Kadrs no filmas "Gunda"
 
Kino
01.04.2020

Nevienam nevajag depresīvas filmas

Komentē
0
Saglabā

Atmiņas par laiku, kad vēl bija festivāli

Ja rakstīšanu par kādu notikumu novilcina maksimāli ilgi, negatīvās blaknes, protams, ietver gruzdošu vainas sajūtu, kas liedz pat atvērt jaunu un baltu dokumentu, taču ieguvums mēdz būt tāds, ka ar laika distanci izgaismojas būtiskais. Lai arī Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla laikā varēja jau nojaust pandēmijas draudīgo ķepu, nevienam tomēr vēl neienāca prātā, ka kinopasaulē šī ir pēdējā vētra pirms klusuma. Tiesa, jau tur klepus lēkmes kinoseansu blakussēdētājos neraisīja vien ierasto aizkaitinājumu, bet arī stipri sajūtamu nervozitāti, ko žurnālisti no visas pasaules maskēja aiz tematiskiem jokiem. Vai aiz sejas maskām.

Šobrīd atcelti vai pārcelti visi tuvākie kinofestivāli, un pat Kannu kinofestivāls, kura organizētāji martā pašpārliecināti atteicās no pasākuma apdrošināšanas iespējas, paziņojis, ka tā norise paredzēta vasaras vidū. To gan daudzi industrijas pārstāvji vērtē skeptiski – pat ja vīruss jau būs savaldīts, vai kino profesionāļi un entuziasti jutīsies gana droši, lai daudzskaitlīgos pūļos Dienvidfrancijas karstumā drūzmētos kinozālēs? Tikmēr internetu pirms dažām dienām pāršalca jestra ziņa, ka interneta vietnes "YouPorn" viceprezidents uzrakstījis atklātu vēstuli Kannu kinofestivāla prezidentam ar piedāvājumu platformu izmantot festivāla filmu tiešsaistes demonstrēšanai, apelējot pie tā, ka "YouPorn" ir viena no visvairāk apmeklētajām interneta vietnēm pasaulē. Starp citu, kad internetā vēlējos sameklēt pašu vēstuli, pirmais rezultāts, ko uz izvēlētajiem atslēgas vārdiem atradu, bija paša "YouPorn" "hottest corona virus mask porno", lieku reizi atgādinot, ka pornosaiti allaž seko aktualitātēm.

Rudenī paredzētie festivāli gan pagaidām plānoti, kā ierasts, taču sliktākajā gadījumā gatavi meklēt risinājumus, kā padarīt to saturu skatāmu internetā, un tādā ziņā "YouPorn" visnotaļ labi izprot situāciju. Arī "Riga IFF" organizētāji ziņo, ka norise paredzēta kā parasti, tomēr nepieciešamības gadījumā, ja karantīna patiesi turpināsies, domās par citu festivāla formātu, iespējams, arī par "online" versiju.

Ja pasaules kinoindustriju ekonomiskās krīzes pļauka skars smagi, potenciālās sekas ir nevis filmu ražošanas apstāšanās, bet gan vairīšanās no riska un vēl lielāks patērnieciskiem nolūkiem veidota kino īpatsvars. Savukārt festivālu sarukšana skaitā un vērienā var nozīmēt, ka jau tapušās filmas tā arī var neizlauzties ārpus pavisam šaura loka. Apzinos, ka manas bažas uz globālās pandēmijas fona izklausās pēc izlepušas un privileģētas kinoskatītājas sūkstīšanās, tomēr skaidrs, ka šajās pašizolācijas nedēļās mēs vairāk nekā citkārt novērtējam kultūras druskas, kas atrodamas interneta dzīlēs, tostarp arī mazāk zināmas neatkarīgā kino pērles, kas tomēr iekļuvušas straumēšanas platformās (un kuru atrašanos tur, visticamāk, pamato kāda festivāla žūrijas labvēlīgs spriedums).

Filmu izrādīšana skatēs ir tikai festivālu redzamā puse, paralēli filmu tirgū pulcējas nozares profesionāļi, lai meklētu pircējus un izplatītājus svaigi tapušām filmām vai tādām, kas atrodas tapšanas pēdējās stadijās. Jo kino, protams, arī ir bizness, kur tikt pamanītam starptautiski vispār ir vienīgais ceļš, kā izdzīvot. Jau Berlināles filmu tirgu februāra beigās satricināja Ķīnas pārstāvju mazskaitlīgums, jo tieši Ķīna ir viena no Eiropas kino veidotāju cerībām – pārdot savu filmu citai lielvalstij, piemēram, ASV ir daudz grūtāk. Protams, katra producenta sapnis tagad ir iekārdināt industrijas smagsvaru – straumēšanas servisu "Netflix", bet tas izdosies vien retajam.

