Ieteicamā literatūra visiem, kas ― oficiāli, neoficiāli vai slepus ― uzskata, ka vajadzētu „turēties pie krieviņiem” (t.i., pie Krievijas), kā šovasar dzirdēju kādās lauku viesībās. Lasot Poļitkovsku, neomulīgi ir vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, šī viņas aprakstītā aizvien brutālākā, diktatoriskākā un ciniskākā Krievija ir tepat mums blakus. Otrkārt, vairākos aspektos ― korupcija, pilsoniskās sabiedrības lēnā iesakņošanās, inteliģentu, valstiski domājošu un cilvēciski ieinteresētu līderu trūkums, vispārējā apātija un neuzņēmība ― tā ir jebšu hiperbolizēts un, paldies Dievam, vēl mazliet greizs ― tomēr mūsu pašu spogulis. Treškārt, satriecoši apjaust, ka pēc Poļitkovskas teiktā, gandrīz vienīgie, kas aktīvi protestē pret Putina un viņa kliķes patvaļu, ir komunisti un ļimonovieši un vēl jo satriecošāk ― pieķert sevi jūtam viņiem līdzi. Visbeidzot ― visu, protams, paspilgtina tas, kas noticis „pēc tam”, laikā, kad grāmata vēl tikai bija rediģēšanas procesā ― proti, Poļitkovskas slepkavība 2006. gada 7. oktobrī, tieši Putina dzimšanas dienā. Cik man zināms, krieviski šī dienasgrāmata tā arī nav izdota, izrādās, latviski gan. Un vēl otrs “pēc tam” ― Krievijas invāzija Gruzijā, kurai detalizētie Čečenijas katastrofas apraksti sagatavo kā loģiskam turpinājumam.
Ieva Lešinska
0