Gaidot Latvijas mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša instalācijas "Armpit" atklāšanu Venēcijas biennālē 9. maijā, mēs pulcējām uz sarunu vīriešus, kas varētu pastāstīt kaut ko vairāk par lietām, kuras arī mūsdienās iespējams izdarīt pašam. Kāpēc vīriešus? Jo "Armpit" jeb "Paduse" būs darbs par tiem vīriešiem, kas savos šķūnīšos, darbnīcās un garāžās dara to, ko reālā dzīve no viņiem neprasa un negaida. Uz diskusiju mēs aicinājām dažādu paaudžu un dažādu interešu pārstāvjus – uzņēmēju Māri Gaili, kas jaunībā kopā ar Zaigu Gaili uzrakstījis grāmatu "Mēbeles jauniem cilvēkiem", bet vēlāk nopietni aizrāvies ar burāšanu; velosipēdu ražotāju Tomu Ērenpreisu un dzīves un cīņas mākslu pasniedzēju Volfgangu Vinteru. Sarunā brīžiem iesaistījās arī izstādes kurators Kaspars Vanags, kā arī diskusijas klausītāji.
Ilmārs Šlāpins: Kad mēs ar Kasparu sākām runāt par to, kas tad īsti būs Venēcijas biennālē Latvijas paviljonā, kļuva skaidrs, ka līdz tam brīdim, kamēr mākslas darbs nav gatavs, to īsti saprast nav iespējams. Skaidrs, ka tam ir kaut kāds sakars ar noteiktu nepieciešamību, ko izjūt daļa cilvēku – iespējams, to izjūt visi, bet daļa to realizē –, darot kaut ko paši ar savām rokām. Un ir skaidrs, ka mums ir darīšana arī ar sava veida dzimumu stereotipu, jo runa ir par vīriešiem, kas ar to nodarbojas. Kāpēc tiek uzskatīts, ka vīrietim ir jāprot sanaglot, pieskrūvēt, izrakt, ierakt, nocirst, sazāģēt… kāpēc tieši vīrietim tas ir jāprot, nevis sievietei? Un šie stereotipi ir sastopami ļoti dažādās nozarēs. Makšķerēšana, medības, liela daļa sporta veidu tiek uzskatīti par vīriešu sporta veidiem, un otrādi – ir daudz tādu nodarbju, kas tiek uzskatītas par sieviešu nodarbēm. Tas, par ko es šajā sarunā gribētu parunāt, ir redzams diskusijas nosaukumā "Mūsdienu vīrietis un māksla pagatavot pašam". Ko tieši pagatavot, tas pat īsti nav tik svarīgi – vai uzvārīt zivju zupu no paša noķertām zivīm upes malā, vai salabot mašīnu, vai iztīrīt kanalizācijas cauruli, kas ir aizsērējusi. Kāpēc vīrieši mums pārskatāmā pagātnē un arī tagadnē mēdz kaut ko darīt paši, nevis paļauties uz veikalā nopirktu vai pasūtītu pakalpojumu? Droši vien pirmais aspekts, kas ļoti bieži izskan, ir praktiskais. Arī runājot ar Māri par tām 80. gadu mēbelēm, ko jauni cilvēki varēja saskrūvēt paši, kā pirmais arguments atskanēja tas, ka neko jau nevarēja nopirkt. Nedz tās naudas jauniem cilvēkiem bija, nedz arī veikalā bija tās mēbeles, tāpēc nācās visu darīt pašiem. Kā ir ar to praktisko aspektu un vispār ar to pieredzi tajā laikā?
