Foto – Ģirts Raģelis
 
Sarunas
10.02.2017

Jauno latviešu valoda

Komentē
6

Atverot grāmatu "Jauno latviešu valoda. Otrais, papildinātais izdevums", kas iznākusi sērijā "Satori bibliotēka", mēs sarīkojām publisku diskusiju Kaņepes Kultūras centrā, uz kuru aicinājām valodas praktiķus – rakstnieci un redaktori Ievu Melgalvi, dzejnieku un dzejas konsultantu Aivaru Eipuru, redaktoru un korektoru Arturu Hansonu, dzejnieci un literatūras skolotāju Ivetu Ratinīku, valodas konsultanti un korektori Gunu Kalniņu. Sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins. Foto – Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Mēs aicinājām jūs uz diskusiju, lai saprastu, kas notiek ar latviešu valodu šodien, kādas jaunas vēsmas vai pārmaiņas tajā notiek un kā to vērtēt. Grāmata "Jauno latviešu valoda" izdota atkārtoti, lai uzdāvinātu to Latvijas mazākumtautību skolu bibliotēkām, un es grasos viesoties vairākās skolās, kurās man būs jārunā par šiem jautājumiem ar skolēniem, kam latviešu valoda nav dzimtā. Gribētu izmantot šo sarunu arī tam, lai saprastu, ko stāstīt un kādiem procesiem valodā pievērst uzmanību. Ko jūs esat ievērojuši – kas jauns latviešu valodā?

Arturs Hansons: Es varētu mazliet ieskicēt. Protams, jau kādu laiciņu ir vērojams angļu valodas iespaids. Tam līdzi nāk dažas parādības. Vai mēs sākam ar kaut ko konkrētu?

Ilmārs Šlāpins: Protams, konkrētība vienmēr ir interesantāka par vispārīgām frāzēm.

Arturs Hansons: Piemēram, daudz vairāk nāk iekšā personas vietniekvārdi. Latviešu valodā pēc tiem nav tik lielas vajadzības, jo gandrīz vienmēr darbības vārdā persona jau ir ietverta, bet angļu valodā tā nav. Parādās tādi teikumi, kur ir četri, pieci "es", "man". Kas, manuprāt, vēl ir angļu valodas iespaidā – arvien neparastākos veidos tiek lietoti divdabji. Piemēram, "vīrietim, sēžot uz akmens, pirkstā iekož čūska". Pēc klasiskās gramatikas sanāk, ka čūska, sēžoties uz akmens, iekoda. Vai "reibumā vadot auto, pieķerts Olaines novada deputāts". Tātad kāds, reibumā vadot auto, pamanījās vēl noķert deputātu. Tās ir sliktās iezīmes, bet ir arī labās.

Iveta Ratinīka: Nopietni?

Arturs Hansons: Jā. Piemēram, tas, ka dažādi valodas slāņi tagad ir vieglāk pieejami. Nav jāiet uz apšaubāmām vietām, lai uzzinātu, kā runā pusaudži vai kā runā Eiropas Parlamentā. Ir lielāka aprite, un nav tā, ka tiktu publicēta tikai literārā valoda un pārējais paliktu virtuvēs.

Iveta Ratinīka: Nav tādu pozitīvo iezīmju.

Ilmārs Šlāpins: Vai tiešām valoda kļūst tikai sliktāka?

Iveta Ratinīka: Ko nozīmē – sliktāka vai nesliktāka? Tā ir nākamā lieta, ja mēs pieliekam estētiku, ētiku vai sazin ko vēl, bet angļu valodas ietekmē, piemēram, šausmīgi izplatījusies savrupinājumu lietošana nevietā. Labi, dievs ar to, bet problēma ir tajā, ka valoda kļūst plakana. Kādi viņi paši plakani, tāda ir arī viņu valoda. Anekdotes viņi nesaprot, pārnesto nozīmi viņi nesaprot, frazeoloģismus viņi vispār neredz. Saproti, lai iemācītos frazeoloģismus, viņam bezmaz vai jāņem frazeoloģismu vārdnīca un no turienes jākaļ galvā. Viņu valoda ir tik funkcionāla! Kvadrātiņš, kvadrātiņš, kvadrātiņš un pa vidu stila kļūdas.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc tā notiek?

Iveta Ratinīka: Es nezinu, kādā valodā viņi domā. Viņi domā?

Ilmārs Šlāpins: Tu runā par viņiem kā par kādu citu rasi. (Visi smejas.) Tie ir tie bēgļi no Sīrijas?

Iveta Ratinīka: Nē, tie ir bēgļi no stundām. (Visi smejas.)

Guna Kalniņa: Man iznāca darīšana ar tiem, kas, būdami "viņi" tavu audzēkņu vecumā, kaut ko ir palaiduši garām un tagad, pieauguši, pat ļoti grib kaut ko uzzināt un iemācīties. Ar pār blociņiem noliektām galvām pieauguši, nopietni cilvēki pieraksta visvienkāršākās lietas. Viņiem tas noder, un viņi to ir adekvāti dzirdējuši, sapratuši un zinās lietot.

Iveta Ratinīka: Precīzi pateikšu – 8. klases pavasara semestrī viņi bija pirmoreiz iemīlējušies, līdz ar to savrupinājuma veidi, vispārinošais vārds, vienlīdzīgi teikuma locekļi un visas pārējās jaukās lietas, kas viņiem, īpaši juristiem un īpaši dīvainās konstrukcijās, tagad parādās tekstos, ir vienkārši pagājušas garām. Nākamais – ja paņem to Blinkenas grāmatiņu, kur ir izņēmums uz izņēmuma, pat latviešu valodas skolotājs ģībst sliktā vārda nozīmē. Tas cilvēks iet pie tevis, jo tu saki "pirmkārt, otrkārt, treškārt", nevis: "Šim ir 17 izņēmumi, šim 28." Cilvēkiem to vajag apgūt fiksi, ātri un funkcionāli. Un labā valodā.

Guna Kalniņa: Es pati, uzreiz pēc studijām tiekot nagos endzelīnistēm, uz jebkuru jautājumu saņēmu atbildi: "Par to vēl zinātnieki strīdas." Bet, kamēr visi vēl ir moži, man būtu jāpasaka tas, ko es gribēju teikt: ir jāmāca likt rokas uz klaviatūras, tāpat kā senāk mācīja glītrakstīšanu, jo paviršības kļūdas ceļas no tā, ka šis rakstīšanas veids ir jauns. Tāpat ir jāmācās lasīt. Eiropa taisa topus par to, vai cilvēki saprot, ko viņi ir izlasījuši. Pēc jaunā dalījuma tā varētu būt lasītpratība – nevis tas, vai cilvēks prot salikt kopā burtus, bet vai viņš saprot izlasīto, ieskaitot tabulas un tamlīdzīgi. Runājot par pārnestajām nozīmēm un frazeoloģismiem, mēs esam pilnīgās auzās. Tikko nodevām "Rīgas Laiku", kur savā kolektīvā veltījām brīdi, lai saprastu, kā bija ar snaiperiem baltajās zeķubiksēs. Tiešām ne visi to atceras un ne visi to zina. Vienam tas liekas pats par sevi saprotams, otrs domā: "Kas tas tāds?" Tikko "Satori" publicētā diskusijā cilvēks vienā mierā pasaka: "Es uz karstām oglēm izstāstīšu vēl vienu gadījumu." Jā, viņš ir dzirdējis frazeoloģismu "uz karstām pēdām", bet "uz karstām oglēm" ir kaut kas cits, un, iespējams, tie, kas lasīs, arī nezinās atšķirību. Tur gan man nav risinājuma. Es redzēju 9. klases tabuliņu, kur vajadzēja iemācīties no galvas frazeoloģismus un ieklikšķināt, ko katrs nozīmē, bet to jau iemācās sarunā un lasot latviešu tekstus.

Ilmārs Šlāpins: Tas tiešām būtu jocīgi, ja frazeoloģismus iekaltu no galvas un lietotu kā tādas shēmas.

Iveta Ratinīka: Bet citādāk viņi tos tekstā neredz.

Ilmārs Šlāpins: Mēs uzreiz pārgājām pie tiem nabaga skolēniem, kas neprot rakstīt, bet vienā brīdī, strādājot "Satori" un labojot iesācēju autoru pirmos vai otros rakstus mūžā, es ievēroju, ka astoņpadsmitgadīgs autors raksta gramatiski pareizāk nekā divdesmit piecus gadus vecs autors, kurš jau ir aizmirsis visu, ko skolā mācījies. Tikko no skolas nācis cilvēks vēl atceras, bet, ja cilvēks savus pirmos rakstus sāk rakstīt 25 vai 27 gados, tā skola jau ir aizgājusi. Iveta, tu šaubies, ka tā ir?

