Foto: Renāte Kalniņa
 
Ar bērniem
28.12.2022

Sarežģītais teksta uzdevums. Diskusija

Komentē
0

Izdevniecība "Liels un mazs" Rīgas Grāmatu svētkos 2022. gada 5. novembrī rīkoja diskusiju par bērnu lasītprasmi un spēju saprast izlasītā teksta jēgu gan drukātos, gan digitālos medijos. Sarunu vadīja dzejniece Inese Zandere, piedalījās LU profesore Zanda Rubene, pedagogs Andris Krieķis un žurnāliste Laura Dumbere.

Inese Zandere: Esam lasītāju lokā, un tādēļ arī mūsu izraudzītā sarunas tēma ir saistīta ar lasīšanu. Tā saucas "Sarežģītais teksta uzdevums", un ar to es domāju ne tikai matemātikas stundu, kur jāsaprot vārdos noformulēts uzdevums, bet arī tos uzdevumus, kurus mums visiem rada teksta izlasīšana un saprašana. Atzīšos, ka ļoti labi varu iejusties tāda bērna ādā, kurš sastopas ar tekstu, ko viņš nespēj saprast, lai gan varbūt ar lasītprasmi viņam tehniski viss ir kārtībā. Manā dzīvē šādi teksti ir grāmatvedības un VID iesūtītie teksti, kurus es tiešām, godīgi atzīstos, lai gan lasīt protu kopš 4 gadu vecuma un šo to esmu arī uzrakstījusi, nesaprotu – lasu tos 3–4 reizes, saprotu katru vārdu, bet nesaprotu teksta jēgu. Tā nav tikai bērnu kultūras problēma: spēja apjēgt tekstu var būt problēma jebkuram no mums jebkurā vecumā.

Profesore Zanda Rubene ir visai plaši pazīstama ar to, ka viņa kaut ko saprot no teksta attiecībām ar digitālo, virtuālo pasauli, tāpēc lūgšu ieskicēt, kāda tad ir tā teksta pasaule, kas ieskauj mūsdienu bērnu, un kā dzīve virtuālajā pasaulē ietekmē viņa spējas uztvert tekstu.

Zanda Rubene: Es pētu bērnību, un tā ir mana šībrīža prioritārā tēma. Mani visvairāk interesē digitālā bērnība un bērnība digitālajā laikmetā. Pētnieki jau ir noformulējuši dažus secinājumus, kas neizklausās diez ko labi. Tā būs tāda kā diagnoze mūsu sabiedrībai.

Digitālā kultūra kopumā neuzskata lasīšanu, lasītpratību, drukāta un rakstīta teksta izpratnes veicināšanu par prioritāru. Digitālajā kultūrā mēs drīzāk dzīvojam bildēs nekā tekstos. Un šī kultūra ietekmē arī pieaugušos – padomājiet, kā mēs paši lasām – pat ja mums gadās pa rokai drukāts laikraksts, tur ir virsraksts, izcēlums, fotogrāfija, un tad mēs nolemjam nolikt avīzi malā. Kādā brīvā brīdī noteikti izlasīsim – bet tas tā īsti nenotiek. Viens no iemesliem, kādēļ šāda situācija ir izveidojusies, ir tā saucamais vienlaicīgums – digitālajā kultūrā laiks un notikumi ir nelineāri, bet gan vienlaicīgi klājas cits citam virsū. Rezultātā mums katastrofāli nav laika, bet teksta lasīšana ir lēnā laika daļa, un tāpēc liela daļa no jums, pieaugušie, lasa daiļliteratūru atvaļinājumos un brīvdienās, kad ir iespēja tikt klāt lēnajam laikam.

Bet iedomājieties bērnus, kuri piedzimuši digitālajā kultūrā! Bērnības pētnieki apgalvo, ka lasīšana un rakstīts teksts vispār nav mūsdienu bērnu kultūras daļa. Dažādi pētījumi liecina – ir problēmas ar lasīšanu, un starptautiskos salīdzinošajos pētījumos Latvijas skolēni ir kaut kur pa vidu. Meitenēm iet labāk nekā zēniem. Un tomēr tā ir diezgan liela problēma.

