Reiz kādā lauku ciematā netālu no Rīgas dzīvoja trīs geji, šis būs stāstiņš par viņiem. Un par kādu ziemas vakaru. Par nesatikšanos. Vai, ja saņem visu kopā, tad par trīs geju nesatikšanos kādā ziemas vakarā lauku ciematā netālu no Rīgas. Bet visu no sākuma. Sākumā tātad bija divi geji, Bargais un viņa draugs, vienā ciemata galā, bet trešais gejs otrā ciemata galā. Pirmie divi dzīvoja atklāti, nekaunējās par sevi. Trešais, sauksim viņu par Jurīti, bija pavisam negejiska izskata lauksaimnieks ar kuplām ūsām, lielām, sastrādātām plaukstām un maigu kā hlorofils dabu. Atšķirībā no pirmajiem diviem, Jurītis dzīvoja skapī, domādams, ka ir viens tāds visā ciematā, un baidīdamies, ka tik kāds neuzzina. Bet tad kādā nelaimīgā ziemas dienā viņš pats uzzināja. Ka nav vis tāds viens visā ciematā. Ka nav viens tāds visā pasaulē. Jo viņa pasaule bija viņa ciemats. Kāds viņam to pateica, nu to, ka otrā ciemata galā dzīvo vēl divi tādi kā viņš, bet Jurītim tajā dienā bija īpaši dziļa krīze, tāpēc viņš nolēma pielikt punktu savai noslēgtībai, vienkārši celties un iet pie Bargā un viņa drauga ciemos, un iepazīties.
Tā gadījās, ka šī ziemas diena bija īpaši vējaina un sniegaina. Tā gadījās, ka tieši šajā dienā Bargā draugs aizbrauca pie radiem uz Dobeli, atstājot Bargo mājās vienu. Vēl mājās bija viņu baltais kaķis Stīvens, bet tas jau nav cilvēks. Patiesībā Bargajam tīri labi patika kādu laiku pavadīt vienam, viņš bija nolēmis to izmantot lietderīgi un palaiskoties mazliet vairāk nekā parasti. Kamēr vēl bija gaišs, viņš no sava meža nostūra aizgāja līdz veikalam un nopirka dārgu absinta pudeli. Bija nolēmis ne par ko nedomāt, neko nedarīt, tikai gulēt pie televizora un, pa drusciņai malkojot franču dzejnieku dzērienu, bez sirdsapziņas pārmetumiem skatīties koru karus.
Savukārt Jurītim otrā ciemata galā koru kari nebija ne prātā, viņu gaidīja lielā satikšanās. Viņš arī bija nolēmis iedzert, bet nevis lai atpūstos, bet saņemtos, un viņš iedzēra. Vienu, otru, trešo, drosmei. Kad drosme atnāca, bija klāt arī vakars un sāka krēsloties.
Bargais tajā laikā vēl sēdēja savas mājiņas otrā stāvā un bija izdzēris trešo absinta glāzīti. Aiz loga vējš grieza pusmetru dziļo sniegu virpuļos. Skaisti, mežonīgi. Būs labs vakars, nodomāja Bargais. Un ieraudzīja Jurīti. Bargajam tas, protams, nebija nekāds Jurītis, bet kaut kāds aizdomīgs svešinieks noplukušās drēbēs, turklāt tik piedzēries, ka brida pa piesnigušo ceļu līkumu līkumiem, arvien tuvāk un tuvāk mājiņai. Aizdomīgi, nodomāja Bargais, kas tas tāds ir un kā mūsu nomaļajā kaktā nokļuvis? Lai atrastu Bargā mājiņu, bija speciāli jānogriežas no lielā ceļa, tad vēlreiz jānogriežas uz šaurāku celiņu un tad vēlreiz uz iebraucamo, kas ieveda pavisam džungļos. Tas nevarēja būt nekāds nejaušs garāmgājējs, šī nebija nekāda pastaigu vieta, un vēl tādos laikapstākļos. Bargais negaidīja viesus, nepavisam negaidīja. Bargais gaidīja koru karus. Bargais gribēja dzert absintu un laiskoties.