Iveta Ratinīka: Es šaubos. Jautājums – no kuriem brikšņiem viņš pēkšņi ir izlīdis un aizgājis taisni uz "Satori" ar visu rakstu?

Ilmārs Šlāpins: Pēc augstskolas.

Iveta Ratinīka: Tad jautājums – kuros brikšņos viņš ir mācījies? Jo senajos, labajos laikos, kad es mācījos, mums tīrā tekstā pateica: ja diplomdarbā ir vairāk par trīsdesmit kļūdām, piemēram, nevietā ielikti komati, darbu vispār nepieņems. Tagad doktora disertācijas aizstāvēšanas prezentācijā ir kļūdas! Filoloģijas doktora, es jau nevazājos pa eksaktiem pasākumiem.

Ilmārs Šlāpins: Viss iet uz galu. (Visi smejas.)

Aivars Eipurs: Par izteicieniem un frazeoloģismu iekalšanu – tam cēlonis tomēr ir domāšanā. Atceros, ka biju iekalis angļu valodas modālos darbības vārdus can, may, must, bet man nepielēca, kad kas ir jālieto. Arī krievu valodu es sāku pārvaldīt tikai tajā brīdī, kad automātiski atšķīru darbības vārda совершенный вид no несовершенный вид. Tam ir liela nozīme valodā. Attiecībā uz frazeoloģismiem – tiešām ir ļoti interesanti, kā viss mainās. Es gribēju nocitēt vienu teikumu, kas mani sajūsmināja Ilmāra Šlāpina grāmatā "Jauno latviešu valoda": "Būt vai kancelēt?" mūsdienu dzīves teātra skatuvei prasa advancētais jūzeris." Runājot par izteicieniem, gribēju vēl piebilst vienu lietu. Bērns aiziet uz citu skolu, un viņam tā skola liekas pilnīgi jocīga, salīdzinot ar iepriekšējo. Agrāk cilvēki teica: "Es biju pārsteigts", vēlāk viņi teica "Es biju šokēts", bet tagad saka: "Man bija tāds: kas?!" vai "Man bija tāds: ko?!", vai "Man bija tāds: vatafak?!" (Visi smejas.)

Ieva Melgalve: Ja no priecīgās puses, tad man šķiet, ka mūsdienās bērni faktiski aug bilingvāli, vismaz manējie. Lielajam bērnam bija tā, ka viņš desmit, vienpadsmit gados brīvi lasīja tekstu angļu valodā. Toreiz es biju pārsteigta un izbrīnīta, bet tagad, kad mana četrgadīgā meitiņa vienlaikus iemācās skaitīt gan latviski, gan angliski, man tas šķiet pilnīgi normāli. Man liekas, ka šāda ir visa paaudze, un, jo vairāk mēs mēģināsim palikt pie tā, ka latviešu valoda nemainās, kamēr tai pašā laikā šiem bērniem ir angļu valoda, kur tendences un populārie vārdiņi mainās burtiski ik pēc mēneša... Faktiski, ja es pasaku stilīgo vārdiņu, kas bija stilīgs pirms mēneša, tad visiem ir skaidrs, ka es mēnesi neesmu bijusi internetā. Tajā pašā laikā tas ir tāds jauks izaicinājums valodas lietotājiem. Mana vidējā meita lasa un klausās audiogrāmatas angliski, bet paralēli mācās latviešu valodu, un reizēm es pilnīgi jūtu, kā viņa galvā tulko no angļu valodas. Pavisam nesen viņa pienāca pie manis un prasīja: "Mamma, vai jūs darījāt seksu?" Protams, sākumā es nesapratu, ko nozīmē "darījām seksu", bet tad sapratu, ka tas nav tas pats, kas mīlēties. "Darīt seksu" un "mīlēties" ir divas ļoti dažādas lietas. Latviski pareizi būtu nodarboties ar seksu, bet tas atkal izklausās vulgāri. Šodien pieķēru sevi sakām "darīt feminismu", pēc kā es, protams, apkaunējos par to, ka lietoju valodu nepareizi, bet tad konstatēju, ka nē – īstenībā "nodarboties ar feminismu" un "darīt feminismu" ir divas dažādas lietas. Tu dari feminismu, tāpat kā tu dari alu.

Ilmārs Šlāpins: Tāpat kā darīt labu.

Ieva Melgalve: Jā. Vārdu nozīmes paplašinās, mainās. Mani tas biedē stipri mazāk, nekā vajadzētu. Varbūt es esmu pārāk liela optimiste. Man šķiet, ka es esmu no tiem, kas ir vairāk tās dinamiskās valodas pusē, un, pat ja tā valoda ir nepareiza, bet cilvēks ir pateicis to, ko gribējis, citi viņu saprot un nerodas sajūta, ka kaut kas ir pazaudēts vai kāda nozīme ir aizgājusi šķērsām, tas ir ļoti labi un nozīmē, ka valoda ir dzīva.

Ilmārs Šlāpins: Runājot par frazeoloģismiem, izteicieniem un vārdu savienojumiem, kas pazūd no lietojuma, jo tiek noplicināti, kastrēti. Vārdu savienojumi tiek saīsināti – no diviem vārdiem paliek viens, no trim – divi, bet cilvēki tos turpina lietot it kā ar to pašu nozīmi, aizmirstot šī vārdu savienojuma vēsturi. Es par to runāju tāpēc, ka man jau kādu laiku ir ideja, kas varētu būt pamats jaunai publikāciju sērijai vai jaunai grāmatai. Es to pamanīju, šķiet, Irākas kara laikā, kad ziņās izlasīju virsrakstu "Lielbritānijas spēki piedalīsies tādā un tādā operācijā". Skaidrs, ka runa ir par bruņotajiem spēkiem, armiju, bet tā vietā par normālu sāk uzskatīt un lietot vārdu "spēki", ar to saprotot militāru struktūru. Tā nav nekāda pārnesta nozīme, ar to ir domātas konkrētas armijas vienības.

Guna Kalniņa: Principā viņi vairs ne vienmēr ir bruņoti.

Ilmārs Šlāpins: Jā, tas ir raksturīgi mūsdienās, īpaši miera uzturēšanas spēkiem. Šāda veida piedzīvojumi vai notikumi valodā, manuprāt, ir interesanti – ir vērts tiem pievērst uzmanību un par tiem runāt. Nevis tikai tāpēc, lai sūkstītos, ka valoda kļūst nabadzīgāka un iet bojā, bet arī tāpēc, lai novērotu, jo valodā, tāpat kā antropoloģijā, novērotājs iejaucas procesos un ietekmē tos.

Guna Kalniņa: Kurā medijā vajag taisīt jaunu vietu? Kur ir tas lodziņš, kur varētu sakrāt šo, par ko tu stāsti, katrā brīdī, kad tev tas ienāk prātā? Man vairākkārt ir jautājuši, kur var atrast tos jaunos vārdus, kas ir apstiprināti un izsniegti lietošanai. Nav tāda lodziņa. Ir jāmeklē vai nu Terminoloģijas komisijas protokolos, vai Terminoloģijas komisijas apakškomisiju lēmumos. Ir cilvēki, kas gribētu to atrast. Es nezinu – ja dibinātu tādu lodziņu, tad kur būtu tāds, ko visi interesenti varētu apskatīt.

Ilmārs Šlāpins: Internetā. (Smejas.)

Guna Kalniņa: Vai ne? Tādu, kas izlec priekšā, tiklīdz tu atver pārlūku.

Aivars Eipurs: Ilmār, ko tu domāji, liekot virsrakstu "Jauno latviešu valoda"? Vai tu to domāji saistībā ar jauno krievu valodu? Man liekas, ka jaunie krievi atšķiras no tā, ko tu biji domājis šīs grāmatas virsrakstā. Vai arī tomēr tas bija tas pats?

Ilmārs Šlāpins: Tikko par to runāju ar televīziju, atbildot uz jautājumu, vai tā ir jaunā latviešu valoda vai jauno latviešu valoda. Ar virsrakstu domāts tas, ka latvieši visu laiku mainās un kļūst aizvien jaunāki. Nevis tikai paaudžu nozīmē – tā nav konkrētas paaudzes vai gadagājuma cilvēku valoda, tā ir attīstībā esoša valoda. Tur iekšā ir abas nozīmes.

Guna Kalniņa: Kad tu dibināji "Rīgas Laikā" šo rubriku, nepārprotami bija redzami un interesanti jaunie krievi, un arī šī komponente tajā virsrakstā noteikti bija. Bet, paskaties, grāmata turas, un jaunie latvieši mainās, un viņiem vairs nav nekāda vai arī ir arvien mazāks sakars ar jaunajiem krieviem, taču nosaukums paliek un der mums pašiem.

