Rakstā izmantotas Valtera Kreina ilustrācijas brāļu Grimmu pasakas angļu izdevumam 1886. gadā
 
Kultūra
01.11.2012

Sniegbaltītes divsimtgade

Komentē
0
Saglabā

Reiz sensenos laikos iznāca brāļu Grimmu pasaku krājums. Bija tālais 1812. gads, Napoleons devās uz Maskavu, savukārt iepriekš tik populārā franču augstā kultūra un valoda strauji zaudēja savu pievilcību pakļautajās Eiropas zemēs. Brīvības, brālības un vienlīdzības idejas mērojās spēkiem ar Herdera Volksgeist, Fihte savās "Runās vācu nācijai" (1808) atsaucās uz Tacitu un slavēja virsaiša Hermaņa uzvaras Teiteburgas mežā, bet Valters Skots mācīja skotiem lepoties ar kiltiem. Senatne un autentiskums bija modē kā vēl nekad agrāk.

Grimmu "Bērnu un mājas pasakas" (Kinder- und Hausmärchen, turpmāk tekstā – KHM) nebija nedz pirmais, nedz vienīgais tā laika pasaku izdevums – kopš 17. gadsimta beigām apritē bija Šarla Pero "Zosu māmiņas stāsti" (Les Contesdema Mèrel’Oye, 1697), no kuriem vairāki iekļauti arī KHM (piemēram, "Pelnrušķīte" un "Sarkangalvīte"), kā arī itāļu Renesanses laika literārās pasakas un citi vācu, franču un itāļu pasaku krājumi. Tomēr kā galvenais iedvesmas avots Grimmiem kalpoja cita žanra izdevums – Arnima un Brentano populārā tautas dzejas kompilācija "Zēna brīnumrags" (Des Knaben Wunderhorn, 1806), kas kļuva par jaunatklātās tautas kultūras hitu. KHM atšķīrās no citiem izdevumiem ar pasaku krājumam neredzētu jauninājumu – priekšvārdu, pielikumiem un piezīmēm, kas kalpoja žanra pozicionēšanai ne tikai izklaides, bet arī zinātnes laukā. Būdams, iespējams, populārākais pasaku krājums pasaulē, KHM savulaik kļuva par "izkliedētās Vācijas politiskās vides nacionalizācijas centrālo ikonu un topošās buržuāzijas morālo ceļvedi" (Bendix 1997:51) – kā tautas gara pierādījums, gluži metafizisks kopīpašums, līdztekus publicēts modernā, standartizētā valodā un pieejams visiem topošās nācijas ļaudīm. Grimmi ne vien padarīja "parastus stāstus" par "nenovērtējamiem dārgumiem" jeb nacionālās kultūras kapitālu, bet arī uzstāja uz noteiktu redakcionālo praksi, kurai nepieciešama zinātniska autoritāte (viņu pašu), lai "atsijātu graudus no pelavām" un rekonstruētu pasakas to "pirmatnējā, skaistajā un nevainīgajā īstenumā".

"Tāpat mēs šeit nevēlamies slavināt pasakas vai aizstāvēt tās pretēja viedokļa priekšā: to aizstāvībai pietiek ar pasaku eksistences faktu. Kas tik daudzreiz un aizvien no jauna iepriecinājis, aizkustinājis un pamācījis, tas jau pats sevī nes savas eksistences nepieciešamību, un droši, ka nācis no tā mūžīgā avota, kas apdveš visu dzīvo – pat tad, ja tai pirmajā rīta blāzmā atmirdz viena vienīga lāsīte, ko uztvērusi maza, savīta lapiņa." (KHM 1812:ix)

Īstenums jeb autentiskums Grimmu izpratnē attiecās vairāk uz stāstu saturu nekā to formu, valodas vai izteiksmes īpatnībām. Līdz ar to tika radīti savdabīgi tekstuāli hibrīdi – no vienas puses, attīrot un sterilizējot sākotnējos tekstus, no otras – tos bagātinot ar "tīru un autentisku" izteiksmi, bet dažādu stāstu motīvus apvienojot estētiski pievilcīgākos vēstījumos. Atzīstot pasaku versiju atšķirības, brāļi tomēr uzstāja, ka saglabājuši tās iespējami nemainīgā formā:

"Tā nu mums atklājas šo dzeju būtība; savā ārējā iedabā tās līdzinās visam tautiskajam un teiksmainajam: nepiesietas vietai, ikvienā apvidū, uz teju ikvienas mēles, pārvēšoties, tās tomēr uzticami saglabā to pašu kodolu. Šai ziņā tās skaidri atšķiras no īsteni vietējām tautas teikām, kas piesaistītas esošām vietām vai varoņiem iz vēstures un kuras gan neesam uzņēmuši šai sējumā, kaut esam savākuši pulka un domājam izdot citreiz. Vietumis gan esam iekļāvuši vairākus vienas teikas izklāstus to pievilcīgo un savdabīgo atkāpju dēļ, mazāk būtisko atstājot pielikumam, bet kopumā esam centušies apkopot rakstus tik rūpīgi, cik vien to spējām." (KHM 1812:xiv)

