Volha Hapejeva ir dzejniece, rakstniece un tulkotāja no Minskas (Baltkrievija), dzimusi 1982. gadā. Volga ir septiņu grāmatu autore, Vācijas, Austrijas un Latvijas kultūras programmu stipendiāte un Baltkrievijas literatūras balvas laureāte, Baltkrievijas PEN centra un Baltkrievijas Rakstnieku savienības biedre. Viņas darbi tulkoti angļu, vācu, poļu, maķedoniešu, čehu un lietuviešu valodā. Dzejniece pati tulko no angļu, vācu, ķīniešu, latviešu un japāņu valodas. Ieguvusi doktora grādu lingvistikā. Veic pētījumus valodniecībā, valodas filozofijā, ķermeņa socioloģijā, dzimtes jautājumos kultūrā un literatūrā. Sadarbojas ar elektroniskās mūzikas pārstāvjiem un veido audiovizuālas performances.
Dzejas dienās piedalās audiovizuālā dzejas performancē "Household Poetry" 13. septembrī plkst. 20:00 Kaņepes Kultūras centrā, Skolas ielā 15, Rīgā.
1)
mazais ponijs vizina mazus bērnus
par naudu
kuru viņa saimniekam maksā bērnu vecāki
taču tās vienalga nepietiek
lai katru dienu ēstu saldus burkānus
tādēļ vakariņās
mazais ponijs ēdīs sausu sienu
es neesmu līdzīga ponijam un arī maziem bērniem
neesmu līdzīga
varbūt esmu burkāns?
vai varbūt siens
kuru tu gremo jau kuro gadu
reiz bija laiks kad es nepratu lasīt
un to darīja mamma
tolaik grāmatā bija rakstīts
ka
mazais ponijs vizina mazus bērnus
tāpat vien
2)
mana disciplīna
necieš sarakstus,
plānotājā veiktus glītus
ierakstus.
mana disciplīna – nepaklausīga spalviņa,
kura izjauc kadra statiskumu
un uztrauc fotogrāfu, kurš sastindzis kaut kur botičelli gleznā
kā blonds eņģelis,
kaut varētu domāt vējam līdzi
un īdzīgi nīdēt sev līdzīgos.
mana disciplīna negludina kreklus,
tai tīk pagulēt, un bieži vien
tā novēlo satikšanās,
bet pēc tam ļoti pārdzīvo un visā vaino mani.
es tai būtu teikusi, ka nosodījums ir neuzticams kavalieris
un liktu priekšā gaidīt antonu vai ciklamenu?
runā, tie esot reāli ļaudis, uz viņiem var paļauties,
taču es klusēju,
jo mana disciplīna neņem galvā padomus,
saules pilsētā viņa jūtas uzvarētāja,
bet es – bezvēsts prombūtnē,
un tikai dažās vietās
mēs viena otrai piedodam
un rāmi dzeram kafiju vai vīnu ap 12 dienā,
izliekoties, ka
viena otru nepazīstam.
3)
svešiem cilvēkiem vēstules neraksta
un tos mīlēt – nav pienākuma
jo viņi nav tuvi bet tāli
kā mašīnu gaismas kas žilbina acis
norūdot visvienalga kādus maņu orgānus
tikai ne sirdi
gaitenī iesaiņotas stāv lietas
to klātbūtne šādā veidā uzsver kāda prombūtni
un botāniskais dārzs kalpo par uzskatāmu metaforu
vēlmei kura nolemta mūžībai
ne-apdzīvotībai
jo no sākuma – ziema un ļoti agri
bet vēlāk – ziema un ļoti vēlu
jo botāniskais dārzs slēgts
dzīves komparatīvais aspekts
liek kaut ko saprast
kaut arī tā protams ir ilūzija
un līdzko šķitīs ka šādi var pastāvēt
atmostas ķegļu sindroms
ar bumbas bliezienu būt notriektai no kājām
no jauna piecelties
kaut arī ķegļu dzīves jēga ir kritienā
bet ķegļi domā ka stāvēšanā
un nesaprot kāpēc liktenis pret viņiem tik skarbs
taču jēga jau neslēpjas liktenī bet
skatupunktā
4)
dien diena paiet sapņojot sapni
gultin guļu trolejbusā un tramvajā guļu
gultin guli par jaunākiem labākiem guli
sapņiem idejām cerībām sapņo
ko gan tu sapņo?
