Par grāmatām
25.07.2017

Un kā iet jūsu lietas?

Komentē
0

Par Anti Sāra grāmatu "Tā iet mūsu lietas", tulkojusi Maima Grīnberga, apgāds "Liels un mazs", 2017

Par labu grāmatu ir viegli rakstīt, un to ir viegli lasīt priekšā. Tas ir svarīgi, jo, godīgi sakot, man vakaros mēdz būt grūti saņemties "vakara pasaciņai": reizēm liekas, ka a) manā lasījumā neklausās, b) grāmata ir tikai iemesls, lai mani ilgāk noturētu pie savas gultas, c) man ir neērti atzīt, ka izvēlētā lasāmviela patiešām pārstāja būt interesanta, bet pamest puslasītu ir slikts piemērs... Taču igauņu rakstnieka Anti Sāra grāmatu "Tā iet mūsu lietas", kuru šogad Maimas Grīnbergas tulkojumā izdevis apgāds "Liels un mazs", mūsu ģimenē uz maiņām pārlasām jau trešo reizi, un mani nav jāpierunā – es pat cerēju, ka sāksim vēlreiz un atkal varēsim pavadīt harmoniskus vakarus, pārrunājot, kā iet mūsu lietas. Iespējams, tā nav efektīva metode, kā nolikt bērnu gulēt, toties tas ir labs sākums sarunai, kuras mūsu ģimenei bija pietrūcis, – sarunai par sevi bez pārmetumiem, pamācīšanas, ķircināšanās un smagām nopūtām.

Mēs dēlam esam lasījuši diezgan daudz, iepazinuši tuvas un tālas zemes, apbrīnojuši pagātnes un fantāzijas pasaules, jutuši līdzi neparastiem varoņiem, un reizēm mums ir sakrituši uzskati ar to vai citu grāmatas meiteni, zēnu, trollīti vai sivēnu, taču nekad vēl nav bijis tā, ka ik palaikam jāizsaucas – "mums arī tā ir!" vai "mans brālis dara tieši tā!".

Grāmatas "Tā iet mūsu lietas" autors ar šiem izsaucieniem, šķiet, rēķinājies un tos sagaida – ja lasīšana tiek pārtraukta ar komentāriem un izsaucieniem, tātad grāmata "lasās" pareizi. Grāmata rakstīta "es" personā – stāstītājs ir pirmsskolas vecuma zēns, un tā atgādina rūpīgi rakstītu dienasgrāmatu, piecgadnieka memuārus un analītisku traktātu, kura mērķis ir iepazīstināt ar sevi un savu ģimeni, ka arī, regulāri izvaicājot lasītāju par to, kā šīs pašas lietas notiek viņa ģimenē, definēt ģimeni un veidot secinājumus par pasaules lietu kārtību.

Vienvārdsakot, stāstā par – kā teikts grāmatas aprakstā – "mazliet bohēmisko" igauņu ģimeni mēs esam sastapuši iespējamos ģimenes draugus. Ne tikai tāpēc, ka arī viņu ģimenē aug divi dēli ar dažu gadu starpību un mēs varētu atbilst aptuveni līdzīgam sociālajam un ienākumu līmenim (kad "kinderolai" un "aliņam" sanāk, bet ar pulti vadāmai mašīnai – ne), bet galvenokārt tāpēc, ka viņu ikdienā nav nekā episka. It kā. Dzīve rit diezgan monotoni, reizēm ir grūti (izturēt ceļu līdz laukiem), gadās aizmirst solījumus, nokavēt, pazaudēt atslēgas vai nogurums mēdz būt tik liels, ka nav spēka vakara pasakai, visiem velk uz kašķi ar visiem, ledusskapī nav nekā interesanta, ko uzsildīt un nolikt uz šķīvja, utt. Taču šis viss "nekas" mums ir ļoti dārgs, tie ir notikumi, kurus piedzīvojam visi kopā kā ģimene, pirmo reizi mēģinot atklāt un paskaidrot šo jocīgo pasauli vēl kādam, par kuru esam atbildīgi. "Tā iet mūsu lietas" man brīžiem ir kā mierinājums, ka mēs, mājās sēdētāji – bērnu pieskatītāji, neesam izolēti un atpalikuši un brīžiem kā atgādinājums: katra krāsnī ieliktā pagale vai iekura avīze var būt atsevišķa stāsta vērta, bet, kad ledusskapī nekā nav, pelmeņu mīklu var pagatavot no jebkā un piepildīt ar jebko (tostarp vientuļu konfekti "Vinnijs").

Ir skaidrs, ka visu stāstījumu piecgadīgā Vasela vietā pārdomas ir pierakstījis kāds tuvu stāvošs un labi informēts pieaugušais, teiksim, tētis, taču tas būtiski nemaina dokumentāla autentiskuma sajūtu un iespaidu, ka grāmata patiešām raugās uz lietām no aptuveni metru gara cilvēka vērtību skatpunkta, kurš savā dzīvē pieredzējis jau vairākas gadalaiku nomaiņas un rituālos svētkus. Taču tas nenozīmē, ka Vasels stāsta tikai par sevi – sākot jau no ievada, tāpat arī katrā nodaļā, viņš pastāsta katra ģimenes locekļa uzskatus saistībā ar konkrēto lietu, tāpēc tas noteikti nav stāsts tikai par viņu pašu, bet tikpat labi arī mammas, tēta un mazā brāļa Jonasa stāsts, taču piecgadnieka perspektīva atļauj šo unikālo vienkāršoto un tiešo skatījumu uz lietām, kas reizē stāstījumu padara gan komisku, gan patiesību konfrontējošu.