Kā veidojas šī situācija? Līdz 3–4 gadu vecumam vecāki ļoti intensīvi iesaistās bērnu audzināšanā. Vecākiem lielākoties ir skaidrs, ka jālasa priekšā. Ideālajā pasaulē vecāki lasa priekšā un grāmatas bērnu kultūrā ir klātesošas. Jo bērns aug lielāks, jo vecāku ietekme viņa ikdienas kultūrā kļūst mazāka, vienaudžu, līdzbiedru ietekme – lielāka, lasīšanai paliek aizvien mazāk vietas. Visā pasaulē mēs nodarbojamies ar vīziju par perfekto audzināšanu un perfekto bērnu līdz 3–4 gadiem, pēc tam mēs esam piekusuši, laimīgi un atdodam bērnu bērnudārzam. Un tad prasām to pašu no bērnudārza un skolas.

Es, protams, nedaudz pārspīlēju, tomēr cilvēks ir paraduma dzīvnieks. Mēs joprojām neesam iztulkojuši jēdzienu parenting – "vecākošanās" nav labs vārds. Es nemāku to iztulkot nekādā veidā.

Inese Zandere: Ja kādam ir jēdziens, lūdzu.

No publikas: Tēvsmāmiņa.

Zanda Rubene: Angliski ir mothering, fathering un parenting. Es izmantoju "audzināšanu ģimenē".

Bet intensīvā audzināšana patiešām nogurdina cilvēkus. Manā bērnībā mēs lasījām grāmatas, ar draudzenēm apspriedām un fanojām par "Džeinu Eiru", "Rebeku". Tagad ir pilnīgi citas nozīmes un simboli. Digitālā bērnu ikdienas kultūra pieaugušajiem ir nesaprotama un maz pieejama. Tā ir saprotama tiem, kas tās spēles ir radījuši, bet pārējiem ne. Es aizeju uz skolu pie vecākiem un saku: "Paceliet rokas, kuriem bērns spēlē spēles!" Visi paceļ rokas. Tad saku: "Labi, tad nosauciet man divas un izstāstiet, kas tajās notiek!" Vecāki nevar. Tad atrodas viens tēvs – bet viņš nespēlē kopā ar bērnu, viņš spēlē pats. Un lasīšanai patiešām paliek arvien mazāk rūmes. "Tēvsmāmiņa" grāmatās, kas domāti gan tētiem, gan mammām, kā pirmais jautājums tiek minēts: vai jūsu bērni dzīvo vidē, kur ir grāmatas? Vai viņi redz kādu, kurš lasa? Vai viņi redz cilvēkus, kuri priecājas par grāmatu iegādi? Mēs varam vingrināt savus paradumus. Tehnoloģiju izmantošanas paradumi veidojas mājās, nevis skolā.

Gadu vecs bērns, kurš izmanto internetu, ir pilnīgi jauns sociāls fenomens. Cilvēcei nav pieredzes, ko darīt. Es nevaru aiziet pie māsas un pajautāt, ko lai dara. Un tāpēc mēs nevaram pārmest vecākiem – jo nebija padomu. Negribu teikt, ka tā ir zudusī paaudze kā pēc Pirmā pasaules kara, bet mums ir zināms laika posms, kurā bezsaistes realitātē nodarbojamies ar bērnu audzināšanu ļoti aktīvi, bet tiešsaistē atstājam viņus vienus un izveidojas vakuums. Tiešsaistes paradumu daudzums palielinās, un bezsaistes – samazinās. Labā ziņa: Skandināvija ir pirmrindniece, arvien aktīvāk tiek runāts par padomdevējiem vecākiem. Vecākiem jāmācās, lai saprastu bērnu paradumus mūsdienās.

Un lasīšana atgriežas bērnu kultūrā, tā atkal ir modē. Es negribu būt pesimiste. Viss būs kārtībā, un tomēr ir pilnīgi skaidrs – tas, ka mūsu bērni nelasa drukātu tekstu, rada daudz problēmu, jo matemātiskā kompetence ir saistīta ar lasītpratību, finanšu pratība arī. Pētījumi par finanšu pratību saka – ja bērnam ir laba matemātiskā kompetence un tekstpratība, tad viņam ir laba finanšu pratība. Lai kurp mēs ietu, mēs nonākam pie lasīšanas.

Inese Zandere: Es gribētu iesaistīt sarunā Andri Krieķi, kurš ir praktiķis, strādā skolā ar bērniem. Andri, kad tie bērni, kas ir izauguši galvenokārt virtuālajā vidē, nonāk skolā, viņiem priekšā ir mācību grāmata un ir latviešu valodas un literatūras stundas – ko tu ar viņiem dari?

