17 palaisti Orbītā

Lasīt krievu valodā.

Uzvara Number One

Nespēju iedomāties, ka atrastos kāds atsevišķs indivīds, kas raksta vai kam patīk, vai kas pat saprot dzeju, vai arī tā vai citādi (ģeogrāfiski, pēc vecuma, pēc ideoloģijas) strukturēta dzejnieku vai tādu cilvēku apvienība, kas ar dzeju kaut kādā veidā ir saistīti un mīt vai nu brīnišķīgās Dzimtenes (vai nu bijušās Dzimtenes, vai nu tālas nākotnes formā ― „brīnišķīgās”), vai citas, kaut vai angļuvalodīgas dzimtenes plašumos, un ko nepārņemtu skaudība pret tikko Rīgā dienasgaismu ieraudzījušās antoloģijas „Mūsdienu Latvijas krievu dzeja” dalībniekiem; nevaru iztēloties cilvēku, kurš, pirmoreiz paņēmis rokā skaisto krājumu Maskavā, Viļņā, Pīterā, Kemerovā, Rīgā, Londonā, Tallinā, Kopenhāgenā, Ferganā, Berlīnē, Krāslavā, Ņujorkā, Ņūgvasjugos, sajūsmā neiesauktos „Nu gan bliež!” Vai pat: „Nu gan bliež tie "pribalti"!” vai pat kaut ko vēl citu tamlīdzīgu. Gods un slava visiem „projekta” dalībniekiem, vivat visiem, kas nav pažēlojuši naudiņu ― Valsts Kultūrkapitāla fondam, Rietumu bankas Labdarības fondam, liekas, arī Rīgas Domes kultūras programmai. Pirms sākts lasīt, patiesi iedziļināties rindiņās un starp tām, priecē jau pati grāmata kā tāda ― Rīgā, ar visām tās grāmatu tradīcijām un izslavētajiem pagājušo gadsimtu tipogrāfijas darbiem, dizains ir augstas raudzes, kā tagad saka ― un tāda ir grāmatas mākslinieciskā iecere un izpildījums, papīrs, šrifti un šī krājuma sniegtie redzes, dzirdes (lapu pāršķiršanas švīksti) un taustes iespaidi. Pirmsgaršas un pēcgaršas, kas saistītas ar šiem nosauktajiem un nenosauktajiem materiāliem, ― gluži kā no laba, nē, kur nu vien laba:  ekskluzīva vīna. Paldies.

Tagad par antoloģijām. Šo grāmatu salīdzināt gan varu tikai ar milzīgo Maskavas „Освобожденный Улисс” (Atbrīvotais Uliss), kurā pārstāvēta jaunākā krievu dzeja ārpus Krievijas robežām. Taču pēdējās sastādītājs mazliet pārcentās, godprātīgi un ne bez panākumiem cenšoties aptvert neaptveramo. Paslavējot „Ulisu”, starp citu, jāatzīmē, ka autoru un dzejoļu izvēle bijusi pietiekami subjektīva. Jo jautājums, ko izvēlēties, ko atlasīt no neskaitāmu iespēju klāsta, ir centrālais jautājums, sastādot katru antoloģiju. Jo „objektīvāka” ir sastādītāju pieeja, jo sliktāk rezultātam. Ja esi ķēries pie antoloģijas – nemēģini katram izdabāt! Tādos gadījumos labāk pieļaut acīmredzamas netaisnības, dot priekšroku vienam, kādu citu atstājot malā, darot to atklāti, nekaunīgi, pat kaislīgi. Veiksme vai neveiksme šādos gadījumos ir vienlīdz vērtīga un vienlīdz tālu no „telefonu grāmatas” principa, kas liktu visu un visus ietvert vienos vākos.

Pati lielākā „Orbītas” veiksme, parādot savu skatījumu uz mūsdienu krievu dzeju Latvijā, izrādījusies novilktās robežas noteiktība. Vai sastādītāji un autori rīkojas taisnīgi, kad, piemēram, uz jautājumu „Kultūras Dienā”  ― «Kas bija pirms tam? Arī tad taču Latvijas krievi rakstīja dzeju?» atbild, aci nepamirkšķinājuši: “Nevar runāt  par pārmantojamību, par nopietnu kultūras vidi. Nekas daudz nav palicis – ne grāmatas, ne kādas liecības” (S.Timofejevs). “Piemēram, Andrejs Ļevkins, Latvijas krievu žurnāla «Rodņik» (Avots) redaktors, rakstīja, ka viņa paaudze labprāt iekļautos kādā tradīcijā, ja šeit tāda eksistētu” (A.Punte)? Paldies Dievam, netaisnīgi! (Nu, nesāka „Orbīta”, nesāka savulaik arī pats Ļevkins tukšā vietā! Nezināšana par priekšgājējiem, es sacītu, neatbrīvo no fakta, ka tādi ir bijuši. Antoloģijas ievadrakstā Sergejs Timofejevs nosauc „Viskrievijas” ranga autoru vārdus, kas šajā sakarā prasās nosaucami: Veļimirs Hļebņikovs, oberieši, Mandelštams; es tiem pievienotu vēl jauno Majakovski un Davidu Burļuku, agrīno Zabolocki; jā, un liekas, arī Valērijs Brjusovs ar leģendāro „O, aizver savas maucīgās kājas” šajās annālēs arī ar vienu mauceklīgu kāju ir pabijis.

