Meditācija par ļaunuma dabu

Meditācija par ļaunuma dabu

Es neesmu drošs, ka tas bija Putins,
kurš 26. aprīļa rītā ietrieca raķeti
daudzstāvenē uz Dvinskas un Mirnajas stūra.
Un nezinu, vai tikai man tā liekas, bet nebija tā Putina seja, kas, pieplakusi tēmēklim,
pavērsa BMD-4 stobru pret Uzvaras kultūras namu starp maizes veikalu un nekad tā arī nepabeigto šosejas apli, kam vajadzēja iziet uz Mariupoles apvedceļu. Un vai tas tiešām bija Putins, kurš lidoja virs pilsētas 6. maija rītā, un, ja tas bija viņš, tad tajā naktī noteikti palika negulējis, nabadziņš, lidodams viens cauri visai naktij, noklādams visus sektorus un visus objektus paņēmis uz sevis, jo sirēnas tonakt brēca kā lopkautuvē un vispār nenorima līdz rītam. Un, kad Marija Oļegevna Stepaņenko ANO miera misijas izmeklētājiem aprakstīja savus izvarotājus, tur nu neviens pēc Putina nevilka, ne pēc gadiem, ne izskata vai uzvedības, bet var jau būt, jo spriedzes situācijās mūsu uztvere, kā zināms, mainās, tāpat kā manieres un arī domas. Un jādomā mums tomēr, ka Putins.
Tāpēc, kad Tu, Irina Anatoļjeviča, prasīsi – onkulīt, onkulīt, kāpēc pasaulē notiek karš, mēs tev pateiksim, ka Putins. Un tu, mazais Vlaģik, kad gribēsi zināt, kur palicis tavs tētis, arī saņemsi atbildi, ka Putins. Un jūs visi, mazie, gudrie, mīļie, kad pēc dažām minūtēm jutīsiet karstuma vilni, kas jūs apņems no sākuma maigi un silti kā mammīte pēc garas dienas, velkot jūs pidžamās un naktskreklos, bet pēc sekundes desmitdaļas izkratīs iekšas, karstas tās metot pret grūstošo sienu, smadzenes, liesas, sirdis un nieres, pēdējie vārdi jums, mīļie no 4.b, kas piepildīs jūsu ausis, būs – tas nolādētais Putins. Putins. Putins.
Bet vienu gan man, lūdzu, apsoliet:
ja kādreiz lidošu virs jūsu skolas,
ja koordinēšu uzbrukumu pēc ģeogrāfiskās skalas
kultūras namam vai daudzstāvenei uz jūsu piepilsētas ielas,
ja izvarošu jūsu māti vai meitu
vai nogalināšu jūsu dēlu,
tad atstājiet man vismaz tik daudz cieņas, kā izdarīt to pašam,
nevis Putinam, Putinam,
bet man, cilvēkam, tādam un tādam, nākušam no tādas pilsētas,
dzīvojošam pēc konkrētas adreses, ar konkrētiem personas datiem un seju,
citādi mēs varam tā arī nekad nesaparast,
vedot vēstures klases pāri pēdējā kara drupām,
kur tik daudz ļaunuma pasaulē varēja rasties,
ja starp mums visiem, visiem, visiem
tolaik bija piedzimis
tikai viens pats nabaga
Putins

Litānija Svētās Dievmātes godam pirms centralizētajiem eksāmeniem 

Pīķa dāma, pīķa dāma, pīķa dāma,
Parādies!
Mazais rūķīti, kas dejo uz virvītes,
Parādies!
Labā atzīme manā e-klasē,
Parādies!
Smagā slimība stulbajai matemātikas skolotājai pirms eksāmena,
Parādies!
Meitene, ar kuru kopā aiziet uz klases vakaru,
Parādies!
Meitene (var būt arī pieaugusi sieviete, man nekas nav pretim, galvenais, lai tikai nav vecāka par manu mammu, jo tas gan būtu pretīgi), kura piekristu ar mani nolaist,
Parādies!
Nāve Artūram no 8.b, kurš man nocēla to meiteni, kura jau bija gandrīz piekritusi ar mani nolaist,
Parādies!
Pārdevēja, kas būtu gatava pārdot man šmigu,
Parādies!
Kaut kāds sakars visā šitajā bezsakarā,
Parādies!
Sencīši, kas ir normāli un beidzot liek mani mierā, un izbeidz ļečīt par katru sīkumu,
Parādies!
Lielāka skaidrība par savu seksuālo orientāciju,
Parādies!
Ideja, kur pēc vidusskolas man iestāties,
Parādies!
Sugardaddy, Sugarmommy,
Parādies!
Cilvēks, kas man internetā pārskaitīs naudu, jo es viņam aizsūtīšu savu pliko pēdu bildes,
Parādies!
Kaut kas sakarīgs, ar savu dzīvi ko darīt,
Parādies!
Motivācija vispār kaut ko darīt, kaut vai piecelties no gultas un nomazgāties,
Parādies!
Sajūta, ka atkal viss vēl tikai sāksies,
Parādies!
Ka viss vēl ir priekšā,
Parādies!

Svētā Dievmāte, mīļā Dievmāte, tīrā un visgaišākā Dievmāte,
Iznīcini visus, kas mani kādā veidā dzīvē apvainojuši vai ieriebuši, bet jo īpaši Artūru no 8.b.
Nāc, mīļā Dievmāte, apskauj mani, mīļo mani,
Tu svētā, Tu vissvētākā, Tu vienīgā, pie kā es vēl varu tverties
kādreiz un vienmēr, bet īpaši tagad, pirms centralizētajiem eksāmeniem,
āmen.

Smilšu sūtra

Kas izvadīs izvadītāju?
Kurš pateiks, ka viņas dzīves gājums
ir tecējis gan pa kalniem, gan lejām?
Kurš atgādinās, ka atmiņu pavedienus
laiks ritināt vienā kamolā un likt dvēseles pūra lādēs?
Kas pateiks, ka piedzīvots gan plaukstošais pavasaris, gan zelta rudens un baltā ziema,
kas atgādinās, ka tāda ir dzīves patiesība:
ik sekundi kāds piedzimst un arī kāds nomirst, neko nu tur nevaram darīt.
Kurš teiks tuviniekiem, lai iemet trīs saujas smilšu,
bet ne tik tuvie, lai neievilktu pasākumu, smiltis sametiet domās.
Kurš pamās vijolniekam, lai sāk Pie dieviņa garus galdus,
un kurš promejot vēlēs sanācējiem šonakt debesīs redzēt krītošu zvaigzni
par zīmi, ka aizgājējs nu ir nonācis galā.

Neviens viņu neizvadīs. Viņa izvadīs mūs visus,
tāpat kā ir izvadījusi jau tūkstošiem gadu.
Un tikai tad, kad būs izvadīts pēdējais starp mums visiem,
izvadītāja klusi noliks sirmo galvu uz smiltīm
un viena pati beidzot aizvērs acis, klusi nopūšoties:
Ak Dievs, kā man visa šī dzimšana un miršana
bija noriebusies.

Atziņa

Skolotāja noliek grāmatu uz galda,
veikli nolaiza krīta pēdas no pirkstiem.
Klase, ar jums tagad runāju, viņa saka,
Ko autors ar to mums gribēja pateikt?

Kurli esat palikuši, vai? viņa saka,
es prasu – ko viņš mums gribēja pateikt?
Un, kamēr katrs nebūs atbildējis,
no šejienes es nevienam neļaušu aiziet.