru, un viena no īpatnējākajām lietām, kas tika darīta gājiena noslēgumā, bija olu ierakšana zemē – bezskābekļa vidē notiek fermentācija, ola kļūst melna un pēc gada to var ēst...  Lai arī nākamajā gadā nevienam neizdodas atrast ieraktās olas un pārbaudīt, vai tās tiešām ir ēdamas, tas nav būtiski. Ikviena no darbībām ir nosacīta, svarīgākais ir gājiena maršrutā atstāt zīmes.

Gājieni vienmēr tika arī fiksēti (foto, video, audio vai gleznošanas tehnikās). Līdzi tika ņemti mūzikas instrumenti, dzērieni, ēdieni. Dažkārt – atstāti ziņojumi nākamajiem Bolderājas gājējiem, tādējādi katrā gājienā jau iekodējot ziņojumu par to turpināšanos.

Gājienos tika dziedātas dziesmas par Bolderājas tēmu. Vilcieni, dzelzceļš un Bolderāja Hardija Lediņa un Jura Boiko dziesmu tekstos parādās daudzkārt. Albumā "Bolderājas stils" iekļautās dziesmas "Māja Bolderājā," "Dziļā Bolderāja" un "Gaismas vēl nav" jeb "Bolderājas dzelzceļa blūzs" visas vienlīdz var uzskatīt par šo gājienu himnām. Daļa šī perioda dzejoļu tiek izmantoti arī grupas "Dzeltenie Pastnieki" debijas albumā "Bolderājas Dzelzceļš" (1981), piemēram, dziesmās "Zaļais, garais vilciens" un "Lokomotīve jūras krastā."

Lediņš un Boiko lielākoties gājienos devās divatā, katrā gājienā piedzīvojot ko jaunu. 1981. gada 14. jūnijā pūta īsts ziemas vējš un draugi akciju fiksēja gleznojot. Juris Boiko – ar eļļas krāsām, Lediņš – kabatas formāta akvareļtehnikā. 1982. gada gājienā, kas notika 16. janvārī, abi to ierakstīja vienīgi magnetafona lentē. Ierakstu atskaņojot, dzirdams klusums un četrās vietās – pāri lidojošo lidmašīnu motoru skaņa. 1980., 1983. un 1984. gadā Boiko un Lediņš devās gājienā kopā ar Lediņa studiju biedru Imantu Žodžiku.

1984. gada aprīļa gājienā radās "Māja Bolderājā" ideja – inscenētas fotogrāfijas, kurās Lediņš iemājo Bolderājas gājiena ģeogrāfiskajā vidē – sabrukušās mazdārziņu būdiņās, siltumnīcās, zem Bolderājas dzelzceļa tilta. Fotogrāfijas vēlāk tika izstādītas ikgadējā Jauno Arhitektu izstādē "Daba – cilvēka mājoklis". Lediņš plaši pievērsās māju sajūtas, vides izjūtas un arhitektūras uztveres analīzei arī teorētiskos apcerējumos.

1985. gada gājiens notika 31. decembrī – pretī tumsai – atšķirībā no pārējiem, kas norisinājās pretī gaismai. Tas ir arī īpašs gājiens ar to, ka tas notika gadu mijā – janvārim nomainot decembri. Tā dalībnieki bija Boiko, Lediņš un Inguna Černova (tagad – Rubene) – NSRD sastāvs. "Mēs ejam vakarā, kad saule noriet. Gaismas nomaiņa ar tumsu ir viens no spēcīgākajiem iespaidiem.[1]’’

1987. gada maija gājiens kļuva par pagrieziena punktu gājienu vēsturē. Tajā piedalījās aptuveni 20 cilvēki no visas pasaules, no Vācijas, no Amerikas, no Austrālijas[2]. Šis gājiens pirmoreiz tika uzņemts video un iegāja mākslas vēsturē kā NSRD vides akcija. Gājiena intīmo, kontemplatīvo dabu nomainīja atraktīvā, publiskā.

Pēc 1987. gada gājieni vairs nenotiek, vismaz ne Lediņa organizēti. Lediņa pierakstos gan vēl atrodams fakts, ka 1988. gada oktobrī bijis astotais gājiens, taču vairāk informācijas par to nav. "Bolderājas gājieni atklātībā nonāca nejaušības dēļ. Man pat traucēja kādu brīdi šī Bolderājas mitoloģizēšanās... Es neizlaidu šo procesu no rokām, vācieši to man izsita no rokām. Barbara Štrāka to uztvēra kā latviešu mākslas fenomenu. Bet tas nebija domāts ne kā māksla, ne kā fenomens. (...) Tāpēc Bolderājas gājieni vairs nenotiek[3]," skaidroja Lediņš.

Pēc šī gājiena NSRD jau kā mākslinieku, nevis mūziķu grupu uzaicināja piedalīties izstādē "Rīga – Latviešu Avangards" Berlīnē 1988. gadā. Izstādes noformējumā tika izmantotas visu septiņu gājienu fotogrāfijas un gājiena video dokumentācija, Daiņa Kļavas filmēto materiālu piemērojot izstādes formātam ("Gang nach Bolderaja"; postprodukcija – Valdis Poikāns, 1991.)

