Foto tekstā no Santas Remeres personiskā arhīva
 
Ar bērniem
03.12.2015

Dzejoļi no galvas

Komentē
0

Recenzija par bērnu dzejas bilžu grāmatiņu BIKIBUKS jaunāko laidienu (67-72)

Izdevniecība "Liels un mazs", 2015.

Eižena dienasgrāmata

 

Eiženam vēl nebija divu gadu, kad, taisīdams grimases, viņš ritmā skaldīja trīs pantu dzejoļus, kam saprata labi ja pusi vārdu. Bet pēc tam vairs ne – nākamos dzejoļus mēs daudzkārt lasījām, pārrunājām, reizēm, raisoties asociācijai, noskaitījām pa kādai rindai vai lipīgam pantiņam, taču iegaumēt visu dzejoli vai uzstāties ar to viņam nenāca ne prātā, un mēs arī neuzplijāmies. Nupat kaut kas ir izmainījies – varbūt Eižens skoliņā noskatījies, ka dziesmas un dzejoļus liek mācīties "no galvas", vai pašam ir iepatikusies uzmanība – pēdējo "Bikibuku" laidienu viņš ir mērķtiecīgi iemācījies skaitīt un katru vakaru pirms miega atkārto. Eižens nelasa tekstu līdzi, taču attiecīgās lappuses attēls gluži kā teksts viņam atgādina vārdu secību. Es reizēm kļūdos, nosaucot kādu līdzīgu vārdu vai sinonīmu, bet viņš kategoriski nepieļauj kļūdīšanos tekstā. Eižens variē dažādus tempus un intonācijas, it kā izmēģinot, kā tas liek viņam justies. Tāpat viņam šobrīd ir aktuāli biedēt ciemiņus un rādīt burvju trikus, un, šķiet, jaunākie "Bikibuki", kas uz pašu ir atstājuši spēcīgu emocionālu iespaidu, ir lieliski iekļāvušies viņa "triku" un pārsteigumu arsenālā.

Eižens pie Aizklāņu upes

Rudens "Bikibuku" laidienu raksturo ļoti izteiktas, atšķirīgas noskaņas, gan tumšā, gan gaišā tonalitāte, kas lauž priekšstatus par tumšo kā drūmo un gaišo kā priecīgo. Viss laidiens kopumā šoreiz šķiet veltīts tam, lai parādītu, cik dažādos veidos skumjais spēj mijiedarboties ar priecīgo. Šķiet arī, ka vairāk nekā citkārt dzejoļu vizuāli tekstuālo savienību papildina smaržas, taustes un gaismas sajūtas un katram no dzejoļiem ir saklausāms atšķirīgs muzikālais pavadījums.

Vienvārdsakot, viss sākās Halovīnā. Ap to laiku mēs saņēmām jauno recenzējamo materiālu, un tur tas bija – uz tumši violeta papīra, salātu zaļām, zilām un sārtām spoku, ērmu un dažādu šaušalīgu priekšmetu kontūrām apgleznotais Ineses Zanderes dzejolis "Daiļās krustmātes" (Nr. 72). Iespējams, pats netikumīgākais un dekadentiskākais latviešu bērnu dzejolis, kurā viss sākas ar to, ka uz galda ir kūka ar nazi, roze, vāze un vīna glāze. Daiļās krustmātes nafta un gāze, izlaidušās tahtās, dzer kafiju, līdz saņem uz sudraba paplātes pienestu svarīgu ziņu un, eksplozīvi smiedamās, aizbrauc dejot ar sultānu sērkociņu.

