Man nebija, ar ko spēlēt dakterus

* * *
Pārpildītā vagonā
atspiedušies mugurām
garš, drukns puisis
piegulošos džinsos
un pusaugu meitene
balinātām cirtām,
un, kad vagons sašūpojās,
viņas pleci
precīzi iekļāvās
viņa jostasvietas izliekumā.

(Mums ar tevi
līdzīga saderība –
kaut skatāmies
katrs uz savu pusi.
Taču arī tā nebūtu problēma,
ja ne auguma atšķirība.)

       Vasilijam Čepeļevam

* * *
Bērnībā daudz ko palaidu garām. Man nebija,
ar ko spēlēt dakterus, nekad
rokā neturēju stetoskopu,
bet tas tiešām ir dīvaini —
turēt siltās plaukstās
aukstu metāla priekšmetu
un pieskarties ar to kādai citai, bet arī siltai ādai —
jūs abi esat silti, bet starp jums salts
metāls (tikai vienreiz
elitārā klīnikā, kur mani aizveda
viens mans puikiņš,
redzēju, kā vispirms tiek uzsildīti —
gan stetoskops, gan karotīte rīklei, —
izrādās, tam ir īpaša krāsniņa), —
nu jau citādi: tagad man vienkāršāk
uzreiz skart pirkstiem, pat saltiem
tavu ādu viegli silto,
tad virzīties lejāk kaisli;
mums nav vajadzīgi nekādi svešķermeņi,
mēs vēl esam jauni, jau kaili,
bet agrāk, agrāk — kad skart uzdrošinājos
vienīgi sevi — ar stetoskopu
pieskarties drīkstēja, bet ar roku — ne, —
man bērnībā tas izpalika.

* * *
visu jūniju zem loga
rītausmā
sadzērušies tīņi ņurko dīķī
fonā saspringti rūc atkritumu mašīna
zēni, beidziet
tur dīķa dibenā nav nekā vērtīga
ņemiet savas meitenes
laiks ir silts, varat mīlēties
turpat uz ielas
mīlestība ausmā
kas var būt labāks
aurojiet
unisonā ar atkritumu vedēju
nu ko tu spiedz
nemaz nav auksts
tikai netīrs
meitene gaida pie apmales
viņā nedrīkst tā —
ar ieskrējienu

* * *
Šķiet, es ieradīšos, kad tu jau gulēsi,
Pārkravāšu koferi, īsi pasnaudīšu viesistabā,
Lai nepamodinātu tevi, un atkal uz lidostu –
Vēl pirms tu celsies darbam,
Toties lidmašīnā ik sēdekļa kabatā vīd
Žurnāls ar tavu rakstu par Venēcijas biennāli,
Elegants neimdropings, adresēts nezin kādiem
Neticami sfēriskiem pasažieriem vakuumā,
Kuri spēj novērtēt dekonstrukcijas tendenci
Austrumeiropas mākslā.
Es tevi tagad labprāt apskautu, bet tu esi tikai teksts.
Es aizpildītu visu pieejamo jauno "Airbus" lidmašīnu floti,
Kur katram ir savs mirdzoši zaļš USB ports
Un neviens nav aizvainots – ar džutas instalāciju
Un konceptuālu ķermeņa modifikāciju cienītājiem, lai viņi visi
Aizlidotu no turienes, kur tu pašlaik esi, kur esmu gatavs
Pavadīt ne vairāk kā nakti, uz brīnišķu,
Vientuļu salu, iegūstot jaunas debesis
Un jaunu zemi bez vampīra tronī un viņa trulās varzas,
Kas nav piemērota pat kvalificētām ļaunprātībām;
Ak Dievs, ko viņi ēdīs, šie daiļie cilvēki,
Ja nu no krūmapakšas izlīdīs apkalpojošais personāls
Ar kapli rokā, dūzi piedurknē un fīreru galvā,
Un viss sāksies no jauna.
Šķiet, ka šis naratīvs ir pārlieku imersīvs,
Mums neizkļūt no šī paviljona,
Mūsu kurators izsaukts saņemt jaunus rīkojumus,
Koncepcija mainīta, visus pārsēdina
Vietējā ražojuma superdžetos,
Zini, es naktī droši vien ienākšu tavā guļamistabā,
Jo mums no visu veidu mākslām vissvarīgākā
Ir māksla skaut mīļotos miegā.

