Attaisnotā valsts

Vēsturnieks Edvīns Šnore: "Mēs nenovērtējam, ka mums ir sava valsts."
Politiķis Roberts Zīle: "Atcerēsimies, cik mēs esam laimīga tauta, ka mums ir sava valsts."
Mācītājs Jānis Vanags: "Mēs esam izredzēti starp tautām, ka mums ir sava valsts."
Daudzi Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši novembros: "Cik labi, ka mums ir sava valsts!"

Šīs nelielās esejas sākotnējā tēma bija "brīvība no valsts", taču, kādu laiku to apsverot, domas uzmācīgi atgriezās pie jautājuma – kāpēc Latvijā (lai gan ne tikai te) cilvēki nemeklē brīvību no valsts, kāpēc valsts netiek uzlūkota kā nebrīves forma? Gluži pretēji – valsts tiek akceptēta kā vērtība. Eksaltētās formās "cik labi, ka mums ir sava valsts" gan pieklājas izteikt tikai valsts svētku laikā vai amatpersonu runās, taču valsts kā neapšaubāma vērtība figurē arī ikdienišķākās diskusijās par ekonomiku, kultūru, demogrāfiju, dabu. Tajā pašā laikā socioloģiskās aptaujas jau gadiem ilgi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji neuzticas valsts pārvaldei: tikai aptuveni trešdaļa uzticas tiesu sistēmai, bet uzticība likumdošanas iestādēm vispār ir katastrofāli zema – Saeimai uzticas vien 14 % (neuzticas 80 %), savukārt uzticība Ministru kabinetam ir vien par četriem procentpunktiem augstāka ("TNS" 2013. gada dati). 55 % Latvijas iedzīvotāju ir pilnībā neapmierināti ar valsts iestāžu darbu ("Latvijas barometra" 2009. gada dati). Korupcijas uztveres indekss (priekšstats par amatpersonu korumpētību) Latvijā ir rekordaugsts Eiropas mērogā jau gadiem ilgi ("Transparency International" dati). Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks apraksta, ka Latvijas lauku iedzīvotāji organizē savu ikdienas dzīvi tā, lai iespējami mazāk saskartos ar valsti, jo nepaļaujas uz to. Tomēr politisko diskusiju līmenī valsts vērtība paliek neizaicināta. Kā nākas, ka ļaudis, kas ir nemitīgi neapmierināti ar valsts sniegtajiem pakalpojumiem un neuzticas valsts pārvaldes institūcijām, tomēr tiecas skatīt valsti kā neapšaubāmu vērtību? Kā gadās, ka Latvijas iedzīvotāji iepretim marksisma domāšanas tradīcijai, kas Latvijas un tās sabiedrības pašorganizācijas vēsturē ir spēlējusi visai nozīmīgu lomu (1905. gads), skata valsti nevis kā nebrīves, netaisnības un vardarbības instrumentu, bet gan kā racionalitātes un tikumības iemiesojumu?

Pirmā un acīmredzamākā versija ir tā, ka cilvēkiem ir tendence nodalīt abstraktas idejas no to realizācijas. Proti, vērtība tiek piedēvēta idejai par valsti (vai, teiksim, mītam par ideālu valsti), bet faktiskā tās pārvaldība tiek uzlūkota kā pārejoša un pašai idejai ne-esenciāla deformācija.

Filozofs Tomass Hobss savā "Leviatānā" iztēlojas pasauli tādu, kāda tā būtu bez valsts. Aina sanāk visnotaļ biedējoša – šajā pasaulē katrs cilvēks pastāvētu savā dabiskajā stāvoklī, proti, situācijā, kad viss ir atļauts, visas iegribas ir pamatotas, visi līdzekļi cīņā par savu mērķi – atļauti. Pasaulē bez valsts Hobsa skatījumā nebūtu ne ražošanas, ne tirdzniecības, ne paliekošu būvju, nedz arī kultūras, jo visas šīs lietas prasa paredzamību un stabilitāti. Pasaulē bez valsts katrs cilvēks ik dienas būtu pakļauts nāves briesmām, kas nāktu ne jau no dabas stihijām, bet no cita cilvēka rokas. Vienīgā iespēja izbēgt no šāda likteņa Hobsa skatījumā ir sabiedriskais līgums, kura ietvaros katrs indivīds šķiras no daļas savu tiesību sekot visām savām iegribām par labu valsts garantētai aizsardzībai un sakārtotībai. Cits sabiedriskā līguma teorētiķis – Džons Loks – nebija tik skeptisks par cilvēka dabu, taču tāpat uzskatīja, ka savā vaļā (bez valsts) atstāti cilvēki ir savtīgi, tomēr joprojām racionāli un tieši tāpēc izvēlas veidot valsti savu īstermiņa egoistisko rīcību ierobežošanai par labu ilgtermiņa ieguvumiem, tai skaitā – savu brīvību sargāšanai.