Bet, ja atgriežamies Latvijā un Rīgā, tad Vladimirs Ņevskis ar saviem Čaka tulkojumiem (tajā laikā nebijuši svaigiem un negaidītiem!),  un pēc tam jaunais (grūti gan iedomāties!) Litinstitūta absolvents Leonīds Čerevičņiks ar krājumu „Зеркальная колыбель” (Spoguļa šūpulis), kas tolaik iegāja arī latviešu lasītāju lokā, Ludmila Azarova ar krājumu „Сильный латышский акцент” (Spēcīgs latviskais akcents), kas ne vienu gadu vien ceļojis cauri cenzūras sietiem, kā arī ar Vācieša dzejas tulkojumiem, un nemierīgā, tāpat bez kosmētikas krāšņā Olga Nikolajeva.. nē, tagad rimšos, lai ar nepilnīgu uzskaitījumu nepievienotu arī savu netaisnībiņu „Orbītas”  netaisnību dārgumiem.)

Kā man patīk, ka šie cilvēki jūtas kā pirmatklājēji, ka viņi sāk it kā tīrā lapā! Nevar lēkt, ja nav, pret ko atsperties.

Robeža

Laika robeža: pagājušā gadsimta 90. gadi, un šī gadsimta „nultie” (kā tos, nezinu pat, vai pirmais, apzīmē S. Timofejevs).

„Iekšējā” robeža: Savas Varjažceva lūzumposma dzejoļi, „Rodņik” un „Tretja modernizacija” (Trešā Modernizācija) loka Rīgas dzejnieki: Grigorijs Gondelmans, Oļegs Zolotovs, Aleksejs Ivļevs, Sergejs Moreino, Sergejs Pičugins, Maksims Supruņuks, Vladimirs Lindermans. Es šim sarakstiņam pievienotu arī vecāko „Orbītas” dalībnieku ― Sergeju Timofejevu, kurš turklāt paspēja būt arī viens no „Rodņik” autoriem.  Šie astoņi no 17 autoriem, iespējams, ir galvenais „Orbītas” ieguvums. Gribu sacīt, lūk, ko: Ļevkina „Rodņiks” un „Orbīta” antoloģijā ir saauguši kopā, un robežas starp tiem nav. Vai nu „Orbīta” „Rodņika” gultnē, vai nu „Rodņiks”, kas izgājis „Orbītā”. Joks. Ja nopietni ― mūsu priekšā ir Rīgas krievu dzeja, kas nav atzinusi vai vispār nav pazinusi cenzūru. Zīmīgi ir Mandelštama vārdi, ko Timofejevs citē ievadrakstā ― „visus dzejoļus es iedalu atļautajos un bez atļaujas uzrakstītajos. Pirmie ir draņķība, otrie ― nozagts gaiss” (neprātīgs daudzums pēdiņu un iekavu. Neko darīt. Atgādināšu: spožo Mandelštama darbu „Четвертая прозa” (Ceturtā proza) Rīgā gandrīz vienlaikus nopublicēja žurnāls „Daugava” un „Rodņik”. Jāsaka, spējā atsvabināties no cenzūras jūga, abi šie izdevumi kādu laiku bija „pakavu pie pakava”; publikācijas, kas saistītas ar Mandelštamu, Pasternaku, Solžeņicinu, Jevgēņijas Ginzburgas „Крутой маршрут” (Krauju maršruts), Vadima Rudņeva un Romana Timeņčika kulturoloģiskie pētījumi bija pieprasīti itin visur; „Daugavu” ar tās toreizējo 100 tūkstošu tirāžu kāds abonēja pat stacijā „Ziemeļpols”), ―  tā, lūk, šīs tikko piesauktās rindas mūslaikos vairs neskan tik skaidri, kā toreiz. Līdz ar cenzūras atcelšanu gaiss kļuva visiem pieejams, un pat dzejniekiem to zagt vairs it kā nebija iemesla, ― atļauja nekam nevienam un ne no viena nav nepieciešama. Andergraunda literatūra, kas pirmoreiz legālu izeju pie publikas bija atradusi vēl „padomju laikā” Rīgas „Rodņika” lapās, gaisu gan vēl zaga, „dzejoļi, kas uzrakstīti bez atļaujas”, palika katra personīgā riska ziņā. Robeža, kas šķir principā cenzūrai nepakļautas lietas, vai tās, kas šodien jūtami iziet ārpus rakstītām un nerakstītām „normām”, no iepriekšējā laika drukātiem tekstiem, ― lūk, līnija, kas apvilkta Antoloģijas sastāvam (ar līdzīgu līniju garīgā semināra audzēknis Homa Bruts centās pasargāties no zobus klabinošās raganas-kundzītes, skat. N.V. Gogoļa stāstu „Вий” ― Vijs).

