Par izstādi "Pavediens" galerijā "LOOK!" (Lienīte Slišāne, Monta Beca, Anastasija Hodarenoka, Baiba Zalcmane, Beāte Bērziņa, Ieva Lapiņa, Jekaterina Kovaļenko-Gromova, Laura Dzērve, Ilze Brenn, Paula Vēvere un Kate Putniņa, kuratori Raivis Alksnis un Aleksejs Beļeckis); izstāde skatāma līdz 27. janvārim.
Materiālu un dažādu faktūru spēja padziļināt emocionālo pārdzīvojumu un veidot vēstījumu, kurā mijiedarbojas vizuālā un taktilā uztvere, ir vienlaikus gan ļoti konkrēts un praktisks, gan metaforisks process. Materiālu dažādība un personiskās pieredzes atspoguļojums vienpadsmit tekstilmākslinieču darbos galerijā "LOOK!" apliecina, ka Latvijā tekstilmāksla jau kādu laiku ir atbrīvojusies no dekorativitātes jūga, kurā tā bija nonākusi kā "dekoratīvi lietišķā" māksla, kas šķirta no citiem mākslas žanriem. Laikmetīgajā mākslā netiek kultivētas skaidri nodalītas nozares, turklāt materiāli, tehnikas un dažādu tehnoloģiju izmantošana tekstilmākslā pēdējos gados attīstījusies daudz vairāk un straujāk nekā jebkurā citā mākslas virzienā.
Spilgts piemērs tekstilmākslas inovācijām un plašajām attīstības perspektīvām bija arī Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle, kas pagājušā gada vasarā notika jau septīto reizi. Vairākās izstādēs eksponētie darbi stāstīja stāstus, kuros pavediens ir materiāls, instruments un vienlaikus metafora, ar ko savienoti notikumi, ietekmes un pieredze. Izstāde "Pavediens" galerijā "LOOK!" ir vēl viena maza šķiedra no lielā pavediena, kas vijas cauri laikmetīgās mākslas izstādēm un meklē jaunus veidus, kā ietekmēt cilvēku maņas.
No pasaules radīšanas līdz ellei, no baltmaizes līdz zeltam
"Pavedienā" izstādītajos darbos izmantoto materiālu daudzums sniedzas pāri trīsdesmit, tie piedāvā īpašus uztveres un savstarpējās saskarsmes mehānismus un noteikumus, kas izriet no materiāla faktūras, šķiedras, formas, krāsas, struktūras. Vairākos darbos novērojami materiālu fizisko īpašību un tiem piedēvēto raksturojumu pretnostatījumi. Piemēram, Kate Putniņa darbā "Glutēna elle" izmantojusi mīkstus un maigus materiālus, kuriem gribas pieskarties un pataustīt. Materiālus, kurus esam pieraduši raksturot kā patīkamus taustei un mīļus, jo tie atgādina plīša rotaļlietas, tomēr no šiem materiāliem veidotais tēls iemieso ļaunumu un atkarību, tas ir viltīgs un iznīcinošs. Atkarībai pieskārušās vairākas izstādes mākslinieces: Kate Putniņa stāsta par pārmērīgo miltu un saldumu patērēšanu ikdienā, Laura Dzērve darbā "Trīs alus dienā" ataino alkoholismu un neveselīgās dzeršanas normas Latvijā. Darbs nav veidots no alkoholiķa novalkātām, netīrām, raupja auduma, nepatīkamu smārdu izplatošām drēbēm. Tas ir maza bērna kristību tērps no baltas kokvilnas, uz kura ar smalku zelta diegu izšūtas alkoholiķa domas, apliecinot, ka materiālam piemīt spēja pastiprināt un radīt spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu.
Baibas Zalcmanes darbs "Dekonstrukcija" radies mehāniska spēka un tekstilobjekta mijiedarbībā. Autore, iznīcinot poliestera spolītei uztīto diegu kārtas, saglabā spolītes rotējošo detaļu serdeni, tādā veidā metaforiski parādot, ka, iznīcinot objekta čaulu, tā būtība saglabājas, nav iznīcināma un turpina pastāvēt.
No stieples, diegiem, bioplastikas un māla veidotais Anastasijas Hodarenokas darbs "Separācija" rada it kā atsvešinātu iespaidu, tam nav vēlēšanās pieskarties. Izmantotie materiāli atgrūž, bet tajā pašā laikā lieliski nodod vēstījumu par atdalīšanās procesu, par pārmaiņām un transformāciju cilvēka raksturā un personībā, ko autore gribējusi atklāt skatītājam.