Nenokoptais svētku galds un pēcsvētku visatļautības mieles raksturo pasauli, kurā izjukusi kārtība un kurā var sākt patvaļīgi rīkoties no zemapziņas izplūdušas ēteriskas baiļu substances – gāze un nafta. Baltā un melnā – mūsdienīgas, reālistiskas, ar nāvi koķetējošas raganas, kuras ikdienā parādās tikai briesmu kontekstos un kuru patieso dabu vecāki nekad nespēj nedz sakarīgi paskaidrot, nedz attēlā parādīt. Zandere ar šiem jaunatrastajiem modernai pasaulei piederošajiem tēliem papildina ieskicēto tradicionālo dekadentiskā simbolisma estētiku, kāda tā sastopama Bodlēra, Rembo vai Virzas dzejā. Dēmonisms, drūmas kaislības un aizplīvurota erotika krāsās, skaņās un smaržās pauž dažādās dzīves un eksistences mistērijas. Dzejniece ne tikai atrod veidu, kā par to runāt ar bērnu auditoriju, bet arī iekodē dzejolī sakāpinātā dramatisma iekšēju pašnoliegumu, kas arī pilnībā iekļaujas dekadentiskās dzejas definīcijā.

Eižens ar draugiem Jumpravsalā

Pat bērnam ir skaidrs, ka šī dzejoļa komisms patiesībā ir droša vide, kur izspēlēt savas bailes no draudīgajām substancēm, lai negribētos tās izaicināt dzīvē. Tāpat viņš redz, ka pieaugušais ir uzjautrināts, un bērniem patīk, kad mums kaut kas patīk. Manam mājas ballīšu un radošu moku pagaldē uzaugušajam dēlam patīk gan karnevāli un Tima Bērtona tumši romantiskā stila šausmiņas, gan arī tās reizes, kad pēc īstiem pārdzīvojumiem pasaule atkal sakārtojas un briesmīgo notikumu (piemēram, degunā iesprūduša "Lego" gabaliņa asiņainu izvilkšanu ar ķirurga āķi) var atcerēties tikai kā šaušalīgu piedzīvojumu.

Eižens ar Drīsa Verhofena instalāciju "Ardievu!"

Mākslinieks Andrejs Lavrinovičs ilustrējis "Daiļās krustmātes", brīvi ļaujoties zemapziņā uzpeldējušām vīzijām. Daudz tēli iezīmējas blāvi un puscaurspīdīgi – kā tumsā saskatīti un nekonkrēti ieskicēti, mainīgi. It kā viņš pats vēl nezinātu, kas tas ir, kas ir parādījies, – tie ir kā ziepju burbuļi vai dūmu puķes. Man šķiet, ka līdzīgi, spēlējoties un iztēlojoties, darbojas arī bērna uztvere – bērns ierauga tēlu un kādu brīdi vēl lemj, cik briesmīgam vai labdabīgam šoreiz ļaut tam izaugt. Rotaļa ļauj vadīt savas bailes pēc paša gribas – tik tālu, lai būtu jau kutelīgi, bet vēl ne baisi, tā mācoties atrast bailēm vietu.

Savā ziņā bailes jūtamas arī Edgara Folka ilustrētajā Māras Zālītes dzejolī "Viens lācis vienā gaišā dienā" (Nr. 70), tikai daudz dziļāk slēptā formā – kā neapzinātas bailes pazaudēt to, kas ir. Man nebija viegli noformulēt, kas ir tas, kas tik emocionāli līdzīgi rezonē abu mākslinieku izteiksmes veidā. Ekspresīvi daiļrunīgā Māra Zālīte šķiet pilnīgs pretstats introvertajam, filigrānajam Folkam, taču viņi abi satiekas šajā nacionāli savdabīgajā "Bikibukā" ne tikai kā divas Atmodas leģendas, bet arī katrs no savas puses pietuvojoties vienam un tam pašam – tīrajai neatkarības idejai, kas Folkam izpaužas kā tukšā kosmosā pakārti, izolēti hiperreālistiski objekti, bet Zālītei – kā līdz absurdam nepiekāpīgs lācis individuālists.