Andris Krieķis: Es vēlētos sākt ar to, ka skolēnam, kurš šobrīd iet skolā, absolūti nav vajadzības lasīt. Bez šīs darbības mierīgi var dzīvot un būt laimīgs. Nelaimīgi esam mēs. Vajadzētu nodalīt daiļliteratūras lasīšanu un lasīšanu, lai iegūtu informāciju. Skolā būs puiši, kuriem absolūti neinteresēs tas, ko es viņiem stāstīšu par dzeju un novelēm, bet tajā brīdī, kad viņiem vajadzēs atrisināt jautājumu par kosmosu vai mehāniku, viņi labprāt lasīs tekstu. Man bija tāda situācija: kāda mamma teica, ka viņas bērns pilnīgi nelasa. Es saku: "Kā – pilnīgi nelasa?" Un tajā brīdī bērns atradās blakus un lasīja "Minecraft" grāmatu. Viņš lasīja instrukciju, kā spēlēt "Minecraft".

Jautājums ir: kāpēc radīt apstākļus, lai bērnam rodas vajadzība izlasīt tekstu? Varbūt mani nolinčos, bet neviens cilvēks nav nomiris bez daiļliteratūras lasīšanas. Bet, ja neiemācīšos izlasīt instrukciju, kā lietot antibiotikas, tad es diezgan ātri varētu aiziet pa skuju taku. Skolā mēs mācāmies lasīt konkrētu tekstu. Piemēram, man var skriet pretī vēstures skolotāja vai dabaszinību skolotāja – ķīmijas, ģeogrāfijas – un viņa saka: "Tu sākumskolā neiemācīji bērnam lasīt." Bet es saku: "Ģeogrāfijas sākumskolā nav." Viņam ir jāiemācās lasīt ģeogrāfijas kā zinātnes teksts – kā tas ir uzbūvēts. Tāpat ar vēstures tekstiem. Piemēram, augstskolā man kā studentam jāiemācās lasīt pētījumu, zinātnisku publikāciju. Skolā mēs cenšamies teikt, nevis ka jālasa, lai izdzīvotu, bet ka vajag mācīties lasīt konkrētu tekstu. Piemēram, ceturtajā klasē mēs mācāmies lasīt dzeju, to, kā ir uzbūvēts dzejolis, kāda ir tā forma, kas tajā paslēpts. Kad lasām avīzes tekstu, tā ir pavisam citāda domāšana.

Inese Zandere: Ja es pareizi saprotu tavu domu, ir svarīgi, lai ir kāds konkrēts iemesls, kāpēc bērnam rastos interese par tekstu. Tas būtu universālais princips, kuru var izmantot, neatkarīgi no tā, vai mums ir darīšana ar daiļliteratūru vai citiem teksta veidiem, vai tas notiek ģimenē vai skolā, bet pats galvenais ir motivācija, kāpēc viņam to vajag.

Andris Krieķis: Viens ir motivācija, un otrs – bērnam jāzina, kādu tekstu viņš lasa. Piemēram, ja viņš lasa matemātikas teksta uzdevumu, tad diezin vai viņam būtu jātērē laiks, lai noskaidrotu, kāpēc tajā pieminētie āboli ir sarkani vai dzelteni, viņam ir jāierauga matemātiskais jēdziens.

Inese Zandere: Es gribu jautāt žurnālistei Laurai Dumberei, kura diez vai šeit ir tieši kā žurnāliste, bet galvenokārt kā mamma. Tev ir tāda vecuma bērni, kuriem visas šīs lietas ir aktuālas, tu esi saskārusies ar lasīšanas situāciju praktiski. Mani interesē, kā atrast motivāciju un, ne mazāk būtiski – kā bērni reaģē uz tekstiem, ar kuriem viņi saskaras skolā, mācību grāmatās. Kā tu kā mamma vērtē šo tekstu kvalitāti un saprotamību?

Laura Dumbere: Mans darbs un profesija ir tiešā veidā saistīta ar valodu, vārdiem un tekstu. Tā es pelnu savu maizi. Mēs nupat šeit runājām par to, ka bērni vairs nelasa, neuztver tekstu. Daļai vairs nav tēlainās domāšanas, jo viņi nelasa tekstu, kas liek iztēloties. Bet te jāmet nost vaina, tie vienkārši ir secinājumi, nav vērts plēst sev brūces un kunkstēt. Jautājums ir par to, kā mēs palīdzam labam daiļliteratūras tekstam konkurēt ar telefonu, datoru un digitālo pasauli. Jo šodienas situācijā bērns izvēlas starp telefonu, datoru un grāmatu. Grāmatai ir jākonkurē, un tā ir sīva, smaga cīņa.