Autori, kas pieder it kā nākamajam dzejas „iesaukumam”, kuru skaitā ir arī Antoloģijas sastādītāji Artūrs Punte  un Aleksandrs Zapoļs (tas pats arī dzejnieks Semjons Haņins),  gluži dabiski ierakstījās noslēpumainā lokā un paši to vēl daļēji pārvilka pa jaunam.

Šīs, jāteic, visai greizsirdīgi sargātās telpas iekšienē, kā izrādās, par līdzīgiem tikuši pieņemti latviešu dzejnieki no vienaudžu vidus. Krievu dzejnieki tulkojuši un tulko latviešu kolēģus, bet tie savukārt tulko krievu dzejniekus. Nu, gandrīz pavisam neattiecinot uz Antoloģiju, teikšu: šīs draudzīgās, savstarpējas cieņas un intereses pilnās attiecības ar latviešu literātiem ir neapšaubāms „Orbītas” nopelns. Tiesa, arī šajā ziņā viņiem, Dievs liecinieks, bijuši priekšgājēji. Sergeju Moreino nevaru iedomāties bez viņa tulkotajiem Kunnosa, Rokpeļņa, Bērziņa; viņa paša dzejoļi un šie tulkojumi ir burtiski savijušies ar saknēm, kātiem un lapām, un, pat ja kāds gribētu ― neatrautu.

Oriģināli un visās nozīmēs brīnišķīgi grāmatā iekļauti pārstāvēto dzejnieku darbu tulkojumi latviski un angliski. Tie ir vizuāli atšķirīgi, drukāti nevis tipogrāfiskajā fontā, bet ierakstīti ar roku vai nu noliktavas rēķinu grāmatā, vai nu skolas burtnīcas lapu rūtiņās vai arī līnijās; citu reizi dzejolis rakstīts ar zīmuli, citu reizi ― uz „aklo” rakstīts mašīnrakstā, citreiz atkal kā printera drukāta lapa ar mīklainu simbolu un šifru virknēm, kas tik pazīstamas čakliem datora lietotājiem.

Atzīšos: daži latviešu un angļu tulkojumi man palīdzēja ielasīties oriģināltekstā! Tie ir tuvi, pat šķiet ― brīžam pārlieku tuvi oriģinālam; no otras puses, ir autori, kuru darbi izskatās tā, it kā pastāvēšana vairākās valodās reizē būtu iecerēta jau pašā dzejoļa sākotnē.

Word in Motion

„Idejas par konceptuālu dzejoļu savienošanu ar video un audio materiāliem”, literatūras projekta „Orbīta” principiāla daļa,  grāmatā ķertas rikošetā, taču noķertas. Īsi sakot: es nemūžam negribētu, „bikses uzrāvis, jozt pakaļ komjaunatnei” (Jeseņins), taču pārmaiņu likumsakarības un neizbēgamību, paldies Dievam, saprotu. Lai mākslinieks, dzejnieks konceptuāli būtu kaut Leonardo da Vinči vai Mikelandželo līmenī, nekur nespruksi, jāliek lietā sava laika tehniskās iespējas uz pilnu klapi. „Es, Moskvošveja laikmeta cilvēks”, paziņoja Mandelštams. Pat es, grēcīgais, esmu interneta laikmeta cilvēks. „Orbīta” dzīvo sava laikmeta kategorijās, mazliet pat pasteidzoties uz priekšu, un vai tas ir veiksmīgi vai nē, būs lemt nevis mums, bet laikam.

