Tumšajos gadalaikos ir grūti neapskaust Dekartu, atceroties viņu kā domātāju, kurš lieliski zināja, ko viņš grib un kas viņam jādara, un kurš vienmēr spēja atrast sev patīkamu vietu gan lielā pilsētā, gan laukos, tiekdamies pēc tā, lai neviens netraucētu viņa vienatni pārdomās. Liepnieka&Rītupa izdotās “Meditācijas”, melna kastīte ar divām melnām grāmatzīmju stīdziņām, šķiet pašpietiekama kā Dekarta aprakstītais domājošais „es” pie kamīna: „...lai mani maldina, kas vien spēj, tas tomēr nekad nepanāks, ka es esmu nekas, kamēr domāšu, ka es kaut kas esmu,” un ar šo „domāju, tātad esmu” pietiek gan dzīvei, gan ticībai: „Ar to vien, ka es pastāvu un ka manī ir kāda vispilnīgākās būtnes, tas ir, Dieva, ideja, tiek pavisam acīmredzami pierādīts, ka arī Dievs pastāv.” Dekarta lasīšana nav pašsaprotama lieta, taču, atverot iespaidīgo sējumu ar pārdomām latviešu, franču un latīņu valodā, kļūst labāk ― Dekarts ir izdevušās dzīves un domas iespēja.
Uldis Tīrons
0