Ilmārs Šlāpins: Starp citu, pirms gada šis termins tika ieviests pavisam jaunā lietojumā – par jaunajiem latviešiem sevi sāka dēvēt tie imigranti, kas ir atbēguši no Putina Krievijas, nopirkuši īpašumus, saņēmuši uzturēšanās atļaujas un dzīvo Latvijā. Viņi sevi dēvē par jaunajiem latviešiem.

Arturs Hansons: Mazliet atgriežoties pie skolas, manuprāt, skolēniem mūsdienās būtu ne tik daudz jāmāca saliktie teikuma priekšmeti un tamlīdzīgas filigrānas lietas (lai arī tas ir vajadzīgs), bet – kur meklēt atbildes uz jautājumiem. Es esmu saskāries ar cilvēkiem, kuri no skolas atceras dažādas dīvainības, kas lielākoties ir nepareizas. Kāds skolotājs ir teicis, ka pielaist var tikai bikses un, ja liekas, var sasisties, bet cilvēki to ir uztvēruši nopietni un turpmāk dzīvē šos vārdus lieto tikai tajā nozīmē. Viņiem vajadzētu iemācīt, ka ir tāds "Tezaurs.lv", kur var redzēt literārās valodas vārdnīcu ar nozīmēm un piemēriem. "Tezaurs.lv", protams, jau ir mazliet novecojis, bet vismaz kaut kas. Ir arī frazeoloģismu vārdnīca, kurā var ieskatīties. Turpinot par izglītību, man ir aizdomas, ka topošajiem pedagogiem nemāca latviešu valodu, piemēram, topošajiem ķīmiķiem, fiziķiem, ģeogrāfiem, jo, cik nācies saskarties skolā, viņi runā un raksta sliktā latviešu valodā. Tās nav nekādas filigrānas lietas, bet gan elementāras kļūdas, par ko māca ceturtajā, piektajā, sestajā klasē. Viņi tās vai nu nav zinājuši, vai arī ir aizmirsuši, bet bērni klausās un pierod pie tādām lietām. Man ir gadījies, ka no abām pusēm aprakstītā lapā ir 70 kļūdas.

Iveta Ratinīka: Paga, skolotāja rakstītā tekstā?

Arturs Hansons: Pat ne skolotāja rakstītā tekstā, bet no izdevniecības kopētā materiālā.

Iveta Ratinīka: (Neticīgi.) Kura izdevniecība?

Guna Kalniņa: Tu par darba burtnīcām runā?

Arturs Hansons: Tās bija kontroldarbu lapas, ko, var redzēt, nav rakstījis pats skolotājs, bet kas ir kopētas.

Iveta Ratinīka: Sūri...

Arturs Hansons: Izdevniecības arī, vismaz viena, ar ko man bijusi saskarsme izglītības jomā, nav ieinteresētas kvalitātē. Lai arī tām it kā ir stabili pircēji, jo skola paņem programmu un tad to lieto un izdevniecībām nav jāizsitas tirgū, līdz ar to izdevniecības nodrukā lielu tirāžu un tad tirgo no noliktavas. Kad mani bērni sāka mācīties skolā, bija diezgan liels šoks, ka kļūdu ir stipri vairāk, nekā vajadzētu būt mācību materiālos, un tad es sāku interesēties pie izdevniecības. Viņi vairījās no manis, bet tad es teicu: "Re, kur jums ir diezgan daudz kļūdu" un viņi prasīja, lai es atnesu un parādu, kādas. Es aiznesu, bet viņi saka: "Ā, tā jau ir darba burtnīca." Tur bija kādas 300 kļūdas. Es piedāvāju tās izlabot par velti, bet acīmredzot noliktava spiež, un viņi nebija ieinteresēti. Lūk, tāda situācija izglītībā. Arī augstskolās ir tas pats – mājaslapās, tekstos, disertācijās var redzēt, ka cilvēki ne tikai nezina valodu, bet arī nejūt savu zināšanu robežas.

Aivars Eipurs: Man liekas, ka piemērs, ko Arturs minēja, runājot par daudznozīmības izskaušanu, ir ļoti izplatīts. Var teikt "ielaist kļūdu", bet var teikt arī "ielaist biksēs". Man šī daudznozīmība ir svarīga, un es palieku ļoti dusmīgs, kad dzirdu "pasūtināt avīzi", jo tikai tāpēc, ka var pasūtīt uz vienu vietu, mēs vairs nevaram pasūtīt avīzes un mums noteikti vajag "pasūtināt". Līdzīgi kā viena augsta ierēdne, kas ļoti bieži redzama televīzijas ekrānos, pirms dažiem gadiem vārda "arī" vietā nemitīgi teica "arīdzan". Tas bija ārkārtīgi komiski, tāpat kā "pasūtināt".

Ilmārs Šlāpins: Var sākt arī pasūtināt uz vienu vietu. (Visi smejas.) Lai aizstāvētu daudznozīmību valodā. Man šķiet interesanti, kādā veidā un pēc kādiem principiem tiek spriests par to, vai dotais lietojums ir pareizs vai nepareizs. Kad radās priekšstats par klasisko latviešu valodas gramatiku? 50. gados?

Arturs Hansons: Atkarībā no tā, kurš ir klasiskais priekšstats.

Ilmārs Šlāpins: Ar to es domāju priekšstatu par to, ka latviešu valodai ir kaut kāds noformējies kanons, kas ir jāaizstāv. Man radies iespaids, ka tas veidojies padomju okupācijas laikā, 50. gados, kad latviešu valoda kalpoja kā bastions.

Guna Kalniņa: Tas notika 30. gados.

Ilmārs Šlāpins: No kā 30. gados bija jāaizstāv latviešu valoda?

Guna Kalniņa: Tā tika veidota, nevis aizstāvēta.

Iveta Ratinīka: Brīdī, kad kāds kaut ko aktīvi veido, viņš arī nošņakā visu, ko nevajag.

Ilmārs Šlāpins: Bet turēšanās pie šī kanona taču notiek?

Iveta Ratinīka: Labi, tūlīt būs neturēšanās – tās hipsterienes uztaisīs jaunu standartu, kurā vispār neko nebūs jāzina, bet būs tikai uzskaitījums – "ja tev vajag to, aizej pēc bukletiņa Nr. 4", "ja tev vajag šito, aizej pēc bukletiņa Nr. 13" –, un neviens mazais susuriņš nevarēs vispār neko izdarīt, jo viņam neko vairs nemācīs! Tās apdullušās hipstertantes, kas tagad to standartu taisa...

Guna Kalniņa: Kas tas ir par standartu?

Iveta Ratinīka: Jaunais izglītības standarts, kas no nākamā gada būs spēkā un kam iedeva 14 miljoniņus, un tikai tāpēc, ka mums iedeva 14 miljoniņus, mums tas tagad fiksi jāuztaisa augšā! Tur tā aprobācija notiek paralēli radīšanai, un tad būs tā, ka jūs, salīdzinot to ar šiem laikiem, ģībsiet visās publiskās vietās! Nevis mierīgi filozofēsiet.

Aivars Eipurs: Pamanījāt Ivetas runā kļūdu? Viņa teica: "Neko nebūs jāzina." Nekas nebūs jāzina! (Visi smejas.) Viņas vienīgais attaisnojums ir tāds, ka Ilmārs vada diskusiju un mēs esam sarunas dalībnieki. Ja Iveta vadītu diskusiju, viņa nedrīkstētu tā teikt.

Iveta Ratinīka: Nē, tāpēc ka normāls latgalietis šajā gadījumā nelietos nominatīvu. Es vienkārši joprojām domāju latgaliski. Es esmu to jau pazaudējusi izrunā, bet domāšanā ne.

Aivars Eipurs: Ja tas ir latgaliski, tad es atvainojos.

Iveta Ratinīka: Tici man, es skolēniem visu laiku atgādinu, kā ir pareizi, bet, kad dusmojos, es pareizu izteiksmi nelietoju.

Ilmārs Šlāpins: Vai tev ir nācies iepriekš saskarties ar šāda veida aizrādījumiem un labošanu? Latgaliskuma dēļ?

Iveta Ratinīka: Jā! Pastāstīt? Tas ir vienkārši seksīgs piemērs. Tas bija senos, labos laikos, 2008. vai 2009. gadā. Es mācīju slavenā Žīgura dēlu...

Guna Kalniņa: Basketbolista?

Iveta Ratinīka: Nē, tā, kurš pavisam naudīgā vietā. Nu, lūk, bērniņš nepildīja mājasdarbus. Es vecāku sapulcē emocionāli stāstīju par nepildīšanas kaitīgumu, bet šis cilvēks saka: "Ko viņa var mūsu bērniem iemācīt, ja runā ar izloksni?" Es nodomāju: "Nu labi!" un tad apmēram trīs gadus centos pierādīt, ka izloksnei nav nozīmes un ka bērns vienalga zinās likumus, lai vai kādā izloksnē es runātu.

