Vai sociālo tīklu struktūras un instrumenti ir mainījuši sabiedrības uzvedību, attiecības tajā? Vai mēs dzīvojam jaunā – sociālo tīklu kultūras – laikmetā? Kādi riski un kādas iespējas jāņem vērā, pieņemot jaunos spēles noteikumus? Vai sociālo tīklu ietekme uz sabiedrību ir paliekoša un neatgriezeniska? Kā tas ietekmē mūsu valodu, domāšanu, uzvedību, sabiedriskās morāles normas? Ko drīkst un ko nedrīkst darīt sociālajos tīklos? Kā izdzīvot jaunajā realitātē? Lai parunātu par šiem jautājumiem, mēs aicinājām uz diskusiju "Satori" virtuvē sociālo tīklu, mediju, mārketinga un komunikāciju ekspertus Artūru Medni, Ediju Majoru, Rolandu Laķi, Ingu Spriņģi un Jāni Poli. Diskusiju vadīju Ilmārs Šlāpins. Foto – Ģirts Raģelis.
Ilmārs Šlāpins: Ir jau novērots, teorētiski aprakstīts un, kas pats interesantākais, praktiski izmantots tas, ka mūsdienās starp cilvēkiem sāk veidoties jauna tipa attiecības. Un tas notiek, pateicoties tam, ko mēs vispārinot saucam par sociālajiem tīkliem. To varētu uzlūkot kā vienu posmu garākā interneta vai plašsaziņas līdzekļu kopuma attīstības procesā. Viens no jautājumiem, ko jums arī gribēju uzdot, ir – vai tas ir pārejošs posms? Varbūt mēs drīz par sociālajiem tīkliem aizmirsīsim kā par ļaunu murgu vai – tieši otrādi – atcerēsimies tos kā zelta laikmetu? Kādas pārmaiņas sabiedrībā, kultūrā, uzvedībā un cilvēka psiholoģijā ir notikušas, pateicoties tam, ka ir iespēja komunicēt tajā vidē, ko mēs saucam par sociālajiem tīkliem?
Artūrs Mednis: Manuprāt, izmaiņas ir lielākas, nekā mēs redzam ikdienā. Mēs redzam mikroizmaiņas, kas notiek ar mums pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, tu runā ar draugu, bet viņš tevī neklausās. Sabiedrībā kopumā izmaiņas ir lielākas, bet, vai tas notiek uz sliktu, es nezinu. Izmaiņas automātiski nenozīmē kaut ko sliktu, tikpat labi tās var būt arī pozitīvas.
Ilmārs Šlāpins: Izmaiņas ir lielākas jau šobrīd, bet mēs tās neredzam, vai arī to ietekme izpaudīsies tikai pēc kāda laika?
Artūrs Mednis: Lielākas šobrīd, bet mēs tās neredzam. Mēs tagad runājam, bet Jānis skatās telefonā, un tas ir viss, ko mēs redzam, taču īstenībā šobrīd simts miljoni Jāņu nepievērš uzmanību tam, ko viņiem saka draugi, un skatās savos telefonos. Bet vēlreiz – tas jau nav slikti, jo, iespējams, viņš telefonā komunicē vēl ar citiem cilvēkiem. Mēs varam par to ilgi un plaši runāt, bet es aizstāvētu viedokli, ka tas nav slikti un virtuālajā vidē notiek daudzas citas lietas. Par notikumiem dažādās pasaules valstīs mēs daudz ātrāk uzzinām no sociālajiem tīkliem, sabiedrība ir kļuvusi daudz caurspīdīgāka, bet tajā pašā laikā arī daudz manipulējamāka. Man liekas, ka šādi var runāt bez apstājas un gan aizstāvēt, gan noliegt šīs lietas.
Ilmārs Šlāpins: Mēs negrasāmies nedz aizstāvēt, nedz noliegt tās.
Inga Spriņģe: Man šķiet, ka mēs jau redzam šīs lielās izmaiņas. Pirmais lielais wake up call bija Breksits, un nākamais ir Tramps. Pirmais, ko mēs, žurnālisti, pamanījām, bija Krievijas propaganda. Mēs redzējām, kā tiek manipulēts ar informāciju, izmantojot sociālos tīklus un interneta lapas, un rakstījām par to, bet neviens tam īsti uzmanību nepievērsa. 2016. gadā par to uzrakstīja "Washington Post" un "The New York Times", un pēkšņi visa pasaule to ieraudzīja. Es domāju, ka ar Trampa vēlēšanām visi beidzot ir sapratuši – kaut kas ir mainījies. Jautājums – kā tas tiks izmantots turpmāk? Šobrīd, piemēram, feisbuks izstrādā algoritmu, kā ierobežot viltus ziņas. Es domāju, ka būs kaut kādi regulējumi, kas mēģinās kontrolēt saturu internetā, un tāpēc feisbuks šobrīd pats, pirms to kāds sāk kontrolēt, mēģina kaut ko piedāvāt ar domu, ka tad šis regulējums būs mazāks. Manuprāt, lielais ļaunums no sociālajiem tīkliem ir tas, ka mēs vienmēr runājām par to, cik ir forši, ka ir daudzveidīgas platformas, kur katram izteikt savu viedokli, bet tagad tiešām ikkatrs var izteikt savu viedokli – arī visi lunātiķi un konspirācijas teoriju piekritēji. Mēs redzam, uz cik daudziem cilvēkiem tas atbalsojas un cik ātri šīs ziņas aiziet tālāk. Pēdējos divus gadus esmu rakstījusi gan par mītiem, gan analizējusi krievu propagandu – cilvēki tic visam, kas ir internetā. Nevar teikt, ka tie ir neizglītoti cilvēki – es runāju ar Saeimas deputātu, kurš man stāsta, ka Norvēģijā incests ir norma un pedofilija ir legalizēta. Es viņam prasu: "Kur jūs to lasījāt?" Viņš atbild: "Internetā." Es prasu: "Kur tieši internetā?" Viņš: "Es jums atsūtīšu piemēru." Un tad atsūta kaut kādu dīvainu kundzīšu veidotu mājaslapu.
Artūrs Mednis: Manuprāt, izskaidrojums meklējams tajā, ka vēsturiski ieejas barjera mediju biznesā bija ļoti augsta. Lai varētu izveidot savu mediju un cilvēki par to uzzinātu, bija nepieciešami diezgan lieli resursi un ilgs laiks. Rezultātā reti kurš varēja to izdarīt, bet tiem, kas to paveica, tad arī ticēja. Savukārt internetā tu to vari izdarīt daudz ātrāk, daudz vienkāršāk, daudz lētāk. Šodien es feisbukā mierīgi varu sasniegt 100 tūkstošus cilvēku.
Inga Spriņģe: Jā, bet ar kādu satura kvalitāti?
Artūrs Mednis: To es gribēju teikt. Kāpēc gan tauta, gan deputāti tic šīm ziņām? Jo vēsturiski viņi ir ticējuši jebkam, ko saka medijos. Viņi domā, ka uztaisīt mediju taču nav tik viegli un ka tur jābūt vismaz izglītībai un pieredzei žurnālistikā. Īstenībā tā nav, un mediji paši atzīst: "Ai, man te kaut kādi studentiņi to visu taisa." Rezultātā cilvēki domā, ka tam, kas ir rakstīts internetā, var ticēt, jo tas atrodas medijā.
Inga Spriņģe: Nākamais trends gan mediju, gan politiķu vidū ir slavenais vārds "medijpratība" jeb cilvēku izglītošana par to, kas ir pilsoniskā žurnālistika, kas ir blogs, kas ir viedoklis un tā tālāk. Tā nav tikai Latvijas mēroga problēma, bet gan globāla. Es neticu tam, ka vajag kaut ko aizliegt, jo tā ir cenzūra, bet vajag sākt stāstīt: "Zini, apskaties avotu, pirms dalies ar šo informāciju!"