Lai arī kā gribētos ticēt, ka A klases festivāli ir vietas, kur ar savu skatītāju satiekas kvalitatīvs, inteliģents un neba jau masām domāts kino, tomēr "hedlaineri" visbiežāk ir slaveni vārdi un stāsti, kas aizrauj plašu publiku, taču tirgus paliek tirgus – jo nedrošāki laiki, jo mazākus riskus kāds gatavs uzņemties. Izdevumam "Variety" kāds filmu pircējs Berlinālē šo parādību komentēja vārdiem: "Šajos negāciju pilnajos laikos nevienam nevajag depresīvas filmas. Lai drāmu izdotos pārdot, tajā jāpiedalās lielām zvaigznēm. Pasaulei vajag izklaidējošu kino, tādu kā asa sižeta filmas ar Brūsu Villisu."

Šis faktors mani mulsina vienmēr, kad jāraksta par festivālu filmām – nav it nekādas garantijas, ka skatītājam jebkādā, pat nelegālā veidā (ko es neatbalstu, nosodu un neiesaku) būs iespēja šīs filmas novērtēt pašam. Atskatoties uz, cerams, ne pēdējo kinofestivālu pasaulē ar mēneša atstatumu, secinu, ka vislabāk atmiņā iegūlušās divas dokumentālās filmas – šķiet, tāpēc, ka abām ir ko teikt par pasauli, kurā tagad dzīvojam, un abas šīs filmas laimīgā kārtā tikušas pie cienījamiem izplatītājiem. Viktora Kosakovska "Gunda" pēc Berlināles ir nokļuvusi to pašu cilvēku rokās, kas izplatīja Kannās uzvarējušo, "Oskaru" ieguvušo un visādi citādi it visur triumfējošo "Parazītu", bet Zuzannas Regīnas Moires "Saūda bēgle" ("Saudi Runaway") turpmāk pie skatītājiem vedīs "National Geographic". Ir cerība.

Tās ir divas krasi atšķirīgi uzņemtas filmas. Kosakovska melnbaltā estētika ar rūpīgu kameru plānojumu kaut ko tik ikdienišķu kā dzīvnieku eksistence mazā lauku saimniecībā pārvērš par hipnotizējošu mākslas darbu, kuru kāds vietnes "Letterboxd" lietotājs precīzi rezumējis komentārā "ja Tarkovskis uzņemtu filmu "Mazulis" ("Babe")". Moires filma savukārt sastāv no trīcošiem kadriem, ko ar mobilo telefonu slepus filmējusi tās galvenā varone, un tīši pēcapstrādē aizmiglotām sejām, jo citādi ielauzties filmas pasaulē vispār nebūtu bijis iespējams. Abas filmas vēsta par indivīda bezpalīdzību pašpasludinātu augstākstāvošu būtņu priekšā un vardarbīgas tradīcijas uzspiešanu šim indivīdam, bet, šķiet, vilkt jebkādas tālākas paralēles būtu pārāk riskanti. Jo viena filma ir par cūku, bet otra – par sievieti.

Tā filma, kas par cūku, kaut tika izrādīta ārpus galvenās skates, daudzuprāt, bija pamanāmākais Berlināles notikums, pie tam "Gunda" tika piesaukta gan kā brīnišķīgs svaiga gaisa malks, gan kā pierādījums tam, cik ļoti politizēta un garlaicīga ir festivāla vide, ja reiz visi spēj sajūsmināties par "smuki uzfilmētu cūciņu video, kas ir acīmredzama vegānisma propaganda". Ja man neviens to nebūtu pateicis, iespējams, es to pat ne mazliet neuztvertu kā kaut ko ideoloģiski piesātinātu – jo šis kino, kuru nepapildina ne vārdi, ne mūzika, vienkārši dokumentē cūku, viņas mazuļus, mazliet arī līksmu govju skrējienu, kā arī velta atsevišķu ainu vienkājainai vistai, kas devusies savā pirmajā pasaules izpētē ārpus būra. Un, lai arī kārotos vilkt paralēles ar jau pieminēto "Mazuli" vai "Šarlotes tīklu", "Gunda" ir krietni vien bezkaislīgāka – mēs, piemēram, pieredzam, kā vājāko sivēntiņu no bara piemeklē vājākā liktenis. Tai pašā laikā stratēģiski izvietotās kameras "nolaižas" līdz cūku līmenim – proti, piedāvā šo dzīvnieku perspektīvu un pasaules uztveri (gandrīz nekā citādi uz cilvēka klātbūtni filma nenorāda). Skaņas celiņš pievienots vēlāk, un tas pats par sevi šķiet atsevišķs mākslas darbs – skaņu režisors procesa laikā nepārprotami apguvis rukšķēšanas vissmalkākās nianses. Šķiet, Kosakovskis neizaicina savu skatītāju uz lieku sentimentalitāti, neprasa nevienu žēlot un nepiedēvē mājlopiem cilvēciskas īpašības, drīzāk viņš dara to, ko dara jebkurš labs režisors – ļauj skatītājam vismaz kaut kādā mērā identificēties ar notiekošo un varoni. Varone šajā gadījumā ir cūka.

