Par Elizabetes Šteinkellneres romānu "Papīra klavieres" (ilustrējusi Anna Guzella, no vācu valodas tulkojusi Signe Viška, izdevniecība "Liels un mazs", 2023)
Šī grāmata manī raisīja daudz pārdomu un uzrunāja ļoti personiski, atsaucot atmiņā to, ko pati esmu piedzīvojusi padsmitnieces vecumā. Jā, arī es rakstīju dienasgrāmatu un, lai gan jau daudzus gadus to vairs nedaru, joprojām glabāju savas vecās dienasgrāmatas skapja apakšā, dziļumā, prom no acīm, jo nespēju tās paņemt rokās un pārlasīt, bet saņemties izmest ārā arī ne.
Psihologi apgalvo, ka, rakstot dienasgrāmatu, var atrisināt savas iekšējās problēmas, to kaut kādā ziņā varot salīdzināt ar psihoterapijas procesu, lai gan, protams, tiešā veidā dienasgrāmata nedod padomus, neievirza pareizā gultnē un neuzdod jautājumus. Taču pašterapijai tā esot labi piemērota. Lai gan dienasgrāmatas rakstīšana kā pašterapijas metode tiek izmantota jau gadu simtiem (pārsvarā gan neapzināti), tikai kopš divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tā ir zinātniski pētīta un atzīta par efektīvu pašpalīdzības instrumentu. Protams, dienasgrāmata nevar aizstāt psihoterapiju pie speciālista, toties tai ir ļoti mazas izmaksas, tā ir pieejama jebkurā laikā tik bieži, cik vēlies, un to vienmēr var paņemt līdzi. Kā norāda psiholoģe Vita Kalniņa, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "LĪNA" vadītāja, kas pati vadījusi vairākas dienasgrāmatu grupas: "Izmantojot noteiktas rakstīšanas metodes un uzdevumus, dienasgrāmata efektīvi palīdz kliedēt stresu, uzlabot miegu, mazināt nomāktību un sāpes, veicināt atveseļošanos no depresīviem stāvokļiem, risināt ar attiecībām saistītas grūtības, kā arī pārstrādāt bērnībā pārdzīvotus emocionāli traumatiskus notikumus."
Manā gadījumā dienasgrāmatas rakstīšana gan neko neatrisināja – biju nelaimīgi iemīlējusies, mana sirds tika salauzta, jo viņš izvēlējās būt kopā ar manu labāko draudzeni. Nevaru gan apgalvot, ka tas ir iemesls, kādēļ vairs nerakstu dienasgrāmatu. Nevaru arī spriest, cik daudz cilvēku mūsdienās raksta dienasgrāmatu ar roku kādā īpašā kladītē, blociņā vai burtnīcā, iespējams, daudziem dienasgrāmatas rakstīšanu aizstāj publiski ieraksti sociālajos tīklos, taču atšķirībā no diskrētās dienasgrāmatas, kas ir privāta un citu acīm slēpta, šie ieraksti ir publiski pieejami, turklāt ar bezgalīgām komentēšanas un pārpublicēšanas iespējām.
Tiešām vilinoša var šķist doma, ka, lasot Elizabetes Šteinkellneres romānu "Papīra klavieres", mēs slepus ielūkojamies 16 gadus vecās Maijas rakstītajā dienasgrāmatā, tomēr jāpatur prātā, ka tas ir literārs darbs, lai gan ļoti pietuvināts pusaudža izteiksmes un domāšanas veidam. Iedevu šo grāmatu palasīt arī savai piecpadsmitgadīgajai meitai – viņas komentārs bija šāds: "Grāmata ir ļoti ok." (Ja to saka pusaudzis, tad var pieņemt, ka grāmata, viņaprāt, tiešām ir laba, pusaudzim viegli uztverama un saprotama.) "Brīžiem gan ar pārāk gudriem vārdiem, bet tajā pašā laikā arī tāda bērnišķīga, it īpaši sākumā, kur Maija spriež, kā saukt savu dienasgrāmatu… Mēs, piecpadsmitgadnieki, nedomājam par iedzeršanu, seksu, nepārrunājam savā starpā, kā tiek dēvētas intīmās ķermeņa vietas." (Tas ir privāti, piebilst meita.) "Mēs sapņojam par daudz kārumiem, gribam satikties ar draugiem, iet cits pie cita ciemos, runāties, klausīties mūziku un skatīties seriālus. Man patika zīmējumi un skices." Paldies Alisei, ka viņa lasīja šo grāmatu, lai gan jāatzīst, ka viņas ikdienā, kur dominē visdažādākās radošās aktivitātes, grāmatu lasīšana šobrīd ieņem teju pēdējo vietu. Jā, grāmatas dizains ir tiešām uzteicams un izdevies gan burtu izmēra un fonta izvēlē, gan teksta izkārtojuma ziņā, un ir sajūta, ka skices tiešām ir pusaudžu meitenes rokas zīmētas. Paldies māksliniecei Annai Guzellai un dizaina adaptētājai un rokraksta atveidotājai latviešu valodā Ūnai Laukmanei. Domāju, ka vizuālais noformējums varētu būt viens no priekšnoteikumiem, lai pusaudzis šo grāmatu tomēr vēlētos paņemt rokās.
