Zelta liecības un mācīšanās

Piekrītu tikai daļēji - jā, nav pareizi "svērt" bērnus pēc atzīmēm, bet novērtējums var kalpot arī kā motivācija. No savas pieredzes: augu ļoti nelabvēlīgā ģimenē, līdz ar to gan mājās, gan vienaudžu vidū nebija absolūti nekādas iespējas justies mīlētai vienkārši par to, ka es esmu. "Zelta liecību" pasniegšana Ziemassvētkos vienmēr deva iespēju justies novērtētai. Labajām sekmēm klāt nāca papildus bonusi - gatavojoties mācību olimpiādēm, skolotājas man praktiski bija mammas vietā, vidusskolā "labiniekiem" tika izsniegtas arī nelielas naudas prēmijas, tika rīkoti dažādi pasākumi un reiz pat ekskursija uz Austriju. Manā gadījumā šādu iespēju - emocionālā atbalsta un novērtējuma, kabatas naudas, izklaides vai ceļojumu - nebūtu, ja skola par to nerūpētos. Domāju, ka es neesmu tāds vienīgais gadījums. Kā kontrapiemēru varu minēt savu šodienas pieredzi, pasniedzot privātstundas: ļoti bieži vecāki neprasa no bērna nekādu ieguldījumu mācību procesā, uzskatot, ka "visu var nopirkt". Tāpēc uzskatu, ka skolai ir nepieciešams motivēt spējīgākos skolēnus un atbalstīt viņus. Tas rosina censties un rada sociālā atbalsta un novērtējuma sajūtu bērniem, kam šāda atbalsta ģimenē vai vienaudžu vidē trūkst. "Labinieku" apbalvošana neizslēdz atzinību bērnam, kura lielākais panākums ir grāmatas izlasīšana, tāpat ir lieliski, ka ir bērni, kuru prasmes ir komandas saliedēšana vai radošās izpausmes. Starp citu, iebilde arī par minēto gadījumu ar bruņurupuci... nesaprotu, kāpēc rakstā nav pievērsta uzmanība zēnam, kas tika atstumts no komandas - kā autore min, pēc tam viņš vairs nespēlējās kopā ar citiem bērniem. Tas atgādina kādu bērnības grāmatu, kur līdzīgā situācijā zēnu, kurš nepiedalījās grupas darbā savu atšķirīgo uzskatu dēļ, klasesbiedri apsaukāja par "individuālistu". Grāmata, protams, bija padomju produkts, un "individuālistam" būt bija šausmīgs negods. Vai tādā gadījumā minētā situācija ar bruņurupuča komandu drīzāk nav padomjlaiku relikts salīdzinājumā ar teicamnieku apbalvošanu?

Es raktu dziļāk - gan mācību programmas, gan vērtēšanas sistēma neveicina izzināt nezināmo. Es piederu pie tiem, kas iemācījās labam novērtējumam - tādu arī dabūju un visu ātri aizmirsu. labs novērtējums bija vērtīgs - mani lika mierā, nekaunināja. Tagad man ir grūti motivēt savus bērnus mācīties, jo... es nezinu kāpēc? Kāpēc 1.klasē obligāti jāapgūst pulkstenis? Nu nav bērnam laika izjūtas - ko man darīt? Tāpēc bērns ir slikts. Otrs laiku apguva/sajuta/pieņēma divus gadus pirms vielas skolā - vat tāpēc viņš ir pārāks par pirmo bērnu? Abi lieliski saprotas, sadarbojas, ir sirsnīgi, draudzīgi - bet skolā tomēr viens ir slikts, otrs - labs. Nu jā - interesi par dabaszinībām jau pirmajās klasēs nevērtē, un 9-gadniekam par mājās īstenoto "projektu" - stirnu barotava, arī vērtējumu neliek. Kamēr tiek līdz vērtēšanai, tikmēr bērns jau ir sapratis, kam no kurienes aug kājas. Tāpat zīmēšana, dziedāšana - neesmu redzējusi, ka skolas pasniegtu par šiem priekšmetiem kādu atzinību. Tur laikam saprot, ka labai zīmēšanai vajag talantu.... Man domāt, ka arī matemātikai vajag talantu, bet citiem liekas, ka tur tomēr var mērīt pēc kaut kādas vidē'jās mērauklas, kur daudzi tomēr pat neaizvelk līdz viduvējībai. Un jā - trešai bērns man vispār uzskata, ka darīt kaut ko tad, kad citiem gribās, ir nelietderīgi. Viņš dara lietas tad, kad sajūt aicinājumu - tādu sajūt bieži, bet biku citā grafikā, kā to vēlētos dārziņa audzinātājas. Un tad man rodas jautājums - vai "lauzt" bērnu un "ierādit", ka jādara tas, kas jādara, jo kāds cits ir izdomājis, ka tā darīt labi, lai arī ne tev, ne arī man neliekas, ka tas būtu labi. Vai tomēr ļaut augt cilvēkam, kurš dara lietas ar prieku un iedvesmu. Jā, viņš nekad nebūs izpildītājs ofisā no 9 līdz 6 vakarā. Bet vai tad tas ir vienīgais iespējamais veids, kā strādāt?
Skolas sākotnēji radās ar brinišķīgu domu, kas laika gaitā tomēr kaut kur sabojājās - lai radītu individualitātes, ir individuāli jāstrādā, nevis jāsamet vienā gaļasmašīnā, jāsacep vienādas kotletītes un skolas beigās pēkšņi jāprasa pilnīgi cits rezulāts - ne vairs ieprogrammētas atbildes, bet jaunrade... bet, ak vai, kā bail ir kļūdīties - ja nu vērtējums galā ir slikts? Kāds paša uzņēmums, ja man pat nav ideja - ko darīt... iedodiet man darbu: no - līdz, ar konkrētu saturu, gan es pamanīšos to nosaukt par radošu... lai kaut kā sevi mierinātu, ka es tomēr kaut ko radu.

Temats jau kādus pēdējos piecus gadus ir mana sāpe... Dažkārt pārņem izmisums - ko darīt? Kā mainīt situāciju? Mums ir normatīvi noteikta pedagogu obligātā tālākizglītība, visi apmeklē kursus dažnedažādus, bet skolās joprojām viss pa vecam... Protams, ir daži izņēmumi, bet lielākā daļa skolēnu mācās pagājušā gadsimta vidē. Diemžēl.

Paldies par rakstu!
Mans bērns pieskaitāms labiniekiem un šad un tad gūst atzinību, taču pārākuma slavināšana un apzināšanās sevī ļoti bieži iedzen viņu lepnības valgos un diezgan ātri pienāk situācijas, kuras piezemē... Tajā pat laikā sportā viņa ir pirmā no beigām un man kā vecākam ir nepārtraukti viņa jāmotivē, lai viņā būtu vēlme piedalīties, censties. Mums ir fantastiska klases audzinātāja, kura meklē veidus, kā klasi izveidot un nostiprināt par komandu. Protams, vienmēr kāds būs izteikts līderis, kāds būs izpildītājs, kāds mēģinās tikt cauri uz citu rēķina, bet, lai bērns izveidotos par spēcīgu personību, ir vajadzīga tā vismaz viena joma, kurā viņš var justies pārliecināts, ieinteresēts un apmierināts ar sevi. Un tāpēc vien ir tā vērts katrā bērna ieraudzīt to, kas padodas un akcentēt to, liekot noticēt, ka viņš var un caur to ticību pašam sev celt arī pārējo sekmju līmeni.

Šodien pat sanāca runāt ar draudzenes dēlu (10 gadi), kurš rādīja savus konstruētos Lego modelīšus, bet ar nožēlu izteica, ka neapmeklē Lego pulciņu tikai tādēļ, ka par viņu noteikti smiesies citi klasesbiedri. Pārrunājām, ka Lego izdomā, konstruē, ražo tieši pieaugušie cilvēki un mēs taču nesmejamies par viņiem. Tajā pat laikā es saprotu, ka attīstot šo viņa interesi, dienās viņš var kļūt par veiksmīgu arhitektu, būvnieku, jo viņš jau no bērnības attīsta telpisko domāšanu, vizualizāciju, rēķinās ar pieejamajiem resursiem utt. Es pat pieļauju, ka iedrošinot viņu apmeklēt šo pulciņu uzlabotos arī citas viņa sekmes, vairotos viņa ticība saviem spēkiem, ka viņš var. Atliek tikai mums - pieaugušajiem noticēt saviem bērniem (audzēkņiem) un dot impulsu darīt.

Strādāju vakarskolā. Daudzi no maniem skolēniem ir zaudējuši ticību sev tieši rakstā pieminēto pedagoģisko kļūdu dēļ. Ir jābeidz reitingot cilvēkbērnus ! Tas , ka kāds slikti rēķina , nenozīmē, ka viņa cilvēkvērtība ir zemāka. Bieži vien šie bērni ir empātiskāki.

Ne jau pedagogiem tās zelta liecības vajadzīgas, parasti tās prasa paši vecāki! Tāpat skolu topi un reitingi...Izglītības lielākā problēma ir vērtējums, jo jāvērtē ir nevis bērns pret pārējiem bērniem, bet bērns pret savu potenciālo iespēju. Savukārt potenciālā iespēja ir gandrīz neizmērāma, bet mūsu - 3x bērnu klasē 100% neizmērāma.

