Atrasta jēga

"Ab abs ambdkjooqw masbkj bba urowo knas kaz," viņš teica, bet varbūt viņš sacīja kaut ko pavisam citu. Katrā ziņā tāda ir leģenda no laikiem, kad vēl pastāvēja tāda iestāde kā Sorosa Mūsdienu mākslas centrs un reizi gadā kādā no Baltijas valstu galvaspilsētām notika Rīgas, Viļņas vai Tallinas centra rīkota laikmetīgās mākslas izstāde. Izstādes atklāšanu Viļņā ar savu klātbūtni esot pagodinājis pats Džordžs Soross, un vietējie mūsdienu mākslas darbinieki jutuši pienākumu ievērojamajam viesim pasākumā dot vārdu. Soross vārdu arī ņēmis, taču neviens no klātesošajiem itin neko no viņa teiktā neesot sapratis.

Kad runa un aplausi bijuši galā, Sorosam sākuši atvainoties, proti – nav laikus aizdomājušies, ka viņam varētu ienākt prātā runāt ungāru mēlē, nav ticis sadabūts tulks u. tml. Soross bijis neizpratnē. "Kādu tulku?" viņš brīnījies. Un paskaidrojis, ka esot runājis bērnībā izgudrotā valodā, kas tikai izklausās pēc sakarīgas runas, taču nenozīmē neko. Esot apskatījis izstādi, ne vella no redzētā nesapratis un tad nu izlēmis arī runu atbilstoši pieskaņot.

Pat ja šī leģenda būtu tikai leģenda, tajā ir ietverta kāda cilvēka dabai neatņemama indeve – meklēt kaut kādu jēgu vietās un lietās, kur tās varbūt vai pat pilnīgi noteikti nav. Gadījumu ar Sorosu atminējos, pirms dažām dienām Berlīnes Volksbühne skatoties vācu režisora Herberta Friča izrādi "Murmel Murmel", par kuru tiek runāts kā par nozīmīgu teātra mākslas sasniegumu (teātris izrādē tiekot bezmaz vai izgudrots no jauna, lai ko tas arī nozīmētu) vai plašu popularitāti guvušu teātra "grāvēju" (tā droši vien ir tiesa, jo zāle bija pilna). Izrāde ir veidota pēc šveiciešu mākslinieka, "Fluxus" kustības dalībnieka Dītera Rota lugas, kuras vairāk nekā 150 lappusēs nav neviena cita vārda kā vienīgi "Murmel". Pusotru stundu garajā izrādē piedalās 11 aktieru un multiinstrumentālists Ingo Ginters, kas visu ņemšanos uz skatuves pavada ar dažādiem trokšņiem, skaņām un meldiņiem.

Ņemšanās uz skatuves notiek ne par knapu, jo, cenšoties Rota murmelēšanā rast kādu jēgu, režisors un aktieri ir nopūlējušies vaiga sviedros. Arī vārda tiešā nozīmē, jo tiek liktas lietā šādas tādas akrobātu prasmes, balss saites, par būtisku izteiksmes līdzekli kļūst aktieru nemitīga krišana no skatuves uz orķestra bedrē nolikta liela matrača. Publika smējās locīdamās. Un kaut kādu jēgu jau režisors ar aktieriem arī bija pamanījies atrast – ja vien bija vēlme, uz skatuves notiekošajā varēja saskatīt uzjautrināšanos (vai "komentāru") par modes industriju, popmūziku un vēl visu ko. Pēc aptuveni 40 minūtēm izrādē notika lūzums – no retro uzvalciņos un kleitās tērptiem personāžiem un dažādu murmelējošu skeču rādīšanas aktieri metās citā stihijā – turpat aiz priekškara kā ēnas pārģērbušies, pārtapa mīmos baletdejotājos. Šajā brīdī mani jēgas meklēšanas centieni izslēdzās, jo mīmus nespēju ciest nekādā izpildījumā – vienalga, vai tas būtu Kubrika "Mehāniskais apelsīns" vai māžošanās tepat Latvijā.

Patiesi interesants izrādē bija vienīgi skatuves iekārtojums ar apbrīnojumā ātrumā un ārkārtīgi precīzi kustinātām kulisēm, kas spēles telpu te sašaurināja līdz šauram un zemam lodziņam, te izpleta pa visu skatuvi, te aktieriem ļāva ne no šā, ne no tā pazust, te atkal parādīties.

Pirms kāda laika sociālajos tīklos bija cieņā pārsūtīt un uzjautrināties par "Ghetto TV" "Neloģiskajiem jautājumiem" – "YouTube" publicētām videointervijām ar sabiedrībā pazīstamām personām: Andri Kiviču, Kasparu Bindemani, Helēnu Demakovu, Dzintaru Ābiķi u. c. Jautrības iemesls bija fakts, ka tās bija tikai šķietamas intervijas – intervētājs varoņiem vairāk vai mazāk veiksmīgi pamanījās šķietamā jautājuma formā nobuldurēt bezsakarīgu tekstu. Intervējamie – vai nu sliktas dzirdamības (sarunas bieži notiek publiskās un trokšņainās vietās), vai sava amata īpatnību dēļ – tomēr cenšas jautājumā uztvert kādu nebūt jēgu un atbilstoši šai jēgai atbildēt. Reizēm, kā tas ir ar Saeimas deputātu Ābiķi, atbildēšanai pietiek tikai ar jautājumā veiksmīgi sadzirdētiem dažiem vārdiem, un atbilde jau var sākt plūst un pludot pāri malām. Lai ko mēs katrs varbūt domātu par šādiem jokiem vai katru konkrēto intervēto personāžu, šīs intervijas mudina nedaudz vērīgāk ieklausīties arī tajās atbildēs, ko, piemēram, politiķi sniedz "īstos" TV raidījumos, "īstās" TV diskusijās un par "īstām" problēmām. Domāšanas proporcija pret aklu un instinktīvu tieksmi pieķerties kaut kādām drošību un labsajūtu sološām jēgas drumstalām – pat ja tas nozīmētu ieciklēšanos vienu un to pašu frāžu atkārtošanā – varētu būt tāda pati kā labākajās "Ghetto TV" intervijās.

Kad bija aizritējusi izrādes "Murmel Murmel" pusotra stunda, Volksbühne zālē sākās ilgstošas ovācijas. Šķiet, ar jēgas notveršanu publikai bija veicies itin labi. Pāris reižu paklanījušies, aktieri gluži kā tādi popmūziķi nokušināja aplausus un mudināja zālē sēdošos uz sasauksmi.

"Murmel!" kliedza aktieri. "Murmel!" no zāles atsaucās ne desmiti, bet simti. "Murmel!" kliedza aktieri. "Murmel!" atsaucās cilvēki zālē un droši vien spēji sajuta, ka beidzot ir pietuvojušies visa pasākuma jēgai.

Sēžot puskrēslā starp šiem priecīgā azartā aurojošajiem ļaudīm, pārņēma dīvaina sajūta. Varbūt ne tik radikāla kā komiķa Dilana Morana aprakstītais "Hitlers, Hitlers, Hitlers, Hitlers", kas viņam ausīs skanot ikreiz, kad kāds vācietis viņam kaut ko stāsta, tomēr arī nebūt ne nomierinoša vai patīkama.

Starp citu, arī man tajā brīdī šķita, ka esmu kaut ko sapratis, lai gan apzinos – šāds šķitums var būt mānīgs, ungāru valoda var izrādīties pupiņvaloda, bet pats sapratējs – smieklīgs. Vai bīstams.