Jānis Polis: Atbildot uz Ilmāra sākotnējo jautājumu, es gribētu mazliet pakāpties atpakaļ. Man šķiet, ka jānodala divas lietas: viena ir sociālie tīkli kā straujāku informācijas izplatību veicinošs instruments. Ja pirms divdesmit gadiem mums bija ļoti grūti to, ko mēs pārrunājam savā virtuvē, izplatīt visai pasaulei, tad šobrīd to var izdarīt jebkurš. Otra ir anonimitāte interneta vidē. Šī anonimitāte, kas pastāv salīdzinoši neilgu laika posmu kopš interneta radīšanas, ir devusi iespēju zem sava viedokļa neparakstīties. Ja iespēja acumirklī sazināties ar visiem un nevienu ir uz palikšanu, tad interneta vides anonimitāte ir absolūti pārejošs posms. Ja mēs paskatāmies vēsturiski, vides, kurās sākotnēji ir valdījusi visatļautība, piemēram, Mežonīgie rietumi vai Klondaika, ir bijis noteiktai indivīdu grupai interesents fenomens, kuri tad arī šajā vidē, kas nevienam citam nav bijusi interesanta, radījusi pati savus spēles noteikumus. Tiklīdz šī vide ir kļuvusi pietiekami interesanta lielākai sabiedrības daļai, tās uzspiestie noteikumi to pārņem. Manuprāt, interneta un sociālo tīklu salīdzinošā visatļautība ir pārejoša un tiks tehnoloģiski risināta. Protams, joprojām anonīmi paliks tie, kas arī reālajā vidē mēģina būt anonīmi, piemēram, anarhisti, taisnības cīnītāji, konspirācijas teoriju cienītāji, bet tas būs supermaziņš minimums. Tie būs tie, kas spēs apiet šo tehnoloģisko kontroli. Man ir grūti atbildēt, vai tas ir divu, piecu vai desmit gadu jautājums, bet ir skaidrs, ka mēs virzāmies prom no situācijas, kad jebkurš var ieiet portāla "Delfi.lv" komentāros un anonīmi uzrakstīt sūdzību.
Ilmārs Šlāpins: Par to jau tika runāts pirms gadiem pieciem, kad visi teica, ka anonīmu komentāru vairs nebūs un ka tie ir aizgājuši uz neatgriešanos, bet tie joprojām ir.
Jānis Polis: Jo medijiem tas ir izdevīgi.
Ilmārs Šlāpins: Ir parādījies viens cits fenomens – cilvēki ar saviem īstajiem vārdiem sākuši rakstīt jebko, kas viņiem ienāk prātā.
Jānis Polis: Tas vienmēr ir nākamais solis. (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Principā ir vienalga, vai tu raksti anonīmi vai ne-anonīmi, drošības policija var tevi noķert tik un tā. Zemapziņā visiem tas ir skaidrs, un tādā gadījumā jau ir vienalga – es varu rakstīt ar īsto vārdu visu, ko gribu pateikt.
Jānis Polis: Vai šis tomēr nav fenomens, kas attiecināms uz supermazu interneta lietotāju daļu, lielākoties Nacionālās apvienības deputātiem?
Rolands Laķis: Es tomēr gribētu sadalīt jēdzienus, par ko mēs runājam. Interneta auditorija, pirmkārt, sastāv no lietotāja, kas ir patiešām normāls, vienkāršs, precīzi identificējams cilvēks. Otrkārt, tā sastāv no mārketinga speciālistiem, kuri, piedodiet, čakarē šo lietotāju.
Jānis Polis: Tikai interneta vidē?
Rolands Laķis: Nē, bet šobrīd mēs runājam par interneta medijiem. Kāpēc šis fenomens ir parādījies tieši pēdējā gada vai divu laikā? Jo šobrīd mārketinga paņēmienus pārņēmuši cilvēki, kuri nodarbojas ar ideoloģiju. Mēs patiešām dzīvojam informatīvā kara apstākļos, kur vienkāršie lietotāji cīnās pret mārketinga un ideoloģijas speciālistiem.
Artūrs Mednis: Roland, es tev atļaušos nepiekrist, tas nav nekas jauns. Mēs baigi fokusējamies uz "satura mārketingu", kas ir jaunais, trendīgais vārdu salikums, bet tas nav nekas jauns. Ar satura mārketingu nodarbojās lielvalstis 60.–70. gados, kad sacentās, kurš pirmais aizlidos kosmosā, kurš pirmais uzkāps uz mēness. Tas bija ļoti labi producēts pasākums, kuram sekoja līdzi visa pasaule. To darīja mārketinga cilvēki, tikai viņus tā nesauca.
Rolands Laķis: Jā, bet tur bija konkrēti mērķi: pirmkārt, ekonomiskas intereses, otrkārt, politiskas vai ideoloģiskas intereses. Neaizmirsīsim, ka šobrīd lielu daļu no tiem, piedodiet, mēsliem, ko mēs lietojam internetā, rada profesionāli cilvēki, un daļa no tiem, mani ieskaitot, sēž pie šī galda. Es arī radu mēslus un varu tajā godīgi atzīties.
Jānis Polis: Kāpēc tu tā dari? (Visi smejas.)
Rolands Laķis: Tāpēc, ka man par to maksā naudu.
Ilmārs Šlāpins: Artūr, tu droši vien esi novērojis: ar kādu ātrumu vai paātrinājumu noveco un pārstāj darboties mārketinga tehnoloģijas? Tās, kas darbojās vēl pirms brīža, vairs nedarbojas.
Artūrs Mednis: Nevis tehnoloģijas, bet gan instrumenti, paņēmieni, taktikas. Tie dažkārt spēj novecot pāris dienās. Tajā nedēļā, kad notika ASV prezidenta vēlēšanas, feisbukā bija populāri live videos ar tiešajām reakcijām no balsošanām. Mēs tos palaidām nākamajā vai aiznākamajā dienā. Kamēr citas aģentūras Latvijā iebrauca, pagāja vēl trīs, četras dienas. Pēc nedēļas tu redzi, ka rezultātu jau vairs nevar sasniegt, bet pirmie to krējumu noslauca. Šajā gadījumā tas novecoja ātri, bet lielie principi var darboties gadiem ilgi. Piemēram, kāpēc cilvēki kaut ko patērē – vai kādi ir dziļāki iemesli tam, ka cilvēki ar kaut ko dalās. Šie principi nenoveco. Cilvēki grib būt novērtēti. Piemēram, es feisbukā redzēju rakstu par to, ka Sibīrijā notiks īstas "Bada spēles" uz dzīvību un nāvi. Varbūt tā ir taisnība, varbūt nav, un man pat neienāca prātā to šērot, bet kāds to noteikti ieraudzīja un nodomāja: "O, šitais ir baigi interesanti!", nošēroja to un gaidīja laikus un komentārus. Viņš ar šo ziņu dalījās nevis tāpēc, ka gribētu, lai citi par to uzzina, bet gan tāpēc, lai saņemtu feedback.
Jānis Polis: Tu saki, ka motivācija ir instant gratification jeb tas, cik tu uzreiz saņem atpakaļ?
Artūrs Mednis: Cilvēks ir gribējis būt novērtēts pirms gadu desmitiem un simtiem, arī tad, kad nebija sociālo tīklu. Tas ir viens no iemesliem.
Rolands Laķis: Šeit es gribētu pastrīdēties. Vai cilvēks grib iegūt novērtējumu, nolaikojot šādu ziņu? Es domāju, būtība ir tajā, ka ir vairāk vai mazāk četras tēmas, kas strādā gan vecajos medijos, gan jaunajos: sekss, vardarbība, humors un romantika.
Inga Spriņģe: Nē, dzīvnieki. Kaķi!
Rolands Laķis: Dzīvnieki ir apakštēma.
