Attaisnotā valsts

Olga, izlasot rakstu, tā arī nesapratu, ko Jūs īsti domājāt ar jēdzienu "valsts". Ierēdņus, politiķus, kādas nacionālas grupas vai arī visus Latvijas iedzīvotājus... Tādējādi bezjēdzīgs liekas rakstā uzdotais pēdējais jautājums.

Garlaicīgs anarhistu ideju atgremojums. Latviešu anarhisti impērijas un revolūcijas laikā bija, principā, nacionālisti - viņi aģitēja par autonomu Latviju brīvas Krievijas sastāvā, tas viss, kas tajā brīdī šķita reāli un sasniedzami. Realitāte, kā mēs zinām, bija labvēlīgāka - ieguvām neatkarīgu valsti, kas bija brīva no Krievijas jūga, kaut vai tikai uz 20 gadiem.
Latvija ir valsts, kurā demokrātijai ir ļoti liels potenciāls - tā ir maza valsts, gan iedzīvotāju, gan teritorijas ziņā. Deputātus un ministrus var sastapt iepērkoties lielveikalā. Būs brīva valsts un brīva tauta, ja pie tā strādāsim.

Bet Procevska - mēģina attaisnot savu bēdīgo eksistenci. Viņa draudzējas ar Girsu, kurš ir viens no vislielākajiem sūdabrāļiem lielkrieviem Latvijā, viņa aģitē par visādu priekšrocību sniegšanu krieviem, kurus šeit atsūtīja padomju laikos. Oficiālo valodu, skolas krieviski, brīvdienas pareizticīgo datumos, un tā tālāk... Grib pārvērst Latviju par tādu politiski un sociāli disfunkcionālu valsts kā Beļģiju.

Nekā nesanāks.

lielisks raksts - paldies! būtu forši, ja kāds uzrakstītu arī no Hegēļa un Kanta pretstatījuma - varbūt tas atklātu vēl kādus aspektus.

Pavasaris sirdī zied,
Kremļa lakstīgalas dzied.

Atļaušos nepiekrist ka izvēle bija reflektora, nevis rūpīgi aprēķināta. Izvēle bija rūpīgi aprēķināta un vadīta no to puses kam tas bija izdevīgi. Un neizglītotā tauta uzķērās uz kārtējā lozunga divas kājas slikti četras labi.

Šī juceklīgā savārstījuma (vārds "eseja" skan lepni(!)) lielākā problēma ir tā, ka to izlasot, tā arī netop skaidrs [ par ko liecina arī daudzie komentāri ] vai autore apšauba Latvijas valsts pastāvēšanu ( un latviešu kā tās dibinātājnācijas pašsaprotamās tiesības (un politisko briedumu) uz savu valsti) kā tādu(?) (ir tikai neskaidri mājieni) vai arī viņa vienkārši vēlas norādīt uz dažāda veida nebūšanām un šībrīža Latvijas funkcionālo mazspēju dažādu problēmu risināšanā?
[ Protams, problēmas (kā mēs visi zinām) pastāv - nu, kaut vai augstākajā izglītībā; zinātnē; enerģētikā; ostās (precīzāk, - korupcijā, kas tur iedibināta); "kultūrkapitāla" nošķirtībā no "akcīzes" ; Circenes veselības reformā; nodokļos (par kuriem var diskutēt); informācijas telpas pārblīvē ar lielkrievu šovinistu plijīgajām īdām; segregētajā izglītības sistēmā utt. un tml. ]
Un tā arī ir rakstiņa pamatproblēma : tas ir duļķains! Tikai man nav skaidrs kāpēc tas ir sanācis tik duļķains(?) vai nu autore nespēj skaidri un secīgi paust domu (un loģiski argumentēt) [ piemēram, izteikties par tēmu : kas tad, viņasprāt, nav īsti kārtībā ar mūsu "sabiedrisko līgumu" (?) un kādas izmaiņas tajā būtu jāievieš ? ] vai arī viņa vienkārši baidās(..) teikt ko patiesībā domā ... respektīvi, viņai bail no mums ...
Protams, zināma oriģinalitāte autorei piemīt -, ko vērtas ir viņas kluscietīgās ilgas, lai valsts "spēj izpildīt tai uzlikto morālo pienākumu - nodrošināt visa labā un racionālā ilgstošu prevalēšanu pār zvērisko, egoistisko un īslaicīgo." (Ak, šie akadēmiskie prāti! Tie nebeidz kvēlot, cerēt, žilbināt ! Uz "jauno Jeruzalemi" (kas stāvēs mūžam) aicināt !)

Helmut, lūdzu, tikai bez apkarošanas.