Ilmārs Šlāpins: Latgalismi parādās arī konstrukcijās, vai ne?

Iveta Ratinīka: Protams! Tas parādās domāšanā vispār, kur nu vēl citās lietās.

Ilmārs Šlāpins: Pavisam nesen lasīju apgalvojumu, ka latvieši ir darījuši pāri latgaliešiem un iznīcinājuši viņu valodu.

Iveta Ratinīka: Viļums žēlojās, vai kā?

Ilmārs Šlāpins: Nē, nē. Man šķiet, ka Gustavs Strenga to iešēroja, bet, kas to bija teicis... Labi, nav svarīgi, bet doma bija tāda, ka, cīnoties par latviešu literārās valodas pamatstandartu, mēs, no vienas puses, apkarojam latgalismus, rusicismus. Cīņa pret rusicismiem bija īpaši spēcīga 80. gadu beigās un 90. sākumā, kad pateikt, ka teikuma konstrukcija, ko tu lieto, ir aizgūta no krievu valodas, nozīmēja: "Viss, tu esi ieberzies, puisīt!" Anglicismi nebija tik slikti kā rusicismi. Mēs atceramies tos laikus, vai ne? Tā jau bija tīri politiska poza valodas lietojumā. Kas notiek šobrīd? Vai anglicismi ir kļuvuši tikpat slikti kā rusicismi?

Iveta Ratinīka: Manuprāt, lielākā problēma Ievas bērnu sakarā... Kaut gan nezinu, Ieva, varbūt tik traki nebūs. Pavisam senos laikos es vienu brīdi strādāju poļu skolā un paralēli mācījos universitātē. Histērijā aizgāju pie Druvietes un prasīju: "Ko man darīt? Kā man viņiem kaut ko iemācīt?" Viņa atbildēja: "Neuztraucies! Tāpat neiemācīsies." Ja tur vēl būtu bilingvālisms, dievs ar viņu, bet tur jau bija vilks viņu zina, cikvalodisms, līdz ar to viņi nezina nevienu valodu. Visi saka: "Jā, labi, ja bērni runā un lasa vairākās valodās", bet akadēmiskā pamata un loģikas viņiem nav nevienā. Neiemācot nevar zināt, un tikai komunikatīvā pieeja mācīšanā ir pilnīgas muļķības, jo ne viņš pats var kādam tālāk iemācīt, ne viņš saprot loģiku. Tikai atgremo mehāniskas frāzes, un viss. Labi, Ievas bērniem varbūt ir iedzimis rakstnieka gēns, bet vidēji statistiskais bērns vienkārši nesaprot, kāpēc viņš tā runā, un arī vēlāk to nevienam nevar iemācīt.

Ilmārs Šlāpins: Bet senajos laikos, kad tapa skaistā, cēlā un tīrā valoda, neviens nevienam neko nemācīja. Visi cits no cits aizguva.

Guna Kalniņa: Tas gan ir mīts. Tie, kas runāja vienkāršrunā, uz jumta sitot lubiņas, nekur neparādījās ar savu rakstīto tekstu. Viņi vienkārši nelīda priekšā – runāja savā sētā, sapratās un brīnišķīgi izdarīja savu darbu. Es nesaku, ka tagad viss ir slikti, bet mēs esam ļoti raibi un tie sliktie, kas neprot valodu, ir redzami un ir lasāmi. Tie, kas prot, lūdzu, lasiet tulkoto literatūru – tādi augstumi, man šķiet, nav bijuši! Latvijas laikā varbūt retais tulkotājs tik kvalitatīvi pārcēla tekstu, kā to dara mūsu dzīvās tulkotājas.

Ilmārs Šlāpins: Tulkotāji arī ir dažādi.

Guna Kalniņa: Es gribēju teikt, ka nezinu, uz kurieni iet latviešu valoda, bet tā ir ļoti raiba un, kas man patīk, ļoti elastīga. Varētu teikt, ka arī krievu valodu latviešu valoda ir uzņēmusi, norijusi un sagremojusi. Viena cienījama, veca kundzīte pienāca pie manis un teica: "Jūs taču nodarbojaties ar valodu – jūs saprotat, cik Ikstenas "Mātes piens" ir krīpisks? Tur taču krievu konstrukcijas ir vienā gabalā." Es atbildēju: "Piedodiet, taču es tiešām to nejūtu." Mēs ar Ikstenu esam augušas apmēram vienā laikā, un, ja šai veclatviešu kundzītei liekas, ka viņa vēl saskata, kas tur ir no krievu valodas, kas nebūtu bijis 20. gadu latviešu valodā, tad es, lasot Noru, to nesaskatu. Man tā jau liekas normāla, laba latviešu valoda. Cilvēki tagad dzīvo ilgi, un mēs sastopamies vaigā ar tādiem, kas pārstāv veco latviešu valodu. (Visi smejas.) Bet, runājot par endzelīnistiem... Es nezinu – vai vispār vēl ir tā kratīšana ar pirkstu? Tā – "pareizi", "nepareizi"?

Atbilde no zāles: Ir.

Guna Kalniņa: Labi, ir, bet padomju dzīvesveidam tas dalījums "pareizi" un "nepareizi" piederējās daudz organiskāk. Totalitārisma būtība vairāk saskan ar tīrīšanu un aizrādīšanu. Mums redakcijā kādu brīdi cirkulēja Endzelīna brošūra elektroniskā formātā. Savās sēdēs viņš ar vīrieša galvu sistēmiski gāja cauri visādu gramatisku sīkumu sarakstam un vērtēja: "Aha, vācu valodā ir tā, krieviski ir tā, angliski ir tā – nē, latviski būs tā." Viņam galvā bija kaut kāda sava sistēma, un ne par velti viņš ir lielākais latviešu valodnieks, bet nebija tā, ka viņš kaut ko bakstīja: viņš vienkārši piedāvāja, un bija arī daudzi varianti, kas ir atbiruši un ko nepieņēma. Nebija tā, ka visi pieņēma kā obligātu katru lietu, ko valodnieks pateica. Tieši tāpat kā tagad.

Iveta Ratinīka: Tagad katra bērna augstākā ciešanu forma ir centralizētais eksāmens. Kas tur notiek par domāšanas kļūdu? Tur notiek tāda sapulcīte, kur visi lemj, cik liela atkāpe no pareizības ir pieļaujama, un pēc tam skolotāji, lai panāktu augstos procentus, smukos reitingus un visādas citādas muļķības, iedzen konstrukciju, kā skolēnam būtu jāformulē galvenā doma: lūk, tikai šādā vārdu secībā un nekādā citā, vai – kāpēc tur var būt tikai komats un nekas cits, lai arī pēc izņēmumiem tur varētu būt vēl trīs dažādas pieturzīmes. Pareizums kā kritērijs vidusskolas beigšanai apcērp visas iespējiņas, kas tu varētu būt. Vienkārši trīs pēdējos gadus tas bērns tiek dzīts uz vienu eksāmenu.

Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka tā ir labākā izglītības sistēma – no sākuma tiek iemācīts viens pareizais standarts, un pēc tam tiek pateikts, ka īstenībā var būt arī citādāk, un parādīti citi varianti. Ja tu sāksi mācīt ar to, ka īstenībā var būt visādi...

Iveta Ratinīka: Es par to arī runāju. Realitātē nevar vispār bez tā, ka ir pareizais standarts, un to saku es, šībrīža nepareizības ikona.

Aivars Eipurs: Tu teici par anglicismiem, bet vai tad nav ļoti labi, ka tiek piedāvāti šie anglicismi? Piemēram, dzirdot vārdu "stārtaps", es sāku domāt, ka jātaisa latviešu valodā vārds. Pasaule dod šos vārdus, un mēs kaut kā reaģējam. Un nav jau tikai angļu un krievu valodas ietekme. Es zinu vairākas valodas un redzu, ka tajās arī ir šīs pašas lietas. Vai arī, piemēram, franču valodā nav vārda "astoņdesmit", bet ir "četri divdesmit".

Ilmārs Šlāpins: Tagad starptautiskā līmenī sāk parādīties arī no japāņu valodas aizgūti jaunvārdi, piemēram, "emodži" ir vārds, kam nav nekāda sakara ar emocijām, emotikoniem vai īmo, bet tas ir saliktenis no diviem japāņu valodas vārdiem.

