Tā beidzās sausums

//

ir tādi pētījumi, kuros jāķer vardes
piemēram
simts kokvaržu
tad pētnieki klusi liecas
klausās to kurkstos
un kailām vai nitrilcimdotām rokām
tver pēc to gludajiem, mitrajiem rumpjiem

no 300 notvertām japāņu vardēm
289 bija tēviņi
kuru eksistences pamattēze
vairošanās
ietverta uzmanību piesaistošā
skaļā dziedāšanā
11 mātītes
11 pret 300
3,7 procenti populācijas
apaļojot uz augšu
klusas, neitrāla paskata mātītes
kas pieradušas slēpties
laiku pa laikam pietuvojoties
trokšņainiem tēviņiem
mātītes, kurām jānērš ikri
kuru pamattēze ir izdzīvošana

kad līst
pētnieki sēž iekštelpās
un saraukuši pieri
pilda papīrus
tas nav tāds absolūts klusums
bet lietū apklust
tēviņi

//

tauriņš, kas
meklēdams sāļus
izmisis taustās ar snuķi
meklēju veldzi
svešos sviedros
un tad vingrinu
lāpstiņas
kurām pieāķēti spārni

divi pirksti tēlo
cilvēciņu
meklē veldzi
un iesoļo man
starp kājām

tā notiek tādās
karstās dienās
kad liedagā
atstātās pēdas
izkalst
un paliek uz vietas
rāmas

//

pasniedzējs stāstīja, ka ziemā noteicis 10000 reņģu sugas
malkodams vīnu un klausoties podkāstus
es arī tā gribu
sēdēt ar kādu un pētīt otolītus
skaitīt gadskārtas un dalīties atradumos
viņam ir laulības gredzens
bet tas jau nav par to
ņemu šķēres
vienu asmeni lieku zivs anālajā atverē
un maigi griežu to pušu
turot asmeņus seklumā
lai nesavainotu orgānus
zem spuras
un tad iegriežu arī galvu
ar skalpeli pārdalu saitītes, salaužu ribas
un tad man atklājas:
viņas svītrotais zarnu trakts, piedēkļi apauguši taukiem
gonāde ar ikriem, caurspīdīga plēvīte
izņemu kuņģi
atgriežu tā abus galus
izspiežu saturu
izdarot griezumus
es jūtos kā jēdzīgs cilvēks
zivs asiņo paplātē
uzlaužu tās žaunkaulu
ierokos iekšās
un starp pirkstiem sajūtu
mugurkaulu
es to pārspiežu

pasniedzējs saka
ka man ir droša roka

Tu atdevi man 
savu sirdi. 
Un es iestūķēju 
Tavu sirdi savā sirdī.

Neizturēja Tava sirds –
kā dīgstošs rieksta kodols
saplēsa manu sirdi.

Aivars Neibarts

//

sauss auglis, neveronis, ar vienu sēklu
pārkoksnējušu augļa apvalku
bet tāpat sasparojas
un dzen
asnu

mīļais,
tās taču bija tavas asaras

kas izbeidza sausumu

pēdējā vēlēšanās

gadu gadiem stāvēt burciņā
kādas fakultātes skapī
viņi varētu paturēt manu mēli
pārkrāsotu
iekonservētu līku
lai tā vairs nebūtu tukša muldēšana
tā būtu zinātne

un tajā pašā burkā
ielikt kāda pievilcīga
vai reiz pievilcīga
vīrieša mēli

laiku pa laikam
mūsu gremošanas trakta trauku
kā teļa gaļas zupu
izvilks gaismā
demonstrēs studentiem
un tieši mēles būs tās
kas liks viņiem sajusties dīvaini
perversi
jo viņi redz savas mēles
savu vecāku
draugu mēles
un kad viņiem teiks
te ir divas mēles
viņi domās par saviem partneriem
un tad
kā būtu laizīties
ar šādu nedzīvu
nekam nepiesaistītu mēli

pēc tam mēs
lepni ekshibicionisti
stingiem muskuļiem burciņā blakus
trīsim savas
vaļņveida, sēņveida, diegveida
kārpiņas
gadiem ilgi
viens pret otru
formalīnā
bez berzes

//

raibas govis mīda plakstiņus
un tur, kur piespiežas viņu pēdas
uzmirdz gaismas laukumiņš
stiebrs noliec stiebru
domino sekvencē
atkal un atkal
krīt dzidras rasas pērlītes
lēni un dziļi elpo govs
un balsta kaklu pret
otras kaklu
zem viņu nāsīm
domino sekvencē
liecas spalviņas
zem viņu pēdām
sakrājas gaismas laukumiņi
sakrājas rasas pērlītes
govju pēdas iegrimst plakstiņos
divās straumītēs
aiztek rasa

//

paliks tikai rogas
pēc vētrām
kuru straumes
piekopj šibari
un velk ļaudis
jūrā aiz potītēm
pēc vētrām
kas gar krastiem izkaisa
skriemeļus
gludus
izsusušus skriemeļus
gar kuriem ilgi
trinas tūristi
un prāto
saukt vai nesaukt policiju
bet beigās
jaunas raganas
tos kāri un rūpīgi noglabā
somās ar uzšuvi
cannibal corpse
paliks tikai rogas
pēc vētrām
kas spiež jūrai
piestampāt māgu
norīt pludmales
nolaizīt augāju
lai tas var atkal
visu sākt no saknes
un atstāt bez kāpām
mīlniekus flipflopos

šogad jūra
sagūstījusi 70 cilvēkus
kas nu
saneši
pludmalēs
fosfors un slāpeklis
sarkano balandu kalniņš

pēc vētrām
paliks tikai rogas