Tomēr, salīdzinot 1810. gada manuskriptu un turpmākos KHM izdevumus, atklājas virkne izmaiņu, kas ir šķietamā pretrunā uzstādījumam "saglabāt stāstus to tīrākajā mutvārdu formā". Pieminot tikai dažus no uzlabojumiem: pasakās ir iekļauta tiešā runa, tādējādi veidojot izteiktus tipāžus; varoņiem ir piešķirti personvārdi (piem., Ansītis un Grietiņa); tekstā ir iekļauti sakāmvārdi, padarot to "tautiskāku"; īsāki sižeti ir sapludināti garākos; pasakas sākas ar vārdiem "Reiz sensenos laikos" un beidzas ar "Tā viņi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien" u.tml. (sk. Bauman & Briggs 2003). Viena no interesantākajām redakcionālajām praksēm ir stāstu morāles veidošana, kas mūsdienās novērojama arī šo pašu pasaku mediālajās adaptācijās. Lielisks šāda veida piemērs ir pasaka par Sniegbaltīti.

Pirmajā izdevumā stāstam par Sniegbaltītes piedzimšanu uzreiz seko pasāža par viņas māti un burvju spoguli:

"Karaliene bija šīs zemes skaistākā dāma, un ar savu skaistumu lepojās. Ik rītu viņa stājās sava spoguļa priekšā un taujāja: "Spogulīt, spogulīt, saki man tā – kura šai zemē visskaistākā?"" (KHM 1812:238)

Savukārt otrajā, 1819. gada, izdevumā pie spoguļa jau gozējas ļaunā pamāte: "Līdzko bērns bija dzimis, karaliene nomira. Pēc gada karalis apņēma sev jaunu sievu, skaistu sievieti, bet lepnu uz savu skaistumu, un viņa necieta domu, ka varētu tapt tajā pārspēta. Viņai bija burvju spogulis, un, tā priekšā aplūkojot savu tēlu, viņa sacīja:.." (KHM 1819:263)

No vienas puses, brāļi Grimmi balstījās priekšstatā, ka pasakas pēc būtības ir šķīstas un nevainīgas, bet tām bieži raksturīgā neķītrība un reizēm šokējošā vardarbība ir vēlākas degradācijas rezultāts. No otras puses, pārejot no mutvārdu uz rakstīto apriti, pasakas kļuva par vidusslāņa bērnistabu žanru, uzliekot zināmus pienākumus to izdevējiem. Caur noteiktu autentiskuma izpratni apvienojot abas minētās prasības, brāļi Grimmi spēja radīt reizē zinātnisku artefaktu un plaša patēriņa produktu.

Atšķirību meklēšana dažādos KHM izdevumos var sagādāt vienkāršu intelektuālu prieku ikvienam, tomēr stāsts par Sniegbaltīti ir raisījis ne mazums diskusiju, pēdējo divu gadsimtu laikā apaugot ar gūzmu pretrunīgu skaidrojumu, parodiju, iestudējumu un ekranizāciju. Pēc Ārnes-Tompsona starptautiskā klasifikatora (ATU) pasaka par Sniegbaltīti pieder 709. tipam, un dažādas tās variācijas ir pierakstītas teju visā Eiropā – no Sicīlijas līdz Islandei un no Portugāles līdz Krievijai (Röhrich 2008:238).