Ieva Melgalve: Gribēju vēl piebilst par to, kas man šķiet interesants no rakstnieces perspektīvas. Es skaidri zinu, ka man ir problēmas ar angliskām teikumu konstrukcijām un tamlīdzīgi, – tas tā absolūti ir, es to zinu, un man redaktori reizēm dod pa galvu. Dažos gadījumos es cenšos no tām tikt vaļā, bet citos gadījumos es skaidri zinu, ka šis tēls runā šādā veidā. Tagad es pārmaiņas pēc rakstu par mūsdienām un jauniem cilvēkiem, un, godīgi sakot, es dzirdu viņu balsis un domas šādā veidā. Ir šausmīgi jocīgi skatīties, kā jaunie autori, mēģinot stilizēt un runāt poētiskā valodā, izmanto vāciskas konstrukcijas, un man ir bijuši arī autori, kas izmanto tipiski krieviskas konstrukcijas, bet tajā brīdī, kad es rakstu, es neredzu iemeslu pretoties tam, kā es dzirdu runājam savu tēlu.

Ilmārs Šlāpins: Viens no iemesliem varētu būt radoša pieeja – tas, ka, rakstot savu tekstu, tu kaut ko izdomā, nevis tikai paņem gatavu materiālu no angļu valodas vai veida, kā runā jaunieši uz ielas.

Ieva Melgalve: Es radu tēlu, kurš domā noteiktā veidā. Viņa domāšanu jau ir ietekmējušas lietas, kas notikušas internetā, viss, ko viņš tur ir lasījis un uztvēris. Varbūt viņš daļēji domā angliski. Viņš pilnīgi noteikti lietos anglicismus. Varbūt pat ne anglicismus, bet angļu valodas frāzes, ko es cenšos kaut cik gaumīgi pārtulkot. No rakstnieka viedokļa es nesaku, ka manā gadījumā nevajag dot vēl vairāk pa pirkstiem, bet tajā pašā laikā es domāju, ka principiāli dot pa pirkstiem rakstniekam ar argumentu, ka valoda, kurā runā kāds tēls, nav tīra latviešu valoda, ir absurda un nogalinoša, jo tādējādi mēs faktiski vēl vairāk attālinām literatūru no tā, kā cilvēki domā un runā.

Arturs Hansons: Man liekas, ka ir atšķirība starp to, vai cilvēks apzināti iet pret ierastu shēmu vai sistēmu vai arī viņš vienkārši citādi nemāk iet.

Ilmārs Šlāpins: Vai arī viņš nemaz neapzinās.

Arturs Hansons: Jā, vai arī neapzinās. Ja cilvēks zina, kā ir pareizi, viņš izdara apzinātu izvēli un apzināti ieliek anglicismu vai ko tādu. Viņš apzināti spēlējas ar valodu. Pilnīgi cita situācija ir, kad cilvēks citādi nemāk un anglicisms ir vienīgais, ko viņš zina. Tā tomēr ir atšķirība – vai tas ir valodas līdzeklis vai vienīgā taciņa, pa kuru viņš prot staigāt.

Ilmārs Šlāpins: Es gribēju vēl jautāt par daiļliteratūru, arī mūsdienu latviešu literatūru. Vai fantāzijas jeb fantastikas literatūrā ir kaut kas darīts ar valodu? Man liekas, ka tas ir žanrs, kur var ļoti augstā līmenī spēlēties ar valodu. Ja tu raksti par notikumiem 30. gadsimtā vai uz citas planētas, tu vari lietot teikuma konstrukcijas vai stilistiku, kas nav ne rusicismu, ne anglicismu, pat ne elfismu vai rūķismu ietekmēta, bet paņemta no sazin kurienes. Vai tas notiek? Vai arī pēc Tolkīna neviens vairs to nav darījis?

Ieva Melgalve: Man šķiet, ka tam vajadzētu notikt, un es skaidri zinu, ka arī Latvijā ir cilvēki, kas nodarbojas ar konolangu jeb rada savu valodu, kurā runā šīs fiktīvās pasaules iemītnieki, un nevarētu teikt, ka arī es pati nebūtu to darījusi, bet tajā brīdī, kad tev ir konolanga vārdnīciņa un tu sēdi pie šī sava darba, zinot, ka esi tajā salicis vārdus, kas ir fonētiski no vienas kultūras, un vārdus, kas fonētiski ir no citas, tu jūties brīnišķīgi. Tajā pašā laikā rakstīt ievadu: "Lūk, pievērsiet uzmanību tam, cik izcili es izdarīju šo lietu!" arī ir kaut kā stulbi. Man šķiet, ka Latvija tas ir darīts pārāk maz, un, ļoti iespējams, viens no iemesliem varētu būt tas, ka rakstniekam iekšēji ir visu laiku jācīnās starp to, kas ir pareiza valoda, kas ir lietojama valoda, kas ir tēla valoda un kas ir vēl kaut kas cits. Tas jau tā ir pietiekami daudz, un, ja es ieviešu vēl vienu spēles elementu – citu valodu, kurā tēls domā, – man tās ir pārāk daudzas bumbiņas. Pilnīgi pietiek ar trijām, ar kurām es žonglēju. Es nezinu, kā to problēmu atrisināt. Es pieņemu, ka lielā mērā tā ir prokrastinācijas problēma, bet tā tas ir. Spriedze pastāv tāpat. Bet to vajadzētu darīt vairāk, jā.

Aivars Eipurs: Man šķiet, ka tā ir iekšēji piemītoša lieta, kas cilvēkam vienkārši ir un ko viņš nes, piemēram, Uldim Bērziņam. Ir rakstnieki, kas nodarbojas ar valodas rotaļām, piemēram, Einārs Pelšs, un ir arī tādi, kam tas ir sekundāri. Ja būtu runa tikai par tulkojumiem, varētu pilnīgi iztikt bez latviešu literatūras, jo uz latviešu valodu ļoti labi tulko, piemēram, Maima Grīnberga.

Ilmārs Šlāpins: Varētu iztikt ar igauņu literatūru.

Aivars Eipurs: Jā. Ir cilvēki, kas ir teikuši, ka latviešu valodā varētu būt grāmatas, bet tikai tulkotā literatūra – kāpēc vajag tērēt līdzekļus mūsu oriģinālliteratūrai? Kaut gan mākslas vārds ir "kā?", izrādās, ka ļoti svarīgi ir tas, ko padomju laikā sauca par tipiskiem raksturiem tipiskos apstākļos. Ja Nora Ikstena raksta šo grāmatu, viņa nemaz citādāk nevarēja, turklāt mēs ar kolēģi nemaz neizjutām, ka ir kaut kāda nepareizība, jo tas bija organiski.

Ilmārs Šlāpins: Man vēl ir jautājums par rakstniekiem, kas vēsturiski tomēr sajūt šo misiju ietekmēt un veidot valodu. Kas šobrīd notiek ar dzeju? Vai jaunos dzejniekus ietekmē angļu, amerikāņu dzeja? Vai to var just? Vai jauno autoru dzejā parādās anglicismi? Es esmu pamanījis vienu tendenci. Cilvēki, atsūtot savus dzejoļus, prasa viedokli, vai tas vispār kaut kam der. Es izlasu, pamanu kaut kādas kļūdas, kas brīžiem izskatās pēc drukas kļūdām, un es īsti nevaru saprast, vai tā ir drukas kļūda vai arī tas ir apzināti ieviests jaunvārds. Es atzīmēju tās vietas un jautāju šim cilvēkam, vai tas ir ar nodomu vai netīšām, un bieži vien atbilde ir, ka cilvēks par to nav domājis. Varbūt viņš to ir pieļāvis netīšām, bet brīdī, kad es iebakstu ar pirkstu, viņš saka: "Ā, to es izdarīju tīšām! Tas ir mans stils, tā es gribu rakstīt." Kāda ir tava pieredze ar jaunajiem dzejniekiem?

Aivars Eipurs: Par jaunajiem dzejniekiem es šobrīd domāju vismazāk tādā ziņā, ka lielais vairums autoru ir tādi, kuri grib rakstīt, bet negrib lasīt. Izņemot dažus, starp kuriem ir arī izcili autori, pienesums ir diezgan mazs. Biezā slānī ir tie jaunie autori, kas ir lasījuši tikai klasiķus, ko māca skolā, jo viņiem nav bijusi tik brīnišķīga skolotāja kā Iveta Ratinīka. Es to saku nopietni. Kas attiecas uz izglītotiem cilvēkiem, mēs dzīvojam unikālā laikā, kad starp dzejniekiem un rakstniekiem ir diezgan daudz ne tikai maģistru, bet arī zinātņu doktoru. Padomju laikā tā praktiski nebija. Tagad ir gluži otrādi – jo vairāk ir šīs angloamerikāņu izglītības, jo vairāk dzejnieki, varbūt pat īpaši nepiedomājot, bet uzskata par savu goda lietu nelietot anglicismus un saglabāt kaut kādu zelta griezumu valodā. Varbūt kādam, kā tu saki, kaut kas tekstā ir ieskrējis, un pēc tam viņam liekas, ka tieši šajā vietā to vajag, bet bieži vien tas autors pēc pieciem gadiem teiks: "Jā, varbūt Ingmāra Balode pareizi teica un tajā vietā nevajadzēja tā rakstīt."