* * *
Kafejnīca Etoile manquante atrodas uz robežas
starp ebreju kvartālu un geju kvartālu,
labajā pusē aiz stūra – "Košera pica" un Toras mācības biedrība,
pa kreisi pāri ceļam – varavīkšņaina nekustamo īpašumu aģentūra
un grāmatnīca ar Glēdena un Heringa albumiem skatlogā.
Bet zem kuras no zvaigznēm nerimus
ņemas cienīgais, sirmais, Stīvenam Frajam līdzīgais bārmenis
un viesmīle, melnsprogains lielacis, –
jeb drīzāk, kuras zvaigznes šiem trūkst –
transdīvas spīguļiem izšūtās
vai dzeltenā piešūtā sešstūra –,
nav skaidrs. Garām iet pūļi
it kā ij nejaustu nolemtību,
pa labi – lepni ar kipām un cicitiem,
pa kreisi – krekliņos ar izgriezumu līdz nabai un krāšņām somiņām,
grūti pat iztēloties vietu,
kur esi tik neiederīgs,
neskatoties uz to, ka, dzejnieku citējot, mani
drīkst nošaut divreiz.
Mango kokteilis ir gards, bet aukstajā kafijā
noskausts cukurs, turklāt iekritusi lapsene.
Īsziņa mājiniekiem, maigas vēstules
uz Belgorodu un Ņujorku, smalks un rets
vispasaules neiederīgo tīmeklis.

* * *
Aizpērn vasarā ar mašīnu devos no Rīgas uz Ļvivu,
blablakārā pameklēju ceļabiedrus,
nevienu neatradu,
taču kāda kundze palūdza, lai Augustovā paņemu
failu ar dokumentiem,
un sarunājām tikšanos makdonaldā,
kur viņas sūtnis mani nekādi nevarēja atrast,
jo kontaktligzda priekš klēpjdatora atradās tikai kaktā pretī tualetei,
bet tad saņēmu pieprasījumu no čaļa pierobežas pilsētiņā,
kurš brīvdienās vēlējās apciemot vecākus Ļvivā,
piecos no rīta savācu šo milzīgā un pilnīgi tukšā lielveikala autostāvvietā,
nolaidās migla, izbraucot no pilsētas, nācās bremzēt, jo priekšā vāvere
taisījās šķērsot ceļu, taču pēdējā brīdī pārdomāja,
"Tevis tikai vēl trūka!" — man izspruka, bet tam čalim
tobrīd bija tāda sejas izteiksme,
ka viņš tagad, gluži pretēji, uzgāzētu,
tomēr pirmo reizi es kādu notriecu pēc sešiem mēnešiem,
decembra naktī pie Peipusa ezera,
protams, no Igaunijas puses, bet pa ceļam uz Pēterburgu,
slīdot pa kūstošo sniegu, samiegojies,
ceļmalā domīgi stāvēja divi nelieli brieži,
un viens pēdējā brīdī ieslīpi metās zem riteņiem,
atskatīties nesaņēmos, bet miegs pagaisa momentā,
ātrums bija minimāls, 50, ja ne 40, varbūt noveicās
vai bija jāatgriežas, kur gan Igaunijā nakts vidū es būtu licis ievainotu briedi,
un arī tagad nezinu, kuru pedāli spiest,
atgriezties vai turpināt ceļu
sliktā redzamībā, ar līdzbraucēju un svešiem dokumentu failiem
robežas virzienā.

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs