Niks Flinns ir amerikāņu dzejnieks, dramaturgs un esejists. 2004. gadā klajā nāca Nika Flinna autobiogrāfiskais romāns "Vēlviena sūda nakts sadirstā pilsētā" ("Another Bullshit Night in Suck City"), uz kā pamata 2012. gadā uzņemta filma "Būt par Flinnu" ("Being Flynn"). Niks Flinns sarakstījis trīs dzejoļu krājumus, debijas krājums "Some Ether" 1999. gadā saņēmis "PEN/Joyce Osterweil" balvu, kā arī izdevuma "Los Angeles Times" balvu literatūrā. Atdzejojusi Elvīra Bloma.
Multfilmu fizika, pirmā daļa
Bērniem, teiksim, līdz desmit, būtu grūti izprast,
ka visums nemitīgi izplešas,
nemitīgi spiežas vakuumā, galaktikas
ko norij galaktikas,
sabrūkošas Saules sistēmas, un tas viss
notiek stindzinošā klusumā. Desmit gadu vecumā mēs joprojām mācāmies
multfilmu animācijas likumus,
ja cilvēks uzzīmē durvis uz klints
tad tikai viņš var iziet cauri šīm durvīm.
Ikviens cits, kas to mēģina
ietrieksies klintī. Desmit gadus veciem bērniem
vajadzētu būt informētiem par degošām mājām, sadauzītām mašīnām
kuģiem, kas grimst, – pasaulīgiem, taustāmiem.
Katastrofas, skatuves
kur viņi var būt varoņi. Tu vari ieskriet
atpakaļ degošā mājā, grimstošā kuģī,
tu vari paglābties glābšanas laivā,
brauks glābēji ar savām trepēm, ja tu leksi
tevi izglābs. Bērns
uzliek savu roku uz skolas autobusa jumta
& brauc cauri smilšu pilsētai. Viņa zina
to konkrēto punktu, kur mašīna sāks buksēt,
kur tilts iebruks, kurš izpeldēs drošībā
& kuru aprīs haizivis. Viņa iemācīsies -
ja cilvēks pārskrien pāri klints malai,
viņš nekritīs,
līdz nebūs sapratis savu kļūdu.
Pašdiagnostika (mans ķermenis ir sprosts)
Dari šādi: pacel roku un diviem pirkstiem pieskaries
punktam aiz auss, vienalga, kuras
auss, punktam, kurā izbeidzas tavs galvaskauss
kur tas ieslīd muskuļu & nervu ielejā –
tur ir muskulis, kas satur
galvaskausu, kas iegriež stulbo kaulu
tajā & šajā virzienā, kas ceļ tavu seju augšā &
lejā, kad tev šķiet, ka kaut ko esi
sapratis – iespied dziļāk, satausti mazo nervu kamolu
nervus, kas ierakti tur dziļumā, ierakti skrimslī –
nervus, kas liek tev mirkšķināt
kad gaisma ir pārāk spoža, kas liek tavai mēlei
slīdēt iekšā & ārā, kad tev šķiet, ka esi
iemīlējies, kad tu domā, ka tev ir jāiedzer, pieskaries
tam punktam, it kā tev niezētu, aizver acis &
klausies, lūdzu, aizver
savas acis – vai tu dzirdi? Mums ir sajūta, ka mūsu dvēseles dzīvo
kastēs, mēs domājam, ka kāds sēž aiz mūsu acīm
valda savā mazītiņajā tronī, vada dakšiņu
pie mutes, muti pie krūts, mēs domājam
ka izsalkuši bērni dzīvo mūsu vēderos & skrien ar saviem
tukšajiem traukiem, kad ēdiens krīt
lejā, mēs dažreiz domājam, ka mēs esam tie
izsalkušie bērni, mēs domājam
ka mēs varam domāt jebko & tam nebūs
nozīmes, mēs domājam, ka mēs varam domāt:
"Izgrieziet viņai mēli", & tad lūgt viņai, lai viņa padzied.
Mana māte kontemplē savu ieroci
Kāds mīļākais man teica, lai turu lodes
ieslēgtas citā telpā.
Kāds cits mudināja
iztīrīt to
jo citādi tas varētu eksplodēt. Larijs
domāja, ka man vajadzētu to glabāt pielādētu
zem gultas
katram gadījumam.
Es to nopirku
kad nejutos droši. Stobrs
ir eļļains,
atstarojošs, metāls
tīrs, izvilkts no bedres
Rietumvirdžīnijā. To
varēja izmantot jebkam, naglām
starp galdnieka lūpām, margām
kur turēties vilcienā. Paskaties uz šo, viena
lode
cik ļoti tas ir gandrīz nekas –
salpetrs sērs svins Ellē
dedzina sēru, tāda ir smaka.
Drošība & gailis, stobrs & spals
Es nezinu, kam es ticu.
Es atceros mežu aiz sava tēva mājas
zirgus pie karjera
zagtas mašīnas, zudušas dziļākajās akā,
ūdeni tajās
tinti, kas tūlīt mani piepildīs.
Pie mājas žūst dvielis uz aukstas auklas
debesis kā tērauda palags
Uz tā uzzīmētas rozes, zilas rozes.
Rīt tās joprojām būs tur.
Diena, kad nomira Lū Rīds
Nav tā, ka viņa mūzika vienkārši
izgaisīs
bet kopš tās dienas es nespēju
pārstāt viņu klausīties
nebeidzams loks – pazīstamas, jā
manī, jā, kas nozīmē
es esmu dzīvs, vai biju, atkarībā no laika, kad
tu šo lasi. Tagad
dziesma, kas saucas "Skumjā
dziesma", pēdējā "Berlin" albumā,
dziedāta no aizsaules, tikai saruna
tiešām, pašā sākumā, tad
apsolījums
vai drauds, es pārstāšu izniekot
savu laiku, bet no kā vēl
mēs esam veidoti, īpaši tagad? Piedziedājums
skumjā dziesma skumjā dziesma skumjā
dziesma. Es
zināju viņu labāk nekā savu
miesīgo tēvu, tas nozīmē –
caur šo mūziku, kas nozīmē
vispār necik. Viņi nomira vienā un tajā pašā dienā, ak
kas par ideālu dienu, varbūt
tajā pašā mirklī, varbūt
viņu abu līķi tiek tagad ielikti
saldētavā, varbūt blakus, varbūt
viņi sadodas rokās, gaidot
uguni vai zemi, vai cilvēku
vai sāli –
ja es varētu, es ļautu putniem saplosīt atlikušo miesu
& aiznest to debesīs, bet viss, ko varu darīt
šķiet
ir gulēt dīvānā & drebēt, pārvilkt mēteli
pāri miesai, it kā tas būtu viss, kas man pieder, it kā es
būtu tas, kurš guļ ārā, it kā tas būtu
mans ķermenis, ko kaut kas atstāj, paceļoties
no manis
& mētelis spētu to saturēt iekšā
varbūt mazliet ilgāk.
0