(Turpinājums)
Mūsdienās "Sniegbaltīte" ir kļuvusi par vienu no visvairāk ekranizētajām pasakām. Šogad vien pēc pasakas motīviem izveidoti divi Holivudas lielbudžeta grāvēji. Pirms 75 gadiem Volta Disneja "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" (Snow White and the Seven Dwarfs, 1937) kļuva par pasaulē pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu un vēl joprojām nepārspētu žanra klasiku. Pārrakstot Grimmu stāstu kino valodā, Disnejs atklāja sava laika Amerikas priekšstatus par piedienīgo, spilgti ilustrējot klasiskās pasakas stāstījuma atkarību no mērķauditorijas un laikmeta gara. Vardarbība ir piejaucēta līdz vienam slepkavības mēģinājumam (ar ābolu), pamāte iet bojā nelaimes gadījumā, bet iekšējo orgānu pagatavošana aizstāta ar vienkāršu prasību pēc upura sirds. Princis, protams, iemīlas Sniegbaltītē pirms viņas šķietamās bojāejas.
Tāpat vērojama skaidra dzimuma lomu konstrukcija – galvenā varone pati uzņemas mājas darbus (KHM to pieprasa rūķi), popularizē higiēnu, pirms miega skaita lūgšanu, bet uz nakti piesavinās visas septiņas gultas, kaut gan 1812. gadā viņai pietika ar vienu, jo viens no rūķiem ik pa stundai gulēja pie kāda cita rūķa. Tieši rūķi izvirzās sižeta priekšplānā, aizēnojot oriģinālā uzsvērtās mātes un meitas attiecības. Tomēr, par spīti caurmērā puritāniskajai kopainai, filmā noteikti atradīsies kāds pārsteigums arī māmiņām un tētiem: ainā ar ābolu Sniegbaltīte atklāj savas apslēptās vēlmes un tiek atmodināta ar skūpstu, savukārt paši rūķi pārspīlētās mīmikas dēļ pa laikam pārlieku atgādina kārīgus vīreļus. Tāpat aina, kur galvenā varone sārtiem vaigiem ritmiski pieliecas, lai secīgi noskūpstītu rūķu kailos galvvidus, raisa visai pretrunīgas jūtas. Šis virziens gan mūsdienās attīstījies līdz pilnmetrāžas pornofilmām un tīmekļa vietnēm, kuru bagātīgās ilustrācijas ir veltītas tuvākai Sniegbaltītes un rūķu attiecību analīzei.
Sižeta ziņā pilnīgāka ir viena no pārliecinošākajām pasakas mūsdienu ekranizācijām – "Sniegbaltīte: Šausmu stāsts" (Snow White: A Tale of Terror, 1997) ar Sigurniju Vīveri pamātes lomā. Tie aspekti, kurus Disnejs izvēlējies atstāt ārpus kadra, šeit atklājas visā krāšņumā – daudz mistikas un vardarbības, naratīvā iekļaujot arī citu pasaku motīvus. Tā kā nāve un erotika iet roku rokā, filmā rūķu vietā figurē bīstami, bet izskatīgi laupītāji. Tomēr pārlieka atkāpšanās no sižeta savienojumā ar budžeta un prasmes trūkumu var novest pie diezgan nebaudāma rezultāta, kā vērojams pusaudžu drāmā "Sniegbaltīte: Nāvīga vasara" (Snow White: A Deadly Summer, 2012). Šeit no oriģinālā stāsta elementiem pāri palicis vien spogulis, kas kalpo klaji medicīniskam pamātes šizofrēniskā stāvokļa skaidrojumam. Savukārt ar maldinošo nosaukumu apveltītajā filmā "Grimma Sniegbaltīte" (Grimm's Snow White, 2012) valda eklektiska pārbagātība: pasaules ainu veido nokritis meteorīts, pa mežiem klīst dinozauri, bet rūķu vietā stāstā ieviesušies karojoši elfi. Īsāk sakot, no "Sniegbaltītes" ir palicis tikai vārds.
Atmetot visas salkanības, tomēr interesanti palūkoties uz izmaiņām dzimtes konstrukcijā: ja Disneja Sniegbaltīte skaita vakara lūgšanu un paklausīgi piekopj mājas soli, tad modernā pasaku jaunava pati nocērt uzmācīgās pamātes galvu. Savukārt filmā "Sniegbaltīte – skaistākā no visām" (Snow White: The Fairest of Them All, 2001) sižeta loģika pamatota uzstādījumā, kur reptiloīds dēmons ar savu neglīto māsu papildina jau tā grūti skatāmo "mazo cilvēku" klaunādi.
