Kadrs no filmas
 
Kino
30.03.2021

Obligātais kino: "Dersu Uzala"

Komentē
0
Saglabā
Atkāpjoties no kritiķu gatavotām labāko filmu izlasēm un kanoniem, rakstu sērijā "Obligātais kino" aicinām autorus rakstīt par sev būtiskām filmām – kinovēsturē vairāk vai mazāk izceltiem darbiem, kas svarīgi tieši viņiem. Kā pirmā publikācija – Rvīna Vardes raksts par 1975. gada filmu "Dersu Uzala".
 

Par ko tas ir

Bija tāds Vladimirs Arseņjevs (1872–1930), krievu ceļotājs, etnogrāfs, rakstnieks un Tālo Austrumu pētnieks. Vairāku viņa vadīto ekspedīciju materiāli tikuši aprakstīti grāmatās, kas padomju laikos saīsinātā, cenzētā versijā sasniedza plašu auditoriju. No tiem tika izņemti fragmenti par Krievijas iedzīvotāju atkarīgo stāvokli no pierobežas ķīniešiem, viņu reliģiju rituālu apraksti un citas jaunajam režīmam netīkamas lietas. Pētnieka pirmā sieva Anna atminējās gadījumu, kad pie viņas durvīm vakarā pieklauvējis jauns vīrietis bez ūsām, ar militāru stāju un viņa vaicājusi: "Kas jūs esat? Kā jūs šeit nokļuvāt?" Vīrietis atbildējis: "Jūsu likumīgais vīrs Vladimirs Klavdijevičs Arseņjevs, nodzinu ūsas." Sieva brīnījusies: "Kāpēc tu nodzini ūsas?" Arseņjevs paskaidrojis: "Pilnībā pieņemu jauno varu." Vēlāk ceļotājs izšķīrās no Annas, bet viņa, savukārt, pēctečiem atstājusi šādu sava vīra portetu: "Volodja bija gara auguma, 178 centimetri bez papēžiem. Kalsns, nēsāja ūsas, nodzina tikai 1918. gadā. Ūsas man nav patikušas, kā valzirgam. Augsta piere, acis pelēcīgi gaišzilas, reta krāsa, vecumdienās kļuva par baltām, nepatīkamām. Lielas uzacis, deguns taisns, lūpas plānas, zobi sīciņi, kā vāverei." Tas apliecina, ka precēties var būt arī bīstami. Arseņjevs tā neuzskatīja, jo apprecējās otrreiz, ieņēma dažnedažādus administratīvos amatus, rūpējās par muzejiem, taču pēc viņa nāves atraitne vairākkārt tikusi represēta. Vēl Arseņjeva dzīves laikā laupītāji nogalināja teju visus zinātnieka radus – viņus noķēra un nošāva: tajos laikos tas nebija nekāds retums. Tam beidzot sekoja arī Arseņjeva mantojuma atzīšana. Tomēr runa nav par to. 

Pavediens, kas ar šo cilvēku saistīja vēl mūsu vecākus, bija viņa grāmatu varonis – mednieks Dersu Uzala, kas iekļāvās padomju taigas un dabas romantizēšanas naratīvā. Šo cilvēku ceļotājs nejauši sastapa mežā – kopš no bakām nomira visa viņa ģimene, Dersu lielāko daļu gada pavadīja dabā, pelnot sev iztiku ar sabuļu ādu pārdošanu. Viņš nezināja savu dzimšanas gadu, runāja amizantā krievu mēlē, dēvēja Ūdeni, Sauli, Vēju un citas lietas par cilvēkiem un saglabāja bērnišķīgu naivumu. Arseņjeva grāmata gan ir plašāka – tā ir par Usūrijas novada ģeogrāfiju un dabu, par ekspedīciju likstām mežonīgās dabas priekšā. Sižetu es šeit, protams neatstāstīšu, jo runa nav arī par to. 

Režisors Sergejs Gerasimovs "Mosfiļm" vārdā japāņu režisoram Akiram Kurosavam piedāvāja PSRS veidot filmu, kas būtu balstīta Arseņjeva darbos, un viņš nekavējoties piekrita. Neilgi pirms tam, būdams sarežģītā dzīves posmā, Kurosava gribēja izdarīt pašnāvību, jo izgāzās sadarbība ar Holivudu un radās finansiālas grūtības. Iecere ekranizēt Arseņjeva grāmatas viņā dzima jau pirms četrdesmit gadiem, turklāt šajā gadījumā tas nozīmētu filmēt autentiskā ainavā, turpat, kur norisinājās grāmatu notikumi. Nevarēdams piesaistīt darbam vēlamo japāņu aktieri, Kurosava Arseņjeva lomai izvēlējās Juriju Solominu (padomju doktora Vatsona brāli), bet pirms filmēšanas divus mēnešus ar aktieriem pie galda ieceri apsprieda, savukārt pats darba process prasīja gandrīz divus gadus.