Vēlos uzsvērt, cik svarīga ir tā literatūra, ko bērniem piedāvā skolas programma, mācību grāmatas. Cik es zinu, no pirmās līdz piektajai klasei latviešu valodā un literatūrā joprojām tiek izmantots tas, ko sauc par mācību grāmatu, kurā ir publicēts gana daudz dzejoļu un prozas fragmentu. Kas mani ir bezgalīgi apmulsinājis kā mammu, ir tas, ko es lasu un ko lasa mans bērns. Kas ticis izvēlēts skolas programmā, ko mēs liksim grāmatā un piedāvāsim bērniem. Vismaz trešdaļa izvēlētā satura, piedodiet, man nav cita vārda, ir ļoti slikta literatūra. Es negribu minēt ne autorus, ne citēto darbu nosaukumus, bet katrā gadījumā tā ir netalantīga, grafomāniska, primitīva literatūra, kura man nesaprotamu iemeslu dēļ ir ievietota mācību grāmatā. Kāpēc? Kāpēc tik slikta literatūra? Vai mēs bērnus uzskatām par muļķiem? Un tas trakākais – autori ir rakstījuši pēc principa, ka pilnīgi visiem bērniem ir UDS, uzmanības deficīta sindroms, viņi nespēj noturēt uzmanību ne uz ko, tāpēc šis darbs tiek rakstīts tā: ārprātīgi, nemitīgi, strauji, bezjēdzīgi notikumi – divi iet, iekrīt bedrē, īss dialogs: "Mēs iekritām bedrē." "Iekritām, tu esi vainīgs." "Nē, tu pats esi vainīgs." "Tu gāji pa priekšu, tāpēc tu esi vainīgs." "Es gāju mājās, tāpēc es neesmu vainīgs." Tad viņi nez kāpēc tiek ārā no bedres, iet tālāk pa ceļu, norauj pūcītei spārnus, mēs nezinām, kāpēc, viņiem tā liekas laba doma. Un tad viņi iekrīt grāvī. "O, kāpēc mēs iekritām grāvī?" Tu esi vainīgs, tu pats esi vainīgs, tu esi stulbs, nē, pats muļķis. Un apmēram tā tas rit, brīžiem nav pat saprotams, kas ir šie varoņi, tos parasti sauc Knauķis, Švauķis, Kriķis, Kraķis, Šmiks, Šmaks – vai viņi ir žurkas, kaķi, rūķi vai vispār velns zina, kas – no teksta nav iespējams noteikt pat viņu piederību sugai. Vai tas ir dzīvnieks vai pasaku tēls, varbūt cilvēciska būtne. Arī ilustrāciju nav, tāpēc tās nepalīdz noskaidrot, kas ir šie divi bezjēdzīgie radījumi ar UDS, kuri dara pilnīgi bezjēdzīgas lietas.

Īstā bēda ir tā, ka šodien ir ļoti daudz ģimeņu, kuru mājās grāmatas netiek lasītas. Vecāki nelasa grāmatas. Tas nenozīmē, ka viņi nav inteliģenti cilvēki, viņi vienkārši tās nelasa. Un bērni nemēdz pieķert tēti vai mammu novembra vakarā ar grāmatu rokās. Arī tas, ka lasīšana priekšā beidzas apmēram 4–5 gadu vecumā, tad jau lasīs pats, un nekas netiek piedāvāts. Ļoti daudzās mājās, un es to patiešām zinu, nav tādas mēbeles kā grāmatplaukts. Tādēļ ļoti daudziem bērniem, kam sākumskolas vecumā tiek piedāvāta mācību grāmata ar fragmentiem, tā ir viņu pirmā saskarsme ar literatūras lasīšanu. Un kādu pirmo iespaidu mēs radām? Es pieņemu, ka daudzi bērni, lasot šos murgus, vispār nesaprot, kas notika un kā vārdā viņiem tas bija jālasa. Viņi ļoti saprātīgi nolemj, ka šis "saprātīgais" laika pavadīšanas veids, ko sauc par lasīšanu, turpmāk viņus neinteresēs. Un automātiski lasīšana konkurenci ar datoru un telefonu nav izturējusi, tā ir zaudēta cīņa.