Šķiet, ka aptuveni šāda dabiskā stāvokļa haosa un valsts kārtības dihotomija ir "valsts kā vērtības" pamatā. Šīs pieejas ietvaros runāt par brīvību no valsts ir absurds, jo tieši valsts ir tā, kas garantē brīvību, ļauj tai vispār būt iespējamai nedrošā un neprognozējamā pasaulē. Jo lielāka apkārtējās pasaules nedrošība, jo vairāk pierādījumu cilvēka savtīgajai un necivilizētajai dabai, jo augstāk ceļas valsts vērtība.

Hobsam un Lokam nacionālas valsts ideja vēl nebija aktuāla. Taču nacionālas valsts gadījumā tās vērtība turklāt balstās uz pieņēmumu, ka cilvēkiem no vienas tautas (cilts) ir savstarpēji tuvākas intereses, tādēļ pareizākā, racionalākā izvēle ir sabiedrisko līgumu slēgt tieši sev līdzīgo starpā. Pat sistēmās, kur izteikti liela nozīme ir pārrobežu pārvaldei (kā, piemēram Eiropas Savienībā), varas (politiskās gribas) pamatvienība joprojām ir nacionāla valsts. To var saprast, ja valsts patiešām spēj izpildīt tai uzlikto morālo pienākumu – nodrošināt visa labā un racionālā ilgstošu prevalēšanu pār zvērisko, egoistisko un īslaicīgo. Taču Latvijas gadījumā, spriežot pēc Latvijas iedzīvotāju attieksmju pētījumiem, tas tā nav. Tādēļ pamatojuma valsts vērtībai joprojām pietrūkst. Un te nu piezogas vēl viena versija, kas nav pretnostatījums pirmajai, bet drīzāk tās papildinājums.

Lai to izklāstītu, nepieciešams atcerēties, no kuras domāšanas tradīcijas nāk valsts idejas kritika, valsts vērtības un pamatotības apšaubīšana līdz pat pieļāvumam par valstu kaitīgumu. Tas ir komunisms ar visu Pjotru Aļeksejeviču Kropotkinu, Ļevu Davidoviču Trocki un Vladimiru Iļjiču Leņinu priekšgalā. Un te sākas problēmas. Pieņemot, ka taisnība būtu pirmajai versijai, arī spriežot par komunismu, ļaudīm būtu jābūt spējīgiem atdalīt komunisma ideju no tās realizācijas (pirmkārt, protams, no tuvākās un reāli pieredzētās PSRS). Taču sabiedrisko diskusiju analīze pat ar ne sevišķi apbruņotu aci ļauj secināt, ka tas nenotiek, tas vispār netiek uzskatīts par iespējamu. Par to liecina arī tas, ka, lai gan vairāki socioloģiskie pētījumi uzrādījuši Latvijas iedzīvotāju ekonomisko uzskatu visai radikālo kreisumu (atbalstu uzņēmumu nacionalizācijai, augstiem nodokļiem, uzņēmējdarbības kontrolei, sociālo pakalpojumu nodrošinājumam utt.), sevi par komunistiem vai anarhistiem identificē pavisam nedaudzi, acīmredzot nevēloties riskēt ar šo apzīmējumu negatīvajām vēsturiskajām konotācijām. Tāpēc pirmo versiju par valsts vērtības bezierunu statusa izcelsmi ļaujiet papildināt ar vienu ne sevišķi glaimojošu niansi, kas ir specifiska tieši postpadomju zemēm: valsti ir pieņemts uzskatīt par vērtību (arī tad, ja tā ir neefektīva, korumpēta, nelabvēlīga valsts), jo tas ir pretstats komunismam (tātad – pretstats PSRS). Tieši tik vienkārši: komunisms – slikti, nekomunisms – labi.

Pirms 25 gadiem šāda domāšana noteica Latvijas ekonomiskās politikas kursu neatšķaidīta neoliberālisma virzienā (plaša privatizācija, radikāla meritokrātija, minimāls sociāls atbalsts, katrs cīnās par sevi pats). Izvēle par labu mežonīgajam kapitālismam 1990. gadu sākumā tika izdarīta ne jau racionālu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka neoliberālisms tika skatīts kā diametrāli pretējs komunismam. Izvēle bija reflektora, nevis rūpīgi aprēķināta. Tālaika publisko intelektuāļu izteikumos redzams, ka neoliberālisms (tobrīd to gan tā nedēvēja, sauca mīlīgākos vārdos – par "brīvo tirgu") tika pozicionēts kā bezalternatīvu izvēle situācijā, kad sabiedrībai jātiek vaļā no komunisma, kas savukārt tika skatīts kā slimība, indivīda un sabiedrības apziņas izkropļojums. Gluži tāpat arī valsts pašlaik tiek uzlūkota kā bezalternatīvu pārvaldes sistēma. Tas liek uzdot jautājumu: varbūt kapitālisms Latvijā izdevās tik mežonīgs tieši tāpēc, ka tā priekšrocības tika pieņemtas bez ierunām? Varbūt šobrīd Latvijas valsts nav tā taisnīgākā, labklājīgākā un labvēlīgākā tieši tāpēc, ka mēs ļaujam tai pastāvēt, neliekot tai pierādīt savas eksistences pamatotību un attaisnot savu vērtību?