Māris Gailis: Nu, patiešām, tas bija sen, 1975. gadā mēs apprecējāmies. Īstenībā es toreiz strādāju mēbeļu fabrikā, un man tur visriņķī bija dažādi dēļi un plāksnes. Es biju redzējis, kā tas notiek, un es redzēju, kā manu darba kabinetu iekārtoja mans kolēģis, kurš kādreiz bija strādājis par galdnieku, viņam pat īkšķis bija nozāģēts. Es nodomāju – to patiešām var izdarīt, varbūt man arī tas jāuztaisa mājās. Tā es to izdarīju, un es apprecēju arhitekti – pilnīgi skaidrs, ka mums ne vienam, ne otram nebija pieņemams, protams, nebija arī naudas, bet galvenokārt nebija pieņemams tas, ko tolaik varēja nopirkt veikalos. Tās bija tādas spoži lakotas korpusa mēbeles, varbūt atceraties, vecākiem tādas bija… Nu, un es sāku taisīt pats, un tas interesantākais, ka burtiski pēc neilga laika dažādi draugi mūs sāka aicināt pastāstīt par to arī citiem. No sākuma mēs publicējām tādu vienu lapaspusīti žurnālā "Liesma", tas bija tāds jauniešu žurnāls, un protams, vajadzēja vēl, nepietika ar to, teiksim, ar ko es esmu savu pieredzi ieguvis, un mēs sākām meklēt, kas tad vēl to dara. Tā bija ārkārtīgi interesanta pieredze, izrādījās, ka mēs jau nebijām vienīgais pāris, kas ar to nodarbojās. Zaiga zīmēja, es taisīju. Braukājām riņķī pa Rīgu, arī pa provinci, un sameklējām vēl citas jaunas ģimenes, kas kaut ko tamlīdzīgu darīja. Vairākus gadus publicējāmies "Liesmā", pēc tam arī televīzija uzaicināja, un tas viss beidzās ar mūsu kopīgo grāmatu – "Mēbeles jauniem cilvēkiem" –, kas man lika apkopot visu to pieredzi. Protams, man nācās arī vēl kādas nodaļas speciāli gatavot, lai grāmata būtu kaut cik strukturēta. Neapšaubāmi, ka tur bija padomi ne tikai par to, kā izgatavot, kā skrūvēt, zāģēt, kā finierēt maliņas. Piemēram, Zaigas daļa bija par to, kā zonēt telpu. Mēs īstenībā orientējāmies uz jauniem pāriem ar ļoti, ļoti ierobežotiem dzīves apstākļiem, nu, viena istaba. Nu kā vienā istabā visu iespiest? Man tas sagādāja lielu gandarījumu, un es nobeidzu ar liela dzīvokļa apmēbelēšanu. Man izdevās toreiz, vēl padomju laikā, dabūt tādu vecu bijušo komunālo dzīvokli – piecas istabas –, un es tās visas apmēbelēju savām rokām, tas man paņēma kādus 3 vai 4 gadus. Sāku ar virtuvi, nē, sāku laikam ar vienu istabu un tad virtuvi, un tad nākamo istabu, un beidzamā bija bērnu istaba. Bērnu istaba man kalpoja kā darbnīca. Es strādāju līdz pieciem, nācu mājas un tad līdz kādiem desmitiem vienpadsmitiem ar baigo aizrautību zāģēju, ēvelēju, vīlēju, skrūvēju, un bija baigais prieks, atceros, kad mēs piestellējām nākamo plauktu… un tad grūti aizmirst to gandarījumu, kad tu ar savām rociņām esi izdarījis, – redz, es nekādus pirkstus nenozāģēju, lai gan arī darbojos ar zāģiem, kas paši griežas un tādā stilā. Starp citu, zāģi es aizņēmos, man pašam nebija. Nu, brīnišķīga pieredze! Un ko es varu teikt? Tā pieredze, ko es ieguvu apmēram 10–12 gadu laikā, pašam visu taisot un pēc tam strādājot būvniecības nozarē... mani neviens maisā nevar iebāzt, es varu pastumt nost un izdarīt daudzas lietas pats, joprojām kaut ko daru, lai gan, nu, godīgi sakot, man ir māja, divas mājas faktiski, man ir pārvaldnieks, es vairs neķēpājos, daru kaut ko citu. Bet varbūt… varbūt es esmu to nopelnījis.
Šlāpins: Aizraušanās, jā, tas ir vēl viens aspekts. Bet par to atšķirīgo vai, teiksim, estētisko motīvu – tā ir vēlme iekārtot dzīvokli citādāk nekā citiem?
Gailis: Jā, tāda indeve mums abiem ar Zaigu ir bijusi, protams. Tomēr jāskatās ne tikai uz to – izrādīšanās ir viena lieta, bet vajadzīga arī ērtība, jo padomju laikos par to jau lielākoties neviens nedomāja, tev bija jādomā pašam – lai funkcionāli tas strādātu, lai tajā zonā jums viss būtu. Nu, neapšaubāmi, mēs skatījāmies arī ārzemju žurnālus, bija tāda iespēja, tos nevarēja nopirkt gluži veikalā, tomēr bija varēja no specfonda, no bibliotēkas dabūt. Atceros tādu vācu žurnālu "Schöner Wohnen", no turienes es arī ņēmu kaut kādas idejas, bet… Varbūt tādēļ mums arī radās ļoti daudz draugu, jo tas mūsu Dzirnavu ielas dzīvoklis – bija tādi gadi, kad mums bija ballītes gandrīz līdz rītam, trīs reizes nedēļā, vienmēr bija cilvēki. Dzīvoklis bija liels un ērts, un mēs bijām viesmīlīgi, tas bija brīnišķīgs periods, un, kā par brīnumu, pat ģimene neizjuka, un pēc tam, protams, pieredze nāca un, kā jūs zināt, tā laika pieredzi mēs abi faktiski turpinājām arī profesionālajā dzīvē. Zaiga kā arhitekte attīstījās, un es vienu laiku visu ko būvēju. Varētu teikt, ka tas, ka es esmu apguvis, piemēram, tādas galdnieka prasmes, man arī pēc tam noderēja.
