Dzeja
11.12.2020

Eksistenciālisms 5 dzejoļos

Komentē
0
Saglabā

Nupat izdots Haralda Matuļa dzejprozas krājums "Eksistenciālisms". Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā.

 

es gribu rakstīt ar vārdiem, kuru nav

es gribu rakstīt ar vārdiem, kuru nav, par lietām, kuru gandrīz
       nav. šeit man nepalīdzēs dzejas kritiķis, valodnieks,
       lepnīgs rakstu pratējs, kurš pārzina šo lauku. mani labāk
       un es viņu labāk var saprast natūrfilozofs un ceļotājs pētnieks,
       kurš dodas pāri tukšam Patagonijas klajumam, uz
       kartes, sastapt varbūt pingvīnus, varbūt nezin ko, varbūt
       tikai tukšu vēju, kas svilpo vietā, kur uz nakti piesien zirgus.
       un arī ceļotājs pētnieks mani var saprast ne pēc līdzības,
       vienīgi pēc analoģijas, jo vietai, kura nepastāv, nekā
       līdzīga nav.

bet vieta pastāv, un blakus šai vietai es, kā lieta, kas ir piesieta
       pie nekurienē iedzīta staba, jau satrunuša, bet kurš
       pirms trīsdesmit gadiem ir ieņēmis formu "es šeit esmu",
       un tagad tāpat šeit esmu es. mani varētu saprast atomfiziķis,
       kurš raugās uz pustuksneša klajumu un redz tur
       radiāciju, lai arī nekas vēl nav noticis, viņš tikai izraugās
       lauku. un saprast arī tikai pēc analoģijas, ne pēc līdzības,
       jo tam, kam nav vārda, nekā līdzīga nav.

ja nu vienīgi nokauta dzīvnieka galvaskauss, kad tam ir
       noģērēta āda, un vairs nav pasakāms, kas tas ir bijis.

ja vien neesi tas cilvēks, kas augām dienām nodarbojas ar
       šādām lietām, kur esošais mirst un top par kaut ko citu un
       tavas rokas ir matērijā iemērktas līdz elkoņiem – dziļi.

ja palīdzi piedzimt bērniem, ja palīdzi nomirt miesās vājiem,
       ja palīdzi norimt garā vājiem. vietas, kuras nepastāv, ir
       pilnas ar lietām, kuru nav. tās nedzirdami dzied un rada
       to nenoģiedamo vilkto skaņu, it kā tālumā būtu aizbraucis
       vilciens vai sanētu vadi.

 

Stāsts par manu sievu

Mana sieva ir dzejniece. No rīta es eju uz darbu. Man patīk
       strādāt. Kad es eju, mana sieva vēl guļ. Es viņu nemodinu,
       es viņu ļoti mīlu. Mana sieva nav tāds cilvēks, kuram
       patīk strādāt. Darbs viņai nesniedz gandarījumu. Es gribu
       viņu no tā pasargāt. Tāpēc es eju, strādāju un gādāju
       iztikšanu mums abiem. Bet mana sieva pa dienu gulšņā
       uz terases, klausās putniņus un pa laikam pieraksta dzejoļus,
       kas viņai ienākuši prātā. Es viņu ļoti mīlu, un gribu,
       lai viņa ir laimīga. Ja viņa ir priecīga, tad mājās valda
       svētība. Viņa zina, ka es par viņu rūpējos. Bet ne jau tas
       ir galvenais. Es par viņu rūpētos arī, ja viņa to nezinātu.
       Tas nav tik būtiski. Es skatos uz viņu un redzu cilvēku,
       kurš var nestrādāt un justies labi. Es viņu mīlu, un viņas
       piemērs dod cerību.