Kas attiecas uz rakstu, tad es uzreiz iedomājos kafijas dzeršanas piemēru. Kafija veikalā dārga. Sirds nomocīta. Krūze jāmazgā. Tu vecītim paprasi:
- kafija tev svarīga?
Šis saka:
- Nē! Tā tikai kaitē un postā mani dzen.
Bet kad viņš no rīta pamostas un atskārš, ka kafijas nav, tad kļūst izmisis un neapmierināts. Cilvēks, kā izrādās, nav īpaši reflektējis par savu kafijas dzeršanu - kafija bija pašsaprotama un kafijas dzeršana bija ieradums. Tā kā viss ap kafijas dzeršanu bija nereflektēts, tad mēs varam pieļaut, ka 1) vērtība viņam ir kafija un rituāli ap to, bet viņš to reflektēti neapjauta, kad to lietoja, un tāpēc arī sūkstījās, 2) vērtība viņam ir veselība, lai gan nepieciešamības lietot kafiju iespaidā viņš par to vairs nereflektē. Bet var būt arī tā, ka vērtības viņam ir abas - kafija un veselība -, tomēr tās abas nav īsti apvienojamas. Tad nu vecīts īsteno vienu un nemitīgi par to sūkstās, vai īsteno otru, un katru reizi, kad jūt kafijas smaržu, ilgojas pēc gan pēc tās garšas, gan rituāliem un ritma, ko šis ieradums sniedza.
Tomēr ir kāda nozīmīga atšķirība starp kafijas dzeršanu kā vērtību un valsti kā vērtību. Ja ir jāizvēlas starp kafiju/veselību, tad te nekādu kompromisu nevar būt. Te jārīkojas vienā veidā, kas izslēdz otru. Valsts gadījumā es neredzu šādu problēmu. Cilvēks, kas valsti par vērtību neatzīst, var rīkoties noteiktā veidā un tik labi, ka tad, ja visi šādi rīkotos, varētu iestāties stāvoklsi, kurā valsts nav vairs nepieciešama. Tas, ka neatzīst valsti kā vērtību, nenozīmē to, ka ir kaut kā jāvēršas pret to. Šādi arī līdzās var pastāvēt tie, kas valsti par vērtību atzīst, un tie, kas to neatzīst par vērtību. Pat ja valsts reiz nebeigs pastāvēt, tad vismaz būs panākta labāka valsts.

Atnāca valsts pie pilsoņa, un teica: "Mīli mani, es tagad būšu laba!"
Un pacieta pilsonis valsti, līdz nākamajiem valsts sānsoļiem.

Nevienā komentārā nenosaucu šādu rezultātu par dabisku un pašsaprotamu, pārlasiet vēlreiz. Par vēlamu gan - implicīti. No savas puses sarunu beidzu.

Nespējas, ko demonstrē šādi lasītāji un minētais vīrietis, nebūt nav jāuztver kā dabiskas, pašsaprotamas, neapkarojamas. Tomēr es būtu pateicīgs par kādu konkrētu piemēru, kad Olga Procevska būtu "gānījusi" kādu konkrētu "to tautu" qua tautu vai konkrētu valsti qua valsti (nevis, citējot, "faktisko tās pārvaldību").

Bet protams, ka audzināšanas, izglītošanās un prakses iespaidā. Kā gan citādi. Šādas prakses un izaugsmes iespējamība jau arī ir tas, kas laupa nespējām to pašsaprotamību.

Jo, visnotaļ acīmredzami, tās tādas nav. Ir daudz cilvēku, kuri pat ar sev personiski derdzīgiem oponentiem spēj sarunāties korekti un konstruktīvi. Un es esmu saticis vismaz četrus vīriešus, kuri spēj neļaut dāmas dekoltē īpatnībām iedarboties uz viņas pateikto.

Puse komentāru vienkārši šaušalīgi. Tā vietā, lai norādītu uz kļūdām argumentos vai iesaistītos diskusijā, ļaudis uzbrūk autores privātajai dzīvei un etniskajai piederībai. Tā vietā, lai mēģinātu padomāt par esejā aplūkotajām idejām, ļaudis nespēj tās neņemt personiski un ikvienu tekstu, kurš kaut nedaudz apšauba valsts autoritāti, uztver kā prelūdiju okupācijai.