Inga Spriņģe: Zem kā? (Smejas.) Seksa vai romantikas?
Ilmārs Šlāpins: Un zem kuras tēmas ir Tramps?
Rolands Laķis: Es to varu pamatot ar ļoti konkrētiem pētījumiem gan no ārzemju, gan vietējā tirgus, kur mēs ar studentiem esam eksperimentējuši. Tas patiešām strādā. Tie ir tie universālie principi vai mūsu galvā esošās bioloģiskās mašīnītes uzbūve, kas mums liek reaģēt uz šāda veida informāciju.
Edijs Majors: Ja drīkst papildināt Laķa kungu, kas man ir īpaši interesanti, jo es arī esmu reklāmists, tikai, atšķirībā no viņa, es neražoju mēslu, bet gan normālu produktu, un, ja šo lasa arī cilvēki, kas maksā viņam naudu, tad ziniet, ka pie manis ir iespēja saņemt arī tīru mantu. Es gan strādāju reklāmā salīdzinoši īsu laiku, tikai deviņus gadus, kas, manuprāt, ir nekas.
Rolands Laķis: Pēc 20 gadu darba šajā industrijā tu arī runāsi maniem vārdiem. (Smejas.) Un brauksi uz Indiju attīrīties.
Edijs Majors: Tieši tā, nekā jauna nav. Bet man ļoti patīk populārais arguments, ka sliktās, melnās lietas, ko publicē internetā, nes instant cash. Es esmu publicējis gan Trampu, gan Putinu, un man nenāk tas instant cash. (Visi smejas.) Un es nesaprotu, kā jūs to visu monetizējat. Vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti interesanta: mēs lietojam šo skaļo, dramatisko, skandalozo apzīmējumu "informācijas karš", tādējādi devalvējot vārda "karš" nozīmi. Tie čaļi, kas savā laikā mīnus 30 grādos slapjā šinelī gulēja Kurzemes katlā, iedotu ar laidni pa zobiem pirmajam, kurš teiktu, ka šodien karš notiek tviterī.
Artūrs Mednis: Bet laiki mainās.
Edijs Majors: Laiki mainās, bet viena lieta nemainās. Jūs runājāt par parakstīšanos ar īsto vārdu, un man ienāca prātā, ka Latvijā ir un, visticamāk, būs tikai viens medijs, kur cilvēki ir gatavi atstāt savu īsto parakstu, un tas medijs ir Gūtmaņa ala. Apskatieties – tur cilvēki ir atstājuši pat precīzu laiku, kad viņi tur bijuši, un patiesībā pastrādājuši noziegumu, jo tas ir pretlikumīgi. Apskrāpēt šo dabas pieminekli ir vairāk pretlikumīgi nekā, piemēram, apsaukāt gejus portālā "Tvnet.lv", bet tur cilvēki ir gatavi atstāt savus datus.
Rolands Laķis: Es tomēr gribētu drusciņ iebilst attiecībā par karu. Mēs šobrīd dzīvojam cita kara apstākļos. Labi, lietojam vēl vienu terminu "hibrīdkarš", kas nav klasiskā kara ekvivalents, kur ir viena fronte pret otru un ko mēs šobrīd redzam pasaules karstākajos konfliktos Ukrainā un Sīrijā. Fronte ir, bet tā ir vairāk virtuāla, nevis tāda kā klasiskā karā. Pirmkārt, karš ir pārvietojies uz pilsētu, otrkārt, tas notiek informatīvajā telpā un, lai kā mēs to negribētu atzīt, šobrīd ietekmē katru Latvijas iedzīvotāju.
Inga Spriņģe: Es varu izstāstīt savu pēdējo nedēļu lielāko pārdzīvojumu. Es pamanīju, ka ir kaut kāda dīvaina politisko joku lapa, kas pēkšņi publicē ziņu, ka vajag atlaist Saeimu. Eju tālāk uz nākamo lapu, un tur atkal – vajag atlaist Saeimu. Beigās es saskaitīju kādus četrus, piecus blokus ar "Zeltene.lv", "Džentlmenis.lv" un tamlīdzīgiem portāliem. Es saku savai kolēģei: "Klausies, Sanita, man liekas, kāds šajā valstī mēģina izdarīt digitālo apvērsumu." Kopā es saskaitīju vismaz 22 feisbuka lapas ar šīm ziņām, un kopējā auditorija, kas saspieduši laikus, bija vairāk nekā 600 tūkstoši. Tā ir gandrīz ceturtā daļa Latvijas – milzīgs spēks, ko sasniegt un ar ko tādējādi mēģināt izdarīt apvērsumu. Mana teorija un lielais raksts sabruka nākamajā dienā, kad mēs sākām zvanīt lapu īpašniekiem, kuri atbildēja: "Nu kā, tas baigi forši kotējās, un mēs gribējām "Zeltenē.lv" pamēģināt live feed. Super, baigi labi aizgāja! Es pats nedomāju, ka būtu jāatlaiž Saeima." Tur nāk nevis ar ideoloģiju vai morālo apziņu kaut ko darīt, bet patiesībā tās morālās apziņas nemaz nav. Protams, ir arī otra puse – tas, ko dara Krievija. Krievija arī spēlē tieši uz šo. Es esmu domājusi, kā saukt šos cilvēkus. Viņus nevar saukt par stulbiem, tur ir cilvēki ar augstāko izglītību, un tie bija arī mani draugi, kas to šēroja. Viņi nav stulbi, bet es sev tā arī neesmu atbildējusi uz jautājumu – kas ar šiem cilvēkiem notiek?
Ilmārs Šlāpins: Tā saucamajā "Pizzagate" lietā tika izplatīta informācija, ka vienas picērijas pagrabā tiek seksuāli izmantoti bērni un iejaukts ir Klintones kampaņas vadītājs un viņa pati personīgi. Tas izplatījās milzīgos apjomos, un viss beidzās ar to, ka picērijā ieradās kāds vīrietis un sāka šaut. Es sapratu, ka kājas šai ziņai aug Maķedonijas pilsētā Velesā, kur kaut kādi maķedoniešu jaunieši bija izdomājuši uztaisīt portāliņu, kur publicēt fake news.
Inga Spriņģe: Viņi bija uztaisījuši vairākus portāliņus ar simtiem tūkstošu sekotāju no ASV un pelnīja naudu no "Google Ads".
Ilmārs Šlāpins: Viņi to darīja tikai naudas dēļ.
Inga Spriņģe: Līdzīgi kā puiši, ar kuriem es runāju. Ja no feisbuka tu aizved uz savu mājaslapu un mēnesī dabū 200–300 tūkstošus unikālo lietotāju, tava peļņa no "Google Ads" ir apmēram 1000–1500 eiro. Izmaksas ir ļoti zemas – ņem un tulko ārvalstu ziņas.
Artūrs Mednis: Tavā sižetā bija pieminēts portāls "Rītakafija.lv". Es pazīstu tā redaktori, bet to, ka viņa ir šī portāla redaktore, uzzināju tikai pirms mēneša un biju pārsteigts. Pazīstu viņu 15 gadus un ļoti labi saprotu, kāpēc viņa to izdarīja. Es nepazīstu ne īpašniekus, ne organizatorus, vispār nevienu cilvēku no turienes, izņemot viņu. Es par to uzzināju tikai tāpēc, ka viņa aicināja mani piedalīties vienā viņu videosižetā ar bērniem, laikam tas saucās "Skats no augšas". Es biju ļoti pārsteigts, bet, ieraugot to sižetu, es sapratu, ka viņi šādas ziņas neizplata speciāli, lai, piemēram, gāztu Saeimu. Viņi vienkārši padomāja: "Eu, re, kur labs temats, davai uzsēžamies uz tā!" Un viņi tā arī darīja – vienkārši tāpēc, lai dabūtu interactions, feisbuka laikus un klikšķus uz lapu. Tiešām puse no šīm lapām to ir darījuši, jo ir muļķi.
