Foto: Māris Stiglics
 
Proza
26.06.2020

Sižeti

Komentē
4
Saglabā

Tas notika kādā Rīgas kultūras centrā. Telpā valdīja puskrēsla, un retie apmeklētāji šajā pēcpusdienas stundā knapi varēja redzēt līdz telpas otram galam. Iekšā valdīja mājīga nolietojuma atmosfēra, kultūras mantojuma sienas ar pelēkajiem kleķa četrstūriem bija atsegtas. Grīdas bija izdēdējušas pa apmeklētāju soļu takām, galdi noslaucīti, tomēr izskatījās lipīgi, un apmeklētāju kontingents, izskatījās, izbaudīja šo mājīguma un netīrības sajaukumu, kas ļāva justies kā mājās, kā lielā studentu dzīvoklī.

Nevarētu teikt, ka es pats būtu izvēlējies šo tikšanās vietu. Pēcpusdienā, kad cilvēks jūtas noguris pēc darba dienas, tam vairāk būtu vajadzīga mierinoša vide. Tomēr mana paziņa, ar kuru man bija sarunāta tikšanās un kura strādāja kultūras un radošajā industrijā un bija sociāldemokrātiski noskaņota, un vēlējās par to parunāt, un uz manu iebildumu par jaunajiem marksistiem, kuri mēģina palīdzēt proletariātam, paši nākdami no sīkburžuāzijas aprindām, un tāpēc nepavisam neizprot kultūras strādnieku dzīves realitāti un īstās aktualitātes, atzina, ka viņa patiešām ir mazliet citā situācijā un var atļauties strādāt kultūras nozarē, jo viņai ir tāda situācija, bet citādi viņa nevarētu samaksāt par dzīvokli – vienvārdsakot, viņa bija jautājusi, kur es vēlos tikties, un paziņojusi, ka tikšanās vietas faktiski ir iespējamas tikai divas – vai nu KKC vai "Aleponija".

Es atbildēju, mon Dieu, nu, tad viennozīmīgi, ar abām rokām, katrā ziņā – KKC. Un tā es tur sēdēju, dzēru savu ūdeni, vēroju kultūras mantojumu un tā sabrukumu un gaidīju savu paziņu, kura vai nu kavējās, vai arī es biju ieradies par agru, kad manu uzmanību piesaistīja nenosakāma vecuma jauna sieviete, rudmate, kura jau iepriekš, ievēroju, raidīja man šos fluīdus, viņa paskatījās uz mani ar tik tikko pamanāmo žestu, kad zods tiek mazliet pieliekts, galva nedaudz pagriezta uz sāniem un acu zīlītes izklaidīgi, bet lēni veic slīdošu kustību pāri telpai un it kā teic žesta adresātam: "Mums ir simtiem lietu, ar ko dalīties, mēs esam lemti viens otram jau kopš laika gala," – un ar šo žestu pieskaita mani savai dzīvei. Es nebiju tādā formā, lai spētu piepildīt viņas cerības, taču saņēmos un jautāju vismaz par kinofilmām:

– Jums šogad seminārā ir interesanta programma, es redzēju: kaut kas par transporta līdzekļiem, melnbaltās filmas.

Viņa paskatījās uz mani un atbildēja:

– Jā, šogad mēs būvēsim programmu ap varas un transporta konceptiem, mums ir sadarbība ar Francijas institūtu.

Es māju ar galvu un telepātiski sūtīju viņai apstiprinošas domas:

– Jā, jā, ļoti interesanti, transporta loma varas īstenošanā ir ļoti maz apskatīta tēma, īpaši Latvijā, bet tas ir ļoti bagātīgs temats, lieliski, ka jūs esat tam pieskārušies.

Viņa nomērīja mani ar to skatienu, kas saka: "Šeit esmu es, bet tā vietā, lai pievērstos man un izbaudītu augļus, ko varu tev sniegt, tu puiciski nodarbojies ar šīm blēņām," – un viņas sejai pārslīdēja apmierinājuma ēna par neskaidri formulēto domu. Nespēdams izdomāt jaunu teikumu par filmām, es teicu, ka interesējos par okultiem tekstiem un interesantiem sižetiem.

– Ak tā?

– Jā. Es esmu jauns rakstnieks, pagājušā gada janvārī iestājos Rakstnieku savienībā. Šobrīd strādāju pie savas otrās grāmatas, un mani interesē visādi interesanti, neparasti sižeti.

Viņa nogaidoši klusēja.

– Jā, man, iespējams, ir kaut kas, kas jūs varētu interesēt. Kaut kas ļoti okults, neparasts.

– ...

– Bet tas prasīs lielu drosmi.

– Esmu gatavs darīt visu, lai iegūtu interesantus sižetus. Nu, ja tas ir droši.

– Tev būs nepieciešama garīga iniciācija, lai spētu to sižetu uztvert. Man ir melno simtkāju pulveris, ieeja interzonā ved caur garīgas transformācijas rituālu.

Pēc pusstundas jaunā dāma piesita man pie pleca, es uz viņu paskatījos citām acīm:

– Mēs dosimies ceļojumā, – viņa sacīja.

– Mēs dosimies ceļojumā, – es atbildēju.

Pēc ilgas iešanas pa pielijušo un drēgno Lāčplēša ielu mēs nokļuvām kādas sešstāvu mājas mansarda dzīvoklī. Sākumā ilgi neviens neatbildēja uz mūsu durvju zvaniem. Tad tās lēnām pavērās un uz sliekšņa stāvēja mākslas zinātnieks, kurš skatījās uz mums ar opiātiķa dziļdomīgo skatienu. Ieraudzījis manu pavadoni, viņš pagriezās un lēnītēm devās atpakaļ dzīvoklī. Mana paziņa ar rokas mājienu aicināja viņam sekot.

Mēs iegājām aptumšotā telpā, kuras vidū atradās galds. Uz galda gulēja sirma, sīka večiņa. Mākslas zinātnieks piegāja pie galvgaļa, ar mīlestību noliecās pie sirmās večiņas, noskūpstīja to uz lūpām un sacīja:

– Māt, mosties!

Pagāja mirklis, bet nekas nenotika. Mākslas zinātnieks vēlreiz noliecās pie večiņas, maigi iepūta dvašu viņai mutē un sacīja liegi:

– Māt, mosties! Viņš ir atnācis. Pēc Sižetiem.

Šoreiz kaut kas nenosakāms sakustējās guļošajā ķermenī. Viņa pakustināja pirkstus, galvu un lēnītēm piecēlās sēdus. Manā priekšā bija izdēdējusi večiņa iekritušiem vaigiem un acīm. Viņā es atpazinu ievērojamu divdesmitā gadsimta otrās puses latviešu literatūrzinātnieci.

– Es nezināju, ka jūs vēl esat dzīva, – uzsāku sarunu vārdiem, lai apliecinātu viņas klātbūtni, un tas bija pirmais, kas neviļus ienāca prātā.

Veča nekustīgi skatījās uz mani un brīdi neko neatbildēja.

– Mūsdienās cilvēki dzīvo ilgi, – viņa sacīja. – Orvels. Daudzi nezina, ka es esmu dzīva.

Šajā brīdī sarunā iesaistījās dēls. – Māt, viņš ir jauns rakstnieks. Viņš ir atnācis pēc Sižetiem.

– Jā. Jā, – murmināja vecā sieviete un pamāja dēlam ar roku. Viņš devās uz blakusistabu un pēc brīža atgriezās ar burtnīcu. Vecene paskatījās uz mani un turpināja:

– Jūs nedrīkstat nevienam stāstīt par šiem sižetiem, un jūs nedrīkstat tos tiešā veidā izmantot... Jums jāsaprot, ka sižetu skaits ir ierobežots. Rīkojieties ar tiem taupīgi. Es jūsu vietā vispār izmantotu tikai vienu sižetu, pirmo šajā burtnīcā – par cilvēku, kurš meklē atbildes uz jautājumiem – mazliet to pārveidojot. Pārējos atstājiet nebaltai dienai.

Vecā dāma klusēja.

– Vai jūs gribētu man vēl ko sacīt? – jautāju vairāk aiz inerces, lai arī biju pilnīgā mierā ar notikumu attīstību. Vecā dāma paskatījās uz mani iešķību skatienu kā novecojoša primadonna, kurai jaunāks kolēģis laupījis pēdējās replikas spēku, un sacīja:

– Jaunais cilvēk. Jums ir kaut kas jāsaprot. Vai šī realitāte ir patiesa, vai tas nav sapnis, ir tas, ko Renē Dekarts vēlējās saprast. Manuprāt, tam nav nozīmes.