No lasītā varu vien secināt, ka jaunās meitenes problēmu un iekšējo konfliktu tēmu loks ir ļoti līdzīgs vai arī gluži tāds pats kā manos pusaudžu gados, un arī daudziem mūsdienu pusaudžiem tas visdrīzāk ir aktuāli, taču atšķirībā no manis padsmitnieku vecumā un mūsdienu zelta jaunatnes – jauniešiem, kuriem vecāki nodrošina dažādas ekstras, jo ģimenē naudas netrūkst, – romāna varonei ir jārūpējas arī par savām jaunākajām māsām, jāsatraucas, ka ir par maz naudas un par maz pārtikas ledusskapī, tāpēc pēc skolas jādodas strādāt un vēl jāatbalsta mamma, kas ir pārāk nogurusi ikdienas darbos un pienākumos, jo meitas audzina viena un reti kad spēj sniegt tik ļoti nepieciešamo atbalstu ("Viņa tagad vienkārši varētu mani cieši apskaut. Neapskauj, bet es tik un tā saprotu, ko viņa saka."). Maija ir empātiska un domā gan par mammas vajadzībām ("Ja es kaut ko varētu vēlēties, tad nevis lai MAN vajadzētu mazāk strādāt, bet mammai. Lai viņa ir mājās, kad mēs piecos pārnākam no skolas, un pilnai laimei vēl labā omā."), gan vēlas piepildīt mazās māsas Heidijas sapni par klavieru spēlēšanu. Te arī slēpjas norāde uz grāmatas virsraksta atšifrējumu – tā kā Heidijai vairs nav iespējas spēlēt kaimiņos dzīvojošās omes Zīglindes klavieres, viņa no papīra lapām izveido pati savas klavieres un tās spēlē, klusi dungojot pie sevis izdomātās melodijas.
Lai gan Maijas āriene neatbilst pieņemtajiem skaistuma standartiem ("Resnai sievietei nav laimējies dzīves loterijā…" / "Uz mani attiecas liekā svara loģikas aprēķins: 0 x 2 = joprojām jaunava…"), taču, kamēr viņa nav vienīgais frīks klasē un kamēr viņai ir divas labākās draudzenes (tas nekas, ka vienai no draudzenēm ir penis, jo Karla ir piedzimusi kā Engelberts – "Nepalaimējās dzīves loterijā. Nu, ne jau ar peni, bet vārdu."), viņa spēj samierināties ar to, ka nav tikusi pie sava sapņu darba, ka ome Zīglinde pēc savas nāves Heidijai nav atstājusi mantojumā klavieres, ka viņai nav īstu vecvecāku un tētis pēkšņi vienkārši aizmirsa par meitu un palika pie svešas sievietes. Viņa nav no tiem, kas ar savu perfekto dzīvi pozē sociālajos tīklos, "rūpīgi aprēķina katru nākamo soli un iestudē savu ikdienu, nepieļaujot autentiskas, spontānas vai oriģinālas atkāpes", nedomā kategorijās "pareizi" vai "nepareizi" un jau savos 16 gados ir nonākusi pie atziņas, ka saturs ir svarīgāks par ietvaru, tāpēc spēj BŪT pati un saskatīt savas laimītes. "Kaut kur jau kādam taču ir jāsāk justies labi – savā paša ādā, savā dzīvē, pat ja tas neatbilst normai."
Iespējams, kāds mani sauks par naivu ideālisti, tomēr ceru, ka grāmatu lasīšana arī pusaudžu vidū nav pavisam zudusi vērtība, un šis romāns var būt labs sākums, lai pusaudzis gribētu lasīt grāmatas.
0