Inga Spriņģe: Un Artuss Kaimiņš, kurš saka, ka vajag atlaist Saeimu, vai nolamā politiķus?
Artūrs Mednis: Kaimiņš ir labs piemērs. Kāpēc "Tomajoki.lv" un citas lapas 2015. gadā tik daudz rakstīja par Artusu Kaimiņu? Jo tie uzreiz kļuva par lasītākajiem rakstiem. Tāpēc viņi to dara, ne jau tādēļ, ka viņiem simpatizētu Kaimiņa uzskati.
Inga Spriņģe: Es par to arī runāju. Tur pat nav nekādas ideoloģijas apakšā, tu vienkārši zini, ka cilvēki uzķersies. Jautājums ir – kāpēc cilvēki uzķeras?
Rolands Laķis: Lai sarunu aizvirzītu jaunā gultnē, gribu teikt, ka pilnīgi katras partijas pirmsvēlēšanu plānošanā piedalās mārketinga speciālisti, kuri katru nedēļu apspriež stratēģiju sociālajos tīklos. Jūs to nenoliedzat?
Jānis Polis: Protams, ka ne. Un?
Rolands Laķis: Vai tā ir mērķtiecīga darbība?
Jānis Polis: Ko tu ar to domā? Protams, ja piedalās mārketinga speciālisti, tā ir mērķtiecīga darbība.
Rolands Laķis: Tagad jūs gribat to pārvērst tādā jokā: redz, cilvēki to dara tikai tādēļ, lai palielinātu savu auditoriju.
Inga Spriņģe: Viņi izmanto tos pašus trikus, ko šie naudas pelnītāji.
Artūrs Mednis: Man ir piemērs. Mēs strādājām ar vienu picēriju, un pirms vairākiem gadiem uztaisījām sekojošu klipu. Paņēmām picu un ar aifonu uzfilmējām 30 sekunžu video, kurā kolēģis krata vienu šķēli. Ielikām video tviterī ar tekstu "Internetā pieejams Šķēles kratīšanas video". To klipu noskatījās 81 tūkstotis cilvēku. Ja tas video būtu ielikts nedēļu vēlāk vai ātrāk, tam būtu nulle skatījumu, bet tieši tajā dienā Andra Šķēles mājās un birojā notika kratīšana. Loģiski, ka visi gribēja redzēt kaut kādus materiālus. Par ko ir stāsts? Ne jau par to, ka mēs kaut ko viltojam. Tas video nonāca portālu "Tvnet.lv" un "Apollo.lv" pirmajās lapās ar virsrakstu "Internetā pieejams Šķēles kratīšanas video". Tāpēc tam bija tik daudz skatījumu, nevis tāpēc, ka es viņu ieliku tviterī. Ko viņi izdarīja? Ielika video, cilvēki atvēra un paskatījās, un pēc tam komentāros gāja rakstīt: "Eu, kas jūs galīgi stulbi esat, ka liekat šo sviestu?" Viņi to sviestu lika apzināti, proti, ar domu: "Mēs taču nesamelojām, tas arī ir šķēles kratīšanas video!" Tajā brīdī, kad cilvēks atvēra rakstu, pārlādējās visi baneri, no kuriem portāli pelnīja naudu. Ja lielie portāli tā dara, kāpēc lai visi mazie wannabe sekotāji negribētu darīt to pašu?
Ilmārs Šlāpins: Jautājums – cik ilgi tas darbosies?
Inga Spriņģe: Mazie publicē arī politiskās ziņas. Ja tie ir tikai joki un anekdotes – fine! Ja tu pelni naudu, man nav nekādu iebildumu. Man rodas iebildumi, kad parādās ziņas – 90 procenti Saeimas deputātu uzskata, ka mums ir pārāk lielas pensijas. Tad tas ieiet arī manā laukā, un rada neuzticību darbam, ko es daru. Man aizvakar stāstīja, ka ir tāds portāls "Journalists for Rent", kur tu vari par 30 eiro noīrēt žurnālistu, kurš atnāks un uztaisīs par tevi reportāžu. Es gan nezinu, kur viņi to publicē. Tā ir tā problēma, jo tas diskreditē arī kvalitatīvo saturu.
Artūrs Mednis: Diemžēl, bet jā.
Ilmārs Šlāpins: Mēs sākumā runājām par to, ka mediju autoritāte, kas tika uzaudzēta 18.–19. gadsimtā, kad tika ticēts visam, kas rakstīts avīzē, un žurnālisti bija sabiedrībā cienījamākie cilvēki, ir nospēlējusi par labu tam, ka mūsdienās cilvēki tic visam, kas ir publicēts internetā. Bet vai daudz ātrāk nenotiek pretējais process, kad cilvēki vairs netic nekam? Arī tam, kas ir drukāts avīzēs un rādīts valsts sabiedriskajā televīzijā?
Inga Spriņģe: Cilvēki izies tam cauri. Pēc Trampa vēlēšanām "The Wall Street Journal" un "The New York Times" pieauga abonentu skaits, "ProPublica", kas ir lielākā bezpeļņas crowdfunding organizācija, atzina, ka vienā dienā viņiem ienāca tik daudz naudas, cik pirms tam vidēji mēnesī. Ir radies pārsātinājums, tu saproti, ka tie ir sūdi, ko tu ēd. Tu aizej tajā populisma virzienā, bet pēc laika saproti, ka dzīve tomēr neuzlabojas.
Ilmārs Šlāpins: Tu gribēji teikt, ka abonentu skaits palielinās nopietnajiem izdevumiem?
Inga Spriņģe: Jā, tradicionālajiem. Tie pat varbūt nav apolitiski, katram ir kāda ievirze, bet žurnālistikā tomēr ir konkrēti likumi, piemēram, ir jāaptaujā visas puses. Es nesen biju vienos menedžmenta kursos, un man ļoti patika frāze, ko teica pasniedzējs: "Don't blame your competitors. Learn from them." Tāpēc savā feisbuka parodijā par to džekiņu es nevis saku, ka viņš ir kaut kāds, bet mēģināju to pašu. Vai, es nezinu, uztaisu slam poetry par lielu latviešu uzņēmēju. Tagad es domāju par to, kā atraktīvā veidā pasniegt tematu par skolu nevienlīdzību.
Ilmārs Šlāpins: Kur tad paliek robeža? Kā auditorija nošķirs tevi no citiem un zinās, ka tu esi nopietnais medijs, bet citi ir fake vai joku mediji?
Inga Spriņģe: Tagad sākas visādas kampaņas. Es biju Kultūras ministrijā un sasaucu kopā dažādas organizācijas, kas nodarbosies ar medijpratību, piemēram, bibliotēkas. Tas aizies. Būs dažādas kampaņas, kas liks cilvēkiem par to domāt.
Ilmārs Šlāpins: Pēc kaut kādām iekšējām pazīmēm vai arī tiks piešķirtas uzlīmes, zvaigznītes?
Inga Spriņģe: Es domāju, ka vajag visādi. Tās var būt ikonas, ko mēs pieliekam pie ziņas un pasakām, ka šī nav klasiskā ziņa. Tie var būt a la "Tomajoki.lv", kur joku veidā pasniedz nopietnas ziņas. Rinkēvičs pēdējo gadu braukā apkārt un tieši par šo tēmu runā ārzemēs, cik esmu dzirdējusi.
Rolands Laķis: Viens no scenārijiem – internets kļūs ļoti personalizēts. Tev būs personīgā identifikācijas atslēga, ar ko tu iesi iekšā internetā, un par jebkuru darbību uzņemsies atbildību. Šobrīd mēs dzīvojam drusciņ tādā bezatbildības laikā.
Ilmārs Šlāpins: Kurš tad kontrolēs?