1897. gadā pēc sarunas ar Mikiju Rēmani (Mickey Reemann) top arī Aptuvenās Mākslas manifests[4], kurā izskaidrota aptuvenības nozīme grupas mākslinieciskajā darbībā. "Mūsu darbībai nav robežu.. robežas ir atrodamas starp atsevišķiem kultūras aspektiem, starp tādiem kultūras jautājumiem kā "vai tā vēl ir māksla vai tā vairs nav māksla?", "vai tā ir kultūra vai tā vairs nav kultūra?", "vai ir gaišs vai ir tumšs?""[5] Aptuvenās mākslas teorija skaidro, ka aptuvenība ir cilvēka humāna īpatnība, kas raksturo laikmetu un pasauli kopumā. Aptuvenības brīdis Bolderājas gājienā ir piecpadsmit minūšu pārejas laiks no tumsas uz gaismu, no nakts uz dienu.

Hardijs Lediņš ceļā uz Bolderāju, foto - Imants Žodžiks

Kas tieši padara šos gājienus par mākslu? Pirmkārt, pats gājējs. Hardijs Lediņš skaidro: "Ir tikai viens moments, kuram jātiek pāri, jo – ja Tu zini, ko tu dari, kāds tam ir mērķis, nekas un neviens nedrīkst tevi traucēt, vienalga, vai tur ir tūkstotis cilvēku, vai viņi uzdod muļķīgus jautājumus, tas tevi nedrīkst traucēt, tu – dodies uz Bolderāju..[6]."

2002. gadā ar Laikmetīgās Mākslas centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika gājiens par godu Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas 20. dzimšanas dienai. "Uz katras dzelzceļa pārbrauktuves notika performance – tika lasīta dzeja vai dziedātas dziesmas par Bolderāju. Visubeidzot, Spilves pļavās Nacionālās operas mežragu kvartets atskaņoja Lieldienu korāļus. Gājējiem līdzi bija simt sešdesmit krāsotu olu, kuras gājiena beigās tika izdalītas Bolderājas iedzīvotājiem[7]."

Ikgadēji Bolderājas gājieni atsākas 2008. gadā, kad cilvēku grupa[8] atkal devās uz tālo Bolderāju, pieminot Hardiju Lediņu viņa dzimšanas un aiziešanas mēnesī – jūnijā.

Bolderājas stils kā dzīvotspējīga vienība pastāv līdz pat šai dienai. To apliecina arī sociālajos portālos atrasti neskaitāmie apliecinājumi – foto galerijas, kurās arī ar mākslu nesaistīti cilvēki dodas uz šo maģisko pilsētas nomali.[9] Bolderāju regulāri savās fotogrāfijās iemūžina arī fotogrāfs Andrejs Strokins[10]. Tāpat aktīvi darbojas "Bolderājas grupa" – Sandra un Vladimirs Jakušonoki, kas rūpējas gan par tūrisma atdzimšanu, organizējot ekskursijas Bolderājas apkaimē, gan seko līdzi pilsētas attīstības plānam un Krievu salas termināļa būvniecībai, kas tieši skar Bolderājas dzelzceļa pārbūvi.

Hardija Lediņa vārdiem, "Postmodernisms ir radījis jaunu garīguma atmodu, jaunu garīguma izpratni mākslā, aicinot meklēt dziļākus kontekstus tur, kur to šķietami nemaz nav. Šos kontekstus var atrast gan tiešā veidā, pētot vietas atmosfēru, gan meklējot to dažādās parādībās, mītos un leģendās, kas saistītas ar to. Šī garīgā atmosfēra ir būtiska mūsu saprašanās jēga.[11]"

Nenoliedzami, Bolderājai piemīt garīgums un nezūdošs radošais potenciāls – cik vien tālu Bolderājas gājējs to spēs nest.

Attēlā - Juris Boiko, foto no pietura.lv arhīva

[1] HL:NL, (Hardijs Lediņš sarunā ar Normundu Lāci) Avots, 1988, Nr. 4

[2] No alternatīvās intervijas Didzim Erram un Dambim / Pietura.lv, 2001. gads

[3] "Ne acīm redzams, ne acīmredzams." Pēteris Bankovskis sarunā ar Hardiju Lediņu. Žurnāls "Kentaurs" 1992. g. Nr. 2

[4] Aptuvenās Mākslas manifests, LMC Hardija Lediņa arhīvs

[5] Gillen, E. "Ungefähre Kunst in Riga", Niemandsland: Zeitschrift zwischen den Kulturen. Nr. 5 (1988) 

[6] "Ne acīm redzams, ne acīmredzams." Pēteris Bankovskis sarunā ar Hardiju Lediņu. Žurnāls "Kentaurs" 1992. g. Nr. 2

[7] Buda, Agnis. Ardievas Hardija Lediņa smaidam. Nedēļa, 2004/27

[8] http://pietura.lv/?grupa=aktivitates&tkst=aktivitates

[9] Plašāk par Bolderājas vēsturi iesakām lasīt Arvja Popes grāmatu "Rīgas galvenā nomale" Apgāds Zelta Grauds, 2005.

[10] http://strokins.info/project/people-in-the-dunes/

[11] Lediņš, Hardijs. "Laika gars un vietas atmosfēra." Izstādes "Rīga-Latviešu avangards" katalogs. Berlin, Elefanten press, 1988

Māra Žeikare

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!