Šlāpins: Varu atzīties, ka, gatavojoties šai diskusijai, es pabeidzu remontu dzīvoklī un man bija jāsaskrūvē divi skapji, "Ikea" skapji…
Gailis: Tur taču bija instrukcija blakus.
Šlāpins: Skaidrs, ka tur ir instrukcija un visas skrūvītes un viss ir precīzi izdomāts manā vietā un aprakstīts, bet, skrūvējot visu kopā, man vienā brīdī rodas jautājums, kāpēc tas ir jādara, kāpēc nevar nopirkt jau gatavu saskrūvētu, nolikt pie sienas, un miers? Un tad es uzzināju, ka tā ir tāda īpaša, nu, šī te ražotāja filozofija – ja cilvēks to mēbeli nopērk un pats saskrūvē līdz pēdējai skrūvītei no vissīkākajām detaļām, tad viņš tai ir pieķēries un vērtē daudz augstāk nekā…
Gailis: Ja viņš nopērk gatavu? Tā varētu būt.
Šlāpins: …nekā ja nopērk gatavu. Vai šis emocionālais aspekts arī darbojas – paša izgatavota mēbele vai ķeblītis ir mīļāks?
Gailis: Neapšaubāmi. Bet jāsaka, ka man dēls nopirka tādu ''Ikea'' skapi un uzticēja saviem divpadsmitgadīgajiem dēliem – viņam ir dvīņi. Viņš atnāca mājās un pabrīnījās, viss bija perfekti saskrūvēts. Tātad mācījušies no lego… īstenībā, ja tev jau ir tādi apsviedīgi un apķērīgi bērni, tad var pilnīgi mierīgi arī to būšanu deleģēt.
Šlāpins: Kā ir ar riteni? Vai ar paša izdomātu, saskrūvētu riteni braukt ir patīkamāk nekā veikalā pirktu?
Toms Ērenpreiss: Jā. Es varbūt arī padalīšos ar to savu domu gājienu attiecībā par riteņiem. Es sāku ar restaurāciju. Tas bija nu jau pirms desmit gadiem. Man bija 19 gadu, es izdomāju – to es vēl agrāk izdomāju –, ka man pašam vajag savu riteni, es biju uztaisījis savu, parādījās domubiedri, un tas viss ļoti ātri aizgāja jau līdz profesionālam līmenim. Un tās ir tādas paralēles, kas ir arī fizikā un mūzikā; tu brauc ar to riteni un jūti tās proporcijas, akordi vai zelta griezumu, nu, tas tā varbūt ļoti "popsīgi" izrunājoties. Bieži vien ir arī tā, ka tu saskrūvē to riteni un arī domā, kā tu to vari… nu, es personīgi braucu ar to riteni un mēģinu salauzt, lai pārbaudītu tos veidus, kā to var salauzt, un, ja man kāds atstāj uz garantijas remontu riteni, es bieži vien 5 sekunžu laikā redzu, kas ir par lietu, kāpēc tā ir noticis un vai tas ir mans čalis bijis vainīgs, vai tas ir bijis izstrādājums vainīgs, vai pats braucējs ir bijis nevīžīgs. Tā ka tas – tā iedziļināšanās pakāpe – jau arī dod to lielo gandarījumu. Un tas, ka tu redzi to savu gara darbu, tā ir tā zivs zupā.
Šlāpins: Bet skaidrs, ka tu kā ražotājs neesi objektīvs šajā jautājumā, tomēr es gribēju jautāt – kā tev šķiet, vai mums citiem arī vajadzētu pašiem savus riteņus taisīt vai tomēr pirkt no profesionāļa? Un vai labot arī vajadzētu pašiem?
Ērenpreiss: Es neuzņemtos ieteikt kaut ko tādu, bet tas ir ļoti individuāli. Ja ir cilvēks, kas būvē sev māju un jau paredz tur blakus šķūnīti, kurā ķimerēties, tad noteikti jā – ja tu vari tajā iedziļināties –, bet, ja tev tas nav aicinājums, tad es nezinu, vai vajag… Bet, lai sevi izzinātu dziļāk, tad jā. Bet to var arī darīt citādākos veidos.
Gailis: Visu darīt pašam gan nevajadzētu! Es atceros, kad Einārs Repše saskrūvēja helikopteru (smejas), tas vienkārši nogāzās, viss pagalam.
Ērenpreiss: Jā.
Gailis: Ar mēbelēm nav tik bīstami.
Šlāpins: Vēl ir sociālais aspekts, kas mūsdienu patērētāju vai kapitālistiskajā sabiedrībā bieži vien arī iegūst ētisku skanējumu. Skrūvējot riteni pats vai uztaisot mēbeli pats, es atņemu maizi kādam profesionālim, kurš būtu ar mieru to izdarīt manā vietā un pārdot man šo preci vai pakalpojumu. Un vai mēs, atgriežoties šādā līmenī – tā tomēr savā ziņā ir naturālā saimniecība, ja tu pagatavo sev pats, nevis pērc no cita, – vai mēs neizjaucam sūri, grūti sasniegto kapitālistisko kārtību?