Inga Spriņģe: Tā ir cenzūra, un tāpēc vajag tos likumus. Jautājums ir, vai mēs paši vienojamies par tādiem likumiem vai arī tie tiks noteikti.
Rolands Laķis: Tā nav cenzūra! Tajā brīdī, kad es publicēju sevi kā Rolands Laķis un manu identitāti var pārbaudīt, es uzņemos atbildību par jebkuru vārdu un jebkuru izteikumu. Ja es publicējos ar vārdu "Niknā muša", teorētiski mani var atrast, bet es domāju, ka tas nav pareizi.
Inga Spriņģe: Es šobrīd redzu to sievieti, kas saka, ka incests Norvēģijā ir norma, un viņa nemaz neslēpjas. Mūsu bijusī Saeimas deputāte Irina Cvetkova arī uzskata, ka incests Norvēģijā ir norma. Feisbukā ir veselas lapas, kur cilvēki tamlīdzīgas lietas raksta ar saviem īstajiem vārdiem.
Rolands Laķis: Ja mēs atgriežamies pie laika, kad bija tikai klasiskie mediji, klasisko mediju varēja iesūdzēt tiesā. Šobrīd "Nikno mušu" neviens, piedodiet, nevar iesūdzēt, bet Rolandu Laķi var iesūdzēt un viņš uzņemsies atbildību par to, ko ir publicējis.
Artūrs Mednis: Ir personiskais viedoklis, ir informācijas avoti, no kuriem tu kaut ko publicē, un tad ir lietas, kurām tu esi stulbi noticējis un kuras pavelcies publicēt.
Rolands Laķis: Pag, te mēs runājām par žurnālistu atbildību. Viņu atbildība ir pārbaudīt ziņu avotus, un arī Rolanda Laķa pienākums ir pārbaudīt ziņu avotus.
Inga Spriņģe: Nav, tu publicē savu viedokli.
Rolands Laķis: Es runāju par nākotni, nevis šodienu. Par nākotni, kas drīz iesāksies. Latvijā nākotne ir iestājusies – mums ir viens sociālais tīkls, kurā jūs varat piedalīties tikai tad, ja ielogojaties ar savu bankas identitāti.
Edijs Majors: Kurš tas ir?
Rolands Laķis: "Swedbank Business Network". Viss! Kolēģi, viss! Nākotne jau ir iestājusies! Šis tīkls darbojas viena iemesla dēļ – lai garantētu uzticamību tam, kas tur notiek. Lielisks modelis. Es runāju par principu, ne par konkrēto izstrādājumu. Bet princips ir perfekts.
Edijs Majors: Tas nekad nenotiks, cilvēkiem nāksies iemācīties kritiskāk domāt. 13. gadsimtā žurkas ievazāja buboņu mēri, un mēs sapratām, ka jāsāk mazgāt rokas. Tagad ir līdzīga epidēmija, ja turpinām lietot skandalozus apzīmējumus šai situācijai. Vajadzēs attīstīt kritisko domāšanu. Arī zivs izlīda no okeāna, attīstīja kājas un pielāgojās jaunajiem apstākļiem. Diemžēl tas notiek sasodīti ilgi, bet tādas būs tās pārmaiņas – dabīgas, kad daļa cilvēku atbirs, daļa pielāgosies. Tas ir vienīgais variants.
Artūrs Mednis: Jā, es pat gribētu, lai viltus ziņas parādītos tādos daudzumos, ka cilvēki vienkārši vemtu no tām un sāktu neticēt.
Edijs Majors: Tas ir tāpat kā smēķējot – vajag nopīpēt visu paciņu.
Artūrs Mednis: Jā, un tad tu nopīpējies līdz riebumam un vairs nevari uz cigaretēm paskatīties.
Jānis Polis: Tā reakcija uz viltus ziņām ir tāda, ka tu netici vairs nekam: un tad labāk šērot to, kas pašam vairāk patīk. (Smejas.)
Rolands Laķis: Te mēs nonākam līdz ļoti svarīgam ideoloģiskam punktam. Tajā brīdī, kad pilsonis vairs netic nekam, tai skaitā savai valstij, šī valsts kļūst vāja. Un tā ir cita uzvara šajā ideoloģiskajā karā. Padomājiet, lūdzu, par šīm niansēm.
Artūrs Mednis: Mēs joprojām runājam par mediju, bet mani uztrauc tas, ka joprojām cilvēki visvairāk tic citiem cilvēkiem, it sevišķi saviem draugiem, radiem, paziņām. Mūsdienās svarīgāk par to, kas ir kaut ko uzrakstījis, ir – kas to ir nošērojis. Ja tavi draugi šēro ziņu par incestu Norvēģijā, tu neviļus sāc tam ticēt, jo tie taču ir tavi draugi, kolēģi.
Edijs Majors: Šeit uz karstām oglēm gribu piebilst, ka patiesībā visa diskusija, kas ilgst pēdējās desmit minūtes, tiek pamatota ar to, ka liels šēru un laiku skaits automātiski nozīmē to, ka īsts, dzīvs cilvēks ar pasi, miesu un asinīm tam tic. Taču ticība ir ļoti spēcīgs vārds. Ticība atmaskojas, pēc pirts sēžot plikiem uz lāviņas, kur tu, aci pret aci runājot, saproti, kādas ir kura vērtības, kurš ir gudrāks, kurš ne tik ļoti.
Inga Spriņģe: Bet zemapziņa?
Edijs Majors: Bet vai klikšķim internetā mēs varam piešķirt tik lielu vērtību, lai automātiski teiktu, ka tūkstoš šēri nozīmē tūkstoš cilvēkus, kas tic tam, ka incests Norvēģijā ir legāls? Tie ir tikai šēri.
Jānis Polis: Pie šēra tu vari paplašināti paust savu viedokli komentējot.
Edijs Majors: Te vēl jāsāk filtrēt, kurš viedoklis ir no sirds un kurš ir apmaksāts. Vai tas, ka ziņa padota tālāk 10 tūkstošus reižu, nozīmē – kaut kur Latvijā ir ekvivalents cilvēku skaits, kas tai tic? Tā nav.
Rolands Laķis: Runājot par ticību un to, kā tā iedarbojas uz zemapziņu, ir viena nianse. Es lieliski atceros, ka pirms diviem gadiem izlasīju vienu pilnīgi absurdu ziņu par kārtējo Vangas pareģojumu, kurā bija aprakstīts tas, ka Obama būs pēdējais ASV prezidents. Es domāju: "Nu kādas muļķības viņi vēl izdomās!" Ir pagājuši divi gadi, un šobrīd es gaidu 20. janvāri, jo diemžēl zemapziņā tā informācija kā tāda maza nagliņa sēž. Šī iedarbība uz zemapziņu un faktiski veselas nācijas programmēšana reāli strādā.
Artūrs Mednis: Turpinot to, ko Edijs teica, manuprāt, būtiski ir arī nepārvērtēt visas šīs mazās lapas, par ko pēdējā laikā ir cepiens. Es domāju, ka viņiem neiet tik labi, cik viņi stāsta, vai arī stāsta par saviem "Google Analytics" datiem, kurus vajag dalīt uz trīs vai četri kā minimums, lai uzzinātu reālo apmeklētāju skaitu. Runa ir par kaut ko citu, un tu pareizi saki: tas, ka tūkstoš cilvēku nošēro kaut ko, nenozīmē, ka tūkstoš cilvēku tam ir noticējuši. Iespējams, noticēja 200. Iespējams, 300 noticēja virsrakstam un pat neuzspieda uz raksta un to neizlasīja. Es pilnīgi ticu, ka viņiem trafiks uz lapu ir mazāks, nekā mums izskatās pēc sociālajiem tīkliem. Viņiem ir vairāk šēru, vairāk laiku, vairāk komentāru nekā reālā lapas apmeklējuma. Tas ir mans viedoklis, bet varbūt es kļūdos.