No otras puses, ir bērni, kā mana meita, kas līdz otrajai klasei bija izlasījusi Astridu Lindgrēni, Ērihu Kestneru, "Vinniju Pūku", "Mazo princi", tad jau nāca Poters – viņai bija pilnīgs šoks par to, kas jālasa skolas grāmatā. Ja prasa, kā tu raksturosi varoņus, tur nav, ko raksturot, tas ir zem katras kritikas. Es atceros: bija viens mājasdarbs, kurā bija jāatbild uz jautājumu: "Ko jūs gribētu teikt autoram?" Un viņa uzrakstīja: "Tā ir sliktākā grāmata, kuru jebkad esmu lasījusi. Es ieteiktu autoram vairs nerakstīt un meklēt citu profesiju."

Inese Zandere: Šis bija pietiekami spilgts situācijas raksturojums, kas jau sāk atbilst diskusijas definīcijai. Un tagad mēs varētu sākt komentēt. Pirms Zanda to darīs profesionāli, piebildīšu, ka Laura nesauca ne vārdus, ne uzvārdus, bet, tā kā pati esmu persona, kas ir pārstāvēta vienā vai otrā mācību grāmatā, tad man nav, ko slēpt uzvārdu. Es varu komentēt ar īstu uzvārdu, un mans komentārs ir tāds: esmu saskārusies pat ar tādu situāciju, ka trešklasnieks atnāk mājās pie vecākiem, viņš ir lasījis bikibukus, tai skaitā manu dzejoli "Pasaciņa asaciņa par sēņošanu blēņošanu", trešās klases grāmatā ierauga šo pašu dzejoli un ziņo vecākiem: "Bet tur tā nav! Tajā dzejolī tā nav!" Tāpēc, ka kāds ar augstāko pedagoģisko izglītību, ja nemaldos, pat disertāciju vadītājs dažam labam, ir radījis grāmatu, kur šis dzejolis ir vienkārši izkropļots. Turklāt saīsināts, pārveidots bez norādes, ka tā ir adaptācija. Un beigās vēl uzdots jautājums: "Kāpēc šajā dzejolītī ir daudz lieku vārdu?" Jo tur puisītis gāja pa taciņu blaciņu un atrada beciņu peciņu. Blaciņa un peciņa – tie ir tie "liekie" vārdi. Protams, ja šādā veidā interpretē literāru darbu, varu teikt, ka Lauras nosodījums, kas vērsts pret mācību grāmatām, ir pilnīgi pamatots. Bet tagad došu vārdu profesionāļiem.

Zanda Rubene: Es atkal par to pašu: par bērnu kultūru, par bērnību. Pedagoģiskā domāšana ir asimetriska domāšana, kur pieaugušais, vai tas ir vecāks, vai skolotājs, pieņem, ka viņš zina labāk, ko vajag bērnam. Un tā ir milzīga problēma joprojām. Jūs teiksiet – bet loģiski, tā tam arī jābūt. Bet redziet: "Lego" ražotāji sen zina, ka viņiem ir jāsaprot, kas interesē bērnu, kas veicinās bērna interesi par konkrēto produktu, ko viņi ražos. Negribu grāmatas saukt par produktiem, bet gribu runāt, piemēram, par "Kaku un pavasari". Bērniem ļoti patīk "Kaka un pavasaris", bet liela daļa vecāku un skolotāju ir šausmās par "Kaku un pavasari", par pašu nosaukumu, jo viņi iekšā pat nav ieskatījušies. Un tas ir stāsts par to, ka bērnu daiļliteratūra ir uzķērusi to, kas interesē bērnus. Vai es drīkstu šeit reklamēt grāmatas? Noteikti nopirkšu grāmatu "Oskars un lietas", jo tā ir grāmata par to, kā puika tiek aizsūtīts uz laukiem un tur nav interneta. Un kā viņš tiek ar to galā.

Inese Zandere: Un nav līdzi telefona.

Zanda Rubene: Un nav telefona! Viņš to uztaisa no koka. Tas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs man, maniem pētījumiem.

Bet mācību grāmatas joprojām tiek rakstītas uz pieaugušo centrētā perspektīvā. Domājot par bērncentrētu vai skolēncentrētu, kompetenču pieejā balstītu mācību procesu, ir jāsaprot, ko mēs īsti gribam. Vai skatāmies no bērna puses, izvēloties to, kas interesētu bērnam? Jau filozofs Džons Djūijs pašā 20. gadsimta sākumā teica: "Nevienam neko nevar iemācīt, var tikai veicināt to, ka cilvēks iemācīsies." Un iemācāmies mēs tikai to, kas mums ir interesants. Un interesants ir tikai tas, kas ir mūsu pieredzē. Tas ir par tiem grāmatu plauktiem. Ja tas nav interesanti un nesaskan ar oriģinālu un pieredzi, ir loģiski, ka rodas pretestība.