Gailis: Es domāju, tur nekādas bīstamības nav, tas nekādi nevar masveidā notikt, ka mēs visu izgatavotu paši. Un īstenībā padomju laiki arī bija ļoti speciāli laiki, piemēram, ļoti daudzas meitenes pašas šuva kleitas, jo vienkārši tādas, kādas viņām patika, nevarēja nopirkt. Nu, nekādi! Mums nācās. Tagad, protams, ir citādāk. Bet, ja mēs anketētu, cik tad daudzi paši kaut ko mājās dara, visdrīzāk tas nebūtu daudz.
Šlāpins: Bet padomju laikā – es atceros 80. gadus un pašu šūtos džinsus – tas arī bija kaut kādā ziņā nedaudz protests, arī politisks. Uzšūt tos džinsus, lai šajā te padomju valstī būtu kā ārzemēs, lai tu būtu kā no ārzemēm. Un braukt ar atšķirīgu riteni, iekārtot mājās atšķirīgas mēbeles, uzšūt sev atšķirīgu apģērbu – tas savā ziņā ir protests. Es redzu, ka arī mūsdienu dažos viļņos – estētiskajos vai pat bio-ētiskajos –, vispār tajā hipsteru vilnī, kas ir definēts pirms pāris gadiem, ir šāda nianse. Ja ne gluži no nulles kaut ko izgatavot, tad, piemēram, uzšūt svārkus no veciem krekliem vai kaut ko tādu. Tas motīvs kaut kādā veidā atgriežas. Un patiesībā arī tā aizraušanās ar riteņiem ir būtiska hipsteru pazīme. Arī tas ir šāda veida vilnis – modes vilnis.
Ērenpreiss: Tā ir, jā. Bet es domāju, ka Latvijā tas ir mazliet plašāk, tā kaut kādā mērā ir atgriešanās pie pamatvērtībām. Ritenis pēc tehniskajiem pamatprincipiem būtībā nav mainījies vairāk nekā 100 gadu. Un tomēr – okej, tepat klāt nāk elektrība, bet tā ir kā atsevišķs lauciņš –, ritenis, izgudrojums, kas tapis 19. gadsimta 80. gados, vēl joprojām ir nepieciešams. Tāpēc es nesaistītu to tieši ar hipsteriem, es domāju, ka tā ir tāda pamatnepieciešamība jau blīvākā vai ātrākā sabiedrībā.
Šlāpins: Pamatnepieciešamība pēc kā?
Ērenpreiss: Pēc ātra un efektīga transporta līdzekļa.
Šlāpins: Vai visu laiku ir bijusi šī nepieciešamība aiziet no mūsdienu dzīves diktētās ikdienas rutīnas un meklēt kaut ko tādu, ko tu vari pats izdarīt, nevis tev pasaka priekšā kāds cits? Un cilvēki to tādā vai citādā veidā realizē. Es gribēju jautāt Volfgangam par to – nodarbošanās ar sevis, sava ķermeņa vai sava gara, vai savas būtības kopšanu arī savā ziņā ir ķimerēšanās ar sevi. Vai tas ir mēģinājums atgriezties pie kaut kādām sākotnējām vērtībām, vai arī tas ir tieši otrādi – ceļš uz priekšu, uz augšu? Piemēram, vai senās ķīniešu vai austrumu cīņas mākslas kaut kādā ziņā nav tas pats, kas simtgadīgais velosipēds, uz kura mēs mēģinām uzkāpt atpakaļ?
Volfgangs Vinters: Tradīcijā, ar ko nodarbojos, es visu laiku atrodu kaut ko jaunu. Līdz ar to droši vien abējādi. Tas ir gan simtgadīgs velosipēds, gan moderns, jauns pārvietošanās līdzeklis. Un es tur varu atrast veidus, kā noturēties tajā dzīves laiviņā, kurā es peldu pa bangojošu jūru un kura visu laiku šūpojas. Tā es cenšos harmoniski noturēties. Un tās metodikas, kas ir tiešām ilgi, ilgos gadsimtos un cīņās pielietotas, var mūsdienās palīdzēt.
Šlāpins: Tās var palīdzēt vai ir vitāli nepieciešamas, lai izdzīvotu arī mūsdienās?
