Tas, ko Džoiss un Prusts paveica lappušu tūkstošos, Benjamins mēģinājis koncentrēt nieka 160 lappusēs. Rezultātā tapusī grāmata ir, protams, gluži atšķirīgs darbs, taču lasīt to nozīmē izjust patiesu prieku un baudījumu, ko tā vien gribas paildzināt. Šo darbu, kura “autorizētais gala variants” (vismaz par tādu to pasludināja, ja nemaldos, Adorno) tika atrasts krietnu laiku pēc autora nāves, Benjamins sāka rakstīt trīsdesmito gadu sākumā Itālijā. To, kā viņš apraksta lietas un vietas (notikumu šai autobiogrāfiskajā etīdē tikpat kā nav), var lasīt kā maigas atmiņas par bērnības drošības sajūtu un niansētajiem tuvplāniem, kādus (lai cik arī tie būtu trūcīgi un reti), jādomā, pieredzējis katrs, var – kā Benjamina atvadas no mīļas pilsētas, var – kā mēģinājumu pārvaldīt laiku (kas gan raksturīgi jebkuram literāram darbam), sapazīstinot un galu galā sapludinot sevi pašreizējo ar sevi toreizējo. Angliski grāmatu tulkojis MIT literatūras pasniedzējs Hauards Eilands, kurš arī uzrakstījis ļoti rūpīgu, informatīvu un gudru ievadu. Tulkojums šķiet tik labs, ka izraisa lielu kāri palasīt arī oriģinālu.
Ieva Lešinska
0