Vēl viens piemērs. Reiz klausījos doktoranta prezentāciju Šefīldas universitātē, tas gan nebūs par mācību grāmatu, bet par muzeju. Londonas dabas muzejā tiek izveidota izstāde bērniem. Izstādi izveido pieaugušie pētnieki – tā, kā, viņuprāt, vajadzētu, un bērniem būtu no tā visa kaut kas jāiemācās. Un tad šīs pētnieces vienā jaukā sestdienā visiem piecgadniekiem, sešgadniekiem, kas nāk iekšā muzejā, dod vienreiz lietojamos fotoaparātus un saka, lai viņi fotografē visu, kas viņiem šķiet interesants. Pētījumā bija izstādes shēma, ko izveidojuši pieaugušie, un virsū shēma, ko izveidojuši bērni. Pēc tam viņi izstādi mainīja, un bija secinājums, ka apmeklējums strauji aug, jo izstāde kļuvusi interesantāka. Kaut kas līdzīgs būtu jāizdara ar mācību grāmatām. Ideālajā pasaulē mācību grāmatas būtu veidotas tā, lai bērnu interesējošā pasaule būtu klātesoša. Lai gan – tie, kas tur iet un gāžas, un sit viens otram pa galvu, tas jau ir tas, kas bērniem interesē. (Smiekli.)

Andris Krieķis: Mācību līdzeklis nav tā grāmata, ko mēs vakarā kopā lasīsim un priecāsimies. Aiz katra teksta ir metodiskie uzdevumi, kurus skolotājs realizē sadarbībā ar bērniem. Bieži vien es paskatos un domāju: priekš kam tāds teksts, ko no tā iemācās bērns, bet izrādās, ka varbūt šī teksta mērķis nav iemācīties kādu daiļliteratūras žanru, bet iemācīties, kā ir uzbūvēta minētā teksta forma, frazeoloģismi utt. Tas ir daudz plašāk. Mācību grāmata nav izklaides teksts, nevar cerēt, ka es, lasot mācību grāmatu, kļūšu daudz ieinteresētāks iet uz bibliotēku lasīt daiļliteratūras grāmatas. Es nekad uz to nepretendētu. Otra lieta: ir jārunā par skolotāju profesionalitāti. Pēdējos aptuveni 10 gadus latviešu valodā un literatūrā mācību grāmatu nav. Teorētiski tās ir nopirktas, bet es nevaru mācīt no vāka līdz vākam. Piemēram, pirmajā septembrī es izmantoju piecdesmito lapaspusi, trešajā decembrī izmantoju pirmo lapaspusi. Un paņemu vairākus autorus. Nevajadzētu runāt uzreiz tā, ka mācību grāmatās ir slikta literatūra, ir jāpaļaujas uz skolotāju, kurš, pirms iet klasē un sāk runāt par attiecīgo tekstu, to ir izlasījis, un viņam ir doma, vai viņš vēlas strādāt ar šo tekstu vai ne. Jo tas ir tikai viens no līdzekļiem.

Inese Zandere: Tev ir liela brīvība izvēlēties tekstu?

Andris Krieķis: Es varu paņemt to, kas ir piedāvāts mācību grāmatā, varu paņemt kaut ko citu – jautājums ir par skolotāja profesionalitāti. Mums ar skolēniem ir noruna, ka viņiem mācību gada laikā jāizlasa trīs daiļliteratūras grāmatas, bet nevis tādas, kuras viņi izvēlas paši, atnāk uz bibliotēku un paskatās, kura ir visplānākā, vislielākajiem burtiem un vislielāko attēlu. Es esmu atbilstoši astotajai klasei piedāvājis 30 daiļdarbus. Esmu izstāstījis, nepasakot saturu – tevi varētu šis interesēt, tu varētu šo paskatīties, parādu fragmentus. Bet viņam obligāti ir jāizlasa no vāka līdz vākam. Un mana pārliecība ir tāda – ja skolēns kaut kādu sviru dēļ – piemēram, ja vecāks samaksā par to, ka bērns izlasa grāmatu (tad būs tev tas papildlaiks telefonam!) – ja viņš gada laikā tiek galā ar trim daiļliteratūras grāmatām, tad tas jau ir vairāk nekā nekas. Tas ir process, kurā jātiek pāri grūtībām. Ir tradīcija un darbība, kurai jākļūst par paradumu, bet lasīšanas process nav viegls. Jo īpaši tad, kad ir jāapstājas, jādomā, jākoncentrējas, zinot, ka apkārt ir miljons citu lietu, ko darīt. Ir jāpanāk, ka bērns tiek pāri grūtībām. Tieši tāpat, kā es eju trenēties: man jāaiziet uz desmit treniņiem vai divdesmit treniņiem un tad sporta zāle kļūs man par prieku.