Inga Spriņģe: Es par konkrētām lapām nezinu, bet tur bija vismaz 22 lapas, kas to palaida.
Artūrs Mednis: Es gribu teikt to, ka varbūt trafiks uz lapu viņiem ir mazāks, nekā mums šķiet, savukārt tā ietekme, ko viņi atstāj uz cilvēkiem, varētu būt lielāka, nekā mums šķiet. Ja tūkstoš cilvēki šo ziņu nošēroja, tas nenozīmē, ka tūkstotis tai noticēja, bet, iespējams, vairāki simti noticēja, un tādas ziņas bija 10, 20 vai 25.
Inga Spriņģe: Picērijas gadījumā pietika ar vienu, kurš noticēja.
Artūrs Mednis: Arī taisnība.
Edijs Majors: Mēs darījām muļķības, kad bijām mazi un likām uz tramvaja sliedēm akmeņus. Tagad puikas kaut kur publicē viltus ziņas.
Inga Spriņģe: Tie ir pieauguši cilvēki. 20 gadi vairs nav 10.
Edijs Majors: Respektīvi, vienmēr būs cilvēki, kuri neapzinās savas rīcības sekas, un dažkārt tam būs diezgan traģiskas beigas.
Inga Spriņģe: Šobrīd ar sociālajiem tīkliem mēs viņiem dodam publisko platformu. Tā ir tā atšķirība. Ar sliedēm un akmeni darbojas viens cilvēks, bet te mēs iedodam instrumentu veselam baram. Es savā ziņā piekrītu Hermanim...
Edijs Majors: Viņi tur ir bijuši visu laiku, mēs viņus tikai izgaismojam.
Inga Spriņģe: Šādā veidā trakie... Nē, viņi nav trakie, nezinu, kā lai viņus nosauc, bet viņi aktivizējas un aiziet vēlēt. Varbūt kādreiz viņi neatrada kopsaucēju un neaizgāja vēlēt, bet tagad viņi apdraud manu dzīvi, jo viņi aizies un nobalsos. Viņus aktivizē populisms un viens konkrēts politiķis.
Edijs Majors: Tā ir demokrātija diemžēl. Ja vairākums aiziet nobalsot tā, kā kādam nepatīk, ir slikti, bet tas ir vienkārši jānorij un jādzīvo pēc tiem noteikumiem, kas stājas spēkā nākamajā dienā.
Inga Spriņģe: Ko šobrīd dara lielie Eiropas mediji? Uzdod jautājumu par to, cik efektīva ir demokrātija.
Jānis Polis: Tas ir rezultāts, kas mums nepatīk, un tāpēc demokrātija tagad ir slikta! (Smejas.)
Edijs Majors: Jā, šis jautājums tika uzdots arī 40. gadu sākumā. Mēs varam turpināt to cilāt, kaut kur jau tas viss vedīs.
Ilmārs Šlāpins: Es gribēju pieminēt vēl vienu mehānismu. Jūs runājāt par noticēšanu ziņām, šērošanu, laikošanu. Esmu pieķēris pats sevi, ka, ieraugot virsrakstu un pat nelasot ziņu, tu jau redzi noteiktu ideoloģisku ievirzi, kaut vai jautājumā par bēgļiem: ir diezgan skaidri nojaušams, vai virsraksts apsūdz bēgļus vardarbībā vai mēģina padarīt viņus labākus un pūkainākus. Atkarībā no tā, kādas izmaiņas vēlos izdarīt, es, ieraugot virsrakstu "Bēglis palīdz izglābt kucēnu" un pat nojaušot, ka tā ir viltus ziņa, to nošērošu, lai kāds to izlasītu, noticētu un izmainītu savu viedokli. Gluži tāpat dara tie, kas ierauga virsrakstu "Imigrants iesper sievietei", – viņi nošēro šo ziņu, lai vairotu neiecietību pret imigrantiem. Cilvēki, pat apzinoties un saprotot, kas ir viltus ziņa, pārspīlējums, tendenciozi izvilkts virsraksts un patiesa informācija, vienalga turpina izmantot negodīgus paņēmienus, lai panāktu kaut kādu ietekmi.
Artūrs Mednis: Tas jau nav nekas jauns. It kā tā nebūtu noticis arī pirms sociālajiem tīkliem!
Edijs Majors: Es iedomājos, ka pirms daudziem, daudziem gadiem sanāca ap galdu, tāpat kā mēs, un sprieda: "Kā izdzīvot Gūtenberga preses laikmetā?"
Jānis Polis: Tā arī bija, esmu par to lasījis!
Rolands Laķis: Starp citu, par ātrākiem procesiem runājot, ziņa par Krievijas vēstnieka nošaušanu Turcijā parādījās faktiski momentā. Man liekas, ka tā nobīde jau ir mērāma sekundēs, ne vairs minūtēs. Bija ļoti interesanti skatīties, kādā veidā šie materiāli tika pasniegti, un man pat palaimējās, ka vienā no kanāliem es redzēju pilnu video versiju, tai skaitā šaušanas brīdi. Dažādi mediji dažādi šo materiālu rediģēja, vadoties pēc pieņēmumiem par to, ko ir ētiski rādīt auditorijai un kas ir atļauts vai ne. Daudzi mediji bija izgriezuši tieši šo šaušanas brīdi. Ko es ar to gribu teikt? Pilnu versiju es redzēju pirmajās minūtēs, un pēc tam vairs ne, jo visi pārējie materiāli, kas nāca ārā, bija rediģēti.
Edijs Majors: Ja tam pašam Gavrilam Principam būtu pieejams "GoPro", viņš arī būtu to uzlicis uz pieres, un visā pasaulē tiktu pārraidīts, kā tiek nobliezts Ferdinands. Vienkārši tie bija citi laiki. Es domāju, tas bija perfekts taimings, lai kaut ko tādu izdarītu, – preses konference tomēr. Tas notika diezgan apzināti, jo visapkārt bija kameras.
Jānis Polis: Tas pats Berlīnes terorakts, pēc kura Berlīnes policijas šefs pateica, ka nav drošs, vai aizturēts īstais vainīgais, jo viņš nav atzinies. Uzreiz pēc tam "Welt", viena no Vācijas lielākajām avīzēm, ietvīto: "Policija saka, ka aizturēts neīstais. Īstais vainīgais ir bruņots un atrodas ielās." Kaut gan policijas šefs tikai saka, ka viņš nav drošs, jo aizturētais nav atzinies. Šādi dara ne jau kaut kāds "Russia Today", bet gan lielākā Vācijas avīze.
Edijs Majors: Es nezinu, kā ir būt vācietim pēc Ķelnes un tā, kā informācija tika pasniegta un notušēta, lai tik īsā laikā atjaunotu ticību medijiem un tiesībsargājošajām iestādēm. Bet neiesim tur. Tas ir kā strīdēties par hokeju. (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Es vēroju, kā Krievijas mediji reaģēja uz Malaizijas "Boeing" un to, kāda informācija tika izmantota. Tāpat arī par to, vai Krievijas karavīri ir vai nav Rietumukrainā. Bija viena tāda preses konference, kur Putins sēdēja, iepletis kājas, intīmā atmosfērā sarunājās ar kādiem piecpadsmit žurnālistiem un atklāti meloja. Es pieļauju, ka tajā informācijas vidē, kur ir pavisam cita veida uzticēšanās vai pakļaušanās varai, liela daļa cilvēku pat neuzdod sev jautājumu, vai tas, ko viņiem saka, ir patiesība vai nav. Pat ja vara melo, tad tā vajag, jo ienaidnieki nedrīkst uzzināt par mūsu karavīriem. Ja ielās prasīs: "Vai jūs ticat tam, ko stāsta Krievijas mediji?", krievi atbildēs: "Jā, ticam."