Zālītes dzīvespriecīgā, skaitāmajam pantam līdzīgā dzejoļa būtību man pa īstam saprast palīdzēja tikai viņas pašas autobiogrāfiskās bērnības atmiņas grāmatā "Pieci pirksti". Grāmatas autore piecu gadu vecumā atgriežas izsapņotajā, ideālajā dzimtajā pasaulē un sastopas ar realitāti: puķu dobes tur apvij zili krāsotas traktoru riepas, kas vēlāk deg melniem dūmiem, varenākās odisejas tālsatiksmes vilcienos pavada aizcietējums, dārgākās grāmatas mirkst zem vircas kaudzes, bet pašas valoda ir piesēta skarbiem un netīriem barbarismiem. Vai pirms šīs autobiogrāfijas man būtu ienācis prātā, ka "Viens lācis vienā gaišā dienā" ir par viņu pašu? Par šo spītīgo mazo bērnu, kas negrib pieņemt svešu valodu un kultūru, bet izvēlas ēst tikai lācenes, lāčpurnes, lāčauzas – un to darīt tikai pie Lāčupes. Jo viņa grib būt tikai lācīga, grib, lai viņu definē tikai viņas lācietība, pat ja tā reizēm iet "līču lāču". Vairs es nevaru zināt, vai būtu šo metaforu nolasījusi, bet tagad tā šķiet acīmredzama.

Eižens neko nezina par Māru Zālīti, viņas pagātni un nacionālo lomu, bet viņš, šķiet, ļoti labi saprot, un viņu fascinē šīs spēles nosacījumi plašākā nozīmē – ka cilvēks var gribēt pilnībā kļūt par to, ko visvairāk mīl un ar ko identificējas. Viņam savos četros gados arī ir raksturīgi konservatīvi turēties pie sev vistuvākajām lietām un ieražām, piemēram, ēst tikai makaronus un cīsiņus astoņkāju formā līdz brīdim, kamēr pats no savas gribas izvēlēsies kaut ko citu, nevis tāpēc, ka kāds viņam autoritatīvi iesaka kaut ko garšīgāku. Arī tā ir savas iekšējās brīvības sargāšana.

Edgars Folks gan nešaubīgi zina, kas ir Zālītes lāča pasaule. Gandrīz makroskopiskās detaļās attēlotās Latvijas dabas faktūras, katra sūnu ziedu cepurīte, lapas un koksnes dzīsliņa, gandrīz fraktāla celma miziņa, spalviņa mākslinieka izteiksmē šķiet izmantoti kā vizuāli deminutīvi – kaut kas vēl vairāk un personiskāk par realitāti. Viņa zīmējumi pauž sakāpinātas, aizliegtas alkas, kuras pietuvinājumā kļūst šaušalīgas – kaut kas terapeitiski atbrīvojošs, kaut kas sāpīgs, kas tiek norakstīts un nozīmēts nost no jūtīgas un ievainotas psihes. Ņirbošie zvēru kažoki, biedējošā, rievainā žurkas aste ir nesajaucami Folka rokraksta elementi. Par Latvijas "leģendāro psihodēlisko" mākslinieku dēvētais Folks iegulda milzīgu, precīzu darbu, lai pārvērstu savas tumšās un gaišās sajūtas hiperreālistiskos fantomos. Turklāt šim "Bikibukam" uz vāciņa pievienojas vēl trešais neprātīgais latviešu "lācis" – grafiķis Ansis Cīrulis, kura 20. gadsimta 20. gados pašradītais etnogrāfiskais burtu fonts izmantots dzejoļa nosaukuma pierakstīšanai.