Grāmatas valoda skan mierīgā, gandrīz meditatīvā intonācijā, un stāsts "būvējas" lasītāja un rakstītāja acu priekšā apmēram tādā tempā, kādā bērns krāso grāmatu vai lipina figūriņu, ja viņam dod laiku. Vai kādā atstāsta garu teikumu vai īstu stāstu, ja viņu nepārtrauc. Reizēm aizrunājoties sāņus, lai iztirzātu jaunu jēdzienu vai iztaustītu pamatu pirmreizīgam domas gājumam, regulāri sevi pārtraucot un izlabojot. Vasels ne tikai pirmo reizi mēģina definēt lietas, bet arī pastāvīgi domā par to, kā viņš runā un domā. No kā arī secinājums: "Ar vārdiem vispār ir savādi. Ja es nedomāju par katru vārdu atsevišķi, tad varu pateikt visu bez jebkādas aizķeršanās. Bet atliek pie katra vārda apstāties un apjautāties, kas tu tāds īsti esi, un izrādās, ka daudzi vārdi attiecas uz vienu un to pašu lietu vai arī vienā laikā nozīmē vairākas lietas, vai arī vispār nenozīmē neko."

Šķiet, šī atziņa ir izkristalizējusies ne tikai Vaselam, bet arī pašam Anti Sāram, jo viņa stāstījums brīžiem minstinoties aizķeras pie kāda vārda nodaļas sākumā, bet, mēģinot sevi paskaidrot, tiek izsaukti asociāciju un atmiņu plūdi, un viņš ļauj stāstam pašam ritināties ar pārliecību, ka tas tāpat nonāks pieteiktās tēmas gultnē. Pēc šādas formulas šķiet sistemātiski veidotas visas nodaļas – stingri nosprausta tēma un brīvs, asociatīvs stāstījums, kura atkāpēs mēs uzzinām vēl vairāk nekā to, kā iet viņu ģimenes lietas: mēs uzzinām, kādi viņi ir katrs par sevi un niansētās attieksmēs cits pret citu.

Pieturēšanās pie stabilas formas vērojama arī grāmatas kopējā uzbūvē – saturā ir stingri nosprausti mērķi, par ko būs grāmata, četrpadsmit pārdomātās nodaļās plānots apskatīt svarīgākās dzīves tēmas (kas esam mēs, kas veido mūsu vidi, kā mēs izpaužamies, kas ir citi, ko mēs ēdam, ko svinam, no kā mums ir bail u.c.). Cauri daudziem atmiņu stāstiem, citu stāstītā atstāstījumiem un valodas apzināšanai grāmata konceptuāli virzās uz pēdējo – aizmiršanas – nodaļu, noslēdzot apli ar atziņu, ka lietas ir jāpieraksta, lai tās varētu atcerēties, un tie, kuri nevar atcerēties, par ko bija rakstīts grāmatas sākumā, var sākt to lasīt atkal no gala.

Jau no grāmatas ievada stāstītājs atklāj, ka nepretendē uz absolūtas patiesības atklāšanu "šim [portreta] zīmējumam nevajag pārmērīgi ticēt" (jo es izaugšu un tētim palaikam bārda). Vasels tātad vienmēr pievērš uzmanību paša lietotajiem jēdzieniem, mēģina tos iztirzāt, sākot jau ar "lietas" jēdzienu un to, kā tā var "iet", pēc tam paraugās uz šo pašu jautājumu no trīsgadīgā brāļa perspektīvas, tad – no pieaugušo, kopumā iegūstot diezgan ticamu patiesības versiju. Grāmatā ir daudz interesantu līdzību par to, kā mēs lietojam valodu, par lasīšanu ("kad es satieku savu seno draugu Rasmusu, man taču, lai viņu pazītu, nav jāsāk Rasmusa seju salasīt kopā no deguna, mutes un acīm. Es vienkārši paskatos uz viņu un tūlīt saprotu, ka tas ir Rasmuss"), un ļoti daudz vērības pievērsts stāstu stāstīšanas prasmei un nepieciešamībai. Viņiem ir stāsti, ar kuriem piedabūt bērnus ēst zupu, stāsti, ar kuriem iemidzināt mašīnā vai, tieši otrādi, ar smiekliem noturēt nomodā, taču visjaukākā un jautrākā laikam bija šausmu stāstu stāstīšanas nodaļa, kurā pa kārtai atklājās katra ģimenes locekļa stāstnieka spēja un humora izjūta. Arī citās nodaļās caur Vasela stāstījumu pie mums nonāk daudzi viņa vecāku vēstījumi – gan gluži lietderīgi spēļu un audzināšanas padomi, gan arī viņu savstarpējo jūtu apliecinājumi, vērtības, kļūdu labojumi un aizraušanās.