+10

Caunes kungs, ir skaidrs, uz ko konkrētā autore velk. Visa argumentācija un blā ir tikai meikaps.
Noreducējot līkločus, autores ideja ir skaidra - 'valsts nav kaut kas pašsaprotams (labs) un nepieciešams, kā to iedomājas lielākā daļa ļaužu' (protams, nav nejaušība, ka par piemēriem izmantotie cilvēki un viedokļi ir etniski iekrāsotu, proti, piederīgi latviešiem), un 'ka valstij vajag sevi attaisnot' (bet kā? - te vieta autores kreiso ideoloģiju un liberāļu murgiem). Līdz ar to jebkāda diskusija beidzas (it īpaši ņemot vērā citviet pieejamos autores viedokļus), jo latviešu valstij nevajag sevi attaisnot, kā jau minēts, tā ir pašvērtība. Latvijai kā valstij sevi vajag attaisnot tikai neoliberālisma, sociālisma un blā priekšā (vārdusakot, latviešiem par savu valsti jāatskaitās un jācenšās tā pierādīt lielvarām, lasi, reģionālajām lielvarām, lasi - tuvākā imperiālistiskā spēka priekšā, tomēr nav noslēpums, ka tautu cietumam mēs varam pamatot savu valsti, cik uziet, ar to tik un tā nebūs līdzēts, jo, Helmut, būsim reālistiski - nevienam šeit, šajos 64 500 km2 tāda kaut kāda latviešu valsts nemaz nav vajadzīga (protams, izņemot pašus latviešus) , tā ir tikai traucēklis.) Hence, ir specifiski gadījumi, kuros valsts ir pašvērtība (tāpat kā, piemēram, cilvēka dzīvība) .
Kādas vēl kļūdas argumentos. Eh. Protams, liberāli ievirzīti cilvēki var sākt kūkot par etniskā faktora sūdīgumu. Viņi kļūdās. Tikai Procevskas un viņai līdzīgo gadījumā jāmāk nošķirt, kurš ir liberālis, kurš ir libertārietis, un kurš - vienkārši internacionāles tipa atbrīvotājs un 'cilvēktiesību aizstāvis',kurš ar filozofisku vai analītisku argumentāciju piesedz ļaunumu (kaut vai to pašu lielkrievu šovinismu).

"Varbūt šobrīd Latvijas valsts nav tā taisnīgākā, labklājīgākā un labvēlīgākā tieši tāpēc, ka mēs ļaujam tai pastāvēt, neliekot tai pierādīt savas eksistences pamatotību un attaisnot savu vērtību?" - vienkārši lielkrievu šovinistei nekad prātā neienāks, ka vienīgais attaisnojums un iemesls Latvijas valsts pastāvēšanai kā tādai ir fakts, ka tā ir latviešu valsts, vienīgā vieta un institucionālais formējums visā plašajā pasaulē, kurā skaitliski nelielai tautai runāt savā valodā, raidīt nacionālos medijus savā valodā, un kaut cik saglabāt savu kultūru, identitāti un unikalitāti. Latviešu valsts ir pašvērtība. (Herders nav idiots). Un to der atcerēties arī lielkrievu imperiālistiem, kuru 'valstī' jeb tautu cietumā joprojām smok visnotaļ daudz tautas, kuras tiešām būtu pelnījušas savu valsti. Lieliski varu iedomāties ingušu, kurā vēlas, lai viņa tautai būtu sava neatkarīga valsts, bet pašu krievu 'procevskas' unisonā viennozīmīgi brēc pretī to pašu, ko Procevska šajā rakstā.

[sallīdzinājums, protams, smieklīgs, bet to pašu, piemēram, var teikt par Izraēlas valsts eksistences attaisnojumu (kam turklāt klāt vēl nāk reliģiskā dimensija)]

Nu tad nestāstiet, ka šāds rezultāts ir dabisks un pašsaprotams. Dabisks un pašsaprotams ir tas, kas cilvēkam nāk bez smalkām audzināšanām, izglītošanām un praksēm. Iespējams, ka paši dabiskākie un pašsaprotamākie cilvēki ir atrodami cietumos.

Piedošanu, bet nekas šeit nav acīmredzams. Vai Jums nešķiet iespējams, ka korektie un konstruktīvie cilvēki audzināšanas un paštreniņa iespaidā pārvar savas dabiskās un pašsaprotamās agresīvās un seksuālās tieksmes? Un ka četri Jums zināmie vīrieši dara tāpat, ja vien viņu dabiskās un pašsaprotamās tieksmes vispār ietver iekāri pret sievietēm.

Un kāpēc šīs "nespējas" nav jāuztver kā dabiskas un pašsaprotamas? Tāpēc, ka kādi domas aktīvisti izvirzījuši šādu konceptu?

nav ne grāda, ne prāta spēju oponēt; vienīgais, kas laužas ārā no sašutuma - lieciet tak ka mums miera! pārsimts kvadrātkilometru pāris miljoniem - tas ir par daudz prasīts? ejta karojiet sev puspasauli, atstājiet mums savas ežmalas, gan jau tiksim galā!

naktī pie durvīm klauvē-,,Jums malku vajag?"
Saimnieks samiegojies dusmīgi atbild ,,Nē!"
nākošā dienā ,kad saimnieks iet uz šķūn'ti pēc malkas...

ja krievu tiesību(pieklājīgu) aizstāve šādi stāstītu ukraiņiem...

+1000

" politiski un sociāli disfunkcionālu valsts kā Beļģiju" - wtf?

