Mātes mīlestība uz slavenu dēlu ir aizkustinoša, un tāda ir šī grāmata, kas gan vairāk atgādina fotogrāfiju un avīžu izgriezumu albumu, nevis memuārus. Bez vairākām aizraujošām anekdotēm par to, kā Borja pirmajā skolas dienā saņēmis apsveikuma telegrammu angļu valodā ar parakstu Kapteinis Nemo vai to, kādi uzraksti rotājuši viņu mājas kāpņu telpu astoņu stāvu augstumā, ir arī lieliska epizode par Dievu. Grebenščikova māte stāsta par to, kā Borja pirmoreiz braucis uz Ameriku (1987. gadā), lidmašīnas biļetes jau bijušas nopirktas, pats B.G. jau sēdējis Šeremetjevā, bet vēl nebija atļaujas izbraukt, PSRS kultūras ministrs esot iespītējies un teicis, ka nedošot šim labu raksturojumu ne par ko. Tad māte, kas savā mūžā Dievu esot lūgusi tikai divas reizes (abas veiksmīgi), nolēmusi patraucēt šo vēlreiz. Palūgusi, lai Borja tiek uz Ameriku. Pēc pāris stundām B.G. zvana un saka: "Tu neticēsi, kultūras ministram esot piezvanīts no centrālkomitejas un teikts, lai laižot, es braucu!" Pārsteidzošākais, protams, šajā stāstā ir nevis tas, ka Dievs izpilda visus Grebenščikova mātes lūgumus, bet gan tas, cik ātri Viņam tolaik bija sakari ar PSKP CK vadību.
0