Drūmu tonalitāti nosaukumā un uz vāciņa piesaka Raiņa dzejolis "Kara kungs" (Nr. 68), kuram, apvienojot bruņniecisku cēlumu ar briežvaboles grāciju, ļoti smalku veidolu piešķir māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja, kas ir zināma kā daudzu skaistu latviešu monētu un bērnu grāmatu veidotāja. Aiz sūbējošas bronzas toņos veidotā heraldiski cildenā vāciņa un dzejoļa rībinošajiem kara trokšņiem patiesībā slēpjas Rainim raksturīgā draudzīgā amzierēšanās un mīklu minēšana. Dzelzs stīpām un zelta jostām apjoztais bruņu nesējs izrādās vien pamatīgs kukainis ar pušķu slotām, kuru pats Rainis dzenā pa koka stumbru, līdz tas nokrīt zemē. Dzejolī ir daudz rūceņu un nedzirdētu vārdu, piemēram, "rūko", "spurkšē" un "cepure žepure". Brīnišķīgā līdzība starp bruņinieku un vaboli jaunatklājējam sagādā daudz prieka. Jauno "Bikibuku" prezentācijas pasākumā tika piedāvāta vesela izglītojoša lekcija par vabolēm, iekļaujot vaboļu redzes simulatoru izmēģināšanu u.c. pētnieciskas darbības. Patiesībā gandrīz katrā "Bikibuku" sērijas dzejolī parādās jauni vārdi, jēdzieni vai aizmetņi veselai ar dzeju un valodu nesaistītai tēmai (arhitektūra, vēsture, visums utt.), un dzejoļa lasīšana bieži kļūst par ievadu izglītojošai sarunai ar mazo pasaules izzinātāju.

Pieaugušo lasītāju var maldināt un uz skumjām domām vedināt arī Andra Vējāna dzejoļa "Krēslas stunda" (Nr. 69) nosaukums un grāmatas vāciņš. Bērnam šādu aizspriedumu nav, jo grāmatā – kā nosaukumā pieteikts – darbojošies personāži ir krēsli. Pieaugušais tad var mežģīt mēli, pārbaudot savus stieptos un lauztos "e", lai paskaidrotu, ka dažreiz vārdi, kas tiek rakstīti līdzīgi vai vienādi, nebūt nenozīmē vienu un to pašu. Protams, ne tikai krēsli ir grāmatā, tur ir arī krēsla – tā mākslinieces Ievas Pētersones zīmētajos tukšo biroju interjeros ienāk nenotverami pakāpeniski kā dzīvē, kamēr pēdējā lappusē jau vairs neko nevar saskatīt.

Eiženam ļoti patīk tas, ka nevar redzēt, tāpat kā patīk arī neskaidrība par visiem dažādajiem krēsliem un "e" burtiem. Jo lielāka neskaidrība, jo lielāks ir noslēpums, un noslēpumi ir viņa jaunā aizraušanās. Pašam objektam nemaz nav jābūt nekam slēpjamam, jo sāls nav atrašanā – bērnu vilina process, kurā kaut kas tiek slēpts, pat ja tas "kaut kas" ir prasts kā krēsls. Līdzīgi kā rotaļājoties ar pieļaujamo baiļu robežu, šķiet, viņš spēj apzināti paildzināt arī neskaidrību vai izvēlēties nepareizību, jo tās... raisa jaunas sajūtas. Jāpiezīmē, ka Ievas Pētersones zīmētie krēsli nav ne prasti, ne triviāli, bet gan lieliski retro dizaina priekšmeti. Turklāt tieši krēsls, līdzīgi kā Marsela Dišāna "Velosipēda ritenis" (1913), daudzkārt konceptuālajā mākslā ir ticis izstādīts kā objekts, kas vistiešāk uzdod jautājumu par dizaina un mākslas nošķīruma pamatotību.