dien dienu ik dienu tevi sapņoju
autobusā un vilcienā sapņoju
kur pavadoņi no orbītām krīt
sejas tiem palagiem klātas – tagad tev savs
magrits
bet es vairs neesmu planēta un kā plutons
neko nesaprotu šai sakarā
ēnu ēna man sen jau neko nesaka
es uzvelku mēteli tu vējjaku
manos zābakos – aukliņas
tavos – saitiņas
mūsu valodas
mūsu slepenās mēles dialektiskās īpatnības
kurai lietotāju necik nav atlicies
kuras vārdi kā mati kļuvuši gluži sirmi
bet ja nu... nē būs tikai izlicies
diendienā cita dzīves kārtība
jo kā zināms tieši es pati
izlēmu un turēju gatavībā zāģi
kamēr tu nocirti man galvu ar cirvi smagu
jo esmu zvērs rijīgs drakons vai pūķis
un varēju saņemt tavu princesi gūstā
tādēļ tev vajadzēja paveikt jau sen to
staccato staccato crescendo
kaut kur kautkurienē namu aizputina sniegs
nakti nakts tad rīts un atkal diena iet
gultin guļu šķiet ka sapņoju
skriešus skrienu bet nekur vairs – tu
5)
nekad nebiju domājusi ka tik grūti valkāt kleitu
svārkus augstpapēdenes pērļu kaklarotu
un nepārvērsties par ziemsvētku eglīti
vai arī pārvērsties un nepievērst uzmanību
jo tiešām grūti
būt ierakstītai ķermenī
kurš varbūt pat negribēja
lai es būtu tajā ierakstīta
un uzģērbtu tieši tā
kā uzģērbu
varbūt viņš gribēja būt pamanāmāks apkārtējiem
un noteikti piktojas uz maniem brīvā piegriezuma
krekliem
bet es piktojos pretī
aizmirstot ka ikviens no mums
vai ikviena
ir dzimis kails
vai dzimusi...
gaiteņa spogulī lūkodamās
atminos visu kas bijis
un viņš
manī lūkojas drūmi
jo tā dumā
šodien atkal ne to ir uzvilkusi
6)
viņu augumus es apguvu ar lūpām
aizmirsusi par visiem pārējiem kas man bijuši
par to ka jāelpo un jāēd
ka es neesmu viņi
un piederu citām jūtām
un tikai tad kad viņu vārdi sajuka
es atgriezu
ūdenskrānus
atvēru logus
vārdnīcas
failus ar doc paplašinājumu
zvanīju pat vēstniecībām
lai tikai pārliecinātos ka viss ir kā agrāk ka viss ir savās
vietās
mūsu attiecībās nebija saskaņas no pirmā acu skata
tikai dzirde tikai forma
tauste apveids svars ritms un kustība
uzspiedienu raupjie skūpsti apskāvienu toņi
un intonācijas dejas vientuļā stacijas
laukumā
no turienes viņi aizbrauca
uz mana vaiga atstādami
pomādes cilpas
ilgi pie manas mutes turēsies smaids
laikam tā jūtas klauns kad skatītāji jau izklīduši
brīžiem nav viegli noticēt ka vējš ir tikai spiedienu starpība
brīžiem vārdkopa ir kas vairāk par divu vārdu sakopojumu
7)
es – sava ķermeņa bezmājīgās kustības
es sava ķermeņa bezmājīgās kustības satikšu
ostā starp piedzērušiem kuģiem
kur klepu kā zirnekļu tīmekļus izkāruši
kokos
apkurlušos no milzuma acīm
kur stiklam uzlipusi čaula
man – nenoplēst
un baltas šausmas
kā tauriņš nolaižas uz muguras
kas brīva no spārniem kliedzieniem skūpstiem
mana brīvība ar oderi uz āru
auž sev kūniņu
un ikviens no mums ir šausmas
un katrs par sevi
8)
DZEJOĻU MANIFESTS
Dzejoļi mēdz būt dažādi.
Tie var būt liela auguma un ne pārāk. Sievietes un ne pārāk.
Dzejoļi arī aug, taču apliet tos nevajag, tie
nav koki, un Jūs neesat ūdens.
Lai dzejolis būtu izaudzis vai izaugusi, tas jāucina.