Iveta Ratinīka: Redzi, tu dabū to jauno dzejnieku daļu, kuri jau domā, ka viņi ir jaunie dzejnieki un ka viņiem jau vajag iet uz konsultācijām. Es dabūju to jauno dzejnieku daļu, kuri vēl pie tevis nav gājuši. Tur tā lieta ir tāda – tie, kas ir aizlasījušies angļu grāmatiņas, ir ļoti lakoniski izteiksmē un nevienā brīdī nenodarbojas ar vārddarināšanu. Viņiem ir ļoti skopa mākslinieciskā izteiksme – nav epitetu, metaforu. Viņi ir vienkārši pļāpātāji, aprakstītāji. Kāpēc viņi to sauc par dzeju, es joprojām nesaprotu. Tikai tāpēc, ka švaki uzrakstītais prozas teksts ir saplūkāts kaut kādos gabaliņos?! Es priecātos, ja viņi būtu palasījuši vecas, labas lietas, jo tad viņi redzētu, ka ar valodu paspēlēties ir krietni interesantāk. Ja mani kaut kas kaitina, tad tie ir ne pārāk sen izdoti jaunie autori, kas ir apzināti norobežojušies no jebkādas tradīcijas un saka, ka ir ietekmējušies no tulkojumiem. Jāsaka, ka slikti gan ietekmējušies. Īstenībā par šo tēmu vajadzētu uzbliezt trīs, četrus rakstus, bet tas, ka jaunā dzeja ir vēl briesmīgāka nekā jaunā proza, ir pilnīgi skaidrs. Tā ir pilnīgi plakana!

Ilmārs Šlāpins: Tu vienkārši nesaproti – tā tagad rakstīs! (Smejas.)

Iveta Ratinīka: Tā dzeja ir plakana, bezemocionāla! Cilvēkā nevar just dzīvības pazīmes. Tu izlasi viņa tekstu, bet nejūti viņā dzīvības pazīmes, jo tās parādās taisni caur nepareizā meklēšanu. Ir sajūta, ka tas dzejnieks staigā viss tāds caurspīdīgs, spokam līdzīgs, nemateriāls, nezinu, nestilā saģērbies. Nu tā. Es saprotu, es kļūtu veca. (Vientuļi aplausi no zāles.)

Ilmārs Šlāpins: Mūsdienu dzejniekiem nav spēka ietekmēt valodas attīstību?

Iveta Ratinīka: (Smejas.) Nekāda! Viņos vispār spēka nav! Tur jau ir tas trakums.

Aivars Eipurs: Pašlaik tiešām ir tā – ja mēs salīdzinām šīs dažas tulkotājas...

Iveta Ratinīka: ...kas izdara vairāk nekā dzejnieki.

Aivars Eipurs: Jā, viņas varbūt tiešām izdara vairāk nekā jaunie dzejnieki un pāris teātra režisoru, kā jūs zināt.

Ilmārs Šlāpins: Zigmunds Skujiņš, kuram šobrīd ir 90 gadi, savās intervijās atskatoties uz visu, ko izdarījis savā mūžā, atrada laikam trīs vārdus, ko viņš ir izdomājis un kas ir palikuši latviešu valodā. Tas jau ir daudz.

Ieva Melgalve: Man visu laiku nedod mieru viena frāze, kas te izskanēja pašā sākumā, – par to, ka agrāk tie cilvēki, kas valodu lietoja labi un pareizi, arī rakstīja un tapa sadzirdēti, uzklausīti un saglabāti, bet tos, kas nemācēja valodu, mēs neesam dzirdējuši, kamēr – re, kur! – visi var rakstīt tviterī. Es pat īsti nezinu, ko par to teikt. Man šķiet, ka īstenībā ir kaut kas ļoti fascinējošs tajā, ka mēs dzirdam cilvēkus, kuri agrāk nekad nebūtu nopublicēti vienkārši tāpēc, ka viņi nemāk rakstīt, jopcik rozīt! Tas, ka tu nemāki rakstīt, nenozīmē, ka tev nav savu pārdzīvojumu un lietu, kuras tev sāp un par kurām varbūt kāds cits var izstāstīt labākā un saprotamākā latviešu valodā. Varbūt viens no mūsu, valodas pratēju, uzdevumiem būtu mēģināt pārtulkot tos, kuriem ir tā sliktā latviešu valoda.

Ilmārs Šlāpins: Tā jau ir ghostwriters prakse, kad biznesmeņu biogrāfijas un tādas lietas raksta citi.

Aivars Eipurs: Ieva, tu atceries, no kā tu aizguvi vārdu "fascinē"?

Ieva Melgalve: Labs jautājums. Nē.

Aivars Eipurs: Es atceros. Es vārdus "fascinē" un "fascinējošs" aizguvu no kontroversālā komponista Imanta Kalniņa. Ir svarīgi, kādas personības vārdus lieto, piemēram, Žanete Jaunzeme-Grende lietoja vārdu salikumu "radošās industrijas", kas ir diezgan vājprātīgi. Pret to vērsās arī Andrejs Veisbergs, kurš vienā rakstā minēja, ka "industrija" ir kaut kas līdzīgs rūpniecībai un nevar saprast, kas ir domāts ar "radošajām industrijām". Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tāpat kā Šlesers un vēl daži ievazāja vajadzības izteiksmē akuzatīvu nominatīva vietā, un tagad tiešām biezā slānī lieto šo formu.

Ilmārs Šlāpins: Vaira Vīķe-Freiberga latviešu valodā ieviesa vārdu "konsekvence" ar nozīmi 'sekas'.

Aivars Eipurs: Viņa gribēja arī vārdu "latvijieši". Ja mēs būtu liela tauta, mēs to pieņemtu bez problēmām. Ja mūsu būtu tik daudz kā amerikāņu, mēs būtu latvijieši, un būtu baigi feini! Tie jaunie no Krievijas, kuri atbrauc šeit un sāk dzīvot, varētu būt "jaunie latvijieši".

Arturs Hansons: Latvijāņi. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Ingmārs Čaklais bija feisbukā jautājis, vai tiešām nevarētu atrast vienu vārdu, kas apzīmētu visus Latvijas iedzīvotājus, un man ienāca prātā, ka taču vārds "lats" ir palicis brīvs. (Visi smejas.) Kas, jūsuprāt, nosaka gan jaunvārdu ieviešanos valodā, gan arī neiecietību pret nepareizu vārdu lietojumu? Lai cik reizes es kaut kur komentētu vai atgādinātu, ka cepuri velk nost nevis tam, kuram grib izrādīt godu, bet sev tā priekšā, kuram grib izrādīt godu, cilvēki joprojām turpina rakstīt, piemēram: "Cepuri nost tam kamaniņu braucējam!" (Visi smejas.)

Aivars Eipurs: Runājot par "cepuri nost" – tu zini, kas ir Šlāpina kungs? Eipura kungs ir Dievs, bet kas ir Šlāpina kungs? Kas ir tavs kungs? Es uzrakstīju "Kultūras Forumā" par to rakstu, bet pēc tam satikos ar zināmo valodnieku Baldunčiku, kurš teica, ka pirms 100 gadiem jau tāda diskusija ir bijusi un patiesībā ir kungs Šlāpins un kungs Eipurs, nevis Šlāpina kungs un Eipura kungs, jo Eipurs nevar būt Eipura kungs.

Arturs Hansons: Te ir jāatceras, ka ir Latvijas Republika, nevis Republika Latvijas. Tāpat kā Jelgavas pilsēta. Es īsti neatceros, tas bija kaut kāds papildinātājģenitīvs. Vārdu sakot, tāda lieta ir leģitīma.

Ilmārs Šlāpins: Kas var diktēt kļūdu izlabošanu vai jaunu vārdu ieviešanu valodā? Vai mums ir autoritātes, institūcijas, kam ir tas spēks?

Arturs Hansons: Tekstu labošana vispār mēdz būt diezgan voluntāra, piemēram, labojot tekstu, sākumā var nojaust, kāds cilvēkam ir valodas līmenis, cik rupji vai smalki viņš raksta un cik ļoti ar viņu ir jāauklējas. Ja var redzēt, ka cilvēks par tekstu pilnīgi noteikti ir domājis un raksta jocīgi, tad skaidrs, ka viņam ir kāds iemesls tā darīt. Tad var pajautāt, saskaņot, bet lielākoties cilvēks vienkārši nav padomājis un aiziet tādas frāzes kā "aktīvā novecošana" – novecojam nevis lēnām, bet aktīvi, un Eiropa vēl finansē aktīvo novecošanu. Pensionārs aktīvāk noveco, aiziet, un valstij nav viņam vairs jāmaksā pensija. (Visi smejas.) Šādos gadījumos, ja padomā, to kļūdu uzreiz var ieraudzīt.