Pēc šiem vārdiem viņa atgūlās atpakaļ uz galda, un saruna bija galā. Dēls izkustējās no aizkariem un ar rokas mājienu aicināja mani doties ārā. Iedams ārā, redzēju vēl, kā mākslas zinātnieks piegāja pie večiņas un uzspieda skūpstu sažuvušajām lūpām, nomierinādams veco ķermeni.

Priekštelpā vairs daudz sarunu nenotika. Mākslas zinātnieks nolika uz galda stūra nelielu, apbružātu burtnīcu, uz kuras vāka ar tinti bija rakstīts "Sižeti".

– Lūdzu, parakstieties par saņemšanu!

Es raudzījos uz viņu vaicājoši.

– Nē, nekas vairāk nav nepieciešams. Mēs vairs nenodarbojamies ar tām vecajām muļķībām ar asinīm. Pārsvarā tiekamies ar apzinīgiem, izglītotiem cilvēkiem, krietniem cilvēkiem, un redzu, ka uz jums var paļauties.

Tā manā rīcībā nokļuva burtnīca ar sižetiem. Es gāju atpakaļ pa pielijušo un drēgno ielu un nervozi skatījos skatlogos. Kad ierados kultūras centrā, jaunieši no Sociālā progresa biedrības mani jau gaidīja. Mēs uzreiz ķērāmies pie lietas. Es biju apjucis un sāku veidot teikumus, bet pie sevis domāju par Sižetiem un par to, cik visa šī saruna ir attālināta no realitātes. Jauns cilvēks, kurš meklē atbildes uz lielajiem jautājumiem. Nav nekāda cita sižeta. Bet kas tieši ir pirmais sižets? Bija grūti koncentrēties sarunai. – Es aiziešu uz labierīcībām.

– Jā, mēs pagaidīsim.

Es aizgāju uz tualeti, aizslēdzu durvis un izvilku Sižetu burtnīcu no kabatas. Apsēdos ērtāk un atšķīru pirmo lapu.

Tur bija rakstīts: "Svarīgi. Šis vēl nav sižets, šis ir epigrāfs!"

Es lasīju:

"K./+

Šis sākās kā mēģinājums saprast, bet aizvien vairāk kļūst par dažādām nesaprašanas pieredzēm. Valoda atkāpjas neskaidrā priekšā un tā vietā, lai apgūtu to, piesātinās. Cilvēki vairs nekautrējas no savām nesaprašanām un vairs arī nepūlas kļūt saprotami citiem, neskaidrības figurē atklātā veidā un pieslāņo esamību. [..] Ceļojot dažādos neskaidrības reģistros, ceļinieks zaudē motivāciju sasniegt galapunktu, valoda uzsūc neskaidrības sevī un pati kļūst par piesārņojuma avotu – par avotu, no kura viss izritinās: Palladio villa, olīvu lauki, Toskānas pakalni, Mālera simfonijas, Gepards, Roma, mirstīgums. Stāstītājs vairs nekautrējas no savas nesaprašanas, bet arī necenšas to izskaidrot, viņš tai dažādos veidos tuvojas un izbauda."

Tas bija interesanti. Bet es īsti nezināju, ko par to domāt. Paskatījos ārā pa tualetes logu. Vai vēl ir laiks uzkavēties vai jāatgriežas pie diskusijas? Nodomājis, ka diskusija mani gaidīs turpat, kur to atstāju, turpat pie pisuāra atšķīru nākamo lapu.

Tālāk seko pirmais sižets, par ko saprotamu iemeslu dēļ jums nedrīkstu stāstīt.

Kāds tas ir? Kas tur ir rakstīts? Iespējams, tas nekad, nekad netiks atklāts un uz mūžiem cilvēkiem paliks tumsā tīts noslēpums.

Tēmas

Haralds Matulis

Haralds Matulis studējis filozofiju un  sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē, kino Dānijā un kompozīciju mūzikā. Tulkojis, rakstījis un kritizējis dažādus daiļliteratūras tekstus. Interesējas p...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!