Tas mazliet atgādina medicīnisku konsīliju pie slimnieka gultas. Netrūkst drošībai pieaicinātu ārzemju profesoru, ap ārstiem uzcītīgi drūzmējas studentu un internu pulciņš. Un tie visi pa kārtai tausta pulsu, mēra temperatūru un gaismo acu zīlītēs vienam pašam Vārkavas novadam. Daudz viņu visu, itin kā katrai rokai un kājai būtu vajadzīgs savs speciālists. Rakstu uzskaitījums neietilptu slejas telpiņā un maldinātu, liekot proletāriskā vienlīdzības garā visu uzrakstīto uzskatīt par līdzvērtīgu, kāds tas nav, jo divu gadu ekspedīcijās, 200 dzīvesstāstos, arhīvos un sarunās savāktais nav ne analīzes, ne vēstījuma ziņā pār vienu koku metams. Daudzpusība kopdarbā ir nežēlīga, uzreiz skaidri redzams, kurā pusē pati saule spīdējusi, kur tik saules kalponīte. Nav vis tā, ka saliekot visu kopā, veidojas kopums. Esmu briesmīgi nogurusi no tā nejēdzīgā stāvokļa, par kuru Vārkavā teiktu “laika nav, tai i skrīņ – tik syudam galvu nūrauņ”, tāpēc nīgri šķirstīju studentiski nedziļus komentārus, atsaukšanos uz “zemapziņu”, buramvārdos nepazītus literatūras citātus, par maz vētītus pierakstus un emocionāli moralizējošus interviju norises tēlojumus, lai pakavētos pie autentiskām, bet atbilstoši drukāta teksta lasīšanas situācijai sagatavotām atmiņām un akadēmiskiem rakstiem, kuros redzamas personības un zināšanas. Man pietiktu ar tiem vien, es esmu par to, lai studentu, brīvprātīgo un liriska garīguma pilnu siržu savāktās vērtības tiktu bez nožēlas nodotas tiem, kas spēj tās pilnvērtīgi interpretēt.
Inese Zandere
0