Kā jau gandrīz filozofiskā traktātā Vasels pievēršas arī lietu izcelsmes jautājumam – lietas viņu dzīvoklī parādījās pēc pārvākšanās no vecā dzīvokļa, taču dažas lietas, piemēram, brālis Jonass, parādījās no mammas vēdera, taču ne visas jaunās lietas nāk no mammas vēdera – lietas var nopirkt arī veikalos. Ne mazāk paradoksāls ir arī dzīves lomu iedalījums: kad tu nāc ciemos, tu esi mans ciemiņš, savukārt, kad es eju ciemos, es esmu ciemiņš, bet tu – vairs ne. Tāpat interesanti ir viņa vērojumi par dzīves un lietu neredzamo daļu – vadiem un elektroinstalācijām, kuri ievilkti "aiz sienām" un par kuriem viņš kā lielu dzīves patiesību uzzinājis, tieši pateicoties tam, ka viņi pārvācās uz jaunu dzīvokli. Daudziem bērniem, tostarp arī manam dēlam, šī patiesība bija milzīgs atklājums, un man tas bija moments – "kā gan es aizmirsu tev par šo pastāstīt!".

Grāmatā mijas gan vairāk vai mazāk tradicionāli bērnu joki un ačgārnību vērojumi (es šo uzrakstīju, taču nemaz tik viegli tradicionālu piemēru nevaru atrast; varbūt ""lietas iet"" – tām taču nav kāju!", "šausmīgi garšīgs" un "veseli ēduši / slimi ēduši"), gan ļoti daudz jaunu, atjautīgu vārdu spēļu un paradoksu, kurus ļoti gludi latviešu valodā pārnesusi tulkotāja Maima Grīnberga: sākot ar to, kā kartupeli "dabūt rokā ar muti", kā dzert kotleti ar salmiņu, ka Jonasam ir "pustrīs gadi" un beidzot ar fantastiskiem dialogiem strīdu karstumā: "Ants, kā tu tā – nemaz neesi par viņiem labāks! – "Es nemaz negribu būt par viņiem labāks!"

Ļoti pārdomāti ir arī visi īpašvārdi – apakšstāva kaimiņiene Modra, kas vienmēr ir sardzē, izdomātie personāži – rūķis Janka, krāsns Jānuss, tantiņa, kas zvanās uz radio, – Maiga Dzērve, un lauku mājas, kas atrodas Ampāļos un Vienpilī, šķiet ļoti veiksmīgi lokalizētas tepat Latvijā. Grāmatā ir daudzi joki, kurus jau esam pārņēmuši savā lietošanā, piemēram, "vai tev ielikt sviestu actiņā?" (pie putras servēšanas) vai sulīgo lamuvārdu "kakumaiss" un "dabūsi pa mizu!".

Teksts ir blīvs un pilns neparastiem vērojumiem un notikumiem – intensīvi, taču gaumes robežās un nekļūstot par farsu. Komiskais it kā nejauši ieviests, piemēram, uzskaitījumos, kuros netiek ievērotas kategorijas: "Man patīk futene un datorspēles, bet Jonasam klucīši un paslēpes. Toties tētim – sautētas aknas." Faktos pašos par sevi komiskā nav, taču šādi parādās ģimenes locekļu savstarpējās attiecības – tētis, kurš ir mazliet nīgrs un tiek nerrots, vai mamma, kura cenšas izrauties no ikdienas ķibelēm uz studijām universitātē.

Vecāku salabšana strīdos, sirsnība un pietāte, ar kādu Vasels stāsta par vecāku iepazīšanās gadadienu Parīzē (divi Austrumeiropas studenti grabinās ar salokāmajiem ratiņiem pa Parīzes bruģi un pārcilvēciskiem spēkiem kopā ar činkstošu mazuli mēģina paēst svētku vakariņas restorānā, pazaudē viens otru svešajās ielās un atkal atrod) dod stāstījumam vajadzīgās smeldzīgās notis, lai pilnīgāk raksturotu to, kas, aiz visām lietām noslēpusies, patiesībā ir ģimene: raižu, baiļu, ievainojamības, piedošanas, kaislības un iejūtības murskulis. Dzīva un silta kā krāsns Jānuss, kas aprij visdažādākās pagales.

Kādēļ šī grāmata sanākusi tik laba? Varbūt tāpēc, ka Anti Sāra ģimenē visiem patīk stāstīt un klausīties stāstus, un tieši šis treniņš arī ir bijis noteicošs grāmatas tapšanā. Katra nodaļa ir tieši tik mazliet par garu, lai no notikuma apraksta pārietu uz refleksiju un nemanot tajā iesaistītu arī lasītāju. "Tā iet mūsu lietas" ir filozofiska literatūra bērniem, kas patiks visām ģimenēm ar humanitārajiem grādiem. Un ne tikai – patiks visiem, kam patīk domāt par to, kā domājas.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0