Ar bērniem
22.11.2014

Par uzticēšanos

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi "Emīls un Berlīnes zēni"

Režisors: Ģirts Šolis

Pirmizrāde: 2014. gad 31. oktobrī

Oktobra beigās Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvojis jau otrais režisora Ģirta Šoļa iestudējums, kas tapis pēc vācu bērnu literatūras klasiķa – rakstnieka Ēriha Kestnera – darba motīviem. Tieši tāpat kā pirms divām sezonām šajā pašā teātrī tapusī izrāde "Divas Lotiņas", arī "Emīls un Berlīnes zēni" ir mākslinieciski kvalitatīvs un baudāms teātra mākslas notikums visai ģimenei.

Milzīgs gandarījums šoreiz par jauniestudējumu ir tādēļ, ka tas apliecina teātra būtību – labi zināmu sižetu izstāstīt ar radošiem teātra izteiksmes līdzekļiem. Kestnera prozas darbu Ģirtam Šolim izdevies veiksmīgi dramatizēt – neko neizstiepjot un neko būtisku nepazaudējot, turklāt iestudējums iekļaujas teju ideālā "metrāžā" (nepilnas divas stundas ar starpbrīdi). Aktieri gan stāsta šo Emīla piedzīvojumu it kā no malas, gan arī epizodiski "ielec" stāsta varoņu lomās. Izrādes temporitms ir raits, un skatuves piedzīvojumiem piemīt dinamiska vitalitāte.

Gaumīgas komikas noskaņa piemīt jau pirmajām epizodēm, kurās skatītāji tiek iepazīstināti ar stāsta varoņiem. Tas ir vienkāršs, bet loģisks un ērts veids, kā skatītāju secīgi ievadīt gaidāmajā teātra piedzīvojumā, un ar vienu rokas mājienu saprotam gan to, ka lielās kartona lelles būs pieaugušie, gan to, ka spēles noteikumi būs "stāsts stāstā".

Jāatzīmē, ka līdzās veiksmīgajam dramatizējumam, otra Ģirta Šoļa iestudējuma veiksmes atslēga ir sadarbībā ar mākslinieku Reini Pētersonu radītā iestudējuma vizuālā izteiksme. Iestudējums ir kā atdzīvināts komikss, par ko liecina vadāmās kartona "lelles", videoprojekcijas un ēnu teātra elementi. Taču šo zīmēto un animēto brūni pelēko pasauli it kā izkrāso bērni jeb košie krāsu akcenti bērnu lomas atveidojošo aktieru kostimērijā.

Būtiskas šajā pieaugušo un bērnu pasaulē ir augumu proporcijas – uzzīmētie pieaugušie izrādes uzburtajā pasaulē ir divtik garāki par aktieru augumiem, tādējādi mēģināts radīt ilūziju par bērnu, kas uz pieaugušajiem lielākoties lūkojas no apakšas. Asprātīgi pašironiska detaļa – pieaugušo kompānijā kā viens no lielizmēra komiksa varoņiem "tautā" parādās arī uzzīmēts Ģirts Šolis.

Atjautīgi izrādes norisēs iekomponētas videoprojekcijas un ēnu teātris. Aizmugures plānā redzamie videoattēli un ēnu spēles gan ar priekšmetiem, gan aktieriem rada tādu kā spēļu kino iespaidu: te Ponijas siluets it kā dubultojas, te redzam, kā zaglis, eleganti šūpojot kāju, iekož kūkas, te – trauksmaino autosatiksmi Berlīnes naksnīgajās ielās.

Mīļš un apjucis Emīla lomā ir Pēteris Galviņš. Viņa Emīls nav nekāds supervaronis un arī ne memmesdēliņš. Pētera Galviņa tēlojumā Emīls ir jauks puika, šķiet, jebkurš no zālē sēdošajiem sākumskolas bērniem varētu sevi iedomāties viņa vietā. Vienkāršība uzpērk, un brīdis, kad visa Berlīne "sadodas rokās", lai noķertu zagli, tiešām aizkustina.

Sirsnīgs knariņš ir Otrdienis Edgara Kaufelda tēlojumā. Viņš ir arī galvenais zagļa figūras balstītājs un darbinātājs. Svarīgs spēles elements ir kartona pieaugušā un viņu vadošā aktiera attiecības, jo aktieri gan slēpjas aiz zīmējumiem, bet brīžiem ar saviem "stumjamajiem" tēliem veido arī atklātu dialogu, iznākot tiem līdzās.

Līdzās Emīlam un Otrdienim simpātiskākajiem Berlīnes zēniem pieder arī Miķeļa Žideļūna Gustavs, vienmēr gatavs pigoriem un piedzīvojumiem. 7. novembra izrādē salīdzinoši mazāk stāstā šķita iedzīvojies Artūrs Putniņš, kurš atveido Profesoru. Interesanti, ka šoreiz Profesors ārēji nav veidots kā stereotipiskais zinītis vai pareizais puisītis. Putniņa Profesors šķiet īsts delveris, labi tiek apspēlēta arī aktiera ieģipsētā roka. Tomēr gribas ticēt, ka citās izrādēs neierasti veidotajā Profesora ārējā tēlā aktieris ir vairāk personīgi līdzdarbīgs, jo citādi izskatās, ka atšķirībā no kolēģiem viņš lomu tikai centīgi atspēlē.