Īss ieskats pasakas galvenajos motīvos palīdzētu skaidrāk nolasīt tās vēlāko transformāciju nozīmi. Salīdzinot dažādas pasakas versijas, šādu apkopojumu sniedz, piemēram, Lucs Rērihs (Röhrich 2008), parādot, ka iespējams izdalīt vairākas ievērības cienīgas tēmas. Vairums pētnieku piekrīt, ka pasaka tematiski skar jaunas sievietes nobriešanu, pāreju no bērna pieaugušo kārtā. Līdzās erotiskajiem motīviem, kuru īpatsvars dotajā stāstā atkarīgs vien no interpretatīvās pozīcijas, pasakā ir arī uzkrītoši daudz nāves: mātes nāve sākumā (KHM kopš 1819.), medniekam dotais uzdevums nogalināt galveno varoni, trīs slepkavības mēģinājumi no (pa)mātes puses, galu galā arī pašas (pa)mātes nāve vēstījuma beigās, kas Grimmu versijā šo tēlu piemeklē, līdz nāvei dejojot nokaitētās dzelzs kurpēs, bet citās versijās – sadegot krāsnī, noslīkstot, tiekot izvārītai eļļā vai veltai pa pilsētas ielām naglām piebērtā mucā. Tāpat neatņemama stāsta sastāvdaļa ir maģiskais spogulis, kurš reprezentē Cita (šai gadījumā – vīrieša) skatienu. Tādējādi stāsts komunicē gan noteiktu pašidentitātes veidošanās modeli (ne velti Sniegbaltīti reizē pazudina un glābj viņas skaistums), gan izceļ divus no nāves grēkiem – lepnumu un skaudību, paspilgtinot (pa)mātes tēla ļaunumu kristīgai auditorijai raksturīgo konvenciju ietvaros. Turklāt šādā griezumā kā atsauci uz maģiskiem (t.i., pagāniskiem) priekšstatiem no aizvēstures var uzlūkot arī (pa)mātes vēlmi "pagatavot ar sāli un apēst Sniegbaltītes aknas un plaušas" (KHM 1812:239). Savukārt Sniegbaltīte ir ne vien satriecoši skaista, bet arī iemieso visus vidusslāņa sievietes tikumus – pazemīga un pieticīga, viņa mazgā veļu un traukus, klāj gultas un gatavo maltītes. Sarežģītāk aizkustinošajā stāstā par mātes un meitas attiecībām ir ar vīriešu tēliem. Tēvs, psihoanalītiski ievirzītiem lasītājiem par prieku, parādās tikai pasakas sākumā. Daiļais princis (KHM un citās 19. gs. versijās), vēl sliktāk – tikai pasakas beigās, ļaujoties nekrofīlai kaislībai pret meiteni stikla zārkā. Saskaņā ar Grimmu un citu izdevēju stāsta versijām, viņš nogādā zārku savā pilī, un, ieslēdzies savos apartamentos, dienām ilgi uz to lūkojas, zaudējis dzīvesprieku un ēstgribu, līdz kāds kalps nejauši izmāna indīgā ābola kumosu (sal. bibliskās paralēles ar grēkā krišanu) no Sniegbaltītes rīkles (KHM 1812:248). Tās nav sēras par zaudētu mīlu, bet kaislība pret bezspēcīgu objektu. Vēl sarežģītāk ir ar septiņiem rūķīšiem, kuri padara šo pasaku tik pievilcīgu bērniem. Dažādos padziļinātos lasījumos tie ir traktēti kā galvenās varones radinieki, zemapziņas vai radošās aktivitātes simboli vai, sekojot pavisam mežonīgām dzīļu psiholoģijas interpretācijām, Sniegbaltītes ģenitāliju reprezentācija vai bariņš vīriešu, kuri dod priekšroku intīmiem sakariem ar sava dzimuma pārstāvjiem (Röhrich 2008:237).

Interesantākais, ka manuskriptā rūķi figurē tikai vienā no sešām Grimmu pierakstītajām pasakas versijām. Arī citu tautu versijās rūķu (kas parasti ir teiku, nevis pasaku personāži) vietā biežāk ir sastopami septiņi laupītāji, zagļi, bandīti, milži, cilvēkēdāji vai lāči. Tā kā rūķi jau paši par sevi var šķist jaunai sievietei ne visai piemēroti partneri, citās pasakas versijās parasti atklājas vienošanās par Sniegbaltītes pieņemšanu teju miesīgas māsas kārtā, tādējādi ar incesta aizliegumu saglabājot viņas jaunavību. Dāņu versijā, starp citu, no nāves miega uzmodinātā varone atsakās no daiļā prinča un atgriežas pie septiņiem laupītājiem, kļūstot par laupītāju bandas barveža sievu.

(turpinājums sekos)

Raksta autors sirsnīgi pateicas Ievai Jirgensonei par tulkojumiem no vācu valodas un padomiem teksta labskaņas veidošanā.

Izmantotā un ļoti ieteicamā literatūra

Brüder Grimm (1812) Kinder- und Haus-Märchen. Bd 1, Berlin: Realschulbuchhandlung. Pilns teksts: http://de.wikisource.org/wiki/Kinder-_und_Haus-M%C3%A4rchen_Band_1_(1812)

Brüder Grimm (1819) Kinder- und Haus-Märchen.Bd 1, Berlin: G. Raimer. Pilns teksts: http://de.wikisource.org/wiki/Kinder-_und_Haus-M%C3%A4rchen_Band_1_(1819)

Bauman, Richard & Briggs, Charles L. (2003) Voices of Modernity: Language Ideologies and Politics of Inequality. New York: Cambridge University Press.

Bendix, Regina (1997) In Search of Authenticity: The Formation of Folklore Studies. The University of Wisconsin Press.

Röhrich, Lutz (2008) "And They Are Still Living Happily Ever After". Anthropolgy, Cultural History, and Interpretation of Fairy Tales. The University of Vermont.

Toms Ķencis

Toms Ķencis ir filozofs un tautas mitoloģiju pētnieks. 2012. gadā Tartu universitātes Igauņu un salīdzinošās folkloristikas katedrā aizstāvējis doktora disertāciju "Latviešu mitoloģijas kā zinātņu noz...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!