Daži dzejoļi gadās bez kājas vai rokas, taču
par to nav jāskumst, tās var ataudzēt kā ķirzakām,
kuras pazaudē savas astes, bet pēc tam atkal tās atrod.
Tiesa, dažiem dzejoļiem nekad
neizaug spārni, vai arī izaug un nokrīt.
Laikam tiem organismā trūkst kalcija, vai kā?
Bet tas viss būs vēlāk.
Vispirms dzejolis jānoķer.
Dzejoļi... tie izklīst, spēlē paslēpes,
izliekas par prozu un tādā garā.
Tādēļ labāk sev līdzi paņemt tauriņķeramo tīkliņu.
Paši ķerties tie nesāks, tikai tad, kad tu skrien vai
brauc kaut kur, tie kopā ar vēju nosēžas uz matiem,
vaigiem, paliek uz tevis kā vējstikla, tad
spēj tik pierakstīt.
Nekustīgā stāvoklī ir sarežģītāk, tur vajadzīga
ēsma. Dzejoļi–plēsoņas priecāsies par asins
lāsi, saldummīļi – par smalku medus
strūkliņu, kas notek no karotes atpakaļ burkā...
Un pēc tam to līķīšus (ja viņu sakrājies daudz un nav
kur glabāt) var piespraust pie papīra lapām,
izdot grāmatiņu, un tad Jums būs savi kapiņi.
Kaut gan ir arī citi paņēmieni un daudz smalkākas
klasifikācijas, sasakaņā ar kurām dzejoļi ir tādi paši cilvēki un
pārāk cieši kontakti ar tiem var izsaukt
orgasmiskus vai šizofrēniskus stāvokļus.
9)
ir grūti būt ceļam
īpaši tajās vietās
kur uzkrāsota zebra
tur hOrizonTĀle
un
VErtikāle
saved kopā cilvēkus un mašīnas
reizēm dzīvniekus
suņus un baložus
un divriteņus – jaunus par vairākiem simtiem zaļo
un tādus kas mantoti no kāda kurš dzimis apmēram 1930. gados
kad biju maza
bieži jaucu horizontāli ar vertikāli
un ik reizi izrunādama šos vārdus
iztēlojos horizontu
horizonts ir tāda līnija uz apvāršņa
aiz kuras kuru katru brīdi jāiznirst jūrai
un jāizgaist man
ceļam
10)
poēma "metro"
1.
šī pasaule man šķita nepazīstama
metro vagonā sajutos
aizdomīgs bezsaimnieka priekšmets
vēl mirklis un attiecīgie dienesti
mani padarīs nekaitīgu
pakļaus mērījumiem
veiks pāris testus
un pēc tam piespiedīs atzīties kam es piederu
kam es piederu
metro?
dienestiem?
šai pasaulei?
2.
maršruta iepriekšparedzamība izslēdz iespēju
mums satikties
tāpat kā sarakste neļauj nojaust ka īrnieks ir aizbraucis
ar katru izteikto skaņu
izceļas vilnis
kurš sasniedz pilsētas
bet nemaina
mani
3.
tur zem zemes
gatavojos sevis apmāšanai
vilcieni un vagoni – itin kā apsolījuši man ceļojumu
es piekrītu
paralēlai viņu eksistences
novērošanai
4.
ja tūdaļ pēc dieva
es piezvanīju
tu biji uz neaizsniedzama viļņa
kas apdzēsa balssaites
atsūtot atpakaļ rīkles skaņu
sausos čirkstus.
11)
mans arkls iestrēdzis
to neizkustināt no vietas
sākšu to lūgties
burties dusmoties apvainoties
un lūgt piedošanu
bet kur nu man līdz arkla dzelžainībai
palūkošos uz kaimiņlauku
rudzi rudzupuķēs vai lini pīpenēs
un tikai mans neuzartais lauks nevēlas nevienu pieņemt
un tikai mans neuzartais lauks – asfalts
no kura atlec sēklas
vēja promnestas un aizmirst atpakaļceļu
bet es stāvu cerēdama kaut ko tūdaļ izaugam
kaut ko no nekā
visapkārt jau rugāji
un pa rugājiem man neaiziet rudenī
slikts arājs
slikts lauks
un slikts arkls
esmu
No baltkrievu valodas atdzejojis Māris Salējs
0