Racionalizācijas līmenī rakstam piekrītu. Arī emocionāli esmu dusmojusies: "ja reiz nevienam nepatīk mūsu valsts izpausmes, tad sanākam kopā un nolemjam likvidēt šo institūciju!" Bet dziļākā emocionālā līmenī jūtu tā: vienīgais, kas Latvijas valstī man pa īstam nepatīk, ir īdēšana un valsts apriešana (izpausmes sk. raksta autores tekstā). No otras puses, pat iespēja publiski īdēt un kurnēt ir tāda iespēja, kas nebija pieejama padomju laikā, un arī ir viens no Latvijas valsts ieguvumiem. Tā ir mana privātā sajūta - "cik labi, ka mums ir valsts", nevis sauklis, ko lietot svētku reizēs. Ja svētku reizēs tas tiek pausts skaļi un publiski, tad acīmredzot ne man vienai ir tāda sajūta. Un, ja man vaicātu, ko es domāju, kad saku "labi", tad atbildēt gribētu metaforiski (kaut riskējot izpelnīties filosofu nicinājumu): tas ir līdzīgi kā domāt "cik labi, ka tagad dzīvoju dzīvoklī, ka man tagad ir mans dzīvoklis." - pēc tam, kad vairākus gadu desmitus būtu bijusi spiesta mētāties pa kopmītnēm. Es saprotu, ka citiem ir labāki dzīvokļi, un ir cilvēki, kas jūtas brīvi un labi, iztiekot bez dzīvokļiem, mājām un tamlīdzīgām apgrūtinošām piesaistēm (griesti, sienas un komunālie maksājumi viņus nespiež). Un tomēr, tā ir mana izvēle un mana sajūta - priecāties par manu dzīvokli. "Pa mazam" es varu kurnēt par pilošu krānu, vai arī, ja esmu tiktāl attīstījusies, to salabot vai veicināt salabošanu. Bet "pa lielam" - cik labi, ka man ir dzīvoklis. Cik labi, ka mums ir valsts.

Viņi reaģē uz autores publisko tēlu, kādu viņa pati ir pēdējā laikā izkopusi. Pietiekoši pamanāmu un spilgtu, lai pēc tā rastos reakcijas un daļas lasītāju nespēja nošķirt autoru no teksta. Par to dusmoties: gluži kā dāmai ar dziļu un iespaidīgu dekoltē īgņoties par to, ka sarunbiedrs-vīrietis nespēj sakopot domas un uztvert viņu kā gudrinieci. Ja tu gribi tā drusku, kaut ar intelekta piesitienu, tomēr pagānīt "šo valsti" un "to tautu", bet pēc tam par šo pašu tēmu izvērst filosofisku, argumentētu un loģisku diskusiju, kur emocijām un stereotipiem nav vietas... tad tas ir diezgan sarežģīts uzdevums. Lai veicas.

Bet tā jau arī ir: `komunisms - slikti, nekomunisms - labi`. Vismaz tādā nozīmē, ka komunisms ir ateistiska dzīve, dzīve - bez Dieva (bet `Dievs ir Mīlestība!`). Un, tā kā ui! cik liela daļa pasaules dzīvo bez Dieva (bez Mīlestības), tad jāsecina, ka joprojām dzīvo komunismā. Nosaukumu maiņa jau vēl neko neizsaka. Ļeņins biedēja ar sarkano buržuāziju.Te viņa ir.
Un par valsti kā jēdzienu nav jēgas `filozofēt`, ja tas tiek darīts atrauti no Mīlestības un Tikumības. Bet cilvēki sit krustā kā vienu, tā otru. Neba no zila gaisa tas, ko rakstu par Valsti, Mīlestību, Tikumību. Palsiet Seneku - cik daudzos traktātos viņš saista Tikumību ar dzīvošanu Valstī (jau vēstulēs Lucīlijam vien), cik precīzi par to pateikuši dižie pasaules domātāji - Dalailama,Yogananda, visdažādāko tautu Svētie Raksti: `Cilvēks, kurš nemīl savu ģimeni, nespēj mīlēt ne kaimiņu, ne tautu. Tas, kurš nemīl savu valsti, nevar iemācīties mīlēt visu pasauli..` (Yogananda). Bet, ko propagandējam? Kā dzīvojam? Veidojam dzīvniecisku pasauli - dzīvojam `attiecībās`, laižam pasaulē beztēvu bērnus. Slavinām netikumību. Apspmaidām Tikumību. Un nemitīgi skandinām: ``..es nemīlu šo valsti`` .
Tā pa nopietnam jau, kā latvieši saka: ``Abi labi - bāz tik maisā!``. Gan komunisms, gan nekomunisms. Neba no ideoloģijām atkarīgs valsts stiprums un valsts jēga. Ir jābūt idejai, ne ideoloģijai.