Šis līdzsvars ir trausls, un man ir jāpieskata, lai viņas dzīvē ir
       vieta melanholijai, sarunām ar draugiem, maziem darbiņiem,
       izpalīdzēšanai citiem, jo bez tā cilvēks var nogurt
       un bezdarbība kļūt nomācoša. Šādā līdzsvarā mēs dzīvojam
       jau dažus gadus. Un, kamēr pavasari nomaina vasara
       un tai atkal seko ziema, un mums pietiek naudas, lai
       aizbrauktu rudens ceļojumos, es ar cerībām domāju, ka
       šo līdzsvaru varētu noturēt. Līdz brīdim, kamēr kāds no
       mums paliks vecs, un nomirs. Bet tam gadījumam, es
       ceru, mēs būsim sakrājuši pietiekami daudz naudas, lai
       viņa varētu iztikt, ja es būšu tas, kurš nomirs pirmais. Bet,
       ja pirmā nomirs viņa, tad problēmas atkrīt, jo man tāpat
       dzīvē citu būtisku interešu nav. Es tikai gribu, lai mana
       sieva ir laimīga, un skatīties uz viņu.

 

Es pārāk pieķeros lietām

Es pārāk pieķeros lietām. Tas ir pilnīgi lieki. Lūk, es braucu
       garām mājai, kurā pirms divdesmit gadiem dažus mēnešus
       dzīvoja mana mīļotā. Mājai ir apdrupusi fasāde, tā
       izskatās pamesta, tukša. Un es jūtos atbildīgs. Tā, it kā
       es nebūtu varējis viņu nosargāt un paturēt šajā mājā.
       Viņa ir aizbraukusi uz tālu zemi un dzemdējusi dēlu no
       svešzemnieka.

Iztēle apvij lietas ar vēsturisku nozīmību, piešķir tām
       arhitektonisko vērtību, bet šoreiz nav nekā cita kā vien
       afektīva pieķeršanās. Nav palicis nekā no mana toreizējā es,
       un nav jau arī tā, ka tas laiks man būtu īpaši paticis, bet,
       braucot garām, mani pārņem nostalģija. Katrā gadījumā
       tas ir pilnīgi lieki. Un arī šī cenšanās kaut ko izskaidrot
       un attaisnoties, arī tas ir pilnīgi lieki. Nevienu tas
       neinteresē, arī ne mani. Man gluži vienkārši ir pārāk laba
       atmiņa. Agrāk, kad pirmļaudis klaiņoja pa mežiem, bija
       noderīgi iegaumēt vietas, kur esi bijis pirms daudziem
       gadiem. Bet tagad, tagad tas ir pilnīgi lieki.

 

Reiz es dzirdēju Šūbertu

Reiz es dzirdēju Bēthovenu, kas izklausījās kā Šūberts.
Reiz es izgāju ziedošā pavasarī un redzēju tos pašus ziedošos
kokus, ko prerafaelītu dzejnieki, ko dzejnieki Ņujorkā
un arī Lorka.
Par to vajadzētu uzrakstīt, par to vajadzētu izteiksmīgi
uzrakstīt.
Bet šis ir maksimums, uz ko es esmu spējīgs. Nebūs labāk.

Tāpēc es turpināšu par Bēthovenu. Man viņš nekad nav
paticis. Salīdzinot ar Šūbertu.
Bet tad es dzirdēju pa radio šo man nezināmo Šūberta
skaņdarbu un biju pateicīgs Šūbertam.
Bet tad uzzināju, ka tas ir Bēthovens, un manu sirdi pildīja
pateicības jūtas, un aizkustinājums.
Es piedevu Bēthovenam, ka viņš ir Bēthovens un ir
tik heroisks.
Es piedevu Bēthovenam, ka viņš ir tik dramatisks, jo vienā
skaņdarbā viņš skanēja kā Šūberts.

Ar to arī varētu beigt, es sevi parādu aizvien sliktākā gaismā. 
Bet, ja es varēju piedot Bēthovenam, tad es varētu piedot arī
sev – ka es neesmu tik izteiksmīgs un dažā ziņā pat esmu
aprobežots. To vajadzētu izdarīt. Bet pagaidām es par to
tikai uzrakstīšu. Varbūt kaut kad vēlāk.

Tēmas

Haralds Matulis

Haralds Matulis studējis filozofiju un sociālo antropoloģiju Latvijas Universitātē, kino Dānijā un kompozīciju mūzikā. Tulkojis, rakstījis un kritizējis dažādus daiļliteratūras tekstus. Interesējas pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!