Kopumā zem atslēgas vārda "Sniegbaltīte" ko sirdij tīkamu atradīs teju ikviens B kategorijas filmu cienītājs, tomēr tradicionālāk orientētajiem skatītājiem interesantākas varētu šķist divas citas, turklāt pavisam nesenas interpretācijas. Pirmkārt, Tarsema Singha režisētā "Spogulīt, spogulīt" (Mirror Mirror, 2012) ar Džūliju Robertsu pamātes lomā. Šajā gadījumā stāsts pārrakstīts kino valodā daudz veiksmīgāk, cita starpā ietverot biezu atsauču slāni uz aizgājušā laika kino estētiku. Scenogrāfiskā teatralitāte formas līmenī slēpj atsauces uz citiem medijiem, definējot šo darbu kā pasaku filmu. Savukārt maģija, no vienas puses, ir papildināta ar asprātīgu mehāniku, no otras – paplašināta ar Aizspogulijas dimensiju. Turklāt Sniegbaltīte, būdama drosmīgas, mūsdienīgas meitenes prototips, iemācās veikli apieties ar zobenu, kas patiesi ir diezgan noderīga prasme situācijā, kad arī antivarones izmantoto metožu arsenāls krietni pārsniedz noindēšanu ar ķemmi (KHM 1812).
Rūķu daudznacionālā izcelsme ir nodeva globālajam tirgum, tomēr no psihoanalītiskā viedokļa interesantākais jauninājums ir tēva un pamātei pakļauta briesmoņa koptēls. Katrā ziņā šī filma, atšķirībā no vairuma ekranizāciju, spēj pastāvēt līdzās Grimmu oriģinālam kā pilnvērtīga stāsta versija, nezaudējot savu mūsdienīgumu. Otrkārt, pagaidām pati vērienīgā šīs ATU 709. tipa pasakas ekranizācija ir "Sniegbaltīte un mednieks" (Snow White and the Huntsman, 2012) ar Šarlīzi Teronu pamātes un Kristenu Stjuarti Sniegbaltītes lomā.
Lai gan Sniegbaltīte aizvien skaita lūgšanu tāpat kā Disneja versijā, savu divsimts gadu laikā viņa tomēr izaugusi par īstu Žannu d'Arku. Iepretim KHM versijā stabilajām sociālajām struktūrām šeit valdošās ideoloģijas vārdā izcelts šķirisko pretrunu motīvs; arī princesei sava vara jāleģitimē ar demokrātiskas izrādes starpniecību ("Kurš būs mans brālis?" viņa uzsauc pūlim. Protams, romantiskais varonis – mednieks – uz šādi formulētu aicinājumu neatsaucas). Savukārt pasakas tulkojums kino valodā ir artikulēts "Gredzenu pavēlniekam" raksturīgās tēlainības garā, tādējādi atklājot mūsdienās dominējošo "pasakainības" izpratni – piesātinātu ar episkiem elementiem un veidotu uz pseido-visduslaiku vides fona. Iespējams, viens no interesantākajiem momentiem ir tieši galvenās lomas atveidotājas izvēle. Lai arī sižetu brīžiem aizpilda rūķu jandāliņš, sieviešu cīņa vai mīlas stāsts, vēstījuma centrā aizvien ir paaudžu skaistumkonkurss, līdz ar ko "Krēslas" filmu zvaigznes Kristenas Stjuartes Sniegbaltīte labāk kā jebkura cita ilustrē gaumes konstruēšanu mūsdienu plašsaziņas līdzekļos.
Tādējādi, noslēdzot šīs pārdomas, var secināt, ka Sniegbaltīte dzīvo laimīgi vēl šobaltdien, neskatoties uz cienījamo vecumu un cauri laikiem mūžam mainīgajiem vaibstiem.
Raksta autors sirsnīgi pateicas Ievai Jirgensonei par tulkojumiem no vācu valodas un padomiem teksta labskaņas veidošanā.
Izmantotā un ļoti ieteicamā literatūra
Brüder Grimm (1812) Kinder- und Haus-Märchen. Bd 1, Berlin: Realschulbuchhandlung. Pilns teksts: http://de.wikisource.org/wiki/Kinder-_und_Haus-M%C3%A4rchen_Band_1_(1812)
Brüder Grimm (1819) Kinder- und Haus-Märchen.Bd 1, Berlin: G. Raimer. Pilns teksts: http://de.wikisource.org/wiki/Kinder-_und_Haus-M%C3%A4rchen_Band_1_(1819)
Bauman, Richard & Briggs, Charles L. (2003) Voices of Modernity: Language Ideologies and Politics of Inequality. New York: Cambridge University Press.
Bendix, Regina (1997) In Search of Authenticity: The Formation of Folklore Studies. The University of Wisconsin Press.
Röhrich, Lutz (2008) "And They Are Still Living Happily Ever After". Anthropolgy, Cultural History, and Interpretation of Fairy Tales. The University of Vermont.
0