Vinters: Nu, viena no tām gudrībām ir meklēt atbildes sevī. Un es varu tiešām runāt vispirms par sevi un tad par konkrētiem jautājumiem, ko uzdod kāds cilvēks, kad viņš nāk pajautāt manu pieredzi. Tad mēs mēģinām salīdzināt tās pieredzes, un varbūt viņam arī tas nostrādās. Vēl viena lieta, ko esmu saredzējis un iepazinis, ir spēja vērot, vairāk vērot un nedot tāda veida padomus, ka mana nodarbe var sniegt jums visiem absolūtu laimi un tagad ir pienācis tas brīdis, kad to vajag izmantot. Nu, tas ir katram savs. Vēl arī… Es cenšos tajā cīņas mākslu tradīcijā atrast veidus, kā cilvēks var uzdot sev jautājumu, ko viņam īsti darīt. Varbūt nemaz nevajag dauzīt pa boksa maisu visu dzīvi, bet atrast no cīņas mākslu būšanām atbildi, kā atbrīvoties no bailēm, piemēram, no raizēm. Un tad, kad tas ir izdarīts, tad, iespējams, labāk iet mācīties matemātiku vai spēlēt mūziku. Es tagad runājot pats droši vien nonācu pie tā, ka ir kaut kas tāds, kas ir vitāli nepieciešams, kas ir tieši šajās tradīcijās attīstījies. Ir tādas lietas, kas ļoti labi strādā cīņas mākslās, piemēram, darbs ar emocionālo stabilitāti, darbs ar kaut kādām mentālām lietām, jo senajās cīņās, kaujas laukos, kad gāja vīrs pret vīru ar zobenu rokā, bija daudz citādāki kara apstākļi nekā tagad, kad ir dažādas tehnoloģijas. Un tad tas cīnītāju gars, cīnītāja spēja sevi pēc tam savākt, rehabilitēties pēc tās cīņas, tas bija attīstījies ļoti augstā līmenī. Tā ir spēja, ko tagad varētu aizgūt. Bet ne tikai vīrieši, tas ir principā jebkuram cilvēkam, jo brīžiem ir tā, ka ikdienas dzīve ir ļoti līdzīga, nu, kaut kādam kara laukam. Nevis karošanas, bet intensitātes dēļ.
Šlāpins: Bet tas dzimumu stereotips, par ko es sākumā runāju: kādam ir jābūt īstam džekam – viņam ir jāprot saskrūvēt un jāprot arī kauties. Ir tāds viedoklis. Jautājums – cik šie stereotipi ir novecojuši, un vai patiesībā vēl viens aspekts, kāpēc cilvēki sāk darīt kaut ko tamlīdzīgu, nav nostalģisks? Vēlēšanās atgriezties pie kaut kādas pagātnes, var to saukt par saknēm, par tradīciju vai par bērnību, vai par pagātni, ko tu pats neesi pieredzējis… Tā pagātne, kas ir cīņu mākslās, kas ir tūkstošgadīga, vai tie velosipēdi, kas ir simtgadīgi, vai kaut kādas… nu jā, tā nepieciešamība pašam nomedīt, pašam izgatavot, tas, kas mūsdienās īsti nav vajadzīgs, bet tam ir kaut kāda nostalģiska vērtība.
Gailis: Droši vien. Darbu dalīšana un efektivitāte, protams, paredz, ka katrs dara to, ko viņš vislabāk māk, un tad vienkārši ar naudas starpniecību katrs tiek pie tā, kas viņam nepieciešams, bet…
Šlāpins: Teiksim, karavīri labāk karo, policisti sargā…
Gailis: Nu, arī tā, karavīri karo, un mēbeļnieki taisa mēbeles, un celtnieki ceļ. Bet kaut ko jau pašam vajag darīt. Un es domāju, ka tas var izpausties dažādākos veidos. Citi varbūt nodarbojas ar modelēšanu, citi – filatēliju; lielā mērā arī kaut kas līdzīgs – tu vāc, krāj, papildini, pārskati savu kolekciju. Un noteikti atkal pieminējām burāšanu, tas īstenībā arī ir atavisms – nu kāpēc mūsdienās burāt ar burām, ja ir motori un nezin kas vēl? Jahta ir gan dārgs, gan laikietilpīgs pasākums, jo tev tur ir daudzas dažādas vecmodīgas lietas. Trīši un bloki, un dali, un tauvas, un sazin vēl kas. Un tomēr cilvēki to dara, jo acīmredzot ir tāda ataviska vajadzība, un tas ir labi. Un, kā jau teicu, man ir aizdomas, ka ne tuvu visiem ir tāda vajadzība.
Šlāpins: Bet tu sāki uzskaitīt dažādas nodarbības, tai skaitā filatēliju, – padomju laikā tos visus sauca par hobijiem. Un es atceros…
Gailis: Jā. Nu, hobiji vien tie ir, vai ne?
Šlāpins: Man šķiet, ka tas tomēr bija tāds ideoloģisks spiediens nolikt pie vietas visas šīs nodarbošanās…
Gailis: Kādā nozīmē – veicināt vai tieši bremzēt?
Šlāpins: Gan veicināt, gan arī iegrožot. Nu, ja tā ir pie vietas, to var iegrožot. Filatēlistu pulciņi, piemēram… nu jā, pulciņu sistēma.