Lienīte Slišāne darbā "Cietsirdīgās spēles" stāsta par sava dēla traģisko bojāeju un pievēršas sērām, adot nebeidzami garu burtu, vārdu un teikumu virknējumu un tā veidojot savas dzīves stāstu. Šo darbu esmu redzējusi dažādās telpās, bet galerijā "LOOK!" tas iegūst jaunas dimensijas, šķiet, pat mainās tā materiāls un teksts izskatās lielāks – Lienītes sāpes un sēras ir fiziski sajūtamas un burti kā pavediens laužas ārā no adījuma.
Ilzes Brenn "Varavīksnene" iekārtojusies izstādes vidusdaļā un vēro telpu ar savu varavīkšņoto aci. Šis objekts, veidots no vilnas, poliestera un kompozītmateriāliem, liek skatītājam iztēloties, ko un kā redz uz debesīm pavērstā acs. Vai, skatoties ar savu dvēseles spoguli – aci, katrs no izstādes skatītājiem saprot un iztēlojas vienu un to pašu vai tieši pretēji? Vai mēs spējam pieņemt šo atšķirīgo?
Montas Becas triptihs "Pasaules radīšana" izmanto digitālā gobelēna, batikas un sietspiedes tehnikas. Trīs daļas attēlo cilvēka transformāciju, izmantojot etnogrāfiskus un šamaņu stāstu motīvus. Katras daļas atšķirīgais materiāls pastiprina ķermeņa transformācijas atainojumu, raupjais diegs pretstatā trauslajam. Cilvēka vēdera attēlojums, kurā iespējams just maigu tauriņu deju un stindzinošas sāpes.
Arī citiem materiāliem, kurus autores izmantojušas, veidojot darbus, un kurus šeit neuzskaitīju, piemīt tendence radīt pašiem savu stāstu, improvizēt, izaicināt un personificēt. Materiāliem ir iespēja atjaunoties, tos pārstrādājot un pārveidojot – līdzīgi kā Montas Becas darbos no jauna tiek radīta pasaule. Izstādes kuratoriem veiksmīgi izdevies apvienot un nelielajā galerijas telpā izstādīt šos ļoti atšķirīgos un dažādos materiālos veidotos, emocionālu vēstījumu pilnos darbus. Vides, gaismas un materiālu mijiedarbe ir savstarpēji pieņemoša, tie netraucē viens otram, bet papildina.
Kokvilnas margrietiņa un iznīcinātājs virs Vecrīgas
Gan izstādes "Pavediens", gan jau pieminētās triennāles tekstilmākslas un šķiedru darbos materialitātes un materiālu attiecības ir rīks mākslinieka idejas atklāšanai. Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles devīze pagājušajā gadā bija QUO VADIS? (Kurp ej?), liekot pievērst uzmanību karam, klimata izmaiņām un ekoloģijas jautājumiem. Triennāles laikā notika arī konference ar diskusijām par tekstilmākslas nozīmi laikmetīgajā mākslā un nozares evolūciju mūsdienās. Pateicoties tekstilmākslas emancipācijai no dekorativitātes, dažādu materiālu inovatīvs pielietojums tiek praktizēts arī citās mākslas jomās. Jebkurš materiāls spēj transformēties un palīdzēt paust gan dziļi personiskus, gan aktuālus un globālus jautājumus.
Vienā no konferences dienām sarunu laikā nelielā augstumā pār Rīgas Biržu pārlidoja divi ASV Gaisa spēku iznīcinātāji. Daudzi klātesošie aizspieda ausis, nolieca galvas, zālē uz brīdi iestājās klusums, un galvās ielavījās ne tās patīkamākās domas. Pirms neilga brīža viena no viesmāksliniecēm visiem konferences dalībniekiem bija izdalījusi paštaisītas tamborētas piespraudes – margrietiņas. Brīdī, kad milzīgais troksnis pārņēma Biržas ēku, margrietiņu turēju rokā un uz brīdi noticēju, ka mazais, baltais, no kokvilnas pavediena veidotais zieds varētu būt miera vēstnesis.
Droši vien materiāliem nepiemīt burvju spējas, bet ticu, ka tie paplašina redzes lauku, sajūtu spektru un emociju amplitūdu.
0