Kad svešinieks klupdams krizdams iznāca mājiņas priekšā, nostājās ar kājām plati tieši pretī logam un līgodamies skatījās tai taisni virsū, Bargais atliecās no loga un uzmanīgi pastiepa roku, lai izslēgtu elektrību. Svešinieks nedrīkstēja redzēt, ka mājā deg gaisma un kāds tajā ir. Vienkārši Bargais negribēja viņu ne laist iekšā, ne vispār runāt. Un tad svešinieks izdarīja sliktāko, viņš spēra soli uz mājiņas pusi. Izskatījās, viņš zina, ka ieeja ir no sētas, un dodas apkārt mājai tieši uz durvīm. Bargais pielēca no krēsla un metās lejā pa trepēm uz pirmo stāvu, izslēdza elektrību arī tur, izslēdza televizoru un pieplaka pie sienas tā, lai no ārpuses viņu nevar ieraudzīt. Logiem nebija aizkaru. Kas tas tāds ir, un ko viņam vajag? Svešinieks sāka grabināties gar ieeju un raustīt durvju kliņķi. Bargā nebija. Svešais atstreipuļoja nost no durvīm, zaudējis līdzsvaru, iegāzās sniega kupenā, piecēlās un sāka dauzīties gar logu. To vairs tā nedrīkstēja atstāt, viņš izdauzīs stiklu, nodomāja Bargais un saprata, ka labāk atklāties, citādi nakts būs jāpavada piesnigušā mājā ar izsistiem logiem. Viņš piesteidzās pie vasaras durvīm, atvēra tās un pabāza ārā galvu. Kas jūs esat, ko jums vajag? Bargais jautāja. Piedzērušais bomzis kustējās šurp. Apstājies viņš skatījās uz Bargo, līgojās un neatbildēja. Bargais negribēja nekādas problēmas, bet problēmas, šķiet, gribēja viņu, ar katru sekundi aizvien vairāk un vairāk. Tu esi viens mājās? Beidzot izmocīja no sevis piedzērušais, un tas Bargo satrauca vēl vairāk. Kāpēc viņš tā pajautāja? Zaglis? Nē, ar brāli, pēc iespējas brašāk, tomēr pietēlojot zināmu vienaldzību, atbildēja Bargais. AR BRĀLI? svešinieks pēkšņi pamodās un iepleta acis. VIŅŠ ZINA! – Bargā apziņā iedegās milzīgi vārdi. Nu, ar draugu… pats sev par pārsteigumu, diezgan nevarīgā balstiņā nošļupstēja Bargais, jo likās, ka nupat sūdi ir vagā. AR DRAUGU?? vēl vairāk atskaidrojies izbrīnījās svešinieks un lēnām bāza roku jakas kabatā. NAZIS, nodomāja Bargais un ar blīkšķi aizcirta durvis svešiniekam pašā deguna galā tā, ka sniegs noputēja vien. Stāvēja tad abi un skatījās viens uz otru caur durvju stiklu. Ejiet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācāt, jūs te nedzīvojat. Mēs jūs nepazīstam, jūs esat apmaldījies, ejiet prom, pavēris mazu spraudziņu durvīs, Bargais nobļāva un atkal aizcirta tās ciet. Svešinieks brīdi pastāvēja, pablenza, tad pagriezās un, Bargajam par lielu atvieglojumu, paklausīja, devās prom. Pāris reizes nogāzies te pa labi, te pa kreisi, viņš atkal nonāca mājiņas priekšā un nokrita tur uz mutes. Uzstutējies uz ceļiem, viņš brīdi skatījās logos, tad sagrāba no kupenas sniega sauju un no visa spēka meta to mājiņas virzienā. Šausmīgi. Bargais lūrēja uz to pa otrā stāva logu tik ilgi, kamēr svešinieks atkal nepiecēlās un neielīgojās pa celiņu mežā. Bet nu miera jau nebija tik un tā. Bargais ieslēdza televizoru, kur koru kari jau grandēja pilnā sparā, bet neko nedzirdēja. Viņš pat nevarēja apsēsties. Ne augšā, ne lejā, ne uz dīvāna. Nevarēja pat apgulties. Tikai staigāja pa istabu šurpu turpu un uztraucās. Tas bija uzsūtīts slepkava, tikai ļoti piedzēries. Dzēra drosmei, lai vieglāk, tikai mazliet par daudz iedzēra. Laupītājs! Izlūks!! Jā, izlūks! Aiz mežiņa ceļgalā viņu noteikti gaida drauģeļi, viņš pastāstīs, ka es te esmu viens, viņi tūlīt atnāks, un cauri ar mani būs. Tādi teikumi riņķoja un griezās pa Bargā galvu, kamēr neieslēdzās režīms, ka nedrīkst baidīties, bet jāpaskatās. Kā parasti skatās zem gultas, kad bail no tumsas, visas bailes kopā. Bargais saģērbās un ļodzīgām kājām devās no mājiņas ārā, sekojot svešiniekam pa pēdām. Viņš gribēja noskaidrot, uz kuru pusi tās ved, vai tiešām prom un kas ir to galā. Jā, pēdas veda prom. Viļņveida līnija ar regulārām kritienu bedrēm veda līdz pat lielceļam, kas bija piebraukts, un tur tās beidzās. Bargais atgriezās mājās, kur televizorā joprojām grandēja koru kari, bet viņš joprojām nevarēja apsēsties. Viņš tomēr neticēja šai prombūtnei. Viņš domāja par lielceļa laupītājiem. Viņš iztēlojās eksekūcijas. Viņš iztēlojās ielaušanās variantus un cīņas ainas. Viņa skatiens meklēja smagus priekšmetus, ar kuriem pārdauzīt laupītājiem galvas. Tik ļoti iztēlojās, ka beigu beigās bija tuvu ģībienam un saprata, ka nepavadīs šajās sienās, šajā tumsas vidū izgaismotajā akvārijā, vairs ne mirkli. Viņš ielika somā bībelīti, svētbildīti un iesākto absinta pudeli, aizslēdza māju un, atstājis tajā savu balto Stīvenu par sargu, noteiktā solī devās cauri putenim uz Rīgu, pārnakšņot pie draudzenes Santas. Uz lielceļa viņā jau palēnām sāka atgriezties miers, autobusiņā sēžot, viņa sejā jau iegūlās smaids ar gudrības izteiksmi.
Bet piedzērušais gejs Jurītis savukārt pa to laiku līkumoja uz savām mājām ciemata otrā galā, ik pa brīdim paguļot kādā kupenā, bet, nonācis mājās, iekrita gultā un ilgi raudāja, kamēr aizmiga izmisušā, bet laimīgā maza bērna miegā.
5