Ja Kestners Emīlam stāsta pēdējā nodaļā liek atzīties, ka no šī gadījuma var mācīties "neuzticēties cilvēkiem", tad režisors caur izrādes kopējo vēstījumu tomēr uzsver pretējo – ir jāuzticas. Kā Emīls uzticējās Berlīnes puikām, bet Emīlam uzticējās mamma, Vecmāmiņa un pat onkulis Berlīnes tramvajā, kurš bija gatavs iedot naudu biļetei. Domāju, bērnam, pirmkārt, tomēr ir jārada paļāvības un drošības izjūta šajā pasaulē, kurā nodevība un nejēdzība uzskatāma par izņēmumu. Līdzās šim secinājumam cauri izrādes priecīgi trokšņainajam finālam izskan aicinājums arī vecākiem – būt allaž līdzās saviem bērniem.

Tā kā it bieži teātrī nākas redzēt ilustratīvas norises un vēl vairāk – ilustratīvi nevajadzīgas detaļas, ļoti nopriecājos, kad minētajā tramvaja ainā neredzēju no kartona izgatavotas biļetes un naudu. Protams, epizodes mērķis bija attēlot Emīla godīgo satraukumu par nespēju iegādāties biļeti un vienlaikus vīrišķīgo apņēmību turpināt sekot zaglim svešajā pilsētā. It kā sīka nianse – tomēr tik svarīga, lai saglabātu teatrālā komiksa stilistikas vienkāršību, nepiesārņojot to ar krāmēšanos ap biļetēm un sīknaudu.

Kādā "nakts epizodē" notiek arī viena no Kestnera stāsta atslēgas ainām – tā, kurā Emīls un Profesors salīdzina paklausības un naudas jautājumus ģimenē. Abi puiši pēc lielās pakaļdzīšanās apsēdušies, lai iekostu Berlīnes zēnu sarūpētās sviestmaizes, un sarunājas pilnām mutēm. Man radās izjūta, ka režisors te baidījies kļūt sentimentāls vai sociālkritisks (runa ir par Emīla mammas sūri grūti pelnīto naudu). Nezinu, kā bērniem, bet man, neraugoties uz šķietamo ainas neobligātumu, šī tēma šķita ļoti aktuāla. Un vispār – šis senais stāsts, kas sarakstīts 1929. gadā, joprojām tik labi saprotams arī mūsdienās. Vienīgā atšķirība – mūsdienās ir mobilie tālruņi un mūsdienu jaunākā vecuma skolas puikas, izmantojot visus iespējamos "gadžetus", zagli gan jau ķertu citādi. Taču šis mobilā telefona faktors rosina ar bērnu parunāt par laiku, kad mobilo telefonu nebija un cilvēki sazinājās ar vēstulēm vai, labākajā gadījumā, ar telegrāfa palīdzību.

Mūziku izrādei sakomponējis Kārlis Kazāks. Skatuves labajā sānā proscēnijā trīs mūziķi (tostarp teātra aktieri) izrādes laikā atskaņo iestudējuma skaņu celiņu. Viņi ir pavadošā grupa, kad tiek izpildītas dažas izrādei īpaši radītas dziesmas, un atsevišķās ainās, kad nepieciešams radīt lielāka zēnu bara iespaidu, arī iesaistās skatuviskajās darbībās. Šoreiz dzīvo mūziķu klātbūtne attaisnojas, jo jūtams, ka viņi ir daļa no izrādes pulsējošā, dzīvā ritma. Ausis iepriecinošas skaņas rada mazās spēļu klavierītes, kas arī izmantotas kā viens no mūzikas instrumentiem mazajā izrādes orķestrītī. Tikai viena kritiska piebilde – pārāk skaļš ir muzikālais fons epizodei, kurā parādās atraktīvā un vitālā Baibas Nejas Ponija Cepurīte, noēdot stāsta varones emocionālo līdzdalību Berlīnes notikumos.

Izrādē vietām mulsināja gaismu partitūra – netika precīzi izgaismotas darbības ligzdas, pusi no kādas epizodes personām atstājot pusēnā. Radās iespaids, ka aktieri paši mēģina atrast vietu, kur gaišāks. Var jau būt, ka tas liecina par to, ka Leļļu teātra spēles telpas burtiski brēc pēc moderna un mūsdienīga skatuves aprīkojuma. Tieši tāpat kā skatītāju krēsli un visa pārējā teātra infrastruktūra. Jo īpaši to sāpīgi izjūtu šādās patiešām labās un kvalitatīvās izrādēs, par kurām gribas teikt – nāciet, visi, visi, tiešām ir lieliski!

Ģirts Šolis Kultūras akadēmijā beidzis leļļinieku kursu. Lūk, ko nozīmē pareizais komplekts – mīlēt un saprast teātri, mīlēt un saprast lelles, mīlēt un saprast bērnus. Tad arī top aizraujošas, vizuāli oriģinālas, gudras un sirsnīgi vienkāršas izrādes visai ģimenei. 

Dita Jonīte

Dita Jonīte ir teātra kritiķe, kas katru jaunu teātra izrādi gaida ar priecīgu satraukumu, jo tic brīnumiem. Patīk būt mammai savām divām meitām un ir pateicīga vīram, kurš ļauj būt arī teātrī. Studēj...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!