Inese Zandere: Te es gribētu piekrist, bet sevišķi uzlikt uzsvariņu uz to, ko tu pieminēji – koncentrēšanos un lēnumu. To laiku, ko nepieciešams veltīt lasīšanai. Jo grāmatā nevar ar pirkstiņu pabīdīt uz priekšu visus notikumus – katrs burts un vārds ir jāizlasa un, kas tur kopā veidojas un kāda tam ir jēga, tas ir jāsaprot. Nezinu: skaistums vai kas glābs pasauli, bet lasīšana varētu glābt pasauli tieši šajā nozīmē, ka teksta lasīšana palēnina dzīves tempu, tā mēs iegūstam laiku un telpu domāšanai. Grāmata ir unikāla ar to, ka tā apvieno telpu un laiku, jo tā ir telpiska un tajā pašā laikā secīga. Mēs nevaram uztvert visu grāmatu uzreiz, kopumā, mums jāvelta grāmatai laiks, un tas ir glābiņš mūsu radošumam, mūsu domāšanai, mūsu spējai saprast pasauli.

Gribu pieminēt vēl vienu no ieinteresēšanas aspektiem. Sākumā Zanda runāja par to, kā bērns iziet no vecāku atbalsta loka, kļūdams lielāks un tad arī pusaudzis. Es domāju, ka nevajadzētu novērtēt par zemu to darbu, ko dara bibliotēkas un arī skolas, rīkojot bērnu, jauniešu un vecāku žūriju, jo, iesaistoties žūrijā un skaļās lasīšanas sacensībās, notiek saspēle ar vienaudžiem. Iesaistos ne tāpēc, ka es ļoti gribu lasīt grāmatu, bet, tā kā no manas klases liela daļa jau piedalās, tad es daru to ar viņiem kopā. Viens otru ietekmē. Savukārt skaļajā lasīšanā, kuras vērtēšanā es arī jau piedalos gadiem, ļoti spilgti novēroju saiti ar lasīšanu ģimenē. Proti, gadu no gada parādās bērni, kuri, kad lūdzam izstāstīt motivāciju, kāpēc tieši šī grāmata ir izvēlēta, atsaucas uz to, ka šī grāmata patīk viņu vecākiem. Darelu lasījis vectētiņš un tētis, un man arī šī grāmata patīk.

Bet paradoksālākais, ko esmu skaļās lasīšanas sacensībā novērojusi, saistās ar komiksiem. Komiksu pasauli mēs it kā esam gatavi ieskaitīt starpposmā starp literāro tekstu un digitālo pasauli, jo tur attēli it kā dominē. Bet, ja radām kvalitatīvus komiksus, kur par tekstu domāts tikpat nopietni kā par attēlu, tad komiksi nevis pretstata, bet gan savieno šīs pasaules. Piemērs ir diezgan lielu popularitāti guvušais lietuviešu komikss "Sibīrijas haiku". Pirmkārt, tas runā par nopietnu vēsturisku tēmu, proti, par deportācijām. Otrkārt, tas ir komikss šī vārda klasiskākajā nozīmē ar visiem kadriem un burbuļiem, ar visām lietām, kas piederas komiksiem. Treškārt, tajā ir ļoti kvalitatīvs teksts. Un ne viens vien skaļās lasīšanas sacensībām bija izvēlējies lasīt fragmentu no šā komiksa – kā tekstu. Esmu dzirdējusi, ka bērni saņēmuši piezīmes – kāpēc izvēlējies komiksu, tā taču nav nekāda literatūra. Bet tas ir viens labs veids, kā mēs varam tos bildīšu mīļotājus veiksmīgi ievest lasīšanā, pie teksta.