Ilmārs Šlāpins: Šie piemēri ir saistīti ar pārpratumiem jeb to, ka nepareizs lietojums ir tāds, kas ir pārprotams, bet tas nav vienīgais kritērijs nepareizumam. Var būt arī tāds lietojums, kas nav pārprotams, bet ir nepareizs.

Arturs Hansons: Jā, protams, un ir arī tā, ka nepareizas lietas nostiprinās un kļūst pareizas, jo lielākā daļa sāk tās lietot.

Ilmārs Šlāpins: Pārprotamai frāzei tiek aizmirsta otra nozīme un paliek tikai viena.

Arturs Hansons: Jā, tā notiek. Notiek arī tā, ka citu valodu ietekmē vārds iegūst jaunu nozīmi, piemēram, vārds "apdalīt". Latvju dainās "apdalīt" nozīmēja dalīt visapkārt, bet tagad "apdalīts" ir kāds, kas nav dabūjis. Tad ir, protams, konstrukciju lietas, kuras arī nāk iekšā un kuras valoda lēnām gremo. Tā cilvēki, arī profesionāli tulki, tagad raksta. Valodas lietotājam šīs lietas vairs neaizķeras, viņš tā domā.

Ieva Melgalve: Tviterī vajadzētu iemācīties rakstīt konstruktīvāk.

Arturs Hansons: Nezinu.

Ieva Melgalve: Manuprāt, tviterim vajadzētu stipri vien uzlabot lietas. Es gan tur neesmu diemžēl.

Ilmārs Šlāpins: Pirmkārt, tviteris neuzlabo valodu, tāpēc ka ierakstus nevar labot. Ja esi kļūdījies, tev atliek vai nu izdzēst ierakstu, vai samierināties.

Ieva Melgalve: Nomirt kaunā! (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Tā kā Trampa pirmais ieraksts pirms inaugurācijas, kad viņš atzina, ka ir "honored" būt par prezidentu. Kad viņam aizrādīja, ka pareizi ir "honoured", viņš izdzēsa šo ierakstu.

Ieva Melgalve: Un apvainojās! (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Otrs ir tas, ka tviterī tādi mazi teksti, kas ir redzami kā burtu, zilbju un vārdu savienojumi un kas nav jālasa skaļi, tiek uztverti tikai ar acīm. Tādējādi paslīd garām lietas, kas tiek uztvertas kā stilistiskas kļūdas tīri fonētisku pārpratumu dēļ, piemēram, slavenās "vistas" – "viss tas, ko mēs ēdam".

Ieva Melgalve: Tāpat kā "teica, ka" ir labi, bet "saka, ka" – slikti.

Ilmārs Šlāpins: Vēl pēdējais jautājums katram no jums. Mēs jau dažus nosaucām, bet – kas ir jūsu pēdējā laika lielākais satraukums? Konkrēts satraukums par kādu vārdu, vārdu savienojumu, nepareizu valodas lietojumu? Kas jūs pēdējā laikā ir satraucis latviešu valodas izmaiņu sakarā?

Arturs Hansons: Mani satrauc latviešu valodas institūcijas, iestādes. Tās dara arī visu kaut ko citu, bet tajā pašā laikā, piemēram, visu laiku soda kaut kādu Jelgavas staciju par to, ka tur angliski uzrakstījuši. Būtu labāk, ja viņi piestrādātu, piemēram, pie dažāda veida līgumiem, kas šobrīd ir no valodas brīvā zona. Tur var redzēt visu kaut ko, bet latviešu valodu ne. Būtu uztaisījuši, piemēram, piecus paraugus līgumiem, kur cilvēkam būtu viegli apskatīties, kā rakstīt, lai līgumi būtu puslīdz latviski. Vai uztaisīt, piemēram, tādu kompostu internetā, kur cilvēki varētu ievietot savus vārdus: daži no tiem aizietu pa skuju taku, daži varbūt ieietos. Vārdu sakot, sekot līdzi, kur šodien notiek valoda. Manuprāt, īsti nav tādas vietas, kur varētu apskatīties un kur valsts turētu cilvēku, kas to pieskata vai pasauc kādu valodnieku, lai viņš komentē kādu vārdu vai parādību.

Ilmārs Šlāpins: Bet Terminoloģijas komisija taču ir.

Arturs Hansons: Ir, bet, lai kaut ko atrastu viņu mājaslapā, jāzina, ko meklēt. Tu nevari meklētājā ierakstīt "pēdējā laika jaunums" un atrast, lūk, tādu vārdu. Tas vārds ir jāzina, un tad pēc tā var meklēt.

Ilmārs Šlāpins: Mans pēdējā laika lielākais satraukums bija saistībā ar "Jauno latviešu valodas" izdevumu. Mēs tur ielikām vārdu "hipsters", un es arī visu laiku lietoju šo vārdu bez burta "i" beigās. Pašā pēdējā brīdī mēs sapratām, ka ir pieņemts oficiāls lēmums, ka pareizi ir "hipsteris".

Guna Kalniņa: 2006. vai 2009. gadā. Redz, kopš tu vairs neesi "Rīgas Laikā", tu vari rakstīt, kā gribi.

Ilmārs Šlāpins: "Rīgas Laikā" ir tikai hipsteris?

Guna Kalniņa: Jā, un mēs jau esam tik veci, ka par hipsteriem vairs īsti nerakstām. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Tas ir vēl viens paņēmiens – ja tevi neapmierina kāda vārda pareizrakstība, tu to pārstāj lietot un sāc lietot citu.

Guna Kalniņa: O, jā! Bet žurnālā ir tā, ka gatavos tekstos var redzēt vairāku mūsu kolektīvu izpratni par to, kāda ir mūsdienu latviešu valoda. Mani klausītāji lekcijās ir juristi, skolotāji un vēl dažu profesiju ierēdņi, kas ir teikuši, ka viņiem naturāli sit pa pirkstiem, ja viņi kļūdās. Vistrakāk ir ar tulkotājiem – ir tulkotāju biroji, kuros anonīmi samaina tulkojumus un tad viens otram atzīmē pēc iespējas vairāk kļūdu. Tehniskā tulkojumā, par kuru liekas, ka cilvēki strādājuši slapju muguru. Turklāt atzīmē kā kļūdu arī tādas vietas, kur, manuprāt, var abējādi un kaut kas ir vienkārši pateikts vieglāk. Tādi cilvēki ir nākuši pēc palīdzības, bet tur man nav padoma. No vienas puses, ir tas, bet, no otras, man traucē Strelēvicas-Ošiņas Oksfordas doktora darbs par to, kāpēc latviešiem ir tāds paradums aizrādīt otram par kļūdām.

Ilmārs Šlāpins: Par to ir doktora darbs?

Guna Kalniņa: Jā. Ideāls, uz kuru mēs varētu tiekties, ir cilvēki, kas zina valodas standartus un pārvalda valodu kā instrumentu džeza improvizācijā. Tur būtiska loma ir pamatizglītībai skolā – ar iemīlēšanos vai bez. No otras puses, žurnālā mēs atskatāmies tikai uz savu gaumi, inteliģences pakāpi, izglītotību un patiesībā daudzreiz negaidām, ka kāds sitīs pa pirkstiem vai teiks, ka mums tur ir nepareizi. Tajā brīdī mums tā vajadzēja, un mēs tā rakstījām. Šajā ziņā diezgan komfortabli.

Iveta Ratinīka: Mani uztrauc tikai tas, ko tie indivīdi uzrakstīs jaunajā standartā, jo mums pēc tam ar to vajadzēs mocīties vismaz gadus 20. Lai kāds būtu šis standarts, tajā vismaz ir šausmīgi garas lapas ar to, kas tam cilvēkbērnam ir jāzina. Ja viņš visu standartu zinātu, viņš varētu sperties pa taisno uz to Oksfordu un tur ļoti labi justies. Ja to relatīvismu, kāds ir minētajā disertācijā, pieļaus arī standartā (un, manuprāt, velk tieši uz to), kļūs diemžēl ļoti ļauni, jo, tikko ir izveidots jauns standarts, ir jāpārtaisa visas mācību grāmatas, un tās pie mums tikai vienkāršo. Centralizētais eksāmens, kurš agrāk uzlūkoja literatūru kā mākslas formu un kurā bija milzīgas lapas, kur bērniņiem bija jāanalizē literatūra, tāds vairs nav. Ar domu imitēt, ka tas mazais krievu, poļu vai jebkuras citas minoritātes bērns ir ļoti labi integrēts un visi kārto vienādu centralizēto eksāmenu. Kāds ir rezultāts? Lai nenokārtotu to centralizēto eksāmenu, manuprāt, vajag būt pilnīgam muļķim, jo tas ir tik primitīvs uztaisīts, ka vienkārši šausmas! Primitīvs un pilns ar formulām. Mēs ejam uz situāciju, kur nabaga skolotājus aizstās roboti, jo neko vairāk arī nevajadzēs, kā veikt kompetentas funkcijas.