Maksims Munzuks, kurš filmā atveidoja mednieku Dersu Uzalu, atnāca uz kastingu pa taisno no medībām, pa ceļam ieskrējis mājās atstāt bisi. Viņš bija tuviešu aktieris un mūziķis, kuram bija teātra pieredze, taču kino – vēl ne, toties viņa personības faktūra bija tik trāpīga, ka vēlāk Munzuks turpināja tēlot dažādu vietējo tautību večukus teātra izrādēs un filmās. "Dersu Uzalas" uzņemšanas laikā gadījās bīstama epizode ar tīģeri, kurš aktieru duetam piekļuva pārāk tuvu. Tas nenobiedēja galveno varoni un tā atveidotāju, bet pārinieku gan. Vienbrīd radās arī vajadzība līmēt uz kokiem no Japānas atvestās viltus lapas , lai imitētu nokavēto rudeni. Beigu beigās "Dersu Uzala" dabūja Oskaru par labāko filmu svešvalodā. Padomju Savienību ceremonijā pārstāvēja Georgijs Danelija, kurš pateicības runā sacīja: "I don’t speak english but thank you very much!" Lai gan runa nav arī par to. 

Kāpēc es atgriežos pie šīs šķietami vienkāršās filmas atkal un atkal? Vai tad kinovēsturē maz redzētas meža ainavas, kurp gribētos teleportēties uz mūžu mūžiem? Galu galā, tam visam komplektā nāk līdzi tulznas, dunduri, draudi dzīvībai, nemaz nerunājot par to, ka dzīvnieki viens otru nepārtraukti slepkavo, bet priekšstats par dabu tikai kā par draugu ir romantisks. Tomēr es novēroju šo tendenci – piedzīvot dabu kā dziedinošu instrumentu, šajā gadījumā pēc iespējas izvairoties no izskaistinātām spekulācijām, uztverot to kā ietvaru situācijai, kurā varam pabūt paši ar sevi vienatnē, ieturēt pauzi, pavērot reakcijas un domas, paraudzīties uz ūdeni vai to, kā vējš loka koku galotnes. Un, iespējams, pat neatskaitīties par to citiem sociālajos tīklos, jo tas nav par to. 

Šajā kontekstā esmu uzskrējis vairākiem vērtīgiem artefaktiem, kuri var noderēt lasītājam, it sevišķi ņemot vērā šālaika noskaņu fonu. Pirmais ir Dmitrija Vasjukova dokumentālo filmu cikls "Laimīgie cilvēki" par ļaudīm pie Jeņisejas, kur viņi dzīvo izolētībā no lielās pasaules un pārsvarā pārtiek no dabas veltēm. Katram gadalaikam veltīta viena sērija, ir dokumentēta viņu ikdiena, darbarīki un kopienas norises, turklāt filmai ir pieejami angļu subtitri.

Otrs atradums daļēji veltīts tādam virzienam kā bushcraft – iemaņai no mežā pieejamiem materiāliem izgatavot izdzīvošanai nepieciešamās lietas, tomēr, nepārprotiet, tas viss nav par kramiņiem, dzīvas vistas nokaušanu un apēšanu vai sāncensību, tās minētajā kontekstā ir zāles, acu un ausu orgasms. Dānijas jaunietis dodas mežos uz vairākām dienām, kaut arī tur katram pārgājienam jāsaņem oficiāla atļauja, un, lēni rosīdamies, izšķīst ziemeļnieciskā ainavā.

Trešā lieta, ko vēlos uzsvērt atsevišķi, ir filmas "Dersu Uzala" mūzika, kuru komponējis Īzaks Švarcs – tajā sadzirdami austrumu motīvi, kā arī vārdiem neizsakāms biklums, pietāte, vājums dabas priekšā un reizē dzīvi apliecinošs spēks. Protams, katrs var uzdot sev jautājumu, vai tas ir par to. 

Nāk kampaņveida satraukumu viļņi, cilvēki apspriež kāda pausto, visbiežāk nepiekrīt, karo, uzvar ar noslīpētiem argumentiem, izaicina uz attālinātām divkaujām, pārdzīvo, sev nemanot vai pat jau manot tērē spēkus un nervus, diskutē un analizē, naktī grozās zem segas kā fazāns uz iesma, pieskaita sevi pie tiem vai citiem, pārstāv idejas un ar tām reizēm lepojas, un tas viss ir ļoti nopietni. Nebūt nav tā, ka es iesaku ņemt rokā kapli vai pārtikt tikai no diedzētiem graudiem – būtu vulgāri to pretnostatīt. Taču pastāv arī lietas, kuru pamanīšanu nosaka ja ne fokuss, tad to vērtību apjausma, kuras drīkst un vajag kultivēt, – lēnprātība, auglīgas sadarbošanās skaistums, beznosacījums, nenonāvējoša cilvēciska sakāve ar pazemības pēcgaršu, tējas tvaiki, jūsu kaķis galu galā. Kad kārtējo reizi skatos "Dersu Uzalu", pirmās sērijas izskaņā bieži vien raudu, jo dzīvojam mēs tā, it kā būtu mūžīgi. Un tas nu gan ir par to. 

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!