Inga Spriņģe: Ir Levadas centra pētījums, ka viņi neuzticas medijiem. Krievi neuzticas krievu televīzijai.
Edijs Majors: Tieši tā.
Jānis Polis: Bet viņi neuzticas arī aptaujātājiem.
Edijs Majors: Es biju Maskavā un runāju ar krieviem krogos un taksometros. Es viņiem jautāju divas lietas, ko kārtīgs latvietis jautā, sastopoties ar ārzemnieku. Biju kopā ar latviešu cilvēku un jautāju krieviem, vai viņiem patīk mūsu valoda, jo mēs esam pieraduši dzirdēt komplimentus, ka mēs skaisti dziedam un tā tālāk. Krievi teica, ka galīgi nepatīk. (Smejas.) Es noriju krupi, sekoja minūti gara klusuma pauze, un tad es uzdevu klišejisko jautājumu par attieksmi pret valdošo varu. Viens pateica vislabāk, bet tā ideja caurstrāvoja visas atbildes: "Mums vispār ir vienalga, bet tad, kad ledusskapjos nebūs, ko ēst, un reindžroverā nevarēs ieliet degvielu, tad jūs redzēsiet, kā krievs māk pateikt "nē"!" Viņi ir ļoti, ļoti ciniski, jo tad, kad tevi visu laiku spiež ar ideju pārbaudīt, cik tālu var iet, īstenībā var iet baigi tālu. Ar cinismu var iet supertālu.
Inga Spriņģe: Bet kas ir tie, kas balso par Putinu?
Edijs Majors: To es nezināšu. Bet tas viedoklis, ko es sajutu, bija apmēram tāds – lai viņi tur darbojas, mēs esam katrs par sevi.
Artūrs Mednis: Tā ir liela valsts, un tie cilvēki, ar kuriem tu tikies, ir tikai daļa.
Inga Spriņģe: Tā ir Krievija, kur vara oficiāli melo un cilvēki tic, bet paņemam Breksitu Anglijā – tur nav autoritāras varas, cilvēki var domāt, viņiem brīvi pieejama visa informācija, bet tik un tā notika klaja melošana. Britiem teica: "Redz, kur tie autobusu slogani nav pareizi, patiesībā mēs neiemaksājam tik daudz", bet cilvēki tāpat ticēja.
Ilmārs Šlāpins: Es domāju, ka viņi uztvēra šos sloganus un ziņas nevis informatīvi, bet gan instrumentāli. Viņi tos uztvēra kā rīkus, lai sarīkotu izstāšanos un pārmaiņas. Lai kaut kas notiktu! Patiesībā, lai notiktu katastrofa. Tās ir katastrofas alkas cilvēkos.
Jānis Polis: Sajūta, ka sūdīgāk vairs nevar būt, protams, ir maldīga, bet tā ir. Tu esi gatavs nojaukt jebko, jo, lai kas arī nāktu vietā, sliktāk nebūs.
Inga Spriņģe: Tā ir fundamentāla cilvēku sajūta vai tieši šim brīdim raksturīga? Jo ASV pēc Trampa ir tas pats, un tas, kā aizgāja ziņa par Saeimas atlaišanu, liek domāt, ka arī Latvijā ir šāds noskaņojums. Vai tas ir tāds vēstures periods vai arī psiholoģiski cilvēkiem vienmēr liekas, ka sliktāk nevar būt?
Artūrs Mednis: Cilvēkiem vienkārši gribas drāmu.
Inga Spriņģe: Tāpēc tik labi aiziet tas viss. Mums vienmēr pārmet: "Ai, es nelasu, ko tu raksti, – tur viss ir tik negatīvs!" Bet feisbukā rullē tieši tās politiskās ziņas, kas ir negatīvas! Te ir tā pretruna.
Jānis Polis: Palasi pēdējos pētījumus par to, ka Rietumvalstīs un Norvēģijā cilvēku, kas jaunāki par 30 gadiem, ticība demokrātijai kā valsts pārvaldes formai ir zemākā pēdējo 80 gadu laikā pēc Otrā pasaules kara. Tur, protams, bija baigais pīķis, jo visi saprata, cik patiesībā sūdīgi ir, ja demokrātijas nav.
Inga Spriņģe: Viņi netic? Vai arī grib pārmaiņas pārmaiņu pēc?
Edijs Majors: Tas ir tāpat kā jautāt cilvēkam, vai viņš gribētu būt smukāks, tievāks vai dzīvot labāk. Tas vienkārši ir cits veids, kā uzdot šos pašus jautājumus. Bet es domāju, ka tam melnajam mākonim var saskatīt arī sudraba maliņu, jo mēs baigi labi dzīvojam. Tas pats Remarks uzraksta veselu nodaļu grāmatā par to, kā Rietumu frontē dabūjis amerikāņu konservus.
Inga Spriņģe: Es par to pašu domāju! Cik gadi ir pagājuši kopš Otrā pasaules kara? Nav pat paaudze nomirusi! Un ir tik īsa atmiņa!
Edijs Majors: Cik gadu paiet starp Saeimas vēlēšanām? (Smejas.) Zelta zivtiņa spēj atcerēties septiņas sekundes, bet cilvēks spēj atcerēties četrus gadus, un tas ir cikls starp vēlēšanām. Atmiņa ir ļoti īsa, un cinisms ir spēcīgs instruments, ar kuru var aiziet ļoti tālu.
Ilmārs Šlāpins: Droši vien pēc kaut kādiem objektīviem mērījumiem, socioloģiskām aptaujām var konstatēt pārmaiņas un to cikliskumu. Ir bijuši periodi, kad cilvēki bijuši cerīgāki par nākotni un kad viņiem licies, ka tagad lidos kosmiskie kuģi, no krāna līs šņabis...
Edijs Majors: Tieši tā. Tas bija laikmets, kad zinātne iedvesmoja.
Jānis Polis: Nesen raidījumā par Marsu "National Geographic" bija intervija ar Īlonu Masku, "Space X" un "Tesla Motors" šefu. Viņš teica – tikai tāpēc, ka iepriekšējās trīs paaudzes 20. gadsimta laikā gandrīz visās jomās ir piedzīvojušas nemitīgu progresu, mēs esam pieņēmuši, ka progress notiek pats no sevis un ir neizbēgams. Tu vari neko nedarīt, un progress notiks pats no sevis – zinātnē, izglītībā, ekonomikā, visur. Šobrīd mēs pēkšņi saskaramies ar situāciju, kad tā progresa līkne pat nevis iet uz augšu, bet kaut kādās jomās ir izlīdzinājusies.
Ilmārs Šlāpins: Kad tu redzi, ka jau trešais "iPhone" modelis nemainās un nemainās, liekas – sliktāk vairs nevar būt. (Visi smejas.)
Jānis Polis: Jā, un pēkšņi ir nenormāls šoks un sajūta, ka viss ir slikti. Patiesībā, ja mēs objektīvi salīdzinām visus iespējamos rādītājus, sākot no ekonomiskās situācijas, dzīves ilguma un veselības stāvokļa, viss ir all time high. Labākajā pozīcijā, kādā mēs jebkad esam bijuši. Mēs paši sev esam radījuši sajūtu, ka visu laiku jānotiek dramatiskam progresam.
Rolands Laķis: Te es tev piekrītu. Atgriežoties pie mūsu šodienas tēmas, labā ziņa ir tāda, ka sociālie tīkli kā instruments ir patiešām lieliski izmantojami, lai saprastu, kas notiks nākotnē. Atceries, Artūr, bija pētījums par to, kā varēja noteikt gripas epidēmiju, gandrīz vai mēnesi pirms tā sākās? Tikai tāpēc, ka cilvēki nevis iet pie ārsta, bet gan ieraksta tviterī: "O, man sāp kakls, man ir temperatūra!" Un tajā brīdī, kad tiek sasniegta kritiskā masa, ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir priekšvēstnesis epidēmijai. Ir interesanti pētījumi par to, ka sociālos tīklus patiešām var izmantot kā lielisku instrumentu nākotnes prognozēšanā.