Solvitas Lazdiņas raksts ir īsti laikā un vietā. Kā daudzās dzīves jomās arī izglītībā ir tēmas, kuras nepārtrauklti ir jāaktualizē, kuras nevar atrisināt "reiz pa visām reizēm". Viena no tām ir
adekvāts skolēna darbības un sasniegumu vērtējums, kas ir dabiski nepieciešams jebkuras personības izaugsmei. Kā es sapratu, tad tieši uz tāda nepieciešamību Latvijas skolās uzstāj raksta autore. Vispārējā izglītībā robežšķirtne ir pieejā, vai ar atzīmēm (zelta liecībām) vērtē skolēna dabiskās spējas, piemēram, sportā, mūzikā vai zīmēšanā, kas būtu izskaužama prakse, vai arī vērtē konkrētā bērna ieguldīto darbu, izglītības procesā sasniegtās kvantitatīvās un kvalitatīvās pārmaiņas.
Otrs raksta tematiskais loks ir par bērnu atlasi skolās, konkrētās klasēs. Cilvēka mūžā laiks, kas ir piemērots principiāli jaunu zināšanu, iemaņu un prasmju apguvei ir iztekti ierobežots. Līdz ar to skolas darbs ir jāveido maksimāli efektīvs un jēgpilns. Diemžēl, bet nav labāka instrumenta, kā skolēnu atlase, kas ļauj vienkopus sapulcināt jauniešus ar aptuveni līdzīgām spējām un motivāciju mācīties. Arī "zelta liecības" šādā vidē var izrādīties par iecerei atbilstošu, stimulējošu instrumentu.
Trešais aspekts rakstā nav pietiekami izvērsts, bet tas ir pats būtiskākais. Skolas ir izglītības un audzināšanas iestādes. Tikai harmonisks līdzsvars starp abām jomām var nodrošināt to bāzi, kas pēcāk ļaus cerēt ieraudzīt visus tos daudzos rezultātus, ko vecāki, sabiedrība un, protams, arī paši skolēni, no skolas sagaida.Pamatotas un konsekventi īstenotas prasības audzināšanā ir pati būtiskākā atšķirība starp vispārējo izglītību skolā un tai sekojošo izglītības procesu augstkolā, ko skaidrības labad dēvējam jau citā vārdā - par studijām.

Apžēliņ! Ja šo hiperaktīvo māmuķīšu ņemšanos varētu ievirzīt kādā jēdzīgākā gultnē...

Solvita, paldies par rakstu!

Paldies, lieliski!
Interesantākais, atcerējos, ka mana pamatskolas audzinātāja šādi strādāja jau pirms gadiem padsmit. Uzslavēja nesekmīgos par progresu saņemot liecības, ja tāds bija. Katram pateica pa labam vārdam, ja vien varēja atrast iemeslu.
Ja vienīgi, teicamniekus tā mazāk centās motivēt, laikam šķita, ka tā pat pietiek :)

Nepiekrītu! Tad jau nebūtu jēga, piemēram, no atzīmju skalas. Skolēni, tāpat salīdzinās savā starpā ar atzīmēm (ne tikai matemātikā, bet arī sportā un mūzikas stundā).

Esmu mācījusies 3 dažādās skolās, pirmā, kas bija blakus mājām (un mazam bērnam bija ērti tikai pāriet pāri ielai, un skolā iekšā); otrā, bija skola ar speciālu novirzienu, kādā mani vēlējās redzēt vecāki; trešā, pēc manas izvēles, skola kas lielākajā daļā LV skolu reitingu ik gadu ir pirmajā vietā. Un visās šajās mācību iestādēs, sliktās atzīmes saņēma nevis bērni, kas nākuši no sliktas vides, bet gan tie, ko krievu valodas skolotāja dēvēja par "kamčatku", kas skaļi bļaustījās stundās, speciāli nepildīja mājas darbus, jo sociālais "rebel" statuss viņiem likās daudz labāks, un iemetot skolotajai ar saņurcīta papīra bumbu pa galvu, viņi ieguva vislielāko atzinības sajūtu...

Kā jau autore teica, skola nav izvēle, BET, manuprāt, zināšanas, kuras obligāti jāapgūst tā jau ir apcirptas līdz smieklīgam minimumam. Un nejautājiet man, kur jums dzīvē noderēs polinomi, vai sinusi? Profesija, ko cilvēks sev nolūko 15 gadu vecumā, tikai retajam arī ir īstā. Man tieši, nekur darbā nenoder Latvijas vēstures vai mājturības zināšanas (darbs fizikas, programmēšanas jomā), tikmēr, sarunājoties ar cilvēkiem ārpus darba ir patīkami, ja mazliet ir kādas pamatzināšanas viņu jomā, un ir patīkami, ka māku apšūt aizkariem maliņas...

Tāpēc es uzskatu, ja skolēns ir nopelnījis labas atzīmes, tad viņu par to var un vajadzētu apbalvot. Un nav liela atšķirība tu esi "tāpat gudrs, no ārstu ģimenes" vai "nelabojams zubrītis". Tāpat kā ejot uz koncertu un klausoties skaņdarbu, man nav atšķirības, vai pianists piedzima talantīgs vai trenējās desmit gadus katru dienu- skan vienādi.

aizmirsu piebilst, ka tā pirmā skola nebija "no labajām". Klasē bija pietiekami daudz nelabvēlīgo ģimeņu bērnu.