Par idejām aiz filmas Kosakovskis runā preses konferencēs un intervijās, un, vērojot viņu, nespēju neiedomāties – ja viņš būtu jauna sieviete ar deguna riņķi un matiem ezītī, visticamāk, daudziem būtu vieglāk sprauslāt par viņa teikto. Taču viņš ir nopietns vīrs stipri gados, ar cienījamu filmogrāfiju aiz muguras un izpelnās aplausus gan tad, kad joko, ka, iespējams, ir pirmais veģetārietis PSRS, gan tad, kad stāsta, ka par cūkām filmu gribējis taisīt jau kopš četru gadu vecuma, kad iedraudzējies ar kaušanai paredzētu sivēnu, gan tad, kad informē skatītājus, ka galvenā varone savas zvaigžņu stundas dēļ izpelnījusies necūcīgu likteni – saimniecības īpašnieks nolēmis tai ļaut laimīgi novecot.

Taču, lai arī cik liels personības magnētisms piemistu cūkai, filmā lielākā iesaistītā zvaigzne ir svaigi "Oskaru" saņēmušais Hoakins Fīnikss, kuru filmas veidotāji uzrunājuši pēc viņa uzvarētāja runas, kur viņš izmantoja vispasaules ētera laiku, lai atgādinātu par dzīvnieku tiesībām. Vai bez Fīniksa dalības šī filma būtu viena no retajām šīgada Berlināles Eiropas filmām, kas atrod izplatītājus ASV un tādējādi iegūst milzu potenciālo auditoriju, tas ir jautājums, uz kuru katrs var atbildēt, cik ciniski vien vēlas. Nav, protams, arī tā, ka Kosakovskis ar kameru pirmoreiz uz jumta – viņš ir ieguvis balvas nozīmīgos kinofestivālos un uzņēmis vērienīgas filmas ar iespaidīgiem budžetiem – pēdējā no tām "Akvarela" ("Aquarella") pēta ūdenstilpnes un ledājus, un, jā, šajā gleznainajā dabas spēku portretā nešaubīgi iekodētas šādas tādas pārdomas par globālo sasilšanu.

Tomēr vienlaikus pats Kosakovskis saka: "Kino nav jāstāsta, bet gan jārāda –  jārāda kaut kas, ko cilvēki nav redzējuši, vai vismaz kaut kas, ko viņi negrib redzēt." Pierakstos no Kosakovska lekcijas Berlināles ietvaros esmu pierakstījusi dažus viņa izteikumus: "Slikts režisors skaidro, labs režisors rāda to, ko nevar izskaidrot. Nav jēgas filmēt kaut ko ar domu, ka tas mainīs citu dzīvi. Jāfilmē tas, kas var mainīt tavējo. Un es gribēju uzfilmēt cūku tā, it kā viņa būtu pasaules skaistākais cilvēks." Man šķiet, ka radikālais šī darba aspekts nav vegānisma propaganda – neticu, ka pirms tam kāds nezināja, ka mājlopiem piemīt personība –, un galu galā, ja būtu vēlme bliezt pa skatītāja smadzenēm, tad rūpnieciskās gaļas ražotnes ar saviem nežēlīgajiem paņēmieniem ir krietni pateicīgāks materiāls. Kosakovskis apzināti izvēlējies zvēriņus, kas dzīvo relatīvi jaukos apstākļos un bauda pārvietošanās brīvību. Drīzāk fascinē tas, ka šī ir divu stundu gara filma, kas nevēsta par radības kroni, bet gan notur uzmanību ar pilnasinīgu stāstu par dzīvnieku, viņu pat mākslīgi necilvēciskojot. Mēdz teikt, ka kino visi stāsti ir izstāstīti un mēs tikai piedzīvojam neskaitāmas šo stāstu variācijas, bet Kosakovskis atgādina, ka izstāstīti ir tikai cilvēku un cilvēciskie stāsti un tas tomēr ir šaurs skatījums.