Gailis: Jā. Kontrolēta tvaika nolaišanas shēma, vai ne?
Šlāpins: Jā! Un reāli bija, nu, patiesībā jau dažādi kolekcionāri, viņi jau nodarbojās arī ar dārgām lietām un tā tālāk, un tas atkal padomju ideoloģijas izpratnē bija slikti. Arī cīņu mākslas taču tika ieskaitītas hobijos. Bija pulciņi, cilvēks varēja nodarboties ar to vai šo – katram bija jāizvēlas kaut kāds savs hobijs, lai pēc darba atpūstos.
Gailis: Nu, varbūt arī, lai kaut kādā veidā dotu iespēju, lai cilvēki mazāk nodarbotos ar kaut vai politisku domāšanu, bet, kā jau es teicu, tas tvaiks aiziet kādā citā virzienā. Bet padomju laikā, man liekas, kauju māksla tika akceptēta tikai kā sporta veids. Tas nozīmē – ierobežotam cilvēku skaitam. Jo katrs vienkārši nevar dažādu fizisko īpašību dēļ kļūt par cīkstoni. Es zinu, ka es arī aizrāvos ar karatē, tobrīd man bija kādi 25 gadi, un šo nodarbi bremzēja, ne gluži aizliedza, bet tad arī aizliedza, un kā visādi tik tur nebija! Man, piemēram, tā vajadzība bija, jo, ja tu ko tamlīdzīgu kaut cik māki, galīgi jau tev nav jākaujas, bet tu radi tādu auru, ka tu atbaidi gļēvulīgu huligānu jau ar to vien, kā tu izturies un kā tu varbūt skaties. Un tas ir pilnīgi pietiekami. Es domāju, ka tā arī ir laba lieta, jo īstenībā atkal tas ir tas pats darbs ar sevi, vai ne? Visādā ziņā.
Šlāpins: Es gribētu atkal vērsties pie Toma – par hobiju. Vai darbs var būt hobijs, un vai tas uzreiz nemaina visu lietas būtību, ja tu hobiju pārvērt par savu darbu?
Ērenpreiss: Nu, tas ir tas līmenis, kad tev jāizaug no garāžiņas vai viena cilvēka tādas darbības jau uz vairākiem, ja tu gribi to darīt plānveidīgi. Es nezinu, kā to nosaukt. Nu katrā ziņā no manas pieredzes – nedrīkst dzīvot darbnīcā un darīt tikai to, tas ir psiholoģiski ļoti neveselīgi. Tajā brīdī, kad tu spēj distancēties un pārskatīt to visu procesu, spēj to organizēt jau plašākā mērā, tad tas jau sāk kļūt profesionāls. Tas tāds praktisks skaidrojums.
Šlāpins: Bet vai tajā brīdī neparādās nepieciešamība pēc vēl kāda cita hobija? Piemēram, sākt makšķerēt vai ķert tauriņus.
Ērenpreiss: Jā, es tad sāku nodarboties ar mēbeļu restaurāciju.
Šlāpins: Nu, tas ir diezgan tuvu.
Ērenpreiss: Bet tu sāc kaut ko darīt tik un tā, lai… nu, tas piepilda tevi.
Gailis: Man jau liekas, ka hobijs, kas kļūst par darbu un tev atnes iztikas līdzekļus, – nekas labāks nevar būt dzīvē, manuprāt.
Ērenpreiss: Piekrītu, jā. Jebkurā gadījumā man tādas darba pieredzes. Tas, ka tu ej uz darbu katru dienu un tā vai citādi tev nav pret to nekāds riebums, tas palīdz tev, tas palīdz taviem darba kolēģiem, tas virza, un tas jebkurā gadījumā motivē vairāk nekā nauda.
Šlāpins: Vēl viens aspekts šim te visam tomēr ir – sauksim lietas īstajos vārdos – pensijas vecuma sasniegšana, kad pēkšņi parādās, pirmkārt, laiks, otrkārt, arī nepieciešamība šo laiku ar kaut ko aizpildīt, lai nebūtu gluži jāmirst nost. Un tad atgriežas šī vajadzība kaut ko darīt pašam, vai varbūt tā beidzot ir iespēja īstenot bērnības nepiepildītos sapņus? Nu, kad bērnībā tos modinātājpulksteņus nepaspēja atskrūvēt visus vaļā, un tagad visa dzīve nodzīvota, pensija klāt, nu tad pieķersies, tad skrūvēs.
Gailis: Nu, jā, es domāju, ka starp klātesošajiem ir ļoti maz pensionāru, spriežot pēc izskata. Lielai daļai, visdrīzāk, kas ar datoriem nodarbojas, droši vien hobijs ir pārvērties par profesiju, zini, mans dēls arī tā izauga – spēlēja spēles un dzīvoja ar datoru, kamēr tā kļuva par profesiju. Vai tad tā nav? Īstenībā nemaz pensijas gadi nav jāgaida.
