Cilvēks ir neizskaidrojamu ilgu un cerību mudžeklis, kas izskalots jūras pretējā krastā un visu savu apzināto mūžu to vien dara, kā mēģina dažādiem rīkiem nokļūt atpakaļ, kur pazīstamās ieliņas un koku pavēnis, kur sirds nomierinās un prātam atrodas laiks visu pieņemt un saprast, ne tā, kā ir šeit, kur mēs skrienam un raujamies melnās miesās, nomokām sevi un savus tuviniekus, bet par mūžīgo pilsētu jūras pretējā krastā varam vien izlasīt grāmatā, ko vakaros atšķiram vienā un tajā pašā vietā vai katru reizi citā, taču tam nav nozīmes, jo stāsts rit savu gaitu pats no sevis, bet mums ir svarīgi un vajadzīgi vienīgi šie kaitinoši skaistie un neiespējamie teikumi. Tādu grāmatu un pat vairākas tādas grāmatas ir sarakstījis normālākais no visiem trakajiem 20. gadsimta ģēnijiem, un nu mūsu uzdevums ir aizmirst (vismaz uz brīdi), kā tas skanēja angliski vai krieviski (bija tāds grēks, lasīju „Aleksandrijas kvartetu” sulīgā krievu valodas sīrupā), lai izbaudītu visu šo valodas desertu latviešu valodā.
Ilmārs Šlāpins
0