Veltas Kodolas skola

Līdz pat vidusskolai biju pārliecināts, ka rakstnieki ir apgaroti izredzētie, kas neapskāršamā veidā izlasījuši simtreiz vairāk grāmatu par mani; ka viņi ir neaizsniedzami, noslēpumaini un apdāvināti prāti, ar kuriem man nekad nebūs, par ko parunāt; ka viņi zina kaut ko, kas man mūždien paliek apslēpts; ka viņi, redzīgi – redzīgi! – mirklīgi nozibsnī mūsu, tumsoņu, priekšā uz tāfeles vai prezentācijas ekrāna kā uz skatuves, kur, krītā vai pikseļos iemiesoti, atļauj uz sekundi noģist savu kosmiskā mēroga uguns deju; ka dižgari jāuzlūko ar visdziļāko apbrīnu, varbūt pat kaunu par savu mazumu, kā to darīja skolotāja Velta Kodola, viņu pazemīgā mūķene, kas miklām acīm skaidroja, kāpēc "cieņa un tikai cieņa novedīs pie jēdzīgas cilvēka dzīves…", bet tad es iepazinos ar pāris gadus vecāko dzejnieku S. un atklāju, ka lielākā daļa vietējo literātu patiesībā ir perveļi un dzērāji, un man, godīgi sakot, kļuva daudz, daudz vieglāk – man pēkšņi parādīja, ka dzeja nav elitei domāta augsto plauktiņu kaprīze, bet gan pati zemākā pieredzes matērija, tieši materiāls, taustāmā daļa, mūsu sekrēti, mūsu āda un mūsu iekāpšana dubļos ar tikko nospodrinātu svētku kurpi, dzeja, izrādījās, nav cēlas domas cēlā dvēs’lē, bet var būt miesiski piedzīvota, kā to pierādīja S. un viņa draugu kompānija, kuru vidū bija gan valstī zināmākie vārdi, gan, piemēram, kāds mūziķis ar iesauku Celkplēsis. Viņi, naktīs klīstošie un vielas rijošie, nocēla rakstniecību no Gaiziņa augstumiem un nevis stāstīja kā Velta Kodola, bet demonstrēja, ka poētiskais ir klātesošs neatkarīgi no tā, vai pievēršam tam uzmanību – braucot ar riteni, ar mums notiek fizika, saindējoties ar vecu arbūzu, ar mums notiek bioloģija un ķīmija, tāpat ar mums notiek literatūra, kad dejojam vieni, kad nepaklausām iekšējās kārtības noteikumiem, kad skatāmies uz mēnesi, kad pirmo reizi uzaicinām paralēlās klases paziņu uz randiņu un randiņā nezinām, ko īsti iesākt –, tas bija tieši tas, ko S. un viņa draugi izvirzīja par prioritāti, viņi neprasīja, kas ir mana mīļākā grāmata, mana mīļākā dziesma, mīļākā filma, mans mīļākais gleznotājs, mīļākais Romas imperators, mīļākā narkotika, nē, viņiem svarīgs bija process – radīt! –, tas vienmēr ir tapšanā un mainībā, viņi zināja, ka mūsu "mīļākās" lietas, caur kurām sevi definējam, ir tikai mēģinājums kaut kur pieturēties, kamēr dreifējam nenoteiktībā, viņu izejas punkts: rakstīt tad, kad esi jau padevies ("Vislabākie dzejoļi top pēc tam, kad pieņem sakāvi," S. man reiz teica), un es arī tur tiku, es arī tur biju, palēnām atklājot histēriju, es redzēju dzeju un to nepierakstīju, kad S. man zvanīja 3.00 naktī, guļot uz asfalta pie manu vecāku dzīvokļa, es redzēju dzeju un to nepierakstīju, kad ar S. ievācāmies komunālajā dzīvoklī un viņš paģiru rītos pusstundu sēdēja uz tualetes poda, dzerot kefīru no tetrapakas, pīpēja visās istabās, birdinot pelnus uz zemes un skaļi klepojot, es pieredzēju dzeju, kad fantazēju, kā es viņam sūkāju, bet par to nerakstīju, tā vietā ļaudams, lai raksta viņš, raksta aizgūtnēm, sāpēs un nerūpējoties par veselību, tādējādi apstiprinot, ka patiesībā aiz katra slavena pļēgura stāv tūkstošiem stundu, kas veltītas stila un tēlainības izkopšanai, arī viņi – mans S. un viņa spalvasbrāļi – patiesībā nebija ķerti ģēniji, kas nododas pašdestrukcijai, veselības graušana bija tikai blakusefekts smagajai psihoemocionālajai slodzei, kurai S. veltīja trešdaļu dienas, viņš bija jūtīgs, piemēram, pēc kādas publikācijas S. esot juties tik atkailināts, ka kopā ar Celkplēsi 5.00 no rīta, saulei austot pār benzīntanku "Virši", viņi dzēruma delīrijā viens otram uzdauzījuši zilas acis, jo kāds esot pateicis: "Iesit man, cik vien stipri spēj!", pēc tam viņi zvilnējuši kādā zāļainā paugurā netālu no veikala "Maxima" un S., ievērojis, kā atveras noliktavas durvis, ieskrējis iekšā kaut ko nozagt, bet tikai mājās atklājies, ka viņš nospēris kaķu barības bundžu, tāpēc torīt brokastīs bijis "Whiskas" ar majonēzi. Šādus rītus, kad sagaidīju S. mājās, atceros kā neuzrakstītus