Šlāpins: Bet ir arī profesionāli datorspēļu spēlētāji.
Gailis: Arī taisnība.
Ērenpreiss: Es gribēju papildināt, ka bērnībā es un brālis arī ļoti aktīvi nodarbojāmies ar visu saimniecības lietu ārdīšanu, un, man liekas, vissvarīgākais klikšķis ir tad, kad tu spēj to visu salikt atpakaļ. Salikt kopā un padarīt atkal funkcionālu. Es varu izjaukt fotoaparātu, pēc tam salikt to atpakaļ, un tas arī strādā.
Šlāpins: Volf, kā tev ir ar to cīņas mākslu? Vai hobijs var kļūt par visas dienas aizpildīšanu? Nevis tikai divreiz nedēļā pa stundai vai divām.
Vinters: Dikti laimīgi, ka tā ir, ka sanāca no pašas bērnības. Man ir pretēji, es neko nekad neesmu skrūvējis, nu, esmu, bet vairāk piespiedu kārtā – vajag mēbeles saskrūvēt, un tad nu baigais lepnums, kad es esmu to izdarījis, un sajūtos kā vecis, kad mana ģimene to redz. Bet tā mani vairāk par tiem instrumentiem interesē cilvēks – ar ko viņš nodarbojas. Tas sākās, es pieņemu, aptuveni desmit gadu vecumā, kad es teicu vecākiem, ka mani interesē cilvēks un es ar to arī nodarbošos. Es konkrētāk nepateicu, vai tā ir cilvēka iekšējā pasaule vai fiziskais ķermenis. Bet tas ir jājamzirdziņš, ar ko esmu jājis visu laiku un ļoti laimīgi, – tur ir milzīgi daudz, ko iepazīt līdz sirmam vecumam. Tā ir viena tāda nodarbe, ko var darīt ļoti ilgi, – kaut vai ja paskatāmies uz tādu klasisku ķīniešu onkuli ar baltu, sirmu bārdu, kas ir sasniedzis meistara līmeni. Viņš visu dzīvi to ir darījis, man arī dikti gribas tā, es gribu būt kā "Kungfu pandā" tas bruņurupucis. Tāds man ir mērķis. Ja nopietni, tad man gribas – to es esmu uzstādījis sev un sapratis –, lai mana klātbūtne būtu dziedinoša. Lai cik jocīgi tas būtu, cīņas mākslas to visu var man sniegt. Un es varu minūtes laikā pastāstīt, ka vienubrīd man bija apnicis, es domāju: "Cik var dauzīt pa to boksa maisu?" – un tad es meklēju principā kaut kādu… tā dzīve sanāca tā, ka ne darbs man patika, ne... nu, es atnāku mājās, un sieva man saka, ka man uz tevi nestāv, mainām dzīvokļus un, davai, kaut ko darām – un es jūtu, ka nav enerģijas, ka es nevienam nepatīku un man neviens nepatīk. Un tad es kaut kā tieši cīņas mākslu tradīcijā arī atradu to atspēriena punktu. Lai izrautos no tā. Un tāpēc es arī tur atradu kaut ko vairāk par boksa maisa dauzīšanu, un man ir vēl ko rakt un meklēt, un mācīties, un meditēt, un vingrot. Vēl viena lieta ir tas, ka veidojas zināma pieredze, ko var dot cilvēkiem tālāk.
Šlāpins: Un ir vēl viens aspekts, ko es gribēju pieminēt šajā sakarā par visiem tiem šķūnīšiem un garāžām. Mēs runājām par aiziešanu padzīvot mežā vai braukšanu ar jahtu apkārt pasaulei – vai tas arī nav kaut kādā ziņā tāds kā eskeipisms – mēģinājums izrauties, aizmukt no tās pasaules un realitātes, un ikdienas?