Ilmārs Šlāpins: Aivar, kas tevi uztrauc?

Aivars Eipurs: Laikam tas pats vecais – "ar manīm", "ar tevīm"...

Iveta Ratinīka: "Sevīm" un "mūsiem".

Aivars Eipurs: Jā, tas ir traki. Par "pasūtināt" es jau teicu.

Ilmārs Šlāpins: Īsi – kāpēc?

Aivars Eipurs: Es to īsti neesmu analizējis, bet man tas kaut kā dara pāri.

Ilmārs Šlāpins: Tas netiek lietots tāpēc, ka cilvēki uzskatītu, ka tā ir pareizi, bet gan lai piešķirtu kaut kādu...

Aivars Eipurs: Nē, viņi domā, ka tā ir pareizi! Tad man ļoti nepatīk, ja lieto vārdu "alternatīvas" un vārdu "debate". Tiem cilvēkiem, kas lieto vārdu "debate", es ieteiktu pastaigāt ar vienu zeķi. Kas attiecas uz latgaliešu valodas ietekmi – tas ir mans subjektīvs viedoklis, bet man nepatīk, ja nepareizi lieto plato un šauro "e", piemēram, vārdā "Venera". Tās ir tādas nianses, un patiesībā man ļoti žēl, ka mums arī kursā bija cilvēki no Daugavpils, kuri kaunējās par savu izrunu. Tas ir pilnīgi nepareizi, un man patīk runāt limbažnieciski, "rīt" galotnes, ja vien es neesmu raidījuma vadītājs. Pašās beigās gribēju pateikt, ka neviens nav nevainojams, un es esmu ievērojis, ka pārsakās arī viskompetentākie cilvēki – vai tā būtu Janīna Kursīte vai vienalga, kas. Janīna Kursīte reiz Kultūrkapitāla fondu nosauca par Kultūras fondu, bet es zinu, ka tā bija vienkārši pārteikšanās un viņa nekad tā neteiks 50 reizes pēc kārtas. Tāpat pēkšņi var izsprukt vārds, ko cilvēks nelieto, – ir kaut kāda kolektīvā zemapziņa. Reiz viena valodniece man teica: "Tu nekad to nesaki publiski, bet Andrejs Veisbergs intervijā teica, ka arī valodai ir sava filozofija un iekšējā dzīve un zilbei "ka" ir tendence pašai sevi noslēgt, tāpēc parādās tas "d" burts." Man ļoti patika šis skaidrojums. To izplatīt nevajadzētu, bet ir interesanti padomāt.

Ieva Melgalve. Ir pareizais noslēgums uz nopietnās nots, un tad ir tas, kas man tiešām subjektīvi besī – tas, ja "besī" rakstā kā "besij". Es nekad neesmu cilvēkus dzirdējusi sakām "besij", un es nesaprotu, kāpēc viņi tā raksta. (Smejas.) Lūk, no šī kreņķa izriet mans īstais kreņķis – man reizēm pietrūkst sarunu nevis par pareizo un nepareizo valodu, bet par to puspareizo valodas slāni – kā pareizi rakstīt lamuvārdus, kas ir ievazāti no krievu vai angļu valodas, vai kā pareizi rakstīt tos datorterminus, ko mēs lietojam, lai arī tie nav pareizi, piemēram, videoblogs, kura oficiālais nosaukums, kā mēs zinām, ir vemuārs. Vārdsakot, tās lietas, kuras Terminoloģijas komisijas nevar izrunāt, jo ir par nopietnu tam. Es gribētu kādu forumu vai kasītavu, kur varētu noskaidrot, vai, piemēram, "pohuj" raksta ar "j" vai ar "i", kas arī ir viena no lietām, kas mani uztrauc. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins. Mani uztrauc un es vienmēr komentēju pie nepareiza lietojuma, ka latviski jāraksta nevis "bļeģ", bet "bļaģ".

Aivars Eipurs. Mani ļoti uztrauc virsraksti, kas procentuāli visvairāk, laikam ir "Delfos" – tie reizēm ir nu tik perversi! Lai gan, var atšķirt gadījumus, kad cilvēki to ir darījuši speciāli, un reizes, kad kaut kas ir nogājis greizi.

Iveta Ratinīka. Varētu korektoru pieņemt darbā.

Ieva Melgalve. Tur pat nav runa par korektoru. Viens gadījums – cilvēks ļoti pareizi lietojis metaforu, viņa valoda nav plakana, bet virsraksts sanācis šāds: "Traģiskā ugunsgrēkā izdzisusi bērna dzīvība". Es zinu, ka tas ir briesmīgi, bet es nevaru...

Aivars Eipurs. Un pēc tam piebilde: "Ja jūs interesē šis raksts, lasiet tālāk šos rakstus." Tajā brīdī varēja kaut ko pamainīt.

Ilmārs Šlāpins. Jā, virsrakstu kultūra arī ir atsevišķa tēma, par kuru var daudz runāt un kas, man liekas, nav nopietni pētīta. Virsraksti, kas kādreiz bijuši grāmatās un avīzēs, darbojas citādāk nekā tie, kas tagad ir ziņu portālos vai šērojamajās ziņās. Skaidrs, ka to virsrakstu formulējumi, izrautība no konteksta, bieži vien aprautība, ietekmē to, kā tie tiek uztverti.

Arturs Hansons. Kamēr esam pie šīs tēmas, es gribēju vienu virsrakstu nocitēt: "Ķīnā top Mao Dzeduna apzeltīta milzu statuja." Viņš, būdams jau kādu laiciņu miris, iemanījies vēl apzeltīt statuju. Vai arī: "Imigrantu plānotā uzņemšana." Arī "zāļu nepamatota lietošana" faktiski ir tas pats.

Ilmārs Šlāpins. Paldies par sarunu! Vai klausītājiem ir kādi jautājumi?

(Klausītāja no zāles.) Tas, kas man besī – es esmu ievērojusi, ka pārspīlēti bieži tiek lietotas pēdiņas. Piemēram, šodien es saņēmu no bērnudārza vēstuli, ka mans bērns ir nozadzis otram bērnam ragavas – teikums bija tāds: "Varbūt viņš to nav izdarījis, bet to ir izdarījis kāds no "savējiem", jo tikai "savējiem" ir atslēga." Vai jūs arī esat ievērojuši šo tendenci?

Ilmārs Šlāpins. Es esmu lietojis pēdiņas. (Smejas.) Pēdiņas noteikti ir ne tikai gramatiski, bet arī stilistiski interesants paņēmiens, ko var lietot tekstos, ja grib piešķirt kādu īpašu nozīmi. Dažādās redakcijās ir bijuši strīdi par to, kādos brīžos vai līdz kuram līmenim ir pieļaujams lietot pēdiņas. Arī mēs sākotnēji "Jauno latviešu valodā" atsevišķos gadījumos lietojām vienpēdiņas, lai nošķirtu vārdu citādāku lietojumu tekstā – vārdu kā piemēru, kā paraugu likām vienpēdiņās, lai atšķirtu no vārda, kas tiek lietots pārnestā nozīmē un ietverts parastās pēdiņās.

Guna Kalniņa. Man liekas, ka saduras vecā skola, kur jebkuru vārdu, kurš mazliet nobīdās no pamatnozīmes, lika slīpi vai pēdiņās, ar mūsdienu praksi, kur var spēlēties. Tur nu gan latviešu valoda ir mainījusies, lai gan vēl samērā nesen pieklājīgā tekstā redzēju šādu teikumu: "Viņi dzēra šņabi", kur šņabis ir kursīvā tādā nozīmē, ka nav degvīns.  Tad es domāju – bet ko tad viņi dzēra? (Visi smejas.) Varbūt viņi vispār dzēra ūdeni? Tad nu gan tekstā var abas tās skolas manīt, jo nav bijusi, kā Ieva gribēja, pareizā varianta izrunāšana un formulēšana, jo katrs lieto citādāk, pēc savas saprašanas. Teikumā "Filozofs "peldēja" savā tēmā" atļaujas "peldēja" ielikt pēdiņās, kaut gan skaidrs taču, ka filozofs nebija slapjš un nebija peldbiksēs! Tas ir saistīts ar valodas lietotāja plakanumu – atstāt tikai pašu, pašu nepārprotamāko.

(Klausītāja no zāles.) Guna, tavs piemērs ir tieši tas, par ko es runāju – man ir sajūta, ka mani uzskata par idioti un ka es nevarēšu saprast pārnesto nozīmi.

Guna Kalniņa. Lūk, tas ir apvainojums lasītājam.

Satori diskusija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!