Grāmatas ilustrācija
 
Ar bērniem
31.01.2020

Visam savs laiks. Mammas piezīmes

Komentē
0

Par Jura Kronberga un Anetes Meleces grāmatu "Laika bikses", apgāds "liels un mazs", 2019.

Dzejnieka Jura Kronberga un mākslinieces Anetes Meleces grāmata "Laika bikses" ir īsts piedzīvojums – kā brauciens amerikāņu kalniņos, kad nesaproti, vai laiks skrien tik ātri, ka aizraujas elpa, vai mirkļos, kad tevi pārņem panika no galvu reibinošā brauciena, sastingst kaut kur pakrūtē. Tā viennozīmīgi neko nevar pateikt, bet skaidrs ir viens – "Laika bikses" jeb Kronberga un Meleces asprātīgā vērošanas un pētniecības spēle (ko viņi aizsāka jau "Mākoņu grāmatā") liek domāt par laiku visdažādākajās kategorijās un izpausmēs. Kas ir nomazgātie laiki, beku un snauda laiki? Kas notika nenotikušajos laikos, un kur palikuši apsolītie laiki?

Jāatzīst, ka ar laiku ir daudz sarežģītāk nekā ar mākoņiem – to nevar ne ieraudzīt, ne aptaustīt un paņemt rokās (nu labi, parasto mākoni jau arī nepaņemsi rokā, bet iesnu mākoni gan var mēģināt). Paldies māksliniecei Anetei Melecei, kas vizualizējusi grāmatas galveno varoni – Laiku – kā mazu ķēmiņu-bērniņu. Šis tēls uzreiz spēj ieinteresēt pat mazākos grāmatas lasītājus, un tieši vizuālās interpretācijas rosina izzināt un runāt ar bērniem par to, kas ir laiks, kāds tas izskatās, kur dzīvo un kāpēc viņam vajadzīgas bikses (ļoti pamācoši, lai gan Laikam pašam nešķiet, ka viņam vajadzīgas bikses, nu gluži kā manam jaunākajam dēlam).

Tā kā esmu mamma trim bērniem, man blakus ir dažāda vecuma un uzmanības noturības, zināšanu un interešu loka lasītāji – trīsgadnieks, kuru galvenokārt interesē bildītes, sešgadnieks, kuru sajūsmina labs stāsts – jo smieklīgāk, jo labāk (topā šobrīd ir tik daudzu bērnu iemīļotā Andrusa Kivirehka grāmata "Kaka un pavasaris") – un vienpadsmitgadīgā meita, pati ļoti radoša personība (iestudē gan teātra izrādes, gan raksta kinofilmu scenārijus un izdod mājas avīzi), kas daudzām lietām nu jau pieiet arī gana kritiski.

Meita uzreiz paziņoja, ka ilustrācijas viņai šķiet pārāk bērnišķīgas (sešgadnieks, protams, bija sajūsmā par onkuli ar pliko dibenu grāmatas 5. lpp., bet trīsgadniekam patika ilustrācijas, kurās attēlots, kā laiks ar matu fēna palīdzību kausē sniegu un saldējumu 11. lpp.) un nepavisam nešķiet asprātīgs laika salīdzinājums ar Porziņģi (10. lpp.). Savukārt par dzejoļiem viņa teica, ka daudzus no tiem nesaprot un tie šķiet vairāk domāti pieaugušajiem. "Nu labi, varbūt izņemot dzejoli "Brīvdienu Laiks" – jo es arī negribu nogulēt visu savu brīvdienu, lai gan gulēt ir forši!" viņa paziņo.

Jāatzīst, ka, lai gan es, būdama mamma, ik dienu sastopos ar daudziem un dažādiem filozofiskas dabas jautājumiem, ko man uzdod bērni, viņi līdz šim nebija jautājuši – kas ir laiks? Un labi, ka tā, jo, visticamāk, es nespētu uz šo jautājumu atbildēt pietiekami izzinoši un gudri. Ne velti pat visizcilākie pasaules prāti joprojām nav vienojušies par vienu konkrētu laika definīciju. Ir zināms, ka laiks ir galvenais mērīšanas sistēmas elements, ar tā palīdzību var noteikt ilgumu, tā ir arī ceturtā dimensija, laika pamatvienība ir sekunde... Par laiku diskutē gan zinātnieki un filozofi, gan garīdznieki un citi gudri ļauži, arī tantiņas, kas sēž uz soliņa...

"Kur palikuši mūsu labākie laiki?
Kāds nozadzis būs!
Kur policija? Kā parasti,
kad notiek šādas lietas,
nav tā uz vietas!" ("Nozagti laiki", 39. lpp.)

Man – pieaugušai lasītājai – patīk daudzie Kronberga gana asprātīgie salīdzinājumi, aforismi un kalambūri, bet nezinu, cik saprotami tie ir bērniem. Laikam jau tas atkarīgs no bērna spējas iztēloties, no viņa spējas koncentrēties lasīšanai, tekstam, no zināšanu bagāžas.

Grāmatā tiek izzināta ne tikai Laika izcelsme (dzejoļa "Pasaka par Laika biksēm" dziļākai izpratnei tiešām nepieciešams gana daudz zināšanu gan par Bībeles stāstu, gan par gravitāciju un Einšteinu, par izcilu pasaules prātu un filozofu attieksmi pret laiku un iespējām to definēt), bet tas tiek attēlots un pētīts kā dzīva būtne, kam piemīt visdažādākās īpašības un paradumi. Laiks spēlējas smilšu kastē un dzīvo savā Laikzemē, kur ir laikmeti un laiki, tāpat kā cilvēku mājās un dzīvokļos ir istabas un balkoni ("Laikzeme", 33. lpp.).

"Tas taču tā kā būtu saprotams, vai ne?" jautāju meitai.

Tam viņa piekrīt un atzīst: "Saprotu arī to, ka reizēm ir daudz laika un garlaicīgi, bet citreiz laiks pazūd... tikai mazliet pasēdēju pie datora, bet laiks jau gulēt iet..."

(Nu gluži kā zēnam dzejolī "Es un Laiks", 16. lpp.)

Un, kamēr mēs diskutējam par laiku un nelaiku, nolasu meitai priekšā vēl vienu dzejoli – "Stāstiņu par Laika šķavām" (62. lpp.):

"Tai pašā brīdī Laiks nošķaudījās – un bija milzīgs blīkšķis.
Tagad mēs to saucam par Lielo sprādzienu.
(Tā Laiks un viss pārējais sākās – ar šķavām!
Nav brīnums, ka mums visiem tik bieži ir iesnas.)

[..]

Bet no kurienes Laiks atnāca
Un kāpēc tam uznāca šķavas –
To mēs (vēl) nezinām.
Varbūt bija saaukstējies,
Jo staigāja apkārt bez biksēm!"

"Tagad man viss ir skaidrs!" paziņo meita. "Un šim dzejolim arī ilustrācija ir forša, viss uzreiz top skaidrs!"

Arī sešgadnieks ir iesaistījies un uzšķir grāmatas pēdējo dzejoli:

"Labi, ka tam onkulim kājās ir bikses! Ar šīm biksēm arī viss ir skaidrs, tās viņš dabūja no sava tēta!"

"Varbūt palasīsim šo grāmatu vēl kādu citu reizi, kad būsiet mazliet paaugušies? Visam savs laiks. Vai ne? Visam savs laiks!"

Un laika izzināšana var turpināties.

Ērika Bērziņa

Ērika Bērziņa ir trīs bērnu mamma, dzejniece, strādā žurnālā "Mans Mazais".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!