Gailis: Jā, jā, neapšaubāmi! Tas bija viss kopā. Es pilnīgi droši saku: brīnišķīgākie divi gadi manā mūžā – ceļojums apkārt pasaulei. Jo es pilnīgi izrāvos no tās… no tā riteņa vai tās pasaules, kurā es dzīvoju, no visiem pienākumiem, no telefoniem, no visa. Protams, lai tādu numuru dabūtu cauri, ir labi jāsagatavojas, tā ir taisnība. Tev ir jābūt resursiem, tev ir jānokārto gan mājās visas lietas, gan arī tev jābūt pietiekamiem līdzekļiem. Nu, vismaz man tā šķita. Var jau darīt arī citādāk. Un es tagad dzīvoju pilnīgi citu dzīvi, citā ritmā, citas vajadzības, citas prasības, viss citādāk. Un tad es domāju, kā būs, kad es atgriezīšos. Protams, kad tuvojās tas brīdis un bija tāds riebīgs laiks, varbūt mēs jau pēc divu gadu ceļojuma februārī, martā, aprīlī nācām tādiem aukstiem ūdeņiem cauri, Ziemeļu jūrai, un tad pēkšņi – māja, un klikš! It kā man būtu pārstartēts dators vai kaut kāda cita programma ielikta! Un pēkšņi tu esi atkal atpakaļ, un tā ir tava… Un tā nekad manā mūžā nav bijis, ka divi gadi kā iecelti gandrīz vai no citas realitātes. Un tā iemesla dēļ, ka tā bija mana māja – saprotiet, es pārvietojos ar savu mazo dzīvoklīti. Tur bija mans grāmatplaukts un mans darba galds, un mana koja, kas ir gulta, un kambīze, un tualete, un ar to es gāju uz priekšu, kaut kāda mēneša laikā apmēram es jau biju atkabinājies no, teiksim, sauszemes, no Latvijas, un iestājās pilnīgi cita dzīve. Un, jā, es uzvedos pilnīgi citādāk, man liekas – es citādāk domāju. Bija arī tādi brīži, es atceros, ka es klausījos mūziku austiņās kaut kur Klusā okeāna vidū, un tas pasāta vējš pūš, un tu tā kā dzirdi to Mocartu vai ko tur un aizej kaut kur projām, it kā skatītos uz sevi ar sava paša astrālā ķermeņa acīm. Tā bija. Brīnišķīgs laiks, visiem iesaku, ja ir iespējams.
Šlāpins: Kā pārējiem ir ar to aizmukšanu un nepieciešamību aizmukt no realitātes?
Vinters: Es vairāk mēģinu visu laiku meklēt realitāti. Man ir tāda sajūta, ka tieši tajā okeāna vidū Māris to realitāti varbūt atradīs, nu, ka ir dažādas ietekmes, bildītes apkārt, bildītes galvā, tās mūs visu laiku nes prom. Es negribu teikt "mūs" – mani nes prom no realitātes. Un tad es kaut kādā brīdī gribu atgriezties atpakaļ. Man nekad nav bijusi prasība aiziet prom no realitātes. Es gribu izprast, kas ir tā realitāte, atrast to. Nu, patiesību principā meklēju.
Ērenpreiss: Katrā ziņā tas nav vienkāršs jautājums. Es vairāk aizdomājos, par to – cik tas varbūt ir saistīts ar realitāti, ka varbūt tieši caur to, sasniedzot, es nezinu, precīzāk sakot, meditāciju; man nav prakses šajā lauciņā, bet tieši to, ko es nosaucu par savu personīgo meditatīvo stāvokli. Varbūt tā arī ir realitātes atrašana, jo tu kaut kādā mērā ļoti bieži izbesies, ka tevī iekšā ir – manī personiski – sapņotājs, kas cenšas panākt vienu, kas saskaras ar realitāti, un tad tu caur to sakārtošanas procesu panāc kaut ko tādu – kompromisu, teiksim tā, starp to, kas ir tavs, un to, kas ir ārējā realitāte. Es to tā izskaidroju.
Šlāpins: Vēl man ienāca prātā, tagad runājot par to aizmukšanas motīvu un ieslēgšanos šķūnītī un garāžā vai jahtā, vai mežā, vai kur vēl, – kāpēc tie ir vīrieši, kam tas ir vajadzīgs, kāpēc mēs tik maz dzirdam par sievietēm, kam būtu nepieciešams aizmukt un atslēgties, aizceļot. Tiesa, tagad ir vairākas filmas jau uzņemtas par to, kā viena sieviete iet pāri tuksnesim kājām, tas motīvs kļūst aktuāls, bet tas tradicionālais stereotips tomēr ir, ka vīrietim vajag to vientulību vai aizmukšanu.
Ērenpreiss: Vīrietis ir vienīgais, kas to var atļauties.
Gailis: Nu, nez vai, es domāju, ka tur tas testosterons strādā, ka tas ir tas atavisms, kas joprojām sēž vīrietī, acīmredzot vairāk nekā pavarda glabātājā, un ne velti ļoti daudzi savām rokām kaut ko dara, nu, mednieki, makšķernieki, ir dažādi veidi, kā, tomēr izraujas gan no tās rutīnas, gan arī kaut kādā veidā atrod to saiti ar fizisko, reālo pasauli, jo pārējās lietas jau ir. Rietumu pasaulē, puslīdz civilizētā vietā viss ir nokārtots, kā mēs tikko sapratām, – mēbeles tev samontē, visu tev izlabo, visu tev piegādā, pusfabrikāti arī ir, iemet tikai mikrovilnī un tādā stilā, tāpēc katrs tomēr meklē kaut kādu, nu, citi varbūt ar alkohola starpniecību. Bet domāju – hobijs ir viens labs veids, kā izrauties. Sevišķi, ja hobijs ir saistīts ar dabu, varbūt ar kaut kādu dabas pārveidošanu, manis pēc kaut kā būvēšanu, tad tas tikpat labi strādā.
1