Laura Dumbere: Man liekas, ir svarīgi, lai ir literatūras un latviešu valodas skolotāji, kuri, lai gan tas vairs nav obligāti, uzdod izlasīt grāmatas, kaut vai trīs gada laikā. Jo, lasot grāmatu, cilvēks iemācās saprast valodu tā kārtīgi, tā ir pilnīgi cita valodas uztveršanas pieredze un bagātība. Un līdz ar to šis cilvēks attīsta arī prasmi saprast tos pašus matemātikas vai ģeogrāfijas, vai fizikas tekstus. Jo, ja tu vispār nelasi tekstus, kas ir garāki par trim vārdiem teikumā, tad tu neuztver tekstu kā tādu, nevienu. Un tur vairs nav nozīmes, vai tā ir literatūra vai fizikas uzdevums. Tāpēc lasīšana ir ārkārtīgi svarīga – tas ir darbināšanas instruments smadzenēm. Turklāt, iespējams, ļoti daudziem jaunajiem ļaudīm tās grāmatas, kuras skolotāji spīdzinot piespieduši skolā izlasīt, kļūs par vienīgajām, ko viņi būs izlasījuši dzīves laikā. Tas pat nav šodienas konteksts, tieši tāpat ir bijis padomju laikā. Es mācījos prestižajā 49. vidusskolā, bet arī manā klasē bija gana daudz bērnu, kuriem skolas obligātā literatūra kļuva par vienīgo dzīves laikā izlasīto. Bet vismaz kaut ko bija apgramstījuši. Un tā ir bāze, ko skola iedod, gadījumā ja pats jaunais cilvēks pēc tam savā pieaugušā dzīves ceļā grāmatu vairs rokās neņems. Dažādu apsvērumu dēļ, kurus nav vērts ne kritizēt, ne nosodīt, bet tā ļoti bieži gadās. Tāpēc ir svarīgi, ka skola tomēr piespiež kaut ko izlasīt. Lai ir maza, maza mugursomiņa ar izlasītām grāmatām, ar kaut kādu apjēgu, kas ir Rainis un kas ir Blaumanis, un minimāla spēja uztvert tekstu – garāku, saturisku tekstu.

Inese Zandere: Dzirdot vārdu "Rainis", sapratu, ar ko es vēlētos beigt šo sarunu. Proti, viena no tēmām, kuru mēs te neizvērsīsim, ir tā, ka literatūra palīdz bērniem bagātināt vārdu krājumu. Un tā ir vienīgā vieta, kur viņi var sastapties ar tādām reālijām, ar kurām ikdienas dzīvē nesastopas, vispār uzzināt, ka tādas pastāv. Šis ir mans jājamzirdziņš un mīļākā tēma, kopš izlasīju režisora Ēķa vaimanas par to, ka bērnam ir likts skolā lasīt nenormāli garlaicīgos "Sūnu ciema zēnus", grāmatu, kuru es no bērna kājas uztvēru kā asprātīgu un interesantu. Bet tas ir ļoti saprotami: 19. gadsimta lauku reālijas mūsdienu bērnam sastāv no nesaprotamiem vārdiem. Piemēram, jau pirmajā vai otrajā lappusē ir minēta olnīca. Pajautājiet jebkuram bērnam skolā, kas tas ir. Iespējams, viņš zinās, ka tas ir reproduktīvais orgāns. Bet ne velna! – tas ir lauku ceļš, pa kuru lopus dzen ganībās.

Es savos tekstos nekautrējos lietot vārdus, par kuriem diezgan droši zinu, ka tie varētu būt nesaprotami. Pirmkārt, tie uzrunā bērnu no konteksta. Viņš var nojaust, kas tas ir. Otrkārt, viņam blakus ir pieaugušie, kas var pateikt, kas tas ir. Treškārt, arī mazi bērni var brīnišķīgi lietot tādas digitālas vārdnīcas kā "tezaurs.lv". Lūk, piemēram, kad Doma kora skolas meiteņu koris "Tiara" iestudēja "Kartupeļu operu", es novēroju praksē, kā tas notiek. Diriģente Aira Birziņa nekad nepieļaus, ka meitenes dzied vārdus, kurus nesaprot. Bet viņa konstatē, ka manā libretā ir tādi vārdi, kurus meitenes nezina. Man jau bija jauno lasītāju "Plašā apvāršņa konkursa" veidošanas pieredze, kā izgudrot visādus jokus un testus, kā likt bērniem iedziļināties vārdā un saprast nozīmi, un šādus paņēmienus mēs izmantojām arī mēģinājumos un izrādes programmā. Piemēram, kā jums šķiet, ko nozīmē šis vārds Raiņa dzejolī "Sasistā krūze"? "Ak tu, krūzīt! Kā nu tā! Kakls nost, tik vienas suķes!" Kas ir suķes? Meitenes? Sivēni? Lauskas? Protams, jūs zināt, ka tās ir lauskas. Bet caur dzejoļiem, ja vien jūs nedaudz palīdzētu saviem bērniem, viņiem būtu iespēja uzzināt daudz ko tamlīdzīgu.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!