Abos gaišākajos šī rudens laidiena "Bikibukos" līst lietus, un tos mēs vienmēr atstājam uz beigām. Artura Bērziņa ilustrētais Rūdolfa Blaumaņa dzejolis "Asarās" (Nr. 67), iespējams, ir visbēdīgākais visā sērijā. Tajā nav neviena joka vai pārpratuma. Dzejolis stāsta par zaudējumu, par atšķirtību, nāves un šķiršanās skumjām vistuvākajiem cilvēkiem – mātei un bērnam. Mākslinieks tēlo gar krastu skraidošu izmisušu lāceni, trauksmi vēl vairāk pastiprinot ar gaišā, sijājošā lietus klātbūtni. Dzejoļa forma ietver kinematogrāfam vai muzikālam skaņdarbam raksturīgu kāpinājumu: "Pārtrūka aukliņa [pauze], nolūza niedrīte [pauze], aiznesa vilnītis laiviņu projām, aiznesa laiviņu ar visu dēliņu". Trauksmes skaņa ir gandrīz spalga, debesis un lietus ir balti. Tumsa mēdz nest bailes un aizdomas, bet īstas bēdas un asaras, šķiet, baltums raksturo daudz precīzāk. Nelaime notiek pēkšņi, viegli un trausli – dzīvība pārlūst kā niedrīte un ātri aizslīd projām. Tā liktenis no mātes atšķir dēliņu – tikai uz laiku vai pavisam? Kā saprast uz "deviņām slapjām vasariņām"? Un ko nozīmē divas dažādās pārnākšanas nobeigumā: viņš pārnāk "ar zelta sagšu un mirdzošu skuju vainadziņu" vai tomēr "kā tukšrocītis, kā baskājītis"? Baltas un sijājošas ir krastā palicēja ilgas un nespēja noticēt zaudējumam. Balta ir neziņa, laiks, kuram nevar zināt beigas, un mīloša sirds, kas nespēj samierināties. Un miers, dzejoli izlasot, negrib iestāties pat pēc beigu vāciņa aizvēršanas.

Tieši tādā secībā, kā šobrīd esmu dzejas grāmatiņas uzskaitījusi, mēs tās katru reizi visas arī lasām. Tā ir Eižena izvēlēta kompozīcija, kuru nobeidz gaiši impresionistiskais dzejnieka Ulda Ausekļa un mākslinieces Viktorijas Birjukovas kopdarbs "Lietussargi" (Nr. 71). "Gaišo uz beigām!" – Eižens vienmēr nokomandē. Šis ir visa laidiena dažādo emociju gammu rezumējošs un pasauli samierinošs dzejolis par Runci Franci, kam ir četri lietussargi dažādām dzīves dienām – gan tām, kad "ellīgas skumjas māc" (kas gan nav ne tuvu tik ellīgi nepanesamas kā iepriekšējā dzejolī), gan tām, kad "ķepas baltas un pašam priecīgs prāts". Ulda Ausekļa dzejoļos bieži sastopamais personāžs Runcis Francis šķiet esam tāds kontemplējošs vientuļnieks, dzejnieka tips, kas lietainās dienās mēdz vienatnē staigāt pa Rīgu (mēs atpazīstam gan Daugavmalu, gan Vērmanes dārzu, gan Viesturdārzu), veroties skatlogu atspīdumos, zvirbuļu baros un parka koku ņirbēšanā, redzot pasauli it kā no malas – ar vieglu nostalģiju un mīlestību pret visu, arī it kā neglīto vai sāpīgo. Tikai svētdienās runcis kļūst mazliet kaislīgāks un, paķēris raibo lietussargu, dodas apciemot minci Munci.

Impresionistiskā ļaušanās it kā virspusējiem ārējo sajūtu impulsiem, kurus rada gaisma, lietus, vējš, ir kā atslodze pēc visa reālisma, simbolisma, analīzes un dvēseles urdīšanas. Bet tā ir precīza sajūtas nodošana pa tiešo – bez konflikta un stāsta starpniecības. Šķiet, ka, izvēloties šo tehniku, māksliniece Viktorija Birjukova patiesībā ir atradusi vistrāpīgāko raksturojumu Ulda Ausekļa filozofijai un dzejai, kuras vienkāršība un sirsnība liecina par dziļu pasaules izpratni un pieņemšanu.

Eižens ar Voldemāra Johansona instalāciju "Slāpes" (2015)

"Bikibuki" bieži ir kā otra elpa brīnišķīgiem, niansētiem dzejoļiem, kuru intonāciju reizēm sanāk palaist garām steigā, mehāniskā deklamācijā un blīvajā vārdu un informācijas vidē. Eižens, liekas, ir atklājis, ka, dzejoli iemācoties un skaitot, var ielaist sevī un izdzīvot tajā ietverto dramatismu, bailes vai gaišumu, ļaut sevī rezonēt šīm sajūtām un nodot tās arī citiem. Protams, man gribētos, lai Eižens tos prot ne tikai "no galvas", bet arī "no sirds".

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0