Dzejoļi

Grāmatā iekļautie dzejoļi jebkurā gadījumā tajā iederas. Tie guļ vienos vākos, sasaucas un ir tuvākos vai tālākos rados cits ar citu. Vajadzēja pavisam nesen nomirt Oļegam Zolotovam, lai taptu skaidrs, kāda mēroga dzejnieks dzīvoja un mocījās blakus. Citi, starp citu, to bija iedomājušies jau daudz, daudz agrāk. Tātad: ne reizi vien jau ir teikts, jo tāda sajūta bijusi daudziem: Zolotovs un viņa dzejoļi ir pievienojušies Rīgas leģendu pulkam. Kalendāra nemieri, sadedzinātās raganas, vēlāk nošāvušās ģenerālgubernatora aizdedzinātas priekšpilsētas, puišelis Serjoža Eizenšteins, kurš izsmej tēva arhitektūras veidojumus, Jēkabs Kazaks un viņa dilonis un baskājainais Irbīte, kailais Padegs ar apģērbtu Kalnrozi neatkarīgā izstādē Vērmanes dārzā, Mihails Čehovs krievu drāmā un Šaļāpins operā, Čaks, rītausmā iesnaudies, klausoties pakavu klaudzoņā. Un visbeidzot Juris Kunnoss, kurš zem zvaigznēm mirst nost no paģirām, latviešu un krievu „Rodņik”, un Oļegs Zolotovs.

Zolotova veltījums Gondelmanam, kā tagad redzams, ir neapšaubāma klasika. Palūk, pie mums ienāca latviešu dzejniece Liāna Langa, ieraudzīja antoloģiju un nopriecājās. Atšķīra Gondelmana dzejoļus. „O, es viņu atceros pavisam jauniņu. Viņš un viņa līgava bija tik apbrīnojami skaisti... Viņš man lasīja priekšā... Jā, lūk, šo dzejoli!”

Un savā neatkārtojamā, „citplanētiskā” balsī viņa lasa:

Я ночью подслушал как в черных притихших домах
Под плачущий скрип половиц с замиранием сердца
Ходила на цыпочках смерть , как уставшая мать,
Едва спеленавшая на ночь грудного младенца...

Satriecoši, vai ne?”

Daži Antoloģijā pārstāvētie meistari jau kļuvuši neapstrīdami. Un arī apstrīdamo, slava Radītājam, šeit pietiek. Par to parūpējās arī autori, ko es līdz šim nez kādēļ vēl neesmu pieminējis. Lai arī nejauši pagadījušos Antoloģijā negadījās. Un tā: d.i. 85 (Iļja Dmitričenko), Viktors Marahovskis (Ai, kāda „Grenāda”! saikne starp laikiem tomēr nepārtrūka, bet gan daļēji izlabojās), Aleksandrs Menšikovs, Vladimirs Svetlovs, Dmitrijs Sumarokovs, Žoržs Uaļļiks, Ļena Šakure (viņa arī viena no daudzo tekstu tulkotājām pavisam ticamā angļu valodā).

Domājams, ka vēl viena šeit gūta uzvara ir tāda, ka izdevums kopumā un katra daļa atsevišķi balstās daudz plašākā kontekstā. Pēc provinces te neož. Kas ar to domāts? Krievu dzeja Latvijā. Krievu (visa) dzeja. Un pavisam vispasaules krievu diasporas dzeja. Dzeja daudzvalodības apstākļos, gadsimtu mijā, jaunas tautu staigāšanas laikā. Visbeidzot, dzeja kā tāda ar visām tās sarežģītajām attiecībām ar cilvēces tagadni un tās vēsturi, kas aizvien vēl turpinās.

Timofejeva raksts, jāteic, ir ļoti bagātinošs, komentāri un bibliogrāfija, nepretendējot uz zinātniskumu, ir, manuprāt, nevainojami pārdomāti un sakārtoti. Un fotogrāfijas? Viens pats attēls „O. Zolotovs Rīgas skursteņslauķu brigādē” spēj ielīksmot sirdi uz dieniņu, divām. Arī šo rindu autors pamanījies iekļūt vienā no fotogrāfijām. Meklējiet visā grāmatā vienīgo cilvēku ar šlipsi.

17 autoru neapšaubāmi ir palaisti orbītā. Orbītā, kas piederīga kosmosam un mūžībai šejienes, cilvēciskajā izpratnē. Nenoturēšos – pievienošu arī gabaliņu prozas, ne savas, bet no jau piesauktās intervijas, kurā Artūru Punti un Sergeju Timofejevu iztaujājis Viestarts Gailītis. Lūk, ko viņam sacīja Timofejevs. „Dzeja tagad ir pilnīgs andergraunds. Ja mūzika un filma ir uzņēmušas kaut kādu izklaidējošo lomu, tad dzejniekiem joprojām ir diezgan svarīgs statuss. Viņi, teiksim tā, nav vēl pārdevušies.. bet neviens jau arī nemēģina nopirkt.”

Mūsdienu krievu dzeja Latvijā šajā antoloģijā nav izsmelta, neceriet, ― mūsu priekšā ir „Orbītas” antoloģija. Un principā jau nevienam nav aizliegts sastādīt citu.. citas antoloģijas. Ar citiem dzejniekiem un dzejoļiem.

Bet tie jau būtu pavisam citādi un citi.

No krievu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.