Otra filma, kas palika ar mani ilgi pēc festivāla, – "Saūda bēgle" – ir viena no tām, kuru skatoties grūti noticēt, ka šādu lenti jebkādā veidā vispār izdevies uzfilmēt. Filmas režisore savu varoni Munu atrada interneta forumā un tad mēnešiem sarakstījās ar to, instruējot viņu, ko un kā filmēt, kamēr jaunā sieviete bezbailīgi padarīja savu dzīvi par slēptās kameras fiksējumu – tiesa, uzreiz vienojoties, ka citu sejas tiks maskētas, vārdi mainīti un visādi citādi visu risku uz pleciem iznesīs pati Muna, saudzējot savu ģimeni. Ja dokumentālās filmas bieži ir nesteidzīgs vērojums ar mirklīgiem spilgtu notikumu uzplaiksnījumiem, tad šī ir asa sižeta dokumentālā filma, kur dzīve dāsni ber sarežģījumus un kāpinājumus vienu pēc otra savas varones priekšā un skatītājs saspringti cer, ka viņai izdosies.

Kadrs no filmas "Saūda bēgle"

Tūkstošiem jaunu sieviešu ik gadu mēģina bēgt no Saūda Arābijas, lai izvairītos no stāšanās piespiedu laulībās, un vācu režisore savu varoni atrada interneta vietnē, kur šādā situācijā nonākušās sievietes meklē padomus un palīdzību. Muna bez vīrieškārtas pavadoņa pat nedrīkst iziet no mājas, un, lai šķērsotu robežu, vispirms lidostā tiks pārbaudīts, vai aizbildnis – tēvs vai vīrs – devis viņai atļauju izceļot. Līdz ar to kā savu vienīgo iespēju bēgt Muna redz medusmēnesi, kura laikā ar vīru dosies uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Diemžēl pases termiņš tuvojas beigām, un topošais vīrs atsakās to atjaunināt – pati Muna izdarīt to nevar. Viņas mazais brālis kādā sarunā nopriecājas: cik labi, ka viņš nav piedzimis par meiteni. Tai pašā laikā no drakoniskajiem ikdienas noteikumiem nav pasargāts arī viņš – Muna reizi pa reizei filmē zilumus un rētas, ko atstājuši tēva sodi. Ja kāda no ģimenes sievietēm zēnu aizstāv, ģimenes galva draud nopērt arī viņas. Pati galvenā varone nejūtas droša par lēmumu bēgt un baidās justies kā nodevēja savas ģimenes priekšā, pat nerunājot par riskiem, kas draud, ja viņu, tāpat kā ļoti daudzas citas Saūda Arābijas  sievietes, tomēr pieķers un arestēs. Un šī jaunā, dzīvespriecīgā un mazliet pat naivā sieviete jau pirmajā vēstulē režisorei piekrīt padarīt savu rīcību vēl bīstamāku, visu filmējot un regulāri augšuplādējot uzfilmēto materiālu, jo viņa uzskata, ka "pasaulei jāzina, kas šeit notiek". No abu 700 lappušu garās sarakstes Moira arī rūpīgi izvēlējusies dažus teikumus, kas vēlāk ierunāti aizkadrā. Cita starpā šis darbs ir pretarguments visiem, kuri apgalvo – tas, kas uzfilmēts ar mobilo telefonu, nevar būt kino. Šāda vizuālā forma ir acīmredzama nepieciešamība konkrētās filmas tapšanā: drebošais un neskaidrais kadrs, kas strauji pārtrūkst, kādam negaidīti ienākot istabā, savu vēstījumu nodod tikpat skaidri kā rūpīgi nostrādāta ideāla kompozīcija, kurā operators savu vīziju būvējis stundām. Šis stāsts ir sajūtami īsts un jēls kā brūce. Arī formas dēļ.

"Kino neveido ne viens pats stāsts, ne viena pati forma. Mēs meklējam tādas stāstu un formu kombinācijas, kādas vēl nav bijušas, kādas kopīgi spēj pavēstīt ko jaunu," tā manos Berlīnes pierakstos citēts Kosakovskis.

P.S. Patlaban neatkarīgā kino interneta vietne "Mubi.com" piedāvā abonementu par 1 eiro mēnesī pirmajos trijos mēnešos bez saistībām abonēt ilgtermiņā. Lai arī tas izklausās teju pēc reklāmas, varbūt kādam šī būs noderīga informācija karantīnas laikā – pēdējās nedēļās tur varēja vērot arī nelielu 2019. gada Berlināles filmu izlasi un citu kinofestivālu atzītos darbus.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!