Edijs Majors: Dažkārt labāk ir nezināt. Par datu analīzi runājot, man ir ļoti interesants stāsts. Tepat Baltijā runāju ar cilvēku, kurš programmē dažādus rīkus, lai varētu analizēt datus internetā lielā mērogā, tēlaini izsakoties, nomērīt "temperatūru". Testējot šo robotu, viņš, kā jau visi zinātnieki, kas izmēģina zāles uz sevis, kā subjektu uzlika savu pusaugu meitu, viņai nezinot. Viņš ieliek viņas sociālos profilus, lai analizētu, ko viņa meklē internetā, un tad skatās, ka nāk iekšā dati ar meklējumiem "How to tell if you're pregnant" un tuvāko vecmāšu kontaktiem. Kungam bija sirmi mati, bet tā tāda liriska atkāpe. Es nezinu, vai pēc sociālajiem tīkliem var prognozēt nākotni. Es neprasītu hipsterim ar selfijstiku, kas notiks nākotnē, bet drīzāk bērnudārza audzinātājām un pirmo klašu skolotājiem, jo viņi ir tie, kas nākotni redz dzīvā formā.
Rolands Laķis: Mēs runājām par to, ka, balstoties uz datu analīzi un cilvēku rīcību sociālajos tīklos, var prognozēt ļoti daudz, tai skaitā arī sociālas lietas, kas notiks nākotnē. Šeit mēs atgriežamies pie ļoti svarīga atslēgas vārda – algoritms, kas vismaz vienreiz pie šī galda jau ir skanējis. Feisbuks nemitīgi izmaina nosacījumus, kādi būs šajā sociālajā tīklā, tai skaitā, cik mārketinga speciālisti maksās par ziņas nodošanu cilvēkiem. Tā summa, man liekas, pēdējā pusgada laikā ir katastrofāli pieaugusi.
Ilmārs Šlāpins: Kāpēc feisbuks tā dara?
Rolands Laķis: Jo tā ir daļa no feisbuka finanšu modeļa. Cilvēki sociālos tīklus šobrīd uztver kā kaut kādu vērtību, kas pastāv pati par sevi, bet neaizmirsīsim vienu svarīgu lietu – tas ir ļoti veiksmīgs komerciāls projekts.
Ilmārs Šlāpins: Kas notiks brīdī, kad feisbuka īpašnieki pārstās pelnīt un izbeigs šo biznesu? Ja viņi ir spiesti visu laiku mainīt algoritmu, lai nopelnītu...
Jānis Polis: Nāks nākamais!
Edijs Majors: Es tīri veiksmīgi pārcietu, kad šeit pat nomira "One.lv". (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Mēs esam pieredzējuši, ka arī ļoti veiksmīgi virtuālie un interneta projekti pēkšņi beidzas.
Rolands Laķis: Lūdzu, atcerēsimies pašu svarīgāko – sociālais tīkls, piemēram, feisbuks, nav sabiedrības īpašums un tās vērtība. Tas ir komerciāls projekts, kura mērķis ir pēc iespējas lētākā veidā savākt auditorijas datus, kurus mēs kā lietotāji brīvprātīgi nododam, lai pēc tam tos pārdotu reklāmas devējam. Viss.
Edijs Majors: Un kur ir problēma?
Rolands Laķis: Manipulācija ar šo auditoriju notiek komerciālu iemeslu dēļ.
Jānis Polis: Bet kurš, tavuprāt, to ir aizmirsis?
Rolands Laķis: Es to reizēm aizmirstu.
Edijs Majors: Reklāma maina formu, tas nav nekas jauns. Bija tas pirmais sienas skrāpējums alā Francijā: "Es ar saviem draugiem varu nomedīt vērsi vislabāk", un tagad ir feisbuks. Nekas traģisks tas nav.
Artūrs Mednis: Reizēm uzņēmumi saka: "Bļāviens, Artūr, kas par stulbumu ir tas feisbuks! Mēs investējam naudu, lai piesaistītu sekotājus, bet reach tikai krītas un krītas!" Bet tev vienmēr ir izvēle to nedarīt un iet citu ceļu. Otra lieta – es tagad neņemšos aizstāvēt feisbuku, taču man nenormāli patīk viņu algoritms. Ja kāds vēl nezina – feisbuks tev neparāda visas ziņas, ko tu dienā varētu redzēt. Dienas laikā tu varētu redzēt aptuveni pusotru tūkstoti ziņu, es četrdesmit dienu laikā redzēju 10 tūkstošus, skaitīju. Tikai datorā, neskaitot telefonā. Ja tu redzētu visus tos, es atvainojos, mēslus, ko publicē lapas, kam tu seko, un tavi draugi, tu neietu tik bieži feisbukā, jo tas vairs nebūtu interesants. Tas ir kā otrs e-pasts spamam, ko tu atver reizi nedēļā, pārbaudi, vai ir kaut kas jauns, un izej ārā. Feisbuks negrib būt spama pastkastīte, feisbuks grib, lai tu regulāri ietu iekšā, un tikai tagad ir stāsts par reklāmdevēju. Reklāmdevējs grib, lai tu pēc iespējas biežāk ieej iekšā un viņš varētu tev parādīt pēc iespējas vairāk reklāmu. Tāpēc ir šis algoritms, nevis tāpēc, lai mēs kā uzņēmumi maksātu. Nē. Tas ir, lai mēs kā uzņēmumi taisītu labāku saturu, kas interesēs mūsu mērķauditoriju. Lai taisītu labu saturu, nav vienmēr jāmaksā. Īstenībā tu vari nemaksājot radīt saturu, kas auditorijai patīk, ar ko tā dalās, un tādējādi kaut ko sasniegt. Algoritms nav tādēļ, lai liktu mums maksāt, bet gan tādēļ, lai mums, lietotājiem, būtu labāks saturs, lai mēs biežāk ieietu feisbukā un feisbuks tālāk varētu paņemt naudu no reklāmdevējiem.
Ilmārs Šlāpins: Man ienāca prātā viena interesanta doma. Mēs secīgi runājām par divām lietām: viena bija par to, ka progress ir bijis tik vienmērīgi uz augšu, ka cilvēkiem sāk likties – tas ir apstājies un sliktāk vairs nevar būt. Tāds psiholoģisks efekts, kad cilvēki alkst pārmaiņu. Tāpat arī politikā runā, ka pie varas visu laiku ir vieni un tie paši un vajag kaut kādas pārmaiņas. Ir arī tāds arguments – ja mēs tagad atlaidīsim Saeimu, pie varas atkal nāks tie paši, tāpēc to darīt nav jēgas. Tad es atcerējos Māra Zandera rakstu par itāļu politisko projektu, "Piecu zvaigžņu" kustību, kuras viena no idejām par to, kā izmainīt un uzlabot politisko sistēmu un tās funkcionēšanu, ir noteikt īsākus vai vismaz konkrētus termiņus, uz cik ilgu laiku cilvēks var būt ievēlēts, respektīvi, neviens nevar būt ievēlēts vairāk par divām reizēm, un politiķis nav profesija uz mūžu.
Jānis Polis: Manās acīs tam nav vispār nekādas loģikas. Ja es kā mārketinga speciālists sāku darboties, pirmos divus gadus es vispār nesaprotu, kur esmu nonācis.
Ilmārs Šlāpins: Es runāju par to, ka šis te mehānisms, pirmkārt, ir populistisks, jo cilvēkiem patīk...
Jānis Polis: Šaubu nav, ka patīk. (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Un, iespējams, tas arī garantē vēlētājiem kaut kādu satisfakciju.
Inga Spriņģe:
4