dzejoļus, tie krājās manī un sablīvējās, līdz kādu vakaru kāds kvarķirņika viesis paprasīja, kāpēc es nerakstu, un jautājums palika karājamies gaisā kā dūmi neizvēdinātā virtuvē, kamēr pēc dažām dienām pajautāju S., kas tieši jādara, lai rakstītu, uz ko viņš atbildēja, ka jālasa, jālasa viss, "reklāmas un sociālo tīklu komentāri, un lasi T.S. Eliotu, un lasi senās Ķīnas liriku," viņš iedegās, pasniedza man čupu ar grāmatām, kur bija gan Šarla Bodlēra "Ļaunuma puķes", gan rokasgrāmata kempingiem klintīs, kuru izvēlējos nelasīt, tā vietā sākdams ar vietējo autoru tekstiem: pirmo reizi paņēmu rokā paša S. debijas krājumu, vienmēr biju klausījies, kā viņš uzstājas lasījumos, redzēt to visu nodrukātu nešķita svarīgi, taču tagad, paņēmis plaukstās pašu izdevumu, sajuzdams papīru ar pirkstgaliem, es sāku lasīt, un man virsū šāvās spilgta un vienlaikus miglaina vēsma, valoda bija pilna arhaismu un žargona, tehnisku terminu un izmeklētu parafrāžu, kas raksturo franču simbolistus, valodiski dārgakmeņi, metaforas kā orhidejas ar kairu krāsu bagātību, jūtu dzīve, kas tēlota mistiskās filozofijas gaismā, brīžiem nesapratu, vai lasu kāda viduslaiku svētā reliģiskas ekstāzes aprakstu vai mūslaiku grēcinieka slimīgu atzīšanos, es ķēros pie citām grāmatām, vienalga, vai tie bija paziņas vai simtiem gadu miruši ķēmi, tās bija indīgas grāmatas, dažviet teksts kā vīraka smagā smarža cēlās no lappusēm un apdullināja smadzenes, citviet teikuma ritms, muzikalitātes liegā vienmuļība pārvērtās boksera cimdā, kas dauza līdz nokautam, es svīstot lasīju pa naktīm, atļaudams sev smēķēt, un attapos, ka esmu pats pierakstījis pilnas trīs burtnīcas ar pantiem un skicēm, un komentāriem, un impresijām, es rādīju savus darbus S., es jutos pārbijies, sūkāju validolu, pat piezvanīju Rakstnieku savienībai, lai pieteiktos Literārajai akadēmijai, es pretendēju uz Jauno un iesācēju autoru semināru, nekad nebiju bijis tā uztraucies, rokas redzami trīcēja, lai gan par vairākiem pantiem recenzenti izteicās atzinīgi, tos arī apņēmos nosūtīt kultūras žurnālam, tad gaidīju ziņu no redaktora, gaidīju, līdz beidzot viņš atbildēja e-pastā, ka publicēšot "sešus no desmit iesūtītajiem", esot atmetis vājākos, piemēram, "cilvēki liek zemei griezties…" un "Veltījums S.", bet tie pārējie – par kefīru uz poda, piemēram, un Pakistānas kebaba ēšanu, nu, tie esot lasāmi, "lasāmi", viņš rakstīja, nezinādams, cik man tas izrādījās nozīmīgi, cik ļoti pēc publikācijas piedzeršos, saņemot dažādas atsauksmes un izdzīvojot, jā, beigās tomēr izdzīvoju un sapratu, ka gribu vēl, tāpēc plānoju uz priekšu, gāju ciemos pie valstī zināmākajiem vārdiem, konsultējos, sūtīju portāliem, gaidīju, saņēmu, notika, piedzēros un ķēros no jauna klāt, kamēr mani sāka aicināt uz lasījumiem, uz festivāliem, uz pēcpusdienām ar bērniem, tad skolēniem, man sāka maksāt un piešķīra finansējumu, rediģēja un izdeva vākos, par mani kāds uzrakstīja, ievēroja, gāja gadi, un mani tulkoja un izdeva vēlreiz, vēlāk atkal, kamēr iedeva darbu kā skolotājam, lai mācu jauniešiem cieņu pret rakstīto vārdu, lai tagad mēģinu viņiem ieskaidrot, ka tam nav nekāda sakara ar augstajiem plauktiņiem, bet mūsu pašu žļurkstošajiem orgāniem, sirdi un aknām. Līdz asarām cenšos viņiem to ieborēt, kamēr klases telpā ienāk kolēģe. "Veltiņ, tevi uz direktora kabinetu," viņa man saka, es pārtraucu stundu, nolieku krītu un iestrebju kafiju, būtu gribējusi, lai mani uzrunā formāli – kā Kodolas kundzi, bet labi, nekas, nav laika strīdēties, droši vien kārtējo reizi esmu izsaukta pārrunāt metodiku, cik var tās lietas cilāt, nevar iestāstīt, ka mācīšanās ir process, plūstošs un sastāv no meklējumiem, bet šie grib kaut kur pieturēties, taču, re, paskatieties, kā es diebju pa skolas gaiteņiem, viņi nevar mani noķert nedz aiz svārku malas, ne sirmās copes, ej un izseko, kur mani divpadsmitklasnieki, mani mīļie radījumi, aizklīdīs un izkaisīsies, pa visu pasauli izkaisīsies, nesot mani līdzi kā koks, kurš kaut kur saknēs nes līdzi sēkliņu